“Kas ir latvietis?” – reiz, pēc kādas filmas pirmizrādes, Jānis Streičs, gandarīti smaidīdams, man jautāja. Viņš apskāva mani, un man šķita, ka mani apskāvusi silta pasaule. “Mēs neesam maza tauta. Tādas runas mani kaitina. Ne jau cilvēku skaitā vai mūsu aizņemtās zemes lielumā ir mērāms tautas lielums. Mēs nesitam sev pa krūtīm un nekliedzam: mēs esam latvieši! Mums ir iekšējais lepnums. Tas ir mūsu klusums, mūsu vēsture un Dieva dotais jēdziens – latvietis,” viņš teica.
Jānis ir latgalietis. “Latgalieši ir pamatcilts,” viņš smaidot atgādināja, “šī pamatcilts ir devusi Latvijai vārdu, valodu un karogu. “Stalta letgaļu jaunava uz zirga ieradās uz karalauka. Ar sarkanbaltsarkanu karogu rokā...” Tas rakstīts Indriķa hronikās. Tā ir mūsu pagātne.”
Jānis nu ir prom. Tur, pie Dieva labās rokas. Jānis Streičs - kinorežisors, gleznotājs, publicists, rakstnieks, aktieris… Brīnišķīgu filmu radītājs. “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Teātris”, “Cilvēka bērns”, “Rūdolfa mantojums” un daudzas citas… Viss, ko viņš darījis, ir nācis ar dvēseles siltumu. Ar tādu latgalisku lauku siltumu, ar vienkāršību un tajā pašā laikā ar smalkumu un ironiju.
Ir cilvēki, kuri rada sajūtu, ka viņi neaizies nekad. Tāds bija arī Jānis Streičs. Katros svētkos, kas bija vasaras iezīmēti, sazvanījāmies, novēlējām viens otram dievpalīgu, viņš man - zāliena pļaušanā, es viņam - sēņu lasīšanā. Bet kā tad Jāņos? Tie taču tik jautri svētki! “Ņiko jautra tī nav,” viņš skumīgi nodungoja latgaliski, “vasaras vidus, un dienas tūdaļ sāks palikt īsākas. Gadi skrien ātri.” Es neticēju, ka tik ātri. Neticēju, ka Jānis aizies 89 gadu vecumā. Man šķita, ka viņš ir mūžīgs.
Valodniece Janīna Kursīte savulaik teica, ka baznīca ir zaudējusi lielisku mācītāju Jāņa Streiča personā. Jā, cilvēki viņu gaidīja: Streičs spēja pateikt poētismu skarbi un skarbumu - poētiski. Viņš runāja arī bērēs. “Protams, tam cilvēkam jau bija vienalga, bet par viņu bija jārunā palikušo cilvēku dēļ.” Mēģināju izdibināt: “Cilvēka dvēsele taču ir nemirstīga, vai ne?” Viņš noglāstīja man galvu kā mazam bērnam un atbildēja: “Es negribu par to runāt. Bet zinu tikai to, ka nav nekā nabadzīgāka par ateismu.”
No Latgales nākuši daudzi dvēseles milži. Latgalietis Rainis reiz teica: “Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.” Streičs pasmaidīja un atbildēja: “Zems un smacīgs līdzi būdai ir tas gars, kas būdā mājo.” Bet mēs esam diža jūras valsts ar laikā iegājušu tautu.” Un ar laikā iegājušiem dižiem cilvēkiem. Ardievu, Jāni. Gan jau mēs vēl tiksimies, vērojot no debess malas tos, kuri palikuši tautā pie jūras.
