Svētdien agri no rīta Bauskas, Aizkraukles un Ogres novadu iedzīvotāji saņēma šūnapraides ziņojuma oranžo brīdinājumu. Kā informē NBS, 18. oktobrī laikā no plkst. 6.00 līdz 8.00 Lietuvas gaisa telpā tika konstatēts neidentificēts, iespējams, bezpilota lidaparāts, kas vairākos reģionos izraisīja gaisa trauksmi. Ņemot vērā pieejamos datus un augsto varbūtību, ka objekts var ielidot Latvijas teritorijā, tika aktivizēta šūnapraide minētajos Latvijas novados.
Šis incidents šoreiz beidzās bez būtiska kaitējuma, bet visa pēdējo mēnešu notikumu attīstība pasaulē liecina, ka šādu incidentu biežums, visticamāk, tikai pieaugs un tie kļūs regulāri. Lai arī nav tiešu norāžu, ka incidents naktī uz svētdienu būtu saistīts ar Ukrainas masīvajiem gaisa triecieniem pa Sanktpēterburgu un tās ostu Krievijā, to tomēr nevar izslēgt.
Kas liek domāt, ka šādi incidenti varētu kļūt arvien biežāki? To nosaka vairāki faktori.
Tā kā Krievijas - Ukrainas karadarbības zonā frontes kustība ir gandrīz pilnībā apstājusies, tad galvenie uzbrukuma objekti kļūst aizmugures infrastruktūra. Ja pērn galvenie uzbrukuma mērķi bija Ukrainas enerģētiskie objekti, tad šajā sezonā Krievija ir paplašinājusi uzbrukumu mērķu diapazonu, tos vairs īpaši nešķirojot militāros, civilos vai pat vienkārši dzīvojamos objektos.
Tomēr galvenā atšķirība ir tā, ka šogad arī Ukraina ir sākusi savus atbildes gaisa triecienus pa aizmugures mērķiem Krievijā. Pagaidām Ukraina cenšas neuzbrukt objektiem, pa kuriem izdarot triecienus varētu būt lieli civiliedzīvotāju upuri. Ukraina acīmredzami nevēlas dot papildu materiālu Krievijas propagandai, kurai Maskava līdzekļus nežēlo.
Vēl joprojām Ukraina nav izvērsusi plaša mēroga Krievijas civilās aviācijas blokādi, lai gan Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau šā gada 1. septembrī brīdināja pasaules aviokompānijas pārtraukt lidojumus uz Krieviju, atsakoties garantēt šo lidojumu drošību. Kaut arī atsevišķas starptautiskās aviokompānijas (“Pegasus” un citas) ir pārtraukušas lidojumus uz Krieviju, Krievijā aviotransports (atšķirībā no Ukrainas, kur tas ir pilnībā pārtraukts) darbojas gandrīz vai ikdienišķā režīmā. Izņemot uz Eiropu.
Krievija savus 2026./2027. gada militārās kampaņas mērķus neslēpj un mērķtiecīgi soli pa solim realizē šo savu iepriekš izstrādāto plānu. Ir aplami domāt, ka Krievijas triecieni pa Ukrainas pilsētām ir atbildes reakcija kaut kādām Ukrainas darbībām. Šāda tipa militārās operācijas tiek plānotas mēnešiem uz priekšu un netiek situatīvi mainītas.
Pēc Putina rīkojuma izstrādātais Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba plāns paredz tuvāko mēnešu laikā padarīt lielākās Ukrainas pilsētas par dzīvošanai pilnīgi nepiemērotām. Lai to realizētu, Ukrainas pilsētas un to kritiskā infrastruktūra, galvenokārt elektroenerģijas un siltuma padeves uzņēmumi, tiek regulāri, gandrīz ik dienu pakļauti masīviem gaisa triecieniem ar reaktīvajiem droniem (“Geran”), spārnotajām (X-101) un ballistiskajām (“Iskander”, “Kinzhal”) raķetēm.
Mērķis - radīt Ukrainā ziemas periodā pilnīgu haosu, miljonu cilvēku migrāciju, kas vienlaikus ar situācijas destabilizāciju Eiropā izraisītu politiskas jukas Eiropā, kā rezultātā Krievija varētu pozicionēties kā galvenais “mieru nodrošinošais faktors”. Šādā pasaulē no Kremļa kabineta varētu tikt “regulēts” haosa līmenis un nemieru intensitāte Eiropā un citur pasaulē.
Politiskā situācija ir Krievijai labvēlīga. ASV prezidents Donalds Tramps, piedāvājot Krievijai tā saukto dīzeļa darījumu un izslēdzot Krieviju no senatora Lindsija Greiema “elles sankciju” spīlēm, ir visai nepārprotami nostājies agresora pusē.
Lai arī Ukrainas jautājums nav ASV sabiedrības uzmanības centrā, amerikāņu sabiedrība kopumā ir Ukrainas pusē, un Trampa dīvainā “mīla” pret Kremļa saimnieku amerikāņiem ir grūti saprotama. Lai nu kurš, bet Putins nav amerikāņu iecienītāko politiķu vidū. Tieši otrādi, Putins ir viens no amerikāņu visvairāk nemīlētajiem pasaules politiķiem. Kā liecina “Pew Research Center” 2026. gada martā veiktā aptauja, tikai 12% amerikāņu izsakās pozitīvi vai daļēji pozitīvi par Putinu (14% republikāņu atbalstītāju vidū, 7% demokrātu vidū). Absolūtais vairākums - 82% - pret Putinu ir noskaņoti negatīvi.
