Pēdējo piecu sešu gadu laikā arvien biežāk dzirdami stāsti par to, ka skolēni emocionāli (retāk – fiziski) uzbrūk skolotājiem. Kāds tam iemesls? Skolotāja profesijas prestiža pazemināšanās? Vecāku neprasme (nevēlēšanās) audzināt savus bērnus? Sociālās problēmas? Karš, kas “pasaka priekšā”, ka viss ir atļauts? Ikdienas stress? Mentālas problēmas?
Nesen varējām lasīt publikāciju par kādu Ozolnieku skolas audzēkni, kurš izceļas ar, maigi sakot, neadekvātu uzvedību: sper, kož, lamājas, draud, demolē skolas inventāru. Rezultāti: traumas, ko gūst gan pieaugušie, gan bērni.
Viss tiek novelts uz skolu
“Publikācijās aprakstītie notikumi gan nav tikai mūsu skolā notikušie gadījumi, tie “nāk” no iepriekšējām izglītības iestādēm,” sarunā ar “Neatkarīgo” teic Ozolnieku vidusskolas direktore Everita Borisova. “Pēdējos trīs mēnešos nekas tāds nav noticis. Un skola ir izdarījusi visu, kas ir tās kompetencē: bērnam tiek nodrošināta individuāla pieeja. Bet savādi, ka ar šo bērnu, kuram vēl nav 14 gadu, Jelgavas bāriņtiesa nedara to, kas tai pienāktos. Patlaban tiek grauta skolas reputācija bāriņtiesas darba nepildīšanas dēļ: darbs ar ģimeni netiek īstenots. Iesaistīts arī Tiesībsarga birojs, Izglītības kvalitātes dienests. Un visi norāda uz nepietiekamu darbu ar ģimeni.”
Everita Borisova atzīmē, ka neviens cits nevar kaut ko izdarīt bērna uzvedības pārveidē, ja ģimene to nevēlas. “Mūsu valstī nav sistēmas darbā ar vecākiem. Tas nav darīts ilgtermiņā. Skola saņem daudzu vecāku zvanus, mēs saprotam vecāku bažas, kuriem tiek solīts, ka situācija tiks mainīta, bet nekas nenotiek. Un viss tiek novelts uz skolu. Kāpēc? Esam iesaistījuši visas nepieciešamās institūcijas, uz krīzes situācijām izsaucot dažādus dienestus. Bet ilgstoši nekas netiek darīts ar ģimeni.”
Signalizēja jau pirmsskola
Borisova paredz, ka saņems kārtējo sūdzību par to, ka par šo tēmu vispār tiek runāts, trešajām personām sniedzot informāciju. Taču skaidrs arī tas, ka Ozolnieku skolas gadījumu zina nu jau teju visi Latvijas iedzīvotāji. “Ir jāpalielina vecāku līdzatbildība, jo tā šajā gadījumā netiek nodrošināta, un, lai mēs nekoncentrētos uz vienu konkrētu ģimeni, jāakcentē iekļaujošās izglītības īstenošana. Vispārizglītojošā skola to nevar paveikt, mēs neesam ārstniecības iestāde, un mēs nevaram pieļaut, ka bērns nāk uz skolu tādā psihoemocionālā stāvoklī. Tādiem mērķiem ir dažādi attīstības centri ar rehabilitācijas pasākumiem, kas atbilstoši bērna veselības traucējuma veidam,” saka Borisova.
Borisova uzsver, ka ar pedagoģiskām metodēm šo situāciju atrisināt nevar: “Lai kā mēs gribētu palīdzēt bērnam, lielākā problēma ir tā, ka mēs nevaram šādu bērnu iekļaut vispārizglītojošajā skolā viņa specifisko vajadzību dēļ. Mūsu skolā mācās kādi padsmit bērni ar autiskā spektra traucējumiem, un sadarbība ar vecākiem mums ir vienkārši lieliska. Vecāki meklē dažādus terapijas veidus, jo viņi saprot, ka bērnam ir jāpalīdz, lai viņš sekmīgi mācītos vispārizglītojošajā skolā. Lielākā problēma ir vecāku iesaiste, vecāku izglītošanas jautājums, kā arī institūciju sadarbība ar vecākiem. Taču bāriņtiesa nemēģina šos konkrētos vecākus pārliecināt. Pat Tiesībsarga birojs teica, ka bāriņtiesas mums šobrīd ir vājais punkts. Jau pirmsskola, kur mācījās tagadējais Ozolnieku skolas audzēknis, signalizēja par grūtībām ar viņu.”
Ātri iestājas izdegšana
Borisova domā, ka sūdzībvēstuli saņems arī mūsu redakcija, jo pārējie mediji, kuri aprakstīja un parādīja šo situāciju, jau saņēma šādas vēstules. “Bet man ir ļoti žēl, ka šis bērns, kurš aug lielāks, līdz šim nav saņēmis vajadzīgo palīdzību. Domāju, ka viņa dzīve iekārtotos daudz labāk, ja laikus tiktu sniegta palīdzība. Bet ko viņš varēs darīt ar tik ielaistām veselības problēmām? Mēs redzam, ka viņam ir mokas no tā, ka viņš pats sevi nesaprot. Bet vecāki kategoriski ir atteikušies strādāt ar skolas psihologu, ar sociālajiem pedagogiem, jo vecāki uzskata, ka viņi neprofesionāli dara savu darbu,” teic Borisova.
