Aizvadīto Saeimas vēlēšanu rezultāti gandrīz visām partijām bija vājāki nekā gaidīts, izņemot uzvarētāju – “Apvienoto sarakstu”. Īpaši smagi šie rezultāti bija divām vēl nesen vadošajām partijām – “Jaunajai vienotībai” (JV) un ZZS.
Apzināti neatšifrēju abreviatūru ZZS, jo runa šeit vairāk ir par zīmolu, politisko tēlu, nevis par šajā apvienībā ietilpstošo partiju iekšējām attiecībām, to vēsturi un citiem politiskiem sīkumiem, kas pašiem procesa dalībniekiem šķiet ārkārtīgi svarīgi, bet no “lielās politiskās spēles” viedokļa ir samērā maznozīmīgi. Tieši tas pats attiecas arī uz apvienību JV.
Ja JV uz “vecā rauga” rēķina tomēr izdevās palikt laukumā ar nieka septiņiem mandātiem, tad ZZS vēlēšanu rezultāti bija pavisam bēdīgi - viņi palika aiz 5% barjeras. Samērā lielais valsts finansējums un plašā reģionālā pārstāvniecība gan ļauj viņiem saglabāt partejiski administratīvo struktūru un gatavoties revanšam pēc četriem gadiem.
Abu partiju valdes (ZZS gadījumā Latvijas Zemnieku savienības (LZS)) ir uzņēmušās politisko atbildību par vājajiem rezultātiem un gatavojas saviem kongresiem (JV - 28. novembrī, LZS - nākamā gada sākumā), kuros plānots izvērtēt kļūdas, vājo rezultātu iemeslus un ceļus, kā šīs kļūdas labot, lai pēc četriem gadiem atgrieztos laukumā (ZZS) vai atjaunotu savu agrāko ietekmi (JV).
Kādas ir šo abu vēlēšanu neveiksminieku izredzes šos mērķus sasniegt? Skaidrs, ka JV ir ievērojami labākā situācijā, kaut vai ar to, ka tā joprojām ir Saeimā pārstāvēts politisks spēks. Bet ne tikai ar to. Jau pirms vēlēšanām tika atzīta pārmērīgā Rīgas nozīme Latvijas politikā. Ja šajās vēlēšanās Rīgas vēlēšanu apgabals deva 38 deputātu vietas, tad nākamajās vēlēšanās, iespējams, tam būs vēl lielāks mandātu skaits.
Ja JV Rīgā jūtas samērā komfortabli un nākamajās Saeimas vēlēšanās jau ar citiem līderiem var pretendēt uz krietni labākiem rezultātiem, tad ZZS Rīgā saskaras ar hroniskām, grūti risināmām problēmām. Pat ar rosīgo, ar augstām darbaspējām un reāliem darbiem sevi pierādījušo ekonomikas ministru Viktoru Valaini priekšgalā ZZS saraksts Rīgā ieguva tikai 1,86%, kas partijai, ja tā pretendē būt par nopietnu nacionāla mēroga politisko spēlētāju, ir krietni par maz.
Vai ZZS ir iespējams atrisināt “Rīgas problēmu”? Paši ZZS šādā formā šo jautājumu sev pat nedrīkstētu uzdot, jo problēma jāatrisina obligātā kārtā. Gribi vai negribi. Bez “Rīgas problēmas” atrisināšanas arī viss pārējais paliks niecīgs un mazs. Kā to izdarīt?
Vispirms būtu jātiek skaidrībā par politiskā spēka tēlu. Ne velti lietoju apzīmējumu “politiskais spēks”, nevis partija, jo ZZS formāli ir vairāku partiju apvienība. Tajā pašā laikā plašākas sabiedrības (vēlētāju) acīs tā faktiski ir viena partija. Līdz ar to rodas nākamais jautājums -
vai atstāt agrāko ZZS zīmolu vai arī atgriezties pie vēsturiskās Zemnieku savienības? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatbild uz nākamo: ko darīt ar bijušā Ventspils mēra Aivara Lemberga vietu partijā, jo ZZS zīmols ir neatraujami saaudzis ar Lemberga vārdu?
