Svētdien notikušās vēlēšanas Berlīnē un Mēklenburgā-Priekšpomerānijā mums ir nozīmīgas divos aspektos. Vienā konkrētā – kā šīs vēlēšanas ietekmēs Vācijas kanclera Frīdriha Merca politisko likteni un līdz ar to visas Eiropas politisko ainavu, un otrā – abstraktā – kādas politiskās tendences parāda šie vēlēšanu rezultāti, un kādas mācības varam gūt gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā.
Abās vēlēšanās smagu zaudējumu cieta Merca Kristīgo demokrātu savienība (CDU), kas Mēklenburgā-Priekšpomerānijā palika pat aiz 5% barjeras (4,9%). Tas ir pirmais gadījums pēckara Vācijas vēsturē, kad kādā no zemēm šī Vācijas “politiskā mugurkaula” partija palikusi ārpus politiskās pārstāvniecības.
Vācu politiskie apskatnieki ir gandrīz vienisprātis, ka Merca politiskā karjera karājas mata galā, un ļoti iespējams, ka brīdī, kad lasāt šīs rindas, Mercs jau ir atkāpies. Vai, pareizāk sakot, ir partijas biedru un sponsoru piespiests atkāpties, jo līdz šim viņš ir ilgstoši turējies pretī jebkuriem aicinājumiem “paiet malā” un beigt “vilkt dibenā” visu partiju.
Ja raugāmies no Eiropas un Latvijas vispārējās drošības aspekta, tad Mercs ir viens no stingrākajiem Eiroatlantiskās solidaritātes, antiputiniskās, proukrainiskās līnijas turētājiem. Nav šaubu, ka Maskava līdz šim nav žēlojusi resursus un darījusi visu iespējamo, lai Mercu dabūtu “nost no trases”.
Neatkarīgi no tā, vai Mercs paliks kanclera amatā vai viņu nomainīs kāds cits, Vācijas ārējā politika līdz 2029. gada martā paredzētajām Bundestāga vēlēšanām tāpat nemainīsies. Visticamāk, tā īpaši nemainīsies arī pēc šīm vēlēšanām, jo divas izteikti prokremliskās partijas - “Alternatīva Vācijai”(AfD) un “Sāras Vāgenknehtas savienība” (BSW) - visas Vācijas mērogā iegūt vairākumu nevar nekādos apstākļos (vismaz pārskatāmā nākotnē), bet trešā puskremliskā - “Kreisā” partija - pret AfD ievēro stingru “ugunsmūra” politiku.
Berlīnes pašvaldības vēlēšanās uzvarēja “Kreisie”, kuriem, tāpat kā AfD, nav izredžu uzvarēt vai pat iegūt nopietnu svaru Vācijā federālā līmenī. Tā ir izteikta Austrumvācijas (bijušās VDR) partija, kura nav populāra iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākajās Vācijas rietumdaļas zemēs. No Latvijas skatupunkta kā pozitīvs moments jāvērtē tas, ka abās svētdien notikušajās vēlēšanās “aiz apmales” (nepārvarējusi 5% barjeru) palika kreisi populistiskā (proputiniskā) BSW.
Izvēle starp politikām, nevis politiķiem
Tāpat kā Latvijā, tā arī Vācijā politiskā sistēma ir pietiekami sadrumstalota, lai pie varas gandrīz nekad netiktu kāda partija viena pati. Vienmēr jāveido koalīcijas. Tāpēc augsti atsevišķu partiju rezultāti vēl neko nenozīmē. AfD panākumi vēl nenozīmē, ka viņiem būs iespēja kaut kur kaut ko reāli vadīt.
Iespējams, tas viņiem izdosies ekonomiski vājākajā Vācijas zemē Saksijā-Anhaltē, kur nesenajās landtāga vēlēšanās viņi uzvarēja. Kopā ar tur 5% barjeru pārvarējušo BSW viņi šīs zemes landtāgā var izveidot valdošo koalīciju, bet ar to vismaz tuvākajos gados arī būs viss. Tas pats attiecas arī uz “Kreisajiem”.
