Kādreizējais valsts prezidents Valdis Zatlers ar vāji slēptu nožēlu norādījis, ka šajā priekšvēlēšanu kampaņā trūkstot kaislību. Patiesi: neviens nav arestēts un turēts “septītajās debesīs”, kā tas bija pirms 13. Saeimas vēlēšanām, kad tika apcietināti “KPV LV” līderi Artuss Kaimiņš un Atis Zakatistovs. Nav nekādu “skrejlapu” skandālu kā 2002. gadā, kad dažas dienas pirms vēlēšanām policija veica kratīšanu “Latvijas ceļa” birojā. Nav arī nekādu citu negaidītu notikumu, kas varētu kļūt par šīs vēlēšanu kampaņas “naglu”.
Vēl jau līdz vēlēšanām palikušas dažas dienas. Viss var gadīties, bet kopumā var Zatleram piekrist. Nekas “tāds” patiešām nenotiek. Cits jautājums, kā šo “bezkaislīgumu” vērtēt. Varbūt tas tieši ir labi un liecina par mūsu demokrātijas briedumu?
Politiskā prakse liecina, ka skandāli un ļoti asas, pat netīras kampaņas laiku pa laikam notiek visur. Tās pilnībā izskaust nevar. Arī tur, kur ir patiesi senas un noturīgas demokrātiskās tradīcijas. Piemēram, ASV ļoti populāri ir video klipi, kuros konkurējošās partijas kandidāti tiek attēloti izteikti negatīvā gaismā, un tas neskaitās nekas slikts vai nosodāms.
Piemēram, senators no Kanzasas Rodžers Māršals agrāk bija ārsts ginekologs. Viņa konkurents no demokrātu partijas Ādams Hamiltons bez mazākās slēpšanās (viņš pats šajā klipā parādās) uzņēmis video klipu, kurā norādīts, ka desmitiem Māršala pacienšu savulaik arestētas par neapmaksātiem ārstniecības rēķiniem. Kāda sieviete šajā klipā stāsta, ka aizturēta grūtniecības astotajā mēnesī savas divgadīgās meitas acu priekšā par neapmaksātu 50 dolāru rēķinu. Tajā pašā video klipā teikts, ka Māršala paša turība pārsniedz 10 miljonus dolāru.
Šāda tipa melnās kampaņas ASV skaitās pilnīgi normālas. Atšķirībā no Latvijas, kur politiskajā praksē kopš jau pieminētā 2002. gada skrejlapu skandāla šādas metodes (kad kampaņa tiek vērsta pret citu politiķi) skaitās neglītas, un politiķi no to izmantošanas, vismaz atklātā veidā, izvairās.
Atgādināsim, ka toreiz it kā “Latvijas ceļš” vai atsevišķi šīs partijas biedri bija pasūtījuši tipogrāfijā sadrukāt Tautas partiju nomelnojušas lapiņas. Šajā sakarā it kā pēc Tautas partijas iekšlietu ministra Mareka Segliņa rīkojuma notika kratīšana “Latvijas ceļa” birojā un divu partijas darbinieku īslaicīga aizturēšana. Abos gadījumos jālieto vārdi “it kā”, jo pēc vēlēšanām lieta noklusa, tā arī līdz galam nenoskaidrota. Vai vismaz nenoskaidrota publiskajā telpā.
Iemesls, kāpēc pie mums šīs melnās kampaņas nav tik populāras, iespējams, ir cits, un tam mazs sakars ar politiķu morāli ētiskajām vērtībām. ASV ir divas galvenās partijas un konkurenta vājināšana automātiski nozīmē paša pozīcijas stiprināšanu. Latvijā, kur daudzas partijas konkurē savā starpā, konkurenta vājināšana automātiski nenozīmē savas pozīcijas uzlabošanu. Tikpat labi šāda viena konkurenta vājināšana var uzlabot citu konkurentu pozīciju, turklāt paša piedalīšanās šādā “nomelnošanā” slikti izskatās.