Kā politisks tēls ZZS ir “Lemberga partija”, neatkarīgi no tā, ir tur Lembergs tuvumā vai nav. Ja gribam runāt nopietni, kā ir, nevis kā “labāk izskatās”, tad Lemberga vēlētāja aiziešana pie citiem (vai palikšana mājās) arī ir galvenais ZZS zaudējuma iemesls. To noliegt vai izvairīties par to runāt nozīmē izlikties neredzam “ziloni istabā”. Līdz ar to jautājums plašākā nozīmē ir - ko darīt ar Lemberga vēlētāju? Vai censties to atgūt vai arī meklēt citu vēlētāju? Ja citu, tad kurā nišā? Ja atgūt, tad kā?
Jautājumu ir daudz, un uz tiem ZZS būs jāmeklē un jāatrod atbildes. Arī šeit ir divas iespējas. Viena - partijas vadošajam kodolam šaurā lokā izstrādāt jaunu ideoloģisko platformu, kurā būtu formulētas atbildes uz šiem sarežģītajiem jautājumiem. Šo platformu kongresā prezentēt, akceptēt un partijas vadībai palikt samērā komfortablā pozīcijā, gaidot uz politiski “labākiem laikiem”.
Otra - iet uz ārkārtīgi riskantu, Latvijas politiskajā vidē gandrīz vai bezprecedenta soli un sarīkot nebijušu kongresu. Tādu kongresu, kurā reālās diskusijās (tās varētu notikt jau kongresa sagatavošanas gaitā atklātās diskusijās partijas biedru vidū), reālā balsošanā par katru jaunās programmas punktu tiktu izstrādāts jauns ZZS politiskais tēls, ievēlēta jauna valde un sākts nopietns opozīcijas darbs.
Ar nopietnu darbu šajā gadījumā jāsaprot tas apnicīgais, bieži vien vāji novērtētais, bet ļoti nozīmīgais darbs ar dokumentiem. Nevis tajā ironiskajā nozīmē, kādu šī frāze “darbs ar dokumentiem” ieguva bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina laikā (tā viņa birojs atrunājās, kad prezidents alkohola intoksikācijas dēļ nebija spējīgs pildīt savus darba pienākumus: “strādā ar dokumentiem”), bet gan visparastākajā.
Tieši tajā, kurā savu popularitāti ieguva pašreizējais premjerministrs Andris Kulbergs. Viņš, balstoties uz konkrētiem dokumentiem, konkrētiem skaitļiem, atklāja to, par ko gadiem izvairījās runāt valsts augstākās amatpersonas un augstākie ierēdņi. Cik kas maksā? Cik tiek bezjēdzīgi tērēts? Cik liels un kompetents aparāts tiek uzturēts? Kādos komandējumos un kur tiek izšķērdēta nodokļu maksātāju nauda un tā tālāk.
Kulbergam bija milzīga priekšrocība - Saeimas deputāta statuss plus divu parlamentārās izmeklēšanas komisiju priekšsēdētāja amats. Nākamajiem ZZS vadītājiem šādu priekšrocību nebūs. Turklāt divreiz vienā upē neiekāpsi un otrreiz atkārtot Kulberga panākumu ceļu arī diez vai izdosies, tāpēc būs jāizdomā jaunas metodes. Ar pie varas esošo kritizēšanu un atmaskošanu, visticamāk, nepietiks.
Nedrīkstētu arī aizmirst, ka svarīgi ir nepieļaut populāro kļūdu un konkrētu, bet, galvenais, jēgpilnu kritiku par konkrētiem trūkumiem, konkrētām lietām neaizstāt ar bezjēdzīgu kritiku kritizēšanas pēc. Pelt tikai tāpēc, ka tie nav mūsu, bet politisko konkurentu darbi. Tāda kritika ir kontrproduktīva, jo rada nenopietnu, tukšu uzmanību alkstošu politikāņu iespaidu.
