ASV prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs vakar ieradās Sanktpēterburgā. Pulkovas lidostā Vitkofu sagaidīja Vladimira Putina īpašais pārstāvis Kirils Dmitrijevs. Vēlāk Vitkofs tikās arī ar pašu Putinu. Sarunas ilga trīs stundas.
Šī bija jau devītā Vitkofa un Putina tikšanās. Uzreiz jānorāda, ka Vitkofam, tāpat kā otram prezidenta sūtnim, viņa znotam Džaredam Kušneram, kurš šoreiz gripas dēļ sarunās piedalījās attālināti, nav nekāda oficiāla, ASV Senāta apstiprināta amata. Līdz ar to viņu misijām ir izteikts neoficiāls raksturs, lai gan Trampa valsts vadīšanas stils arvien vairāk atgādina spēli bez noteikumiem. Ko gribu, to daru. Kā sanāks, tā sanāks.
Ņemot vērā visu iepriekšējo “miera sarunu” bezrezultativitāti, vai ir pamats cerībām, ka šoreiz būs kāds cits iznākums? Pēc sarunām nekāds oficiāls komunikē izdots netika, netieši uzsverot šo sarunu neoficiālo raksturu.
Izdevums “Politico” pirms šīs Vitkofa un Putina tikšanās rakstīja, ka Vitkofs piedāvās Putinam tiešas sarunas ar Trampu un Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, lai gan Putins jau vairākkārt šādu tikšanos noraidījis. Viņš gatavs ar Zelenski tikties vienīgi bezierunu kapitulācijas akta parakstīšanas pasākumā. “Axios”, atsaucoties uz avotu Baltajā namā, rakstīja, ka Vitkofs Putinam prezentēšot atjauninātu plānu Krievijas un Ukrainas kara izbeigšanai.
Dienu iepriekš, 20. oktobrī, Trampa sarunu vedēji Oslo tikās ar Zelenski, kā arī ar Eiropas valstu pārstāvjiem. Pēc tikšanās Norvēģijas premjerministrs Jonass Gārs Stēre paziņoja, ka Vitkofs ar Putinu apspriedīšot “Eiropas un ASV kolēģu sagatavotos priekšlikumus - un, iespējams, sagatavos pamatu augstākā līmeņa tikšanās sarīkošanai”.
Viss jau būtu gandrīz vai cerīgi, ja aiz šiem vārdiem “atjauninātais plāns”, “Eiropas un ASV sagatavotie priekšlikumi” būtu arī kāda konkrētība. Diemžēl vienīgais konkrētais piedāvājums bija Kušnera prasība Zelenskim pārtraukt uzbrukumus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta uzņēmumiem un Vitkofa izteikumi par to, cik liels humānists (!) esot Putins.
Putins patiešām pirms šīs tikšanās kā “labās gribas” un “humānisma” žestu atbrīvoja no ieslodzījuma 73 gadus veco ASV pilsoni Stīvenu Habardu, kurš Krievijas prokuratūras ieskatā it kā esot karojis Ukrainas pusē, 2022. gada februārī Izjumā nonācis Krievijas gūstā un ticis notiesāts uz sešiem gadiem un desmit mēnešiem cietumā par algotņa darbību.
Habarda radinieki un viņa amerikāņu advokāts šīs apsūdzības noraidīja, norādot, ka Habards, kurš aizturēšanas brīdī bija pensionārs gados un ilgstoši dzīvoja Ukrainā, bijis vienmēr pacifists, nekad nav dienējis kaujas vienībās un tika vienkārši (kā “vērtīgs” amerikānis) sagūstīts savās mājās. ASV varas iestādes viņa aizturēšanu atzinušas par nepamatotu.
Dažkārt apskatnieki miera iespējas saskata saistībā ar Ukrainas teritoriālo piekāpšanos (nu, atdodiet Putinam to Donbasu), it kā karš jau piekto gadu turpinātos tā dēļ, ka Krievija ar Ukrainu nevar vienoties, kuram piederēs tā drupu kaudze, kas palikusi pāri no Mazās Tokmačkas ciema. Tā ir vēlamā uzdošana par esošo. Karš nenotiek tā dēļ, kuras valsts jurisdikcijā būs globālā mērogā maznozīmīgā Kramatorskas pilsēta. Karš notiek par to, kurš būs noteicējs Kijivā un kurš būs galvenais noteikumu diktētājs visā Eiropas stratēģiskajā telpā.
