Situācija, kurā viens skolēns tiranizē visu skolu, bet neviena instance nespēj neko labot šajā gadījumā, jau zināma visai Latvijai. Agresīvie bērni nav tikai Ozolnieku vidusskolā. Jautājums – ko darīt, kā ar šo agresiju tikt galā?
Iepriekš jau ziņojām par Ozolnieku vidusskolu, kurā kāds skolēns, kurš vēl nav sasniedzis 14 gadu vecumu, dusmu lēkmēs uzbrūk vienaudžiem, pat skolotājiem, apsaukājas, demolē un posta skolu.
Situācijas normalizēšanai iesaistītas vairākas institūcijas, taču pozitīvu rezultātu nav. Nopietnākais vērojums ir tas, ka šis nav vienīgais gadījums: skolēnu agresija un necieņa pret skolotājiem un vienaudžiem vērojama arī citur. Protams, tas notiek ne visās skolās. Kāds iemesls šādai attieksmei? Par to spriež Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda un bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs.
Nevajag visu novelt uz laikmetu un sabiedrību
“Šādai attieksmei ir daudz iemeslu. Jānovērtē, piemēram, kāda ir gadžetu iedarbība uz skolēnu psihoemocionālo stāvokli un mentālo veselību,” teic Ieva Taranda. “Es negribu teikt, ka lietot gadžetus - tas ir ārkārtīgi slikti, bet bērni neapzinās konsekvences. Saskatās “sižetus”, izdara tādus pašus “varoņdarbus”, bet viņi nesaprot, ka par tiem būs jāatbild. Viņiem šķiet, ka tā ir spēle, viņi visbiežāk dzīvo iluzorā pasaulē.”
Tomēr Taranda vaino arī pieaugušos: “Mēs taču mēdzam teikt: ak, tā jau ir tā paaudze, kura neko nesaprot! Un bērni jūt, ka viņus noniecina. Bērns jūt, ka “gadžetu lietā” (un ne tikai tajā vien) viņš ir spēcīgāks par to pieaugušo, kurš nedrīkst pat pateikt “tu tūlīt dabūsi pa muti!”, kur nu vēl to izdarīt.”
Raksturīgi, ka skolu vadība visbiežāk izvairās runāt par vardarbību skolā. Tādi fakti, protams, pazemina skolas prestižu, un kāpēc gan par to runāt skaļi, ja var nerunāt vispār? “Zinu, ka ir direktori, kuri baidās aizstāvēt savus skolotājus, direktoriem ir bail no vecākiem, kuri var sacelt lielu traci. Ja kāds pamēģinās paskatīties uz skolēnu ar “nepareizu” skatienu, tad skolotāju nodēvēs par seksuālu varmāku. Nu, nav tā, ka ir vainīga tikai viena puse, piemēram, bērni. Vainīgi ir arī vecāki, kuriem “nav laika” audzināt savus bērnus.”
Taranda uzskata, ka varmācības gadījumos nedarbojas kolektīvā apziņa: ir nepieciešama individuālā iestāšanās par katru cilvēku, jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi. “Pirms neilga laika mums bija nopietnas piekto klašu skolēnu vecāku sapulces. Daudzi vecāki apgalvoja, ka bērni nav draudzīgi, viņi nesarunājas utt. Sapratu vienu lietu: mīļie vecāki, jūs paši savstarpēji neprotat normāli sarunāties, un bērns nav muļķis, viņš to visu pārnes uz skolu un… arī nesarunājas. Bērni klasēs pilnībā imitē savu vecāku attiecības. Bērni kopē mūs, pieaugušos. Nav veikti priekšdarbi, lai skolēni prastu analizēt savu darbību. Ja mamma pateica, ka jādod pa purnu, nu tad es tā arī darīšu. Ja gadžetā es redzēju, cik tas ir efektīvi - tad tā arī jādara! Bet bērns nesaprot, ka tam līdzi nāk sekas.”