Skolā ir sadalītas dežūras, jo viens pats šis bērns atrasties nedrīkst. “Viens pats uzraudzītājs nevar ar viņu pavadīt visu dienu, jo tas ir emocionāli smagi: viņam ir dusmu lēkmes, viņš sper, sit. Vecāki uz to nereaģē. Bet ko skola? Skolai ir izglītības funkcijas. Mēs vienīgi varam vecākiem piedāvāt lekcijas. To arī darām. Taču konkrētā bērna vecāki nekad nav bijuši uz šīm lekcijām,” teic Borisova.
Viņš uzskata, ka galvenā problēma ir iekļaujošās izglītības īstenošana, jo Ozolnieku skola nav vienīgā, kur atklājas vardarbības problēmas. Protams, ka pašvaldībai un skolai tas ir nepatīkami, ja tas viss tiek publiskots, taču pārējiem audzēkņiem un pedagogiem ir tiesības atrasties drošā vidē. “Agresīva bērna tiesības nevar būt augstākas par pārējo bērnu tiesībām. Agresīvais bērns rada troksni, nedrošību, tas ir stress un nepārtraukta līdzatkarība, jo pārējie bērni nezina, kā rīkoties,” stāsta Borisova.
Viņa apliecina, ka ir attiecībā uz konkrēto bērnu ir darīts viss, lai viņu iekļautu. “Bet pedagoģiskās metodes ir par vājām, lai atrisinātu veselības problēmas. Protams, man kā direktorei būtu daudz ērtāk turēt šo problēmu, kā mēdz teikt, zem paklāja, taču man nākas skaidroties ar pārējiem vecākiem - kā mēs rūpējamies par drošību skolā. Un pašvaldība redz, ka mēs kā skola vienmēr esam rīkojušies korekti. Taču mēs nezinām, kādu darbu pašvaldība veic attiecībā uz ģimeni. Ikviena institūcija kaut ko dara, taču izskatās, ka līdz rīcībai neviens tā arī nenonāk. Jo vecāki ir tie, kuri vilcina šos procesus. Četrus gadus jau dzīvojam režīmā, kad kaut kas tiek atlikts un pārcelts, no vecāku puses kaut kas tiek apstrīdēts, vecāki arī piesaistījuši juristu. Bet skolai jātiek galā: viņu vajag nomierināt, sakārtot, lai neapdraud citus bērnus. Darbu ir atstājuši vairāki pedagogi, jo viņi uzskata, ka emocionālais fons - būt kopā ar šo bērnu - ir ļoti smags. Ļoti ātri iestājas izdegšana.”
Situācija var izvērsties citādi
Ozolnieku vidusskolā ir labi nokomplektēts atbalsta personāls: ir psihologs, divi sociālie pedagogi, astoņi pedagogu palīgi, divi logopēdi. “Pašvaldība ir daļēji iesaistījusies šā visa komplekta finansēšanā. Gan pašvaldība, gan Izglītības pārvalde saprot mūsu problēmu. Un tā nav mūsu vaina, ka situācija izveidojusies tāda, kāda tā ir tagad: tā ir bāriņtiesas neprasme strādāt ar ģimeni,” skaidro Borisova, “bet, par laimi, pēdējo trīs mēnešu laikā neviens vardarbības gadījums nav bijis.”
Viņa pieļauj, ka, iestājoties četrpadsmit gadu vecumam, situācija var izvērsties citādi, jo tas ir vecums, kad cilvēks jau ir kriminālatbildīgs. “Skola mēģinās darīt visu, lai kaut kas krimināls nenotiktu skolā, bet nevar zināt, kas būs ārpus skolas. Jāteic, ka viena bērna iekļaušanā tiek tērēts ārkārtīgi liels resurss, bet tas nav taisnīgi pret pārējiem: šo resursu mēs taču varētu iedot talantīgiem bērniem, tādiem, kuri grib kaut ko papildus apgūt. Bet patlaban mēs šo resursu tērējam kaut kam, neredzot jēgu, mēs nodarbojamies ar seku likvidāciju. Varbūt sociālais pedagogs mums kādā konkrētā brīdī vajadzīgs citur.”
Borisova prāto: “Kādu atbildību es kā vispārizglītojošās skolas direktore varu uzņemties? Faktiski atbildība ir par pilnīgi visu. Četru gadu laikā ir bijušas sešas pārbaudes, bet galvenais jautājums: varbūt skola var izdomāt vēl kādu risinājumu? Bet skola jau tagad nepalaiž situāciju pašplūsmā, neļaujot tam bērnam darīt to, ko viņš darījis. Taču jau tagad skaidrs, ka šī mūsu saruna beigsies ar kārtējo pārbaudi.”
Absurdu situāciju rada bērna māte, kura neļauj speciālistiem sarunāties ar bērnu. “To ir teicis gan Bērnu aizsardzības centrs, gan policija: bērnam netiek atļauts runāt. Māte runā bērna vietā. Un skola, patiesību sakot, ir visdrošākā vieta, kur viņam atrasties. Tad sākas mātes sūdzības par to, ka skola bērnu provocē, sniedz nepatiesu informāciju. Un bāriņtiesa saka: nu tad jums skolā jārisina šie jautājumi. Bet galvenais, es domāju, ir jārisina iekļaujošās izglītības jautājumi.”
Ozolnieku gadījums ir tāds - bez paredzamām beigām. Un bēdīgākais ir tas, ka līdzīgu gadījumu ir daudz. Tos arī pētīsim. Jo nevar būt tā, ka nav risinājuma.
