Bens Latkovskis / Viedokļi

ASV prezidents Donalds Tramps savas darbošanās vulkānisko tempu nemazina. Katru dienu pa kādam spilgtam izteikumam. Otrdienas vakarā Vašingtonā Republikāņu partijas kongresa komitejas vakariņās viņš, teatrāli ākstoties, ar acīmredzamu tīksmi attēloja to pazemojošo stāvokli, kādā viņa “tarifu kara” dēļ ir nonākušas citas valstis: “Šīs valstis man zvana, viņi gatavi mirt, lai panāktu vienošanos, viņi man skūpsta pakaļu: Lūdzu, lūdzu, ser, panākam vienošanos. Es darīšu visu! Es darīšu visu, ser!”

Vakar noslēdzās partiju sarakstu iesniegšana Centrālajā vēlēšanu komisijā 8. jūnijā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. Pārlasot šo sarakstu programmas, aina zīmējas bēdīga. Pat neskatoties uz Trampa “jaunajiem laikiem”, pie mums viss saglabājies pa vecam. Partiju piedāvājums vēlētājiem ir ārkārtīgi izplūdis, vispārīgs, ar minimālu konkrētību.

Kad pagājušajā nedēļā parādījās ziņa, ka Ķekavas novadā pašvaldības policija, braucot pa apkaimes viensētām, meklējot nereģistrētās sausās tualetes un draudot uzlikt naudas sodus, tad pirmā reakcija bija: tas jau 1. aprīļa joks. Taču izrādījās, ka tas nav nekāds joks, bet gan skaudra realitāte.

“Financial Times” pagājušajā nedēļā publicēja rakstu “Ministri brīdina, ka pamiers Ukrainā palielina Krievijas draudus Baltijā”, kurš izsauca divdomīgu reakciju pasaulē. Rakstā tika citēts Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs: “Mēs visi saprotam, ka tad, kad karš Ukrainā tiks apturēts, Krievija ļoti ātri pārdalīs savus spēkus [uz citiem reģioniem]. Tas nozīmē, ka arī draudu līmenis pie mūsu robežām strauji pieaugs.”

Latvijā strauji būvējas dažādi saules un vēja “parki”. Ja ar parku bez pēdiņām saprotam kādu jauku, sakārtotu rekreācijas zonu, kurā patīkami atrasties, tad šajos gadījumos būtu jāsaka – strauji izvēršas antiparku būvniecība, jo šīs ir vietas, kuras vidi krasi izmaina un kurās uzturēties reizēm nav patīkami.

Sestdien Jelgavā notikušajā Latvijas Zemnieku savienības kongresā iezīmējās vairākas tendences. Pirmkārt, partija ir stabili atgriezusies uz “lielās skatuves” kā pastāvīgs un vērā ņemams spēlētājs. Atgādināsim, ka pēc 2018. gada vēlēšanām ZZS (LZS ir tās lielākā sastāvdaļa) tika pasludināta par “nepieskaramo” politisko spēku, kam nav vietas starp “solīdajām” partijām. Tagad šī “stigma” ir pilnībā noņemta.

Var dažādi vērtēt ASV prezidenta Donalda Trampa politiskās aktivitātes, taču grūti noliegt, ka viņš ir ienesis politiskajā praksē sen nebijušu dinamiku. Ierastās rutīnas vietā parādījies kaut kas agrāk neredzēts. Šeit to atzīmēju bez pozitīva vai negatīva vērtējuma. Tas vienkārši tā ir.

Situācijā, kad sabiedrībā pieaug sapratne, ka nepieciešams strauji kāpināt izdevumus aizsardzībai, vienlaikus parādās gaudas, ka neesot nekādas jēgas tērēt naudu aizsardzībai, jo no tā jau tāpat nekas nemainīšoties. “Nekā nedarīšanas” apoloģēti atsaucas uz Otrā pasaules kara pieredzi, kad Latvija it kā esot stipri bruņojusies, bet tas nekādi nav Latviju glābis no sekojošām okupācijām.

Lai arī ASV prezidents Donalds Tramps ar dīvainiem, divdomīgiem un pat skandaloziem paziņojumiem nāk klajā vai ik pārdienu, īsts skandāls vārda klasiskajā izpratnē atgadījies tikai tagad. Par to ASV medijos šonedēļ runā bez apstājas no visiem iespējamiem aspektiem. Lai arī tas it kā mūs tieši neskar, šis skandāls ļauj uz vairākām lietām paraudzīties ar svaigu skatu.

Pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt dažādu satrauktu cilvēku jautājumus: kas tagad būs? Vai tiešām karš? Kādas ir mūsu spējas nodrošināt savas valsts aizsardzību?