Vitkofs jau kuro reizi brauc pie Putina ar “atjauninātu plānu”, bet katru reizi sastopas ar vienu un to pašu Putina nemainīgo atbildi: “Speciālās militārās operācijas mērķi nav mainīti, un tie tiks sekmīgi sasniegti.” Tieši pirms Vitkofa ierašanās Sanktpēterburgā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs kliedēja jebkādas ilūzijas, cieti paziņojot, ka “Krievija nepiekritīs nekādām prasībām piekāpties. Speciālās militārās operācijas mērķi tiks sasniegti”.
Piesaucot dažādus “atjauninātos plānus” un iespējamo miera konstrukciju - neliela teritoriālā piekāpšanās no Ukrainas puses (Doneckas apgabala 100% atdošana) apmaiņā pret stingrām miera garantijām no Rietumu puses - tiek izvirzīts pieņēmums, ka Krievija it kā “neesot skaidri formulējusi savus mērķus”. Šāds patiesībai neatbilstošs pieņēmums ļauj katram pašam “izgudrot” Krievijas prasības, atbilstoši savām vēlmēm.
Patiesībā Krievijas mērķi ir ne tikai skaidri formulēti, bet tie regulāri tiek no jauna atkārtoti. Tie tika formulēti Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina uzrunā tautai 2022. gada 24. februārī un precizēti Putina uzrunā Krievijas Ārlietu ministrijas kolēģijas sēdē 2024. gada 14. jūnijā. Šos mērķus var apskatīt vietnē “kremlin.ru” (Latvijas teritorijā vietne ir bloķēta).
Šie mērķi ir: Ukrainas demilitarizācija un denacifikācija, kas ietver - Ukrainas karaspēka pilnīgu izvešanu no Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas un Hersonas apgabalu administratīvajām teritorijām; starptautiska minēto četru apgabalu un Krimas atzīšana par Krievijas teritoriju; Ukrainas oficiāls atteikums no plāniem pievienoties NATO (neitrāls, ārpusbloku un bezkodolvalsts statuss); Ukrainas tiesību aktos nostiprināts krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību un brīvību nodrošinājums; visu Rietumu ieviesto sankciju pilnīga atcelšana pret Krieviju.
Šie punkti kā Krievijas Federācijas oficiālās diplomātiskās prasības ir publicēti Krievijas Ārlietu ministrijas vietnē “mid.ru”. Tikpat kā nav nekādas pārliecības, ka, Rietumiem izpildot šīs Krievijas prasības attiecībā uz Ukrainu (Ukrainai zaudējot savu suverenitāti), Putins apmierināsies un apstāsies. Nekur nav pazudusi arī prasība NATO atkāpties līdz 1997. gada robežām, kā norādīts Krievijas Ārlietu ministrijas 2021. gada 15. decembra paziņojumā (ultimātā Rietumiem).
Ja kādu mulsina it kā nekonkrētie vārdi “demilitarizācija” un “denacifikācija”, tad arī tajos nav nekā nesaprotama vai miglaina. Demilitarizācija nozīmē tāda apmēra Ukrainas bruņoto spēku samazināšanu, lai tie nespētu izrādīt kaut minimālu pretestību Krievijas bruņotajiem spēkiem (šo spēku apmērs norādīts 2022. gada marta/aprīļa Stambulas sarunu dokumentos), bet denacifikācija nozīmē Ukrainas suverenitātes aizstāšanu ar pro-Krievijas režīmu, kad visus svarīgākos lēmumus pieņem Maskava vai Maskavas kuratori Kijivā.
Jāatzīst, ka arī Tramps ir izdarījis gandrīz vai visu iespējamo (no viņa atkarīgo), lai Putins justos tiesīgs diktēt noteikumus. Reālajā karā Ukraina joprojām ir kritiski atkarīga no ASV. Runa ir par ASV izlūkdienesta datiem, elektronisko navigāciju kaujas laukā, ASV rezerves daļu un munīcijas piegādi, tostarp raķešu piegādi “Patriot” sistēmām - joprojām vienīgajam līdzeklim, ar ko pārtvert Krievijas ballistiskās un virsskaņas ātruma raķetes.
