Neteiksim, ka šodien, 3. oktobrī, izšķiras Latvijas liktenis. Nevajag ne tik skaļus vārdus, ne kādas citas līdz apnikumam nodrāztas banalitātes. Vienkārši šodien ir jāapzinās, ka esi Latvijas pilsonis un tev ir dota šī iespēja aiziet un brīvās Saeimas vēlēšanās nobalsot par sev tuvāko sarakstu.
Kādam varbūt šķiet, ka šī iespēja ir pašsaprotama kā gaiss, kuru elpojam. Es piederu pie paaudzes, kas piedzima bez šī šodien pašsaprotamā demokrātijas “gaisa”. Toreiz tā dēvētās vēlēšanas bija visīstākā parodija par vēlēšanām. Viens, bezalternatīvs saraksts, kurš neatkarīgi no visa iegūst 99,87% balsu. Katrā ziņā ne mazāk par 99,6% balsu.
Kāpēc cilvēki tolaik masveidā nebojāja šos biļetenus vai citā veidā neizrādīja savu nepatiku, šodien pat grūti izskaidrot. Tā smagā baiļu un bezcerīgās nospiestības sajūta, ka pret visvareno varas monstru neko nevar izdarīt, pa šiem 40 gadiem ir tā izplēnējusi, ka gandrīz vai pilnībā aizmirsusies. Šodienas cilvēkiem, kas tos laikus nav piedzīvojuši, to nemūžam nesaprast. Un labi, ka viņiem tas nav jāsaprot.
Šodien mēs dzīvojam apstākļos, kad varam ne tikai brīvi lamāt politiķus un viņu izdarīto, bet arī izvēlēties, kuri no viņiem mums patīk labāk, un par viņiem nobalsot. Vienlaikus izsvītrot no saraksta tos, kuri kaut kādu iemeslu dēļ, mūsuprāt, nav pelnījuši būt deputātos.
Šodien ir tā diena, kad vara valstī burtiski pieder mums. Lai arī varbūt tas ir pārāk skaļi teikts, bet tomēr. Tieši tāpēc šī nav diena, kuru vajadzētu izniekot, plātot rokas un bubinot: “Tur jau tāpat neko nevar mainīt. Visi viņi vienādi.” Pie Brežņeva neko nevarēja mainīt. Šodien var mainīt ja ne visu, tad ļoti daudz ko. Tieši no mūsu aktivitātes, no gatavības aiziet un pateikt, kur vēži ziemo, arī būs atkarīgas šīs izmaiņas.
Var saprast viena otra skepsi. Politiskais apnikums ir ne tikai Latvijai raksturīga parādība. Daudzviet pasaulē populāras kļuvušas populistu partijas, kuras nāk ar lozungiem: viss ir slikti, viss jāmaina, viss jāsalauž un jābūvē no jauna. It kā jaunais, nezināmais vienmēr būtu labāks nekā vecais, pārbaudītais.
Eksperimentēt var tad, kad apkārt viss ir stabils un uz priekšu droši prognozējams. Šobrīd mēs dzīvojam ļoti trauslā, nestabilā pasaulē. Karš ir tepat blakus, un nevajadzētu par zemu novērtēt tos apstākļus, kādos dzīvojam. Varbūt patiesībā nemaz nedzīvojam tik slikti. Vieglprātība un gatavība visu graut šajā situācija var kļūt fatāla kļūda.
Šajā ģeopolitiski saspringtajā laikā drošība, ekonomiskā noturība un skaidrs valsts attīstības kurss nav tikai vēlamība - tas ir mūsu valsts pastāvēšanas pamata nosacījums. Piedalīšanās vēlēšanās ir apliecinājums uzņemties arī savu daļu atbildības.
Demokrātiskais process nevienam neliek veikt kādus varoņdarbus. Tas prasa tikai nelielu, pusstundu ilgu pastaigu brīvā dienā līdz iecirknim. Mierīgi apsēsties, abstrahēties no priekšvēlēšanu trokšņa, paņemt sarakstus un mēģināt atbildēt uz pavisam vienkāršiem, racionāliem jautājumiem: kuri no šiem cilvēkiem reāli spēj uzņemties atbildību? Kuri ir sevi pierādījuši ne tikai vārdos, bet arī darbos? Kuri no viņiem saprot, kā funkcionē modernā ekonomika? Kuri spēj piedāvāt risinājumus veselības aprūpes, demogrāfijas un aizsardzības stiprināšanai, nevis spēj tikai meklēt vainīgos vai atkārtot kaut kādas sen apnikušas, bezjēdzīgas mantras?
Cik nav gadījies dzirdēt: varētu balsot par šitiem, bet tur sarakstā viņiem ir tas un tas, par kuru nekādi nevaru balsot. Vai arī: varētu balsot par šiem, bet viņi tur tajā jautājumā ieņēmuši tādu pozīciju, ka nē, nē.
Nevajag meklēt ideālo partiju. Tādas, visdrīzāk, nemaz nav reālajā dzīvē. Kāpēc lai šāds ideāls būtu politikā, ja arī pašā sabiedrībā ideālu nemēdz būt. Arī pati sabiedrība ir daudzveidīga un pretrunīga. Vēlēšanas, par laimi, nav laulības uz mūžu. Politiķi netiek ievēlēti uz visiem laikiem - tas ir darba līgums uz četriem gadiem.
Vienkārši izvēlamies labākos iespējamos pārvaldniekus konkrētajam laika posmam no šobrīd pieejamajiem politiķiem. Pēc četriem gadiem varēsim paturēt darbā tos, kas būs sevi atbilstoši parādījuši, un dzīsim prom tos, kas būs izrādījušies nespējnieki vai tukšmuldētāji.
Taču tas būs pēc četriem gadiem. Tagad ikvienam ir jāizmanto šī samērā unikālā iespēja un jāaiziet jānobalso par savu un savu bērnu nākotni. Vēl ne tik senā pagātnē (pirms 5-8 paaudzēm) absolūti lielākajai cilvēces daļai nebija nekādu tiesību par kaut ko balsot, kaut ko vēlēt. Atcerēsimies to. Novērtēsim šīs mūsu 21. gadsimta eiropiešu privilēģijas un ar pilnu atbildības izjūtu tās izmantosim.