Ja salīdzinām Latvijas un Vācijas vēlēšanas, tad lielākā šo vēlēšanu atšķirība ir Vācijas vēlētājiem dotā iespēja izšķirties par noteiktām politikām, par konkrētiem risinājumiem, kamēr Latvijā šī izšķiršanās notiek galvenokārt par personībām vai politiskajām izkārtnēm. Tikai viens piemērs, viena ilustrācija, kā šīs atšķirības izpaužas praksē.
Berlīnē uzvarēja “Kreisie”, kuri uz šīm vēlēšanām gāja ar ļoti konkrētu “karogu”: beidzot īstenot 2021. gada pilsētas referendumā nolemto - atsavināt (nacionalizēt) lielajiem nekustamo īpašumu uzņēmumiem piederošos Berlīnes mājokļus un tos nodot sabiedriskajā bezpeļņas pārvaldībā.
2021. gada Berlīnes referendumā (aktivitāte - 73,5%) 59% nobalsoja - par. Taču toreizējā Berlīnes mērija ar sociāldemokrāti (SPD) Francisku Gifiju priekšgalā nepakustināja ne pirkstu, lai referendumā nolemto īstenotu dzīvē. Tāpat arī nākamais Berlīnes mērs Kajs Vēgners (CDU) atklāti iestājās pret atsavināšanu.
Galvenais arguments “pret”, ko piesauc gandrīz visas partijas, izņemot “Kreisos” un daļēji BSW, ir: tas nekādi neatrisina mājokļu trūkumu. Tieši otrādi, privātie investori tiek atbaidīti, un neviens jauns dzīvoklis netiks uzcelts. Toties Berlīne būs iedzīta parādos, jo atsavināšanas kompensēšana prasītu lielus finanšu resursus (lai arī tiek piedāvātas dažādas finanšu shēmas, kuras Berlīnes budžetam nebūtu tik smagas).
Tagad Berlīnes vēlēšanās “Kreisie” strikti iestājas par šī atsavināšanas plāna realizāciju. Tā kā “Kreisie” būs spiesti veidot koalīciju ar “Zaļajiem” un SPD, kas šo “nacionalizāciju” neatbalsta, tad būs smaga un ilgstoša tirgošanās (bez pēdiņām) par to, ko katrs “kopīga darba vārdā” upurēs (kur piekāpsies).
“Zaļie” uz Berlīnes vēlēšanām gāja ar radikālu transporta reformu, kas paredz braukšanas joslu un auto stāvvietu samazināšanu par labu veloinfrastruktūrai un sabiedriskajam transportam, kā arī ar prasību apturēt Berlīnes automaģistrāles (A100) tālāku būvniecību.
SPD pozīcija ir gandrīz diametrāli pretēja, jo viņi iestājas par autovadītāju un piepilsētas iedzīvotāju interesēm un atbalsta šīs maģistrāles pabeigšanu. Visos šajos Berlīnes iedzīvotājiem svarīgajos jautājums būs jāpieņem konkrēti visiem vēlētājiem skaidri saprotami lēmumi/kompromisi. Uzsveru, visiem skaidri saprotami un precīzi formulēti. Nevis tā, kā pie mums - sadalīsim vispirms amatus, un tad jau redzēs, pie kādiem lēmumiem nonāksim darba gaitā.
Tiks atrasts konkrēts kompromiss
Līdzīga situācija veidojas Mēklenburgā-Priekšpomerānijā, kur uzvarēja SPD, kas jau līdz šim vadīja šo Ziemeļvācijas (bijušajā VDR pusē) federālo zemi. Agrāk SPD to darīja tandēmā ar “Kreisajiem”, bet tagad koalīcija būs jāpapildina ar “Zaļajiem”, kuriem arī šeit ir no abām potenciālām partnerēm atšķirīgs skatījums vairākos konkrētos jautājumos. Pirmkārt, jaunu vēja parku būvniecībā.
