Satversmes tiesa 2. martā turpināja izskatīt lietu par mazākumtautību (iekļaujot to skaitā arī krievu valodu, kas nav mazākumtautība) valodu lietošanu Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM). Lietu Satversmes tiesā ierosināja 20 Saeimas deputāti.
LSM Daugavpilī - krieviski
Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka pienākums veidot noteikta apjoma radio un TV programmas mazākumtautību valodās mazina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas vērtību demokrātiskā sabiedrībā un apdraudot valsts drošību. Tas nozīmē, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes ievadā ietvertajiem vārdiem “latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda” un Satversmes 4. pantam. Tas, ka krievu valoda ar dažādiem lienošiem paņēmieniem patiešām izspiež latviešu kā valsts valodu, ir novērojams jau sen. Beidzot Saeimas deputāti - kaut vai tikai 20 - rosinājuši pretoties krievu valodas ekspansijai.
Satversmes tiesas debatēs piedalījās Edvards Smiltēns (AS), atgādinot, ka ““Nacionālās drošības koncepcija 2023” noteica nepārprotamu pienākumu nodrošināt, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturs tiek veidots latviešu valodā un Eiropas kultūrtelpai piederīgajās valodās. Tomēr šī prasība praksē netiek ievērota, jo atbildīgās institūcijas, aizbildinoties ar apstrīdēto normu, faktiski ir pieļāvušas koncepcijā noteiktā pienākuma ignorēšanu, kas ir tiešā pretrunu ar valsts drošības politiku.”
Smiltēns turpināja: “Atgādināšu, ka 2023. gada aprīlī LSM publicēja informāciju, kas bija balstīta noplūdušajos slepenajos kremļa dokumentos, ka Krievijas stratēģiskais mērķis ir ar visiem pieejamajiem līdzekļiem nepieļaut krievu valodas lietojuma mazināšanos Latvijā, atzīstot to par būtisku Krievijas ietekmes saglabāšanas instruments. Līdz ar to jebkāda rīcība, kas veicina krievu valodas uzturēšanu sabiedriskajos medijos, ir vērtējama arī nacionālās drošības kontekstā.
Neskatoties uz minēto, 2026. gada 26. februārī Daugavpilī tika atklāta LSM Latgales redakcija, kas veido saturu latviešu, latgaļu un krievu valodās. Tādējādi praksē tiek mērķtiecīgi attīstīts un uzturēts tieši krievu valodas lietojums, vienlaikus nenodrošinot saturu citu mazākumtautību valodās, atļaujoties retoriski pajautāt, kāpēc šajā gadījumā, piemēram, tika ignorēta poļu valoda, ja šajā valodā Daugavpilī runā vismaz 10 100 cilvēku?”
Interesanti, ka Kultūras ministrija savā rakstveida viedoklī paskaidroja, ka sabiedriskais pasūtījums bez satura veidošanas krievu valodā vispār neesot iespējams. Tad jau tas nozīmē, ka “Nacionālās drošības koncepcija 2023” ir tukša skaņa, ja pat LR Kultūras ministrija iestājas par krievu valodu. Kultūras ministrijas loģika ir šāda: “Norma neuzliek pienākumus, bet princips, ko ietver šī norma, ir obligāts.” Izskatās, ka nedz likumdevējam, nedz izpildvarai nav skaidrs, vai krievu valoda sabiedriskajos medijos ir tiesības vai pienākums.
Divas informatīvās telpas šķeļ sabiedrību
Smiltēns citēja arī Latviešu valodas aģentūras rakstveida viedokli, kurā uzsvērti riski saistībā ar normā ietverto pienākumu par krievu valodas obligātumu sabiedriskajos medijos. Aģentūras eksperti secināja, ka divu paralēlu informatīvo telpu pastāvēšana Latvijā ne tikai saglabā komunikācijas barjeras starp latviešu un krievu valodas lietotājiem, bet arī šķeļ sabiedrību, kavē pilsoniskās apziņas veidošanos un sabiedrības integrācijas procesu, kā arī tieši apdraud latviešu valodas lietojumu un attīstību publiskajā telpā.
Par šiem punktiem ir runāts gadiem ilgi, bet situācija paliek arvien tikai sliktāka, uzskata Smiltēns: “Ja daļai sabiedrības tiek sistemātiski nodrošināta iespēja saņemt informāciju ārpus valsts valodas informatīvās telpas, sabiedrības saliedētība netiek veicināta, bet tieši pretēji - tiek vājināta, nostiprinot paralēlu informatīvo realitāšu pastāvēšanu. Šādā situācijā valsts valodas telpa netiek paplašināta, bet pakāpeniski tiek sašaurināta un marginalizēta.”
Smiltēns savā debašu runā uzsvēra, ka “krievu valodas uzspiešana veicina divu paralēlu informatīvo telpu - latviešu un krievu valodā - pastāvēšanu, tādējādi objektīvi šķeļot sabiedrību un vājinot latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas lomu sabiedriskajā informatīvajā telpā. Situāciju vēl vairāk saasina tas, ka likumā nav noteiktas nekādas valodu proporcijas sabiedriskajos medijos, atstājot šo jautājumu sabiedrisko mediju un SEPLP savstarpējo vienošanos ziņā”.