Atgriežoties pie ZZS tēla un Rīgas problēmas, jānorāda, ka ne mazāk svarīga ir politiskā vīzija. ZZS politiskais tēls un tā politiskā bāze ir Latvijas lauki un Latvijas zemniecība, kura objektīvi laikmeta izmaiņu dēļ kļūst arvien mazskaitlīgāka. Līdz ar to svarīgākā kļūst tādas vīzijas radīšana, kura būtu pievilcīga plašākiem slāņiem, ne tikai zemniecībai.
Lembergs (agrākā ZZS) kā vīziju lika priekšā Ventspili. JV vīzija bija (ir) “pieaugušais istabā”. “Latvija pirmajā vietā” - dažādi “New Vasjuki/Waterfront” projekti; AS - “pārmaiņas, izšķērdības novēršana”; “Progresīvie” - “nākotnes pareizā taisnības pasaule”; Nacionālā apvienība - “latviska Latvija”. “Suverēnā vara” - “PSRS laiku atgriešanās”. Uzreiz jānorāda, ka tā ir šo partiju elektorāta vīzija, nevis kaut kāda objektīva, reāli dabā eksistējoša konstrukcija.
Kāda tagad ir ZZS vīzija? “Saimnieki savā zemē” skan labi un pārliecinoši savējo vidū kongresā Jelgavā, kad aiz loga stāv dārgu un labu traktoru parāde, bet ko tie izsaka nosacīto Pļavnieku mikrorajona iedzīvotājiem? Kāpēc lai viņi par šo saukli balsotu? Par Lembergu viņi balsoja, jo daudzi bija bijuši Ventspilī un ticēja, ka viņiem aiz loga redzamā “Ušakova kepka” ne par matu nav sliktāka par “Lemberga hūti”. Vēlreiz atkārtoju, nav runa par kaut kādiem reāliem, skaitliskiem rādītājiem vai konkrētiem sasniegumiem. Runa ir tikai par tīri imagināriem tēliem, vīzijām, kas politiskajās izvēlēs beigās izrādās noteicošās.
Visticamāk, JV arī turpmākos četrus gadus centīsies uzturēt sabiedrībā sev tik izdevīgo, tradicionālo vīziju (varas burvju nūjiņu): mēs esam visgudrākie, pieredzējušākie, vienīgie pieaugušie šo Danninga-Krīgera efektu* apliecinošo “muļķīšu”, pašiedomāto visziņu, “visu jautājumu atrisinātāju” vidū. Ja JV izdosies atrast jaunus līderus, kuri atbildīs šim “visgudrākie, vispieredzējušākie, vienīgie pieaugušie” tēlam, tad viņiem viss būs kārtībā. Ja vēlētājiem šie jaunie/vecie līderi “visgudrākie” neliksies, tad JV gaida grūti laiki.
ZZS uzdevums ir vēl grūtāks. Viņiem šis jaunais tēls, jaunā vīzija vēl jāatrod, pārliecinoši jāuzzīmē un šajos četros gados jānostiprina pēc iespējas plašākas sabiedrības apziņā. Vai tas ir iespējams? Politikā, tāpat kā visur citur, viss ir iespējams. Ja tikai ir ticība un gatavība pacietīgi strādāt.
* Danninga-Krīgera efekts nosaka, ka cilvēki ar zemu kvalifikācijas līmeni izdara aplamus secinājumus, pieņem muļķīgus lēmumus, bet vienlaikus nespēj saprast savas kļūdas sava zemā kvalifikācijas līmeņa dēļ. Saskaņā ar šo teoriju, tas noved viņus pie lielas savu pašu spēju pārvērtēšanas.
