Aizejošā Saeima ceturtdien, 22. oktobrī, vienā no savām pēdējām sēdēm, steidzamības kārtībā, vienā dienā divos lasījumos pieņēma grozījumus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā. Šo grozījumu centrālā jēga: saglabāt Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijas (LTV) vēsturiskos nosaukumus. Šie grozījumi ne tikai paredz, ka valsts aizsargā šo mediju vēsturisko identitāti un atpazīstamību, bet arī nosaka, ka LR un LTV ziņu dienesti darbojas kā atsevišķas, savstarpēji neapvienotas un redakcionāli patstāvīgas struktūrvienības.
Jau šo grozījumu pieteikums, pirms vēl tas tika skatīts Saeimā, izsauca atsevišķu sabiedrisko mediju darbinieku un to vadītāju satraukumu. Īsi pirms minētās Saeimas sēdes tapa atklāta vēstule “Aicinājums atcelt likumprojekta grozījumu steidzamību un atbalstīt Latvijas Sabiedriskā medija neatkarību”.
Paradoksālā kārtā tieši šī visai dīvainā vēstule daudz ko izgaismo un daudz ko izskaidro. Vispirms, kāpēc tā ir dīvaina? Tāpēc, ka tai bija neparasts uzdevums. Vēstules tekstā bija jānosauc kaut jel kāds pamatots iemesls iebildumiem pret plānotajiem grozījumiem, vienlaikus neminot (slēpjot) patieso iebildumu iemeslu.
Lūk, kā ar šo nebūt ne vieglo uzdevumu centās tikt galā vēstules autore/s/i: “[grozījumi] rada riskus tā redakcionālajai neatkarībai. Piemēram, iesniegtajos grozījumos sabiedriskā medija identitāte definēta kā “vēsturiski izveidojies nosaukuma, simbolikas, reputācijas, redakcionālā mantojuma, profesionālo tradīciju un sabiedriskās atpazīstamības kopums”. Jēdzieni “redakcionālais mantojums” vai “profesionālās tradīcijas” likumā nav definēti, tādējādi jebkuru redakcionālu lēmumu - raidījuma formāta ieviešanu, programmas stratēģijas maiņu, jauna satura virziena izvēli vai citas redakcionālas izvēles būtu iespējams apstrīdēt kā likuma pārkāpumu.”
Ja galvenais “sliktums” ir tas, ka “jēdzieni “redakcionālais mantojums” vai “profesionālās tradīcijas” likumā nav definēti”, tad skaidrs, ka autori ar uzdevumu galā nav tikuši. Nav brīnums, ka Saeimā pārliecinoši gandrīz visi deputāti (izņemot “Progresīvo” frakciju, kas pārsvarā atturējās) nobalsoja par šiem grozījumiem. Mūžīgā baidīšana ar “riskiem redakcionālajai neatkarībai” šoreiz nenostrādāja.
Jautājums: tad kas bija šīs vēstules rašanās galvenais iemesls, kuru tās autore/s/i neuzdrošinājās atklāti nosaukt? Tas, ka šie grozījumi paredz: LR un LTV ziņu dienesti darbojas kā atsevišķas, savstarpēji neapvienotas un redakcionāli patstāvīgas struktūrvienības. Tas, ka var teikt: LR un LTV sakausēšana vienā katlā zem liela LSM redakcionālā un administratīvā “vāka” ir daļēji apturēta vai vismaz apgrūtināta, arī ir galvenais šo grozījumu satraukuma iemesls.
Tāda tipa medijiem kā LR un LTV ziņu dienesti ir galvenās struktūrvienības, un, ja tās paliek neapvienotas, katra patstāvīga, tad “gaisā karājamies” paliek LSM virsvadība galvenās redaktores Anitas Braunas personā. Ko viņa “diriģēs”, ja LR un LTV saglabās savu redakcionālo patstāvību? LSM portālu, kuram jau ir sava redaktore Marta Cerava (viņa, tāpat kā Brauna, arī parakstījusi šo vēstuli un varbūt pat piedalījusies tās rakstīšanā).
Jāatzīmē, ka jebkuras aktivitātes saistībā ar sabiedriskajiem medijiem gandrīz vienmēr notiek “cīņas par redakcionālo neatkarību” ēnā. Šī “cīņa” tiek izmantota kā tāda burvju nūjiņa, kuras piesaukšana parasti daudz ko atrisina par labu tās piesaucējiem. Bet ne šoreiz. Tam ir savs iemesls.
