Svētdienas rīta ziņa par to, ka ZZS valde steidzami atsaukusi labklājības ministru Reini Uzulnieku no amata un piedevām arī izslēgusi no partijas (ko tik vienkāršotā veidā nemaz nevar izdarīt), izsauca zināmu neizpratni. Ko tad Uzulnieks tādu ir sastrādājis, ka atbrīvošanās no viņa notiek tik strauji?
Tagad, kad dūmi nosēdušies un noskaidrojies Uzulnieka pārkāpums - braukšana ar auto smagā alkohola reibumā, viss pamazām nostājas savās vietās. Notikušo var izvērtēt no vairākiem skatu punktiem. No Uzulnieka personiskās dzīves, no partejiski politiskā un valstiski politiskā skatu punkta.
Sāksim ar Uzulnieka personiskās dzīves aspektu. Lai arī nav šaubu, ka, izgulējis dzērumu izmeklēšanas izolatorā, Uzulnieks pamodās ar šausmīgu paģiru sajūtu: visa dzīve un karjera ir pilnībā sagrauta līdz ar zemi, patiesībā (paradoksālā kārtā) ļoti iespējams, ka viņš ir izvilcis laimīgo lozi.
Pirmkārt, kaut ar to vien, ka, braucot “tādā pālī” (virs trim promilēm), nav iekūlies smagā avārijā, pats ir palicis dzīvs, nevienu kaulu nav lauzis un nevienu citu arī nav sabraucis. Tā turpinot (ja nebūtu pieķerts), agri vai vēlu braukšana dzērumā beigtos ar daudz smagākām sekām.
Otrkārt, tikai šādi smagi triecieni spēj dzērāju/alkoholiķi vest pie prāta. Uzulnieku nepazīstu, ar viņu kopā dzēris neesmu, bet viņa apkārtnes cilvēki zina stāstīt, ka “nav jau pirmā reize, un tas vēl ir maigi teikts”. Esot bijuši tādi gadījumi, ka par tiem publiski labāk nestāstīt. Pats viņš ne reizi vien esot solījis “saņemties”, bet visi šie solījumi izrādījušies “dzērāja tukšo solījumu” vērti. Arī lielās promiles liecina, ka, visticamāk, dzerts jau ne pirmo dienu.
Pieredze rāda, ka tieši šādi smagi dzīves satricinājumi ir tie, kuri alkoholiķim liek sadzirdēt nepārprotamo signālu “no augšas” - šoreiz tevi vēl paglāba, bet nez kā būs nākamreiz. Attopies. Kamēr vēl laiks. Tā kā Uzulnieks ir vēl samērā jauns cilvēks, viņš vēl visu var vērst par labu un sākt veidot dzīvi un karjeru no jauna. Protams, ne tagad, bet nākotnē.
No partejiski politiskā aspekta Uzulnieks, bez šaubām, ir savu pārstāvēto politisko spēku pamatīgi iegāzis. Divas nedēļas pirms vēlēšanām šāda nesavaldība, infantils egoisms. Tie cilvēki partijā, kuri noticēja Uzulnieka solījumiem “saņemties” un bija gatavi viņu likt par Zemgales apgabala saraksta pirmo numuru, jūtas pamatīgi pievilti. Tāpēc arī šī asā un nesaudzīgā reakcija. Tāpat ir labi saprotama šīs reakcijas steidzamība. Ministra amats viņam būtu jāzaudē jebkurā gadījumā, tāpēc labāk, ja pati partija viņu atsauc, nevis gaida, kad no valdības viņu izmet premjerministrs.
Daži vārdi jāmin par publiskajā telpā dzirdamajām konspirācijām. Uzulnieku it kā esot “nodevuši” savējie, kuri sarakstā esot krietni zemākās pozīcijās. Vispirms jau jānorāda, ka šis ir gadījums, kad nav svarīgi, vai kāds viņu speciāli “nostučījis” vai viņš pieķerts gluži nejauši. “Dzērājs pie stūres” ir sabiedrībai bīstams, un jebkura informācijas sniegšana par šādu sabiedrībai bīstamu autobraucēju ir tikai apsveicama.