Šeit, protams, jāatrunā, ka runa ir par tiešām, neslēptām konkurentus negatīvā ziņā atainojošām metodēm, nevis pie mums tik ierastiem mājieniem vai vēl ierastāko slēpšanos - vai nu aiz citu mugurām, vai arī “tie nebijām mēs”.
Šajā kontekstā pašreizējā rīvēšanās koalīcijas partiju starpā no vienas puses ir saprotama (katra partija grib kaut nedaudz pacelties uz pārējo partiju fona), bet no otras - diez vai pārmetumu bārstīšana dod papildu punktus pašām šīm partijām, jo tādā veidā koalīcijas kopējā popularitāte nepieaug. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar lielu varbūtību līdzīgā sastāvā visām šīm partijām būs jāturpina darbs arī pēc vēlēšanām.
Tieši šis faktors, iespējams, ir galvenais iemesls, kāpēc kampaņa ir, Zatlera vārdiem runājot, “diezgan remdena”. Līdzīgi kā draudzības spēle futbolā, kad spēlētāji spēlē nedaudz rotaļīgi, ar pusspēku, necīnoties ar 100% atdevi, kad uzvaras dēļ ir gatavi uz visu.
Pieļauju, ka pašiem politiķiem tā nešķiet. Viņiem šī vainīgo meklēšana par politisko zaudējumu Briselē (Krievijas miljardieru sankciju lietā), atbildības bīdīšana no iekšlietu ministrijas uz ārlietu ministriju un atpakaļ bēdīgi slavenā dažu Latvijas žurnālistu “drauga” Leonīda Ragozina termiņuzturēšanās sakarā un citos gadījumos var likties kā ļoti asa cīņa, bet novērotājam no malas tie tikai pazemina valdības locekļu kvalifikācijas (inteliģences) līmeni - kasās kā tādi bērni smilšu kastē. Tā vietā, lai tā paša Ragozina jautājumu atrisinātu piecās minūtēs, bez nevajadzīgiem ministru savstarpējiem apvainojumiem.
Atcerēsimies, ka lēmumu par akcīzes samazināšanu degvielai līdz gada beigām Saeima pieņēma steidzamības kārtā divos lasījumos stundas laikā. Šis lēmums vienmēr jāliek par piemēru, kad kaut ko nevar izdarīt mēnešiem un pat gadiem. Ja kaut ko reāli grib, nevis grib tikai vārdos, tad jebkuru jautājumu var atrisināt burtiski “uz sitiena”. Un otrādi. Ja kaut ko negrib, tad vienmēr var atrast simtiem iemeslu, kāpēc to nevar, nedrīkst un nevajag darīt.
Tas, ka vēlēšanas faktiski notiek bez īpaši skaļiem skandāliem (Jūlijas Stepaņenko tēva dāvinājumus par tādu īsti nevar uzskatīt), bez nebeidzamas dubļu un melu straumes, jāuzskata par lielu plusu, kas savā ziņā apgāž populāro mītu par latviešu savstarpējo nesaticību - kur divi latvieši, tur trīs partijas.
Tāpat kā jebkurā citā valstī, arī pie mums partijas savā starpā kašķējas, strīdas un cenšas sevi parādīt labākā, bet konkurentus sliktākā gaismā, taču tas notiek salīdzinoši civilizēti, nezaudējot pašcieņu un neaizejot līdz atklātām rupjībām. Varam būt lepni, ka ar nolaišanos līdz “zem grīdlīstes” līmenim Latvijas sabiedrībā popularitātes punktus iegūt ir grūti.
Šis vēlēšanu kampaņas “remdenums” nekādā gadījumā nedrīkst kalpot par iemeslu uz šīm vēlēšanām neiet. Tieši otrādi, ar augstu vēlētāju aktivitāti mums pasaulei un galvenokārt sev pašiem jāpierāda, ka esam sasnieguši noteiktu sabiedrības briedumu. Arī vēlēšanu kampaņas cienījamais raksturs, iztiekot bez meksikāņu seriālu cienīgām kaislībām, par to liecina.