Taranda atgādina, ka skolotājam nav jākliedz vai jādauza grāmata pret galdu, bet jāprot mierīgā, stingrā balsī pateikt: nē, nebūs tā, kā tu iedomājies. Protams, reizēm skolēniem sanāk kādas nešpetnības, bet tās netiek paslēptas, situācijas tiek risinātas. “Protams, visu var novelt uz laikmetu un sabiedrību, bet tad mēs arī izbeigsimies, neparādot bērniem to, ka jebkuru situāciju var risināt. Bērnam jāiemāca, ka viņa darbībai būs sekas. Un vecākiem ir jāsaprot, ka skola nav nekāda slimnīca, poliklīnika vai sociālās aprūpes nams, kur bērnam tiks piedāvāts pilnīgi viss. Atbildība ir jāuzņemas vecākiem,” teic Taranda.
Skeptisks pret mājmācību
Bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs uzskata, ka problēma ir tajā apstāklī, ka līdz ar iekļaujošās izglītības procesu ir likvidētas skolas, kurās varētu mācīties bērni ar šādu augsta riska uzvedības pakāpi, kāda ir Ozolnieku vidusskolas nule aprakstītajam pusaudzim. “Vecāki nav ieinteresēti un darīs visu, lai bērns paliktu skolā, jo viņam gluži vienkārši nav kur iet. Latvijā nav skolu tādiem bērniem. Tāpēc es tagad tādu veidoju, skolas lapas adrese: www.t-skola.lv
Šādi problemātiskie bērni ir parastajās skolās, kur viņi dara sliktu gan sev, gan apdraud citus.
Otrā problēma ir tāda, ka nauda tiek gāzta iekšā dažādos algoritmos, mobingprogrammās, ir dažādi dienesti un apmācības, bet finālā neviens ne par ko neatbild, un šādām programmām nav nekādas ietekmes. Skolas direktors var teikt: nē, šāds bērns pie mums nemācīsies! Tad daudzi bērni vienkārši nonāks uz ielas. Beigās neviens par to nebūs atbildīgs.”
Konstantinovs uzskata, ka pati situācija, kurā nonākuši šie bērniem, ir slimīga: “Skolēni ir ārpus normas, pedagogi ir ārpus normas, pieaugušie nespēj tikt galā ar situāciju. Tas viss ir ārpus normas. Bet to reāli var sakārtot. Ir jābūt tādai skolai, kurā varētu ielikt šādus problemātiskus bērnus, un, tiklīdz būs tāda iespēja, vispārizglītojošās skolas direktors varēs dot rīkojumu šādus bērnus pārvietot.”
Konstantinovs ir skeptisks pret mājmācību: “Bērns uz mēnesi tiek izņemts no skolas, viņš vazājas pa ielām, pēc mēneša viņš atgriežas savā iepriekšējā skolā - vēl sliktākā stāvoklī. Bet slēgta tipa skolu mums nav.”
Problēma ir arī tā, ka ar šiem bērniem nesadarbojas vecāki: “Nav jau arī objektīvu iespēju to izdarīt. Tiklīdz parādītos iespējas, ka tam bērnam citur varētu būt labāk, vecāki būtu gatavi sadarboties. Bet tagad šādi bērni atrodas skolās, kurās viņiem neiet labi, un tur viņš apdraud sevi un citus. Vēl ir iespēja šādu pusaudzi ielikt psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr neviens vecāks neizvēlētos savam bērnam šādu nākotni. Līdz ar to visi atrodas ķīlnieku pozīcijā. Daudzi gudrinieki klaigā par iekļaujošo izglītību, līdztekus padarot to iekļaušanu neiespējamu, jo citi bērni nonāk nedrošā situācijā. Esošā situācija sabotē iekļaujošās izglītības sistēmu.”
Konstantinovs uzskata, ka nav citu variantu: Latvijā ir jābūt speciālajām skolām: “Pretējā gadījumā ir cietums vai psihiatriskā slimnīca. Vai arī iela.”