Līdz šim SPD/”Kreiso” koalīcija pret vēja parkiem ieņēma visai piesardzīgu pozīciju gan vietējo iedzīvotāju asās pretestības dēļ, gan tāpēc, ka vēja parku tēmu ļoti sekmīgi izmanto AfD savas popularitātes audzēšanai, taču tagad viņiem būs jāiet uz nopietniem kompromisiem ar “Zaļajiem”. Pēdējie principiāli iestājas par būtisku vēja ģeneratoru parku būvniecības paplašināšanu gan uz sauszemes, gan Baltijas jūrā. Vienlaikus viņi uzstāj uz stingrākiem vides ierobežojumiem piekrastes tūrisma attīstībā.
“Zaļajiem” un SPD/”Kreiso” blokam ir stipri atšķirīgs skatījums arī lauksaimniecības un zivsaimniecības jautājumos. “Zaļie” pieprasa stingrāku minerālmēslu kontroli, lielāku Baltijas jūras resursu aizsardzību un bioloģiskās lauksaimniecības kvotas, kamēr SPD un “Kreisie” tradicionāli aizstāv reģiona lielsaimniecību un zvejnieku intereses pret papildu vides ierobežojumiem.
Par spīti šīm pretrunām, nav šaubu, ka ilgās un garās koalīcijas sarunās tiks panākts kompromiss, kurš arī tiks konkrēti fiksēts uz papīra. Garā, vairāku desmitu, bet, iespējams, vairāk nekā simt lapu garā, detalizētā līgumā. Ne tā, kā mūsu koalīciju sadarbības līgumos, kur vispārīgos vilcienos partijas sarakstījušas dažādas savas vēlmes, kuras pēc tam, kad valdība izveidota, vairs nevienam neskaitās īpaši saistošas. Tās var pildīt, bet var arī nepildīt. Atkarībā no situācijas politiskajā laukumā.
Demokrātijas “normalitāte”
Vācijas un citu rietumvalstu politiskajā kultūrā pastāvošā konkrētība būtu galvenais, kas būtu jāpārņem Latvijas politiskajai šķirai, bet diez vai tā to tāpat no laba prāta gribēs darīt, jo daudz ērtāk ir tā, kā tagad - savās programmās sarakstīt visu, ko vēlētājs varētu gribēt, bet vēlāk teikt - mēs jau gribējām, bet ko nu vieni paši varējām izdarīt - tur jau koalīcija.
Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā arī šajās 3. oktobra vēlēšanās faktiski nebūs neviena jautājuma, par kuru vēlētāji varēs izteikt savu konkrēto pozīciju. Prioritāte aizsardzībai, veselībai, izglītībai neskaitās. Tās ir vispārīgas frāzes. Pat tādi jautājumi kā vēja parku būvniecība, nodokļu sistēmas izmaiņas, iespēja izņemt pensiju otro līmeni nav faktiski kļuvuši par politiski pieprasītu izšķiršanos. Latvijas vēlētāji 35 demokrātijas gados tā arī nav iedomājušies no politiķiem prasīt konkrētību un vēlāk prasīt no viņiem atbildēt par sasolīto.
Ilustrācijai viens piemērs. Atcerēsimies, bija tāda partija, kura solīja samazināt ministriju skaitu līdz astoņām. Šī partija uzvarēja vēlēšanās (“Saskaņa” neskaitās). Un? Vai koalīcijas veidošanas sarunās šīs partijas līderi kaut kā uzspieda pārējām samazināt kaut vienu ministriju?
Nē, un tas pat nebūtu tas trakākais. Trakākais no demokrātiskā procesa viedokļa bija tas, ka neviens neko šai partijai pat nepārmeta. Visi it kā saprata, ka stāsts par astoņām ministrijām jau bija tikai tāds priekšvēlēšanu žibulis, ar ko uzmanīt uz āķa vēlētājus, un šis apmāns tika uzskatīts par pilnīgi normālu. Tādai tai “demokrātijai” arī jābūt.
Tādā izpratnē par demokrātiju arī dzīvojam. Turklāt ne tikai dzīvojam, bet arī atļaujamais vēl šausmināties par Vācijas vēlēšanu rezultātiem. Mums viss esot daudz “normālāk”. Kā nu kurš skatās.