Turklāt problēma nav naudā. ES valstis tik un tā maksā ASV par šīm piegādēm. Taču šīs piegādes ir ASV vadības rokās, un tā to dara tā, kā tai attiecīgā brīdī ienāk prātā. Ukraina sūdzas, ka ASV piegādā tikai 12 “Patriot” raķetes mēnesī. Ar to pietiek, lai pārtvertu sešas Krievijas ballistiskās raķetes. Proti, vienai naktij. Būtisku piegāžu palielinājumu neparedz agrāk par 2030. gadu, kad ražošanas apjomi tikšot ievērojami palielināti. Taču pēdējā laikā pat šīs raķetes Ukrainā netiek piegādātas.
Līdzīga situācija ir ar Ukrainas bezpilota lidaparātu ātruma ierobežojumiem, kuriem jāpārtver Krievijas bezpilota lidaparāti, un ar kuriem tiek nodrošināta kontrole pār Krievijas vidēja attāluma aizmugures apgabaliem: to ātrums ir ierobežots līdz 130-160 km/h.
Amerikāņu puse to skaidro ar programmatūras problēmām. Ukraiņu puse runā par apzinātu signāla aizkavēšanas politiku, ko personīgi rosinājis Īlons Masks. Ar aizkavēšanos sākuši ienākt arī signāli par raķešu draudiem. Tas viss liek domāt par iespējamo Ukrainas sodīšanu par nepakļāvību, un rodas jautājums: kurā pusē šajā karā ir ASV?
Ja ietekmīgais žurnāls “The Atlantic” (pazīstamā komentētāja Anna Eplbauma) un citi centriski liberālie izdevumi atzīst, ka Tramps beidzot ir atklāti nostājies Putina pusē, tad labēji konservatīvajās aprindās vērojama duāla attieksme.
No vienas puses, “vecie republikāņi” (tā dēvētie reiganisti, redzamākais pārstāvis senators no Ziemeļkarolīnas Tomass Tillis) uz Krieviju un tās autoritāro līderi skatās ar tradicionālām aizdomām. Viņiem Krievija, Putins saistās ar “mūžīgo” ienaidnieka tēlu vēl no PSRS laikiem, un pārorientēties, ka Krievija un Putins tagad ir mūsu sabiedrotais cīņā ar visuresošo un šausmīgo ienaidnieku “Baidenu”, nenākas viegli.
MAGA (America First) spārns kopumā Trampu atbalsta it kā no “veselā saprāta” pozīcijām. Šī pozīcija balstās uz jau minēto pieņēmumu, ka karš notiek par kaut kādiem zemes pleķīšiem, kuri neesot tā vērti, lai to dēļ pakļautu pasauli kodolkara riskiem, bet, galvenais, šis karš novērš uzmanību no ASV iekšējām problēmām (robežu drošība, imigrācija, cīņa ar “woke” un citām kreiso pārmērībām) un svarīgākā ģeopolitiskā izaicinājuma - Ķīnas pieaugošās varenības.
Šī pozīcija, kuru izmanto arī Eiropas labējie, apelē pie sabiedrības “veselā saprāta” - Ukrainai taču nav iespējas uzvarēt, tāpēc tai jāsamierinās un jāpadodas. Ar šo “samierināšanos” un “padošanos” viņi saprot Ukrainas kontrolē atlikušā Doneckas apgabala atdošanu Krievijai un ar šo risinājumu paši jūtas ļoti apmierināti.
Problēma tikai tā, ka šie “veselā saprāta” sludinātāji izvairās no pavisam vienkārša jautājuma: bet vai Putins ar šādu “samierināšanos” un “padošanos” būs ar mieru? Vai Putins vai kāda cita Krievijas amatpersona (kuru varētu izmantot kā izmēģinājuma zondi) kādreiz būtu devusi šādu signālu: Putina plāni ir mainījušies, un Ukrainas demilitarizācijas un denacifikācijas vietā Krievija ir gatava apmierināties ar šīm pussagrautajām, ekonomiski tikai zaudējumus vēl ilgi nesošajām teritorijām?
Par šādiem signāliem pagaidām nekas nav dzirdēts. Līdz ar to nav pamata gaidīt, ka Putina un Vitkofa sarunās būs parādījies kāds miera cerību stariņš. Drīzāk šāds stariņš varētu parādīties, ja pēc ASV 3. novembra vidustermiņa vēlēšanām republikāņu partijā nobriedīs pārliecība, ka Tramps no partijas autoritātes cēlāja ir pārvērties par akmeni, kas velk partiju “uz grunti”, un Trampa lielā mīla pret Krievijas diktatoru nav nedz ASV, nedz amerikāņu tautas interesēs.