Jebkuru, pat vislabāko, brīnišķīgāko ideju var viegli sabojāt, novedot šos “labos nodomus” līdz absurdam, līdz pilnīgam loģiskās sapratnes zudumam. Donalda Trampa panākumus ASV daudzi saista tieši ar šādām intelektuāļu/sociālo inženieru izdomātajām un realizētajām pārmērībām. Kas par daudz, tas par skādi. Vides aizsardzība, dabas mīlestība šajā ziņā nav izņēmums.

Pasaule piedzīvo lielas, var pat teikt fundamentālas pārmaiņas. Lai gan parasti šādas pārmaiņas tiek uztvertas kā kaut kā jauna, labāka sākums, šoreiz tās, iespējams, var nest tik smagas sekas, ka bail pat domāt. Tās varbūt pat salīdzināmas ar antīkās civilizācijas, Senās Romas ziedu laiku sabrukumu mūsu ēras piektajā gadsimtā.

1625. gada 18. martā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers, atrodoties Grobiņas pilī, dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. Atšķirībā no dažām citām senākām Latvijas pilsētām, par kuru dibināšanas gadu tiek uzskatīts pirmais to pieminējums rakstītos avotos, Liepāja savu dzimšanas dienu atzīmē juridiski pareizi – tad, kad pilsētai tika piešķirtas pilsētas tiesības, kas viduslaikos bija ļoti nozīmīgs akts, jo dzimtbūšanas apstākļos būtiski mainīja apdzīvotās vietas juridiski politisko statusu.

Šis gads atnāca ne tikai ar trauksmainiem notikumiem starptautiskajā arēnā, bet arī ar jauniem demogrāfiskajiem antirekordiem. Pirmo reizi Latvijas statistiskās uzskaites vēsturē jaundzimušo skaits nokritās zem tūkstoša mēnesī. Demogrāfija kārtējo reizi tiek pasludināta par valdības prioritāti. Tiesa, kā parasti, tikai vārdos.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šā gada 18. martā ir oficiāli iesniedzis Saeimas prezidijam likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī” un grozījumus trīs likumos, kas nosaka Latvijas Bankas (LB) prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera izraudzīšanās un izvirzīšanas kārtību.

Vēl pirms mēneša šķita, ka Evikas Siliņas valdība karājas mata galā. Apskatnieku vidū valdīja tikpat kā vienprātība: Siliņa nevelk, viņas spēciņi izrādījušies par vāju, un nepopulārā valdība velk uz leju visu trīs koalīcijas partiju reitingus.

Aizvadītā nedēļa pagāja vārgu miera cerību zīmē. Otrdien Saūda Arābijā, Džidā, panāktā ASV un Ukrainas vienošanās par gatavību 30 dienu pamieram un sekojošā ASV palīdzības atjaunošana Ukrainai ļāva nedaudz atslābt tai kara draudu sajūtai, kura bija pārņēmusi Eiropas un Latvijas sabiedrību pēc skandalozās 28. februāra preses konferences Baltā nama Ovālajā kabinetā un visu veidu ASV atbalsta pārtraukšanas Ukrainai.

Ministru prezidentes Evikas Siliņas ikgadējo ziņojumu Saeimai par valdības paveikto un iecerēto varētu arī nepieminēt, ja vien tas neizgaismotu mūsu politiskās sistēmas bezcerīgo nonākšanu strupceļā.

Pēdējos gados arvien uzstājīgāk skan refrēns: Latvijas ekonomiskā atpalicība no kaimiņvalstīm – Igaunijas un Lietuvas – palielinās. Valsts prezidents Egils Levits, atklājot šī sasaukuma Saeimas pirmo sēdi, kā tās galveno uzdevumu nosauca – atpakaļslīdēšanas apturēšanu.

Lai ko mēs teiktu par otrdien notikušajām sarunām Saūda Arābijas lielākajā kūrortpilsētā Džidā, ir parādījies kaut neliels cerību stariņš, ka lietas varētu izkustēties no sastinguma punkta. Uzsveru, cerību stariņš, jo nav teikts, ka tas netiks noslāpēts jau tuvākajās dienās.

Šī nedēļa Igaunijā iesākās ar izmaiņām valdībā un valdošajā koalīcijā. Atšķirībā no Latvijas, kur Evikas Siliņas valdībā notiek nemitīgas “gultu pārbīdes”, Igaunijas Kristena Mihala kabinets rīkojās enerģiskāk. No koalīcijas, līdz ar to arī no valdības tika izmesta trešā partnere – Sociāldemokrātu partija (SD).

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs svētdien, 9. martā, intervijā britu televīzijas kanālam “Sky News” aicināja citas Eiropas valstis sekot Latvijas piemēram un ieviest obligāto iesaukumu militārajā dienestā, jo Eiropa esot militāri “diezgan vāja”.