Andra Kulberga lēmums atlikt tikšanos ar potenciālajām koalīcijas partijām uz vēl vienu nedēļu izraisījis dažādus minējumus. Pats Kulbergs šo vilcināšanos skaidro ar lielo aizņemtību, ko, no vienas puses, var uzskatīt par attaisnojošu iemeslu, bet no otras – vai tad valdības veidošana nav tik nopietns iemesls, ka tā dēļ citas lietas varētu pabīdīt sāņus?
Patiesos iemeslus, kāpēc Kulbergs nesteidzas ar jaunās koalīcijas veidošanas sarunām, var tikai minēt. Iespējams, ka viņam, pietiekami ilgi uzturoties politiķu vidē, ir izveidojusies paaugstinātas piesardzības sajūta, aizdomīgums, neticība citu teiktajam. Šādā vidē ir ārkārtīgi svarīgi, ka ir kāds cilvēks, kuram vari pilnībā uzticēties, par kuru vari būt drošs - neuzmetīs.
Bieži vien šādi cilvēki ir politiķa tuvinieki. Piemēram, par Dailes teātrī iestudētās izrādes “Rīkojums nr. 2” zināmu trūkumu var uzskatīt to, ka tajā nav atspoguļota prezidenta Valda Zatlera dzīvesbiedres loma šī slavenā rīkojuma tapšanā, lai gan bez viņas akcepta diez vai Zatlers uz šādu soli būtu gājis.
Pieļauju, ka arī Kulbergam nesteigties ar potenciālo koalīcijas partneru aicināšanu pie sarunu galda ieteicis kāds tuvs cilvēks, kurš tīri cilvēcīgi devis padomu - Andri, nesasteidz. Tev nekur nav jāskrien. Pagaidi, lai nosēžas dūmi, izklīst migla, un tad ar vēsu prātu izdari izvēli - ko ņemt koalīcijā, bet no kuriem labāk turēties pa gabalu.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc tik pārliecinošas uzvaras vēlēšanās draudzēties gribētāju noteikti uzradies vairāk nekā vajag. Ja runājām konkrētāk, tad galvenais jautājums, uz kuru Kulbergam būtu jāatbild, ir: ņemt valdībā “Jauno vienotību” (JV) vai neņemt? Nav pat tik svarīgi, ar kādiem nosacījumiem, jo jau šo nosacījumu izvirzīšanas brīdī jābūt pilnīgai skaidrībai - grib Kulbergs JV pārstāvjus savā valdībā vai negrib.
JV šobrīd iemieso veco politisko varu, kas bijusi pie stūres 17 gadus. Vēlēšanās uzvarējušais “Apvienotais saraksts” (AS) ar 41 vietu Saeimā savukārt iemieso cilvēku alkas pēc pārmaiņām. Esmu jau rakstījis, ka nevar īsti saprast, ko cilvēki gaida vairāk - īstas pārmaiņas vai vienkārši citas sejas televizoru ekrānos.
Jebkurā gadījumā daudzi AS vēlētāji būs vīlušies, ja JV ar saviem septiņiem deputātiem tiks atkal paņemta valdībā. Turklāt 13. Saeimas pieredze liecina, ka JV arī ar pavisam nelielu mandātu skaitu var kļūt par vadošo spēku, uzdodoties par vienīgo “pieaugušo istabā”.
Lai arī šobrīd situācija ir stipri atšķirīga no tās, kura izveidojās pēc Saeimas vēlēšanām 2018. gadā, tik un tā JV ņemšana koalīcijā ir saistīta ar zināmu risku. Pat ja JV ievērotu bezierunu paklausību un piekristu katram Kulberga vārdam, šīs partijas esamība valdībā daudzos radītu nepadarīta darba sajūtu: mēs balsojām par pārmaiņām, bet atkal “viņi” priekšā. Kaut vai par sodu viņiem būtu jāpasēž opozīcijā.