Sākotnēji labos nolūkos lietotā frāze par iejaukšanās “redakcionālajā neatkarībā” nepieļaujamību ir pamazām pārvērtusies par vienkāršu aizsargmehānismu - pat neuzdrošinieties mūs kritizēt. Katra, pat visniecīgākā, vispamatotākā kritika tiek atvairīta ar šo “redakcionālās neatkarības” vairogu, un momentā tiek pāriets pretuzbrukumā, izsakot pārmetumus centienos “vājināt sabiedriskos medijus”.
Tajā pašā laikā sabiedriskie mediji Latvijā atrodas gandrīz vai monopola situācijā. Vismaz finansējuma ziņā (61 miljons eiro) tie ir visiem pārējiem vietējiem medijiem ar milzīgu atrāvienu priekšā. Nesasniedzami priekšā. Tas nozīmē ne tikai lielas priekšrocības, bet arī milzīgu atbildību sabiedrības priekšā.
Dažkārt no LSM puses izskan pārmetumi atsevišķiem politiķiem un partijām, ka tās gribot sagraut, iznīcināt vai vismaz novājināt “sabiedrisko mediju”. Iespējams, ka šajos izteikumos ir kāda daļa patiesības. Bet tādā gadījumā varbūt derētu kādreiz pašiem pareflektēt: kāpēc tā? Un nevis ierasti paštaisnajā “refleksijā” - tāpēc, ka mēs viņus atmaskojam - bet gan paškritiskajā - bet varbūt mēs patiešām ne tik daudz objektīvi atspoguļojam procesus, cik paši pārāk daudz iesaistāmies politisko procesu virzīšanā - kā mums pašiem šķiet - pareizajā gultnē.
Pat minētajā vēstulē, kur izteiktie pārmetumi formulēti tik neskaidri, ka nav īsti saprotams, par ko tāds satraukums, ir cita atslēgas frāze, kas vēstules autoru izpratnē noņem jebkādus papildu jautājumus - “..ir plānots pieņemt Zaļo un Zemnieku Savienības (ZZS) iesniegtos grozījumus..”. Īpaši tiek uzsvērts (pašā vēstulē vairākkārt), ka grozījumus iesniegusi ZZS. Tātad, saprotiet paši...
Formāli jau nekas pārkāpts vai nepareizs nav. Bet mēs neatrodamies tiesā. LSM politiskās simpātijas un it īpaši antipātijas nevienam nav noslēpums. Tāpat kā tas, ka ZZS noteikti nav LSM mīluļu vidū. Šāda neslēpta, nekritiska politizācija nevairo sabiedriskā medija autoritāti.
Pat tad, kad pieļautās kļūdas ir acīmredzamas - ukraiņu karavīru kā cūku attēlošana - vai burtiski nenoliedzamas - kā gadījumā ar fona svilpienu piemontēšanu klāt citam runātājam Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas laikā - neseko paškritiska kļūdu apzināšana un to atzīšana.
Var it kā iebilst, ka pēdējo gadījumu LTV Ētikas komisija nosodīja un LTV atvainojās, bet nekas nopietnāks jau nesekoja. Svilpienu klāt piekabinātājam, LTV Ziņu dienesta korespondentam Iļjam Kozinam tika atļauts turpināt graut LTV autoritāti un vājināt sabiedrisko mediju. Pēc dažiem mēnešiem viņš tviterī publicēja kārtējo viltus ziņu par “krūmos pālī guļošu vīrieti Nacionālās apvienības t-kreklā”. Kad atklājās, ka arī šī “ziņa” ir Kozina fantāzijas auglis, tad beidzot LTV vadība saprata, ar ko ir darīšana, un Kozins no LTV aizgāja.
Kontrastam atcerēsimies citu, pavisam nesenu situāciju ar Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāju Uģi Lībieti, kurš zaudēja amatu burtiski vienas dienas laikā tikai tāpēc, ka bija jāglābj viņa “lielā priekšniece”, LSM galvenā redaktore Anita Brauna, kura svētdienā bija kaut kur pazudusi. Šī epizode, kas tik ļoti sasaucās ar bēdīgi slaveno jaunievēlētā Saeimas deputāta Jāņa Junkura pēkšņo “darbu Singapūrā”, lai vietu Saeimā varētu saglabāt Solvita Āboltiņa, diez vai palielināja LSM un tās galvenās redaktores autoritāti. Šī epizode tikai vēl jo spilgtāk iezīmēja, ka ne viss “tajā mājā” ir kārtībā.