Kas attiecas uz “konkurentiem sarakstā”, tad tā jau būtu sevis paša gremdēšana, jo balsis savāc saraksts kopumā, nevis tiek skaitīti atsevišķi deputātu kandidāti, kā tas būtu, ja Latvijā būtu cita vēlēšanu sistēma. Protams, nevar izslēgt, ka patiešām kāds apzināti gribējis Uzulniekam iegriezt, taču diez vai to būtu darījis kāds no “savējiem”. Tad jau drīzāk kāds no konkurējošiem sarakstiem.
Ja uz Uzulnieka gadījumu raugāmies no valstiskā aspekta, tad tas varētu kalpot kā katalizators plašākai sarunai par tēmu: Latvijas politiskā vide un alkohols, jo ne jau Uzulnieks vienīgais, kuram ir zināmas problēmas ar “zaļo pūķi”. Tas, ka šī tēma it kā laiku pa laikam “uzpeld” (izskan baumas par atsevišķiem ministriem, kas ar alkoholu esot pārāk ciešās attiecībās), norāda, ka nav dūmu bez uguns.
Cita lieta, ka nekad šī tēma nav plašāk izvērtusies, skaļi nosaucot konkrētus uzvārdus. Varbūt tagad tie, kuri “sistēmā maļas” jau gadiem un viens otru lieliski pazīst, beidzot sāks runāt. Tad, kad konkrēti cilvēki tiek virzīti augstos valsts amatos, šo aspektu vajadzētu ņemt vērā un runāt skaidru valodu. Galu galā visi taču viens otru pazīst un zina šo cilvēku vājības.
Uzulnieka “gadījums” ir aktualizējis plašāku jautājumu par sabiedrības vispārējo toleranci pret alkoholu un tā lietošanu. “Labais tonis” liek teikt, ka tolerances esot krietni par daudz un sabiedrība visai iecietīgi izturoties pret iedzērājiem. Šim viedoklim var piekrist tikai daļēji, jo piedzēries cilvēks gandrīz vienmēr Latvijā tiek uztverts stipri negatīvi un sabiedrība kopumā ir visai agresīvi noskaņota pret “bomžiem”, kas gandrīz vienmēr ir arī alkoholiķi.
Diemžēl to pašu nevar teikt par attieksmi pret tā dēvēto mēreno, “inteliģento” iedzeršanu. Katru reizi, kad notiek kādi centieni iegrožot alkohola izplatību, piemēram, saīsinot tā tirdzniecības laiku vai ierobežojot tā tirdzniecības vietas, tā atskan “mērenās dzeršanas” apoloģētu balsis: īstie dzērāji jau tāpat atradīšot veidu, kā tikt pie pudeles, bet mums, “mērenajiem”, viņu dēļ tiek apgrūtināta dzīve. Kāpēc man, kas svētdienas vakarā gribētu vīna pudeli nopirkt un mājās mierīgi ar dzīvesbiedru to izdzert, jācieš to alkoholiķu dēļ?
Robeža starp cilvēka (amatpersonas) mērenu iedzeršanu un bīstamu dzeršanu ir visai izplūdusi un, galvenais, ārkārtīgi mānīga. Nodzērušos “bomzi” visi uzreiz atpazīst un no viņa riebumā novēršas, lai gan šo “nodzērušos bomžu” bīstamība ir ievērojami mazāka nekā to “mēreno iedzērāju” bīstamība, kuri ne tikai sēžas pie automašīnas stūres “galīgā pālī”, bet varbūt arī paraksta kādus valstiski svarīgus dokumentus “zem grādiem”.
Tāpat kā nesenajai vētrai, dažādiem ielidojušiem droniem, apjomīgajām datu noplūdēm un citiem pēdējā laika atgadījumiem, arī Uzulnieka “iekrišanai” būtu jākalpo kā mācībai. Tas attiecas uz visiem politiķiem un politiskajiem spēkiem. Arī tiem, kuriem ar alkoholu it kā nav problēmu, jo tā ir vispārēja, valstiska problēma, kas liek pateikt stingri - alkoholiķiem valsts pārvaldē nav vietas.