Jāpiebilst, ka par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu cīnās vien NEPLP, savukārt SEPLP varētu mierīgi likvidēt vai pārveidot par kādu kārtējo NVO, kas tērē miljonus “mazākumtautības” valodas saglabāšanai sabiedriskajos medijos. SEPLP aktivitātes rada, kā teic Smiltēns, “juridiski defektīvas normas, kuru saturs un piemērošana rada reālus un tiešus, nevis hipotētiskus draudus Satversmē nostiprinātajai Latvijas valsts pamatvērtībai - latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai”.
SEPLP savulaik iestājās par programmu krievu valodā
Satversmes tiesas procesā to apliecināja SEPLP priekšsēdētāja Sanita Upleja-Jegermane, norādot, ka atgriešanās pie Latvijas Radio 4 krievu valodā būtu iespējama, ja par to nobalso SEPLP, jo likums to neaizliedz. Tādēļ iespēja atgriezties pie krievu valodas plašas un sistemātiskas lietošanas sabiedriskajos medijos nav hipotētiska, bet ir reāla un tiesiski pieļauta, tieši balstoties uz apstrīdēto normu regulējumu. Tas nozīmē, ka, iespējams, jau drīz vien LSM dzirdēsim kādu jaunu staciju, kas raidīs tikai krieviski.
Tas būs nemitīgs un neprognozējams risks nostiprinātajai vienotajai informatīvajai telpai, kas iekļauta Satversmē, apliecinot, ka valsts valodas aizsardzība, kā debašu runā teica Smiltēns, šajā jomā nav nodrošināta ar tiesiski stabilu, paredzamu un konstitucionāli drošu regulējumu.
Šo riskanto situāciju apliecināja arī NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, norādot, ka apstrīdētais regulējums jebkurā brīdī var novest pie atgriešanās pie divkopienu valsts modeļa, kurā krievu valoda faktiski iegūst otrās valsts valodas statusu, jo šāds iznākums ir atkarīgs tikai no SEPLP locekļu balsojuma. Turklāt jāatceras, ka vēl pirms dažiem gadiem SEPLP cīnītāji aktīvi iestājās par atsevišķu programmu krievu valodā - nesanāca, jo naudiņas pietrūka.
Izskatāmā jautājuma sakaru ar valsts drošību precīzi iezīmēja Ivars Āboliņš. Tā ir sistēmiska problēma, ka sabiedriskajos medijos krieviski veidotajā saturā ir manipulatīvu vēstījumu elementi, kas Latviju attēlo kā neveiksmīgu un nespējīgu valsti. Tā nav viedokļu daudzveidība, bet informatīvās ietekmes instruments, kas tieši apdraud nacionālo drošību. To jau pierādīja Ukrainas pieredze, ka krievu valodas lietojums sabiedriskajos medijos ir jāpārtrauc, jo dažādu informatīvo telpu eksistence palielina valsts ievainojamību. Un savādi ir arī tas, ka likumos nav ierakstītas nekādas priekšrocības latviešu valodas pārsvaram pār jebkuru citu valodu. Vai Saeimai beidzot nebūtu pienācis laiks labot šo kļūdu?
Lai latviešu valoda neizzustu
Tiesā pēc debatēm sekoja replikas, kuru laiku izmantoja gan Edvards Smiltēns, gan Saeimas pārstāve, juridiskā biroja darbiniece Laura Jambuševa. Viņa uzsvēra, ka krievu valoda nekad nav apdraudējusi latviešu valodas esamību. “Sabiedriskais medijs pārstāv visu sabiedrību kopumā, un sabiedrību veido nevis viena valoda, bet gan kopīgās vērtībās veidots saturs, kas veido kopīgu sabiedrības redzējumu. Savā iesniegumā iesniedzēji atkārtoti runā par krievu valodas lietojumu, bet es vēlos vēlreiz iezīmēt Saeimas viedokli, ka apstrīdētā norma nav par krievu valodu, šī norma ir princips, kā veidot sabiedrisko pasūtījumu un saturā ieviest dažādas mazākumtautību valodas, no kurām krievu valoda ir tikai viena no šīm valodām.”
Tālāk bija Jambuševas runas par sabiedrisko mediju neatkarību, gan par to kontrolētību, “cik daudz tas atbilst to neatkarībai”, gan par ļoti dažādajām informatīvajām telpām. “Mēs nevaram tiekties tikai uz vienu informatīvo telpu, mums jāvēro daudzie slāņi un sabiedrības vajadzības. Saeima uzskata, ka LSM atspoguļo tās pašas vērtības - tās tiek sniegtas latviešu vai krievu valodā,” teica Jambuševa, “turklāt nekad nav konstatēts latviešu valodas apdraudējums sabiedriskajos medijos.”
Vispārīgas runas par sabiedrības daudzajiem slāņiem un sabiedrisko mediju šķietamo neatkarību no varas kaut kādā savādā veidā norādīja uz to, ka SEPLP ir lielāka vara nekā Satversmei. Vai tikai nevajadzētu būt otrādi? Vai nav pienācis laiks Saeimai, ko pārstāvēja Jambuševas kundze, atvērt likumus un tos beidzot pārskatīt, lai latviešu valoda neizzustu pavisam?
Satversmes tiesas lēmums būs lasāms 2026. gada 30. martā. Skatīsimies, cik daudz Latvijā to latviešu.
