Ģeopolitiskās nestabilitātes izraisītais degvielas cenu kāpums dzen izmisumā politiķus. Jā, jā, es nepārrakstījos. Nevis patērētājus, bet gan politiķus, jo patērētājus šīs degvielas cenas kaitina, sadusmo, bet tāpēc neliek mainīt dzīves ritmu, kamēr politiķiem vēlēšanu priekšvakarā šīs cenas kļūst par turpmākās karjeras “būt vai nebūt” jautājumu. Ne tikai Latvijā.
Uz šo degvielas cenu jautājumu var paskatīties gan tīri praktiski, gan filozofiski/politiski. Tīri praktiski vēl aizvakar darba kārtībā bija divi piedāvājumi. Viens šo cenu teorētiski samazina par astoņiem centiem litrā, otrs - par 20 centiem litrā. Uzsveru, teorētiski, jo tas, kā uz plānotajām izmaiņām likumdošanā reaģēs degvielas tirgotāji, jau ir cits jautājums.
Abi šie piedāvājumi viens no otra atšķīrās vienīgi ar “dāvanas” lielumu. Līdz ar to politiķiem bija jāvienojas kā ģimenes apspriedē: cik lielu summu liksim aploksnē dāvanai jaunlaulātajiem. Viens no laulātajiem saka, ka pietiks ar astoņiem centiem litrā, bet otrs iebilst: uzskatīs mūs par sīkstuļiem, kapeiku drāzējiem, jāliek vairāk.
Vakar Saeimā uz balsošanu jau bija palicis vairs tikai pirmais - mazākās “dāvanas” variants, kas arī izraisīja atsevišķu deputātu asprātības par to, kurš “nozadzis” šo 12 centu starpību. Ņemot vērā, ka par šo astoņu centu variantu (tikai samazināto akcīzi) iestājās premjera partija, tad likumprojekta saskaņošanas procesā otrs variants - samazinājums par 20 centiem (sākotnēji rosināja ZZS) - vienkārši pazuda. Variants - nemainīt neko - vispār netika apspriests.
Likumprojekts tika pieņemts steidzamības kārtā divos lasījumos apbrīnojamā vienprātībā un tikpat kā bez debatēm. Neviens pat ne aplinkus mājieniem neuzsāka tradicionālo šausmināšanos par lielo budžeta deficītu, ārējo parādu, fiskālo telpu un citām “mūžīgajām” gaudu dziesmām. Bija absolūti skaidrs, ka likumprojekta ietekme uz budžetu šeit nevienu neinteresē. Tā bija tālu otršķirīga. Galvenais jautājums - kāda būs tā ietekme uz vēlēšanu rezultātiem 3. oktobrī, bet par to no Saeimas tribīnes neklājas runāt. Par to katram jādomā pie sevis klusiņām.
Jaunā samazinātā akcīze degvielai stāsies spēkā jau šā gada 1. oktobrī un tāda paliks līdz gada beigām. Šis burtiski pāris stundās, divos lasījumos “izdzītais” likumprojekts ir uzskatāms piemērs, cik gan ātri var kaut ko izdarīt, ja politiķiem ir patiesa griba kaut ko izdarīt. Un vairs netraucē ne ierobežotā fiskālā telpa, ne budžeta ieņēmumu plāns un pat ne “milzīgais” ārējais parāds, kas kā bubulis tiek piesaukts vienmēr, kad vajag kaut kam atteikt finansējumu.
Te arī nonākam līdz šī jautājuma filozofiski/politiskajam aspektam. Priekšvēlēšanu laiks savā ziņā ir labs ar to, ka tas ir laiks, kad politiķi patiešām domā, kā uzlabot cilvēku dzīvi. Primāri, protams, viņi domā par sevi, par to, kā labāk izskatīties vēlētāju acīs, bet kāda gan starpība, kāda ir šī “labo darbu” motivācija - nesavtīgi palīdzēt cilvēkiem vai iegūt vietu parlamentā? Galvenais, ka ir izdarīts kaut kas sabiedrībai vērtīgs.
Cits jautājums, vai šis sabiedrībai vērtīgais patiešām ir cilvēkiem vērtīgs, vai arī tā ir tikai papildu konfekte izlutinātam bērnam? Respektīvi, vai šodien pasaldinātā “rūgtā tablete” rīt nekļūs par vēl lielāku apgrūtinājumu? Šodien iedosim šokolādi, bet rīt vēl vairāk būs jāsavelk jostas. Vai, vēl trakāk, būs jāsāk uztraukties par bērna lieko svaru.
Ja visās šajās metaforās ieliekam konkrētos degvielas cenu risinājumus, tad, lai labāk tos izvērtētu, atliek atbildēt uz diviem jautājumiem: vai konfekte (cenu samazinājums) tiks izlutinātam bērnam vai tā tiks bērnam, kas konfektes redzējis tikai pa svētkiem? Vai šodienas konfekte nekļūs par iemeslu “tukšam šķīvim” rīt?
Cik izlutināts vai “badināts” ir Latvijas patērētājs, domas dalās. Ir politiķi un politikas vērotāji, kuri ir pārliecināti: Latvijas patērētājs ir izlutināts. Viņš tērē daudz vairāk nekā nopelna, dzīvo uz parāda, kurš būšot jāatdod viņa bērniem, un tikai par parāda apkalpošanu vien esot jāizdod milzu summas. Tiesa, šie secinājumi parasti tiek viltīgi pārfokusēti uz valsti, kas dzīvojot stipri pāri saviem līdzekļiem, bet cilvēki šajā pašā valstī dzīvojot “bada maizē”.
Valsts un tās iedzīvotāji šajā savdabīgajā, bet neapšaubāmi populārajā konstrukcijā ir nodalīti un savstarpēji nesaistīti. Ir “viņi”, kas bezbēdīgi dzīvo uz šī “ārējā parāda” rēķina, un ir “labie”, kas cieš, jo visa nodokļu maksātāju nauda aizejot šī parāda apkalpošanai. Tāda ir aptuvenā konstrukcija.
Vai Latvijā ir politiķi, kuri uzskata, ka Latvijas vēlētājs ir “izbadināts” un viņam jādod krietni vairāk, vienalga kādā veidā, kaut vai vēl vairāk aizņemoties, ir grūti spriest. Šādi uzskati publiskajā telpā skan ārkārtīgi reti. Nesalīdzināmi biežāk nākas dzirdēt sūrošanos par milzīgo “ārējo parādu”, aicinājumus “virzīties uz bezdeficīta budžetu”, pārmetumus par vēlmi dzīvot “komunismā” un tā tālāk.
Atgriežoties pie ģimenes un bērnu audzināšanas metaforas, vairākums Latvijas politiķu iestājas par lielāku “stingrību” un mazāku “lutināšanu”. Priekšvēlēšanu laiks ir vienīgais izņēmums. Tas ir vienīgais īslaicīgais brīdis, kad politiķi atļaujas būt vaļīgāki un ir gatavi vēlētājus drusku ar kaut ko palutināt.
Bet ja tā, ja zinām, ka vēlēšanas paies un skopais “paps” atkal tērēs tikai sev, un vēlētājiem nāksies grauzt garoziņu, tad atliek izmantot šo naudas maka turētāja īslaicīgo dāsnumu, lai kaut ko sev “izsistu”. Cita labāka laika, lai cilvēki kaut ko iegūtu arī sev, nav un nebūs. Tāpēc jāizmanto brīdis. Jāpriecājas, ka kaut kas iedots, kaut vai tikai līdz gada beigām.
