Sabiedrība sašutusi par Rīgas domes (RD) izsludināto mobilo telefonu iepirkumu saviem darbiniekiem. Prasības esot stipri paaugstinātas, jo skaidrs: noskatīts kāds no jaunākajiem, dārgākajiem aifoniem un specifikācija “piedzīta” šim modelim.
RD visus pārmetumus noraida, norādot, ka “Rīgas digitālā aģentūra centralizēti veic IKT iepirkumus vairāk nekā 400 Rīgas pašvaldības iestādēm, tostarp arī mobilo tālruņu iegādei un pašvaldības rīcībā esošo iekārtu uzturēšanai. [..] Līdzīgi iepirkumi veikti arī iepriekš. Mobilie tālruņi tajos tiek sadalīti vairākās kategorijās, lai pašvaldības iestādes varētu izvēlēties darba vajadzībām un specifikai atbilstošas ierīces. [..] Tehniskā specifikācija tiek veidota atbilstoši tirgū pašlaik pieejamajām ierīcēm.”
Jāatzīst, ka RD iebildumi ir daļēji pamatoti. Šī fokusēšanās uz Rīgas domniekiem paredzēto telefonu specifikāciju ir stipri otršķirīga. Daudz būtiskāk būtu runāt par pašu ideju, ka par visu Rīgas iedzīvotāju kopīgo naudu kaut kādiem Rīgas domes darbiniekiem tiek pirkti dārgi mobilie telefoni. Patiesībai atbilst arī atruna, ka “līdzīgi iepirkumi veikti arī iepriekš”. Bet ja kaut kas ir darīts iepriekš, tad tas vēl nenozīmē, ka tā jādara arī turpmāk.
Var saprast, ja darbavieta (šajā gadījumā RD) nodrošina saviem darbiniekiem labi aprīkotu darba vietu savās telpās, bet uzskatīt, ka darbavietai jānodrošina arī saviem darbiniekiem tāds katram pieaugušam cilvēkam ikdienišķs sadzīves priekšmets kā telefons, tā jau savā dziļākajā būtībā ir perversija, kas plaši izplatījusies dažādās valsts un pašvaldību iestādēs.
Būsim reālisti. Šī mode nav tikai Latvijas īpatnība. Tai ir globāls raksturs. Nenoliegšu, esmu “veco laiku” cilvēks un visus savus telefonus esmu pircis pats par savu naudu. Zinu, ka šodien daudzviet cilvēkiem telefonus pērk darbavieta un tas skaitās pilnīgi normāli.
Varbūt laiks sākt pārskatīt šo “normālību”? Un šeit nav ko atsaukties uz citām pasaules valstīm. Katrs atbild par sevi, par savu valsti, un gan jau arī tur šī “mode” agrāk vai vēlāk tiks atzīta par “nenormālu” un tiks mainīta.
Tāpat nevajag stāstīt, ka mobilais telefons šiem darbiniekiem esot ārkārtīgi nozīmīgs darba instruments. Var piekrist, ka šo ikdienā lietojamo priekšmetu cilvēki izmanto arī darbam, bet primāri šo priekšmetu cilvēki izmanto sev. Viņiem tāds vai citāds telefons būtu jebkurā gadījumā. Neatkarīgi no tā, vai viņi strādātu Rīgas domē vai jebkur citur.
Tāpēc mobilo telefonu par darba instrumentu var uzskatīt tikpat lielā mērā kā kurpes, ar kurām cilvēki iet uz darbu (basām kājām taču uz Rīgas domi neietu), kā karbonādi ar sēņu mērci, kuru apēd pusdienās, lai nodrošinātu enerģiju darbam, un tamlīdzīgas sadzīviskas lietas. Viens otrs varētu prasīt, lai apmaksā arī viņam automašīnas iegādi (līdzīgi kā jau tagad prasa automašīnas degvielas apmaksu) un pat SPA salona apmeklējumu (darbs ar klientiem liek moži justies un labi izskatīties).
Nedaudz diskutabls varētu būt jautājums par to, vai atsevišķiem komunikāciju departamenta darbiniekiem būtu nepieciešama vienmēr pieejama augstas izšķirtspējas kamera personiskajā telefonā, bet arī tad runa būtu par dažiem telefoniem dažu tūkstošu eiro vērtībā, nevis simtiem telefonu, ja runa ir par iepirkumu 300 tūkstošu eiro vērtībā.
Kā vēlamāku un it kā taisnīgāku risinājumu daži publiskā telpā piedāvā noteiktas kompensācijas (teiksim, 500 eiro) piešķiršanu, lai darbinieks pats pērk telefonu, kādu grib. Ja grib jaunāko aifonu, tad lai arī pats pieliek klāt trūkstošo naudu.
Taču pat šāda prakse kropļo darba tirgu, kurš jau tā tiek stipri kropļots ar dažādām piemaksām. Telefonu, datoru, veselības apdrošināšanas polišu iegāde, transporta kompensāciju un citu “bonusu” nepieciešamība parasti tiek pamatota ar grūtībām piesaistīt augstas kvalifikācijas speciālistus. Jebkurš vadītājs gandrīz jebkurā struktūrā zinās teikt - atrast labus (gudrus) speciālistus ir pasmaga procedūra. Pārāk daudziem amata pretendentiem ir grūtības ne tikai ar uzdevumu izpildi, bet pat ar sapratni, kas vispār jādara.
Tā kā sabiedriskajā sektorā atalgojuma līmenis ir reglamentēts un vadītāja iespējas operēt ar to ir būtiski ierobežotas, tad nākas ķerties pie šīm mazajām viltībiņām, jo pat minētos 500 eiro mobilo telefonu iegādes kompensācijai būtu daudz grūtāk ielikt RD algu budžetā nekā krietni lielāku summu “darba pienākumu nodrošināšanai nepieciešamās tehnikas iegādei”.
Jaunā mūsu valsts valdība, kura katrā uzstāšanās reizē runā par drīzumā gaidāmajiem grūtajiem laikiem, varētu sākt ar šo telefonu pirkšanas un citu “bonusu” likvidēšanu. Jau dzirdu iebildumus - cik tad tur varēs ietaupīt? Uz kopējo izdevumu fona tie taču būšot santīmi. Varbūt, bet tāpēc īpaši jāuzsver, ka runa nav tik daudz par ietaupīto naudu, cik par nepieciešamību lauzt šo greizo “modes” tendenci.
Apakšstruktūru vadītājiem esošā vai pat samazināta budžeta ietvaros jādod daudz plašākas iespējas operēt ar darbinieku atalgojumu, lai patiesi vajadzīgi speciālisti nav jāpiesaista kā bērni ar dažādām “konfektēm”, kas pēc savas būtības ir šī telefonu pirkšana, abonēšanas apmaksāšana un citas līdzīgas darbības. Šiem speciālistiem ir jāmaksā tirgus situācijai atbilstošas algas.
Līdzšinējā prakse, kad līdztekus algai un jēgpilnām, reāli nopelnītām prēmijām ir šī plaši izvērstā “bonusu” sistēma, jāatzīst kā sevi izsmēlusi, nemūsdienīga un neefektīva. Jābūt gluži legālai iespējai bez kaut kādām īpašām viltībām maksāt spējīgiem darbiniekiem labas algas, un pietiek par nodokļu maksātāju naudu uzturēt cilvēkus, kuri ar galvu strādāt nespēj, bet ar rokām - negrib.