Saeimas balsošanas rezultāti par minētajiem grozījumiem runā paši par sevi: par 76, pret 4, atturas 8, lai arī deputāte Liene Gātere no Saeimas tribīnes gandrīz vai izmisumā kliedza, aicinot balsot pret. Pat mūžīgie “redakcionālās neatkarības” piesaucēji no “Jaunās vienotības” neieklausījās ne Gāteres, ne vēstules autoru un tās parakstītāju aicinājumos. Pieļauju, ka gadījums ar Lībieti, kuram kā viduslaiku dzimtcilvēkam nācās izciest sodu Braunas vietā, daudziem atvēra acis par notiekošo “tajā mājā”. Arī tas, ka daudzi pazīstamākie žurnālisti ar vārdu šo vēstuli neparakstīja, par daudz ko liecina.
Par ko? Par to, par ko vēstules parakstītāji, to darot, pat nepadomāja. Vai padomāja aplami. Runa ir par to, par ko sākumā rakstīju: tas daudz ko izgaismo un izskaidro.
Vēstuli parakstīja 218 sabiedrisko mediju darbinieki (no 865, uz 2025. gada 1. janvāri). Tātad absolūtais mazākums. Tā kā parakstītāji bija spiesti nosaukt arī savus amatus, tad ar šo vēstuli izgaismojās liels skaits amatu, par kuru esamību plašāka sabiedrība pat nenojauta.
Runa ir par neskaitāmiem visdažādāko projektu vadītājiem. Tādiem kā “satura pieejamības projektu vadītāja”, “stratēģisko projektu vadītāja”, “talantu piesaistes un attīstības projektu vadītāja” un tā bez sava gala. Pārskatot šo vēstules parakstītāju amata nosaukumus, trūkst vienīgi “salātu pētījumu” projekta vadītāja, bet ir nepārprotami skaidrs, ka ar tādiem ir pilns šis saraksts. Protams, ar labskanīgākiem nosaukumiem.
Kādreizējais LR ģenerāldirektors Dzintris Kolāts (tātad cilvēks, kurš pazīst drēbi), ieraugot šo sarakstu, neticējis savām acīm. Viņš publicējis savu verdiktu: “Klasiķa vārdiem - es mulstu vien, tik izbrīnīties spēju... Tātad nauda ir diezgan šādu brīnumarodu zīmēšanai. Un auditu nedrīkst taisīt, jo mediju neatkarība un tādā garā... Jāpiezīmē, ka zināmo vaimanu vēstuli, ar dažiem izņēmumiem, parakstījis LSM priekšniecības galms, zābaku pucētāji un kafijas pienesēji. Un tā noteikti nav uzņēmuma darbinieku lielākā daļa.”
Šī vēstule arī daudz ko izskaidro. Nākamā Andra Kulberga valdība, neatkarīgi no tās personālsastāva un iespējamās koalīcijas sastāva, vēl nedzimusi jau ir pieteikusi karu izšķērdībai. Ir nosprausts kurss uz katra izlietotā centa striktu pamatošanu.
Vēstuli ir parakstījuši tie, kuri skaidri apzinās, ka sava “darba” finansējumu viņi nekādi nevar saprātīgi pamatot. Viņu darba vietas saglabāšana ir atkarīga tikai no LSM “lielās priekšniecības” labvēlības. Ja kritīs šis “sabiedriskā medija” projektu ekonomikas ideoloģiskais bastions, tad arī viņiem būs jāmeklē darbs reālajā, nevis tik iemīļotajā projektu ekonomikā. Tad nu kā pēdējais izmisuma glābiņš ir šī vēstule.
Cīņa par īstu sabiedrisko mediju, nevis sabiedrisko mediju tikai šauram sabiedrības slānim, kas šo mediju uztver kā barotni, vēl tikai priekšā. Saeimas 22. oktobra balsojums šīs cīņas iznākumu izgaismo gaišās, cerīgās krāsās. Latiņa ir pacelta augstu. Jācer, ka nākamā, 15. Saeima šo latiņu nenolaidīs un atjaunos sabiedriskā medija kādreizējo labo slavu.