Tomēr ne vienmēr visu nosaka uzvarētāju intereses un vēlmes. Daudz ko nosaka vēlēšanu matemātika. Ko tā saka? Ja AS ņem koalīcijā tikai Nacionālo apvienību (NA), tad veidotos divu partiju koalīcija ar 51 vietu. Vairākums ir. Gandrīz vai ideāli, jo nav jādala portfeļi ar “vecā režīma stagnātiem”. Taču šobrīd mēs vēl nezinām, kādi cilvēki ir AS frakcijā. Tas ir, viņu uzvārdus mēs zinām, bet kādi viņi būs parlamentārajā darbā, pagaidām nav zināms. Vai visi būs gatavi ievērot partejisko disciplīnu. Neaizmirsīsim, ka AS sastāv no trijām partijām un vienas biedrības. Vai tik lielā frakcijā neparādīsies kādi brīvdomātāji ar “principiem” vai gluži otrādi, bez jebkādiem principiem? To nekad nevar zināt. 51 balss tomēr ir ļoti trausls vairākums. Tāpat nav zināms, kā uzvedīsies NA, apzinoties savu “zelta kārts” statusu šādā divu partiju modelī.
Savā ziņā interesants un Latvijas politiskajā praksē samērā rets variants ir Aināra Šlesera piedāvājums Kulbergam veidot mazākuma valdību ar “Latvija pirmajā vietā” (LPV) atbalstu. Lai arī ir izskanējušas bažas, ka LPV par šo atbalstu varētu prasīt nesamērīgi daudz, tas nebūtu šī varianta lielākais trūkums. AS būtu vairāk jābaidās no tā, ka atbildība būs jānes pilnīgi vieniem pašiem. Protams, vienmēr varētu sūroties par “atstāto mantojumu”, bet agri vai vēlu sabiedrība apjaustu, ka tā ir tikai atruna.
Jau pašreizējā sarunu iepauzēšana daudzos AS atbalstītājos ir izsaukusi zināmu neapmierinātību - ko “viņi” tur velk garumā? Vai tikai atkal kaut ko aiz mūsu mugurām nesashēmo? Kulbergs uzvarēja vēlēšanās, pateicoties arī savai tiešajai komunikācijai ar sabiedrību. Tagad šī komunikācija kļuvusi atsvešinātāka. Kulbergs vairs nav tas “savējais”, kurš vakaros publicē video ar stāstiem par dienā paveikto. Tagad šie video parādās ar vairāku dienu nobīdi, bet par iespējamiem koalīciju variantiem vispār nav pateikts itin nekas.
Visticamāk, tā ir apzināta Kulberga taktika, kā jau minēts - lai izklīst dūmi, norimst pēcvēlēšanu kaislības un dažu sakarsušās ambīcijas. Saeimas sastāvs ļauj Kulberga komandai uzrakstīt jaunās valdības deklarācijas projektu, noformulēt savas politikas galvenos punktus un tad to piedāvāt pārējām partijām. Tā kā gandrīz visām partijām (varbūt izņemot “Progresīvos”) sociālekonomiskais redzējums ir diezgan līdzīgs, gandrīz nekas netraucē AS veidot arī mazākuma valdību, ja jau LPV sola to atbalstīt bez pašu iesaistes un kaut kādām pretenzijām. Tad par galveno iemeslu ņemt vēl kādas partijas koalīcijā kļūst nevēlēšanās vieniem atbildēt par visu.
Kā šaha spēles cienītājs varu Kulbergam ieteikt vienu lietu, kas atšķir labu šahistu no ne tik laba. Labs šahists vienmēr seko iepriekš izstrādātam spēles plānam (kādu atklātni izvēlēties, kurā spārnā uzbrukt utt.), kamēr vājāks - bieži vien gājienus izdara tīri situatīvi bez stratēģiskā plāna, impulsīvi reaģējot uz pretinieka gājieniem.
Tas nozīmē, ka 28. oktobrī, kad Kulbergs plāno uzsākt koalīcijas veidošanas sarunas, viņam jau jābūt absolūti skaidram plānam, kā viņš rīkosies katrā konkrētā situācijā. Kā jau minēju, AS uzvara vēlēšanās ir tik pārliecinoša, ka viņiem neviens ne uz ko nav jāpierunā. Vienīgi pašiem ir jābūt pilnīgai skaidrībai par plānu.
Ja uz šīm sarunām Kulbergs ies bez šāda 100% skaidra, negrozāma plāna un pieļaus dažādus iznākuma variantus, tad var gadīties, ka kaut kas pēkšņi aiziet ne tā un visa šī garā pauze no viedas nogaidīšanas acumirklī pārvērtīsies par strupceļu. Un tad būs jāsaskaras ar jau sākumā pieminēto - intrigām, uzmetieniem, melošanu, vieniem teikt vienu, citiem jau kaut ko citu un visiem pārējiem “smalkumiem”, kādu diemžēl netrūkst politiskajā vidē.