Putina nepopularitāte ASV zināmā mērā sasaista Trampa administrācijas rokas, jo atklāti palīdzēt Krievijai arī militāri vismaz pagaidām viņš nevar atļauties. Vienlaikus arī Ukrainai nav ko cerēt uz kādu plašāku ASV palīdzību, kamēr Baltajā namā sēdēs Tramps.
“Kopš brīža, kad ASV prezidents paziņoja par enerģētikas pamieru, Krievija jau 76 reizes ir veikusi mērķtiecīgus uzbrukumus Ukrainas enerģētikas nozarei. Tikai šonakt tika veikti uzbrukumi apakšstacijām Vinnicas, Žitomiras, Hmelņickas un Odesas apgabalos. Naktī krievi bombardēja dzīvojamās mājas mūsu reģionos. Šobrīd ir zināms par 12 ievainotajiem, tostarp diviem bērniem. Divi cilvēki gāja bojā,” raksta Zelenskis svētdienas rītā savā “Telegram” kanālā.
“Pagājušajā nedēļā Krievijas karaspēks uz Ukrainu palaida gandrīz 2700 bezpilota lidaparātu, 1700 aviācijas bumbu, 66 raķetes, un galvenie mērķi bija tieši enerģētikas objekti,” turpina Zelenskis. “Amerikai ir jāredz, ka Krievija nenāk nekādi pretim, atbildot uz sankciju atcelšanu vai līgumu noslēgšanu. Tieši šīs Krievijas nostājas dēļ karš turpinās, nevis tāpēc, ka Ukraina aizstāv sevi.”
Vairums politisko un militāro analītiķu uzskata, ka Krievijas plāns, visticamāk, netiks realizēts tā, kā to ir iecerējusi Krievijas augstākā vadība. Triecieni pa ienaidnieka aizmuguri var radīt zināmu haosu un lielas grūtības iedzīvotāju ikdienas dzīvē, bet kara likteni nenosaka civiliedzīvotāju sadzīviskās grūtības aizmugurē. To nosaka tiešā karadarbība starp pušu bruņotajiem spēkiem kaujas laukā, kur, kā jau minēts, nekāda stratēģisko situāciju mainoša kustība nenotiek.
Šajā situācijā būtu vēlams, ja pasaules sabiedrība izstrādātu kādu reālistisku kara izbeigšanas scenāriju un, sekojot šim scenārijam, virzītos deeskalācijas un miera virzienā. Diemžēl šāda scenārija nav. Tā vietā ir dažādi iedomu scenāriji, kuriem tikpat kā nav izredžu realizēties.
Krievijas plānu jau minējām. Tas balstās uz ideju, ka lielas Ukrainas civiliedzīvotāju ciešanas agri vai vēlu radīs politisko pieprasījumu pēc miera. Kremļa stratēģi cer, ka Ukraina šo nemitīgo triecienu rezultātā, sēžot tumsā un ziemas salā, tiks salauzta un būs gatava kapitulēt.
Šai stratēģijai varētu būt kādi panākumi, ja vien Krievijas puses prasības Ukrainai un, galvenais, ukraiņu tautai būtu kaut minimāli pieņemamas. Ja Krievija no Ukrainas prasītu kādu “piekāpšanos”. Taču pagaidām neviena Krievijas oficiālā amatpersona, nemaz nerunājot par Putinu, ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējusies par to, ka Krievija varētu mainīt savus sākotnējos plānus. Tieši otrādi. Katru reizi, kad runā Lavrovs, Putins vai kāda cita amatpersona, tiek atkārtota mantra - speciālās militārās operācijas mērķi nav mainījušies, tie nav atcelti un nešaubīgi tiks sasniegti.
Šie mērķi ir vecie - Ukrainas demilitarizācija, denacifikācija (varas pāreja pilnīgā Maskavas kontrolē), četru Ukrainas apgabalu oficiāla atzīšana par Krievijas Federācijas teritoriju, starptautisko sankciju atcelšana un militāro ieguvumu starptautiska leģitimizācija.
Ne velti piesaucu ukraiņu tautu kā galveno, kurai būtu grūti pieņemt Putina noteikumus. Jāatceras, ka Putina redzējumā, kuru regulāri atkārto Krievijas propaganda, nekādas ukraiņu tautas nemaz nav. Tāda nepastāv. To esot izgudrojis Ļeņins un Austrijas ģenerālštābs. Tāpēc iekarotās teritorijas tiek pilnībā deukrainizētas un nekādas ukraiņu “mazākumtautības” tur nav un nevar būtu tīri fiziski. Līdz ar to Krievijas - Ukrainas karš ir ieguvis genocidāla kara raksturu, kur vienas puses mērķis ir otras puses pilnīga fiziska iznīcināšana.
Ukraiņiem šis karš ir tīri eksistenciāls, un viņi to pat gribēdami nevar izbeigt. Tāpēc kara beigšanas atslēga ir pilnībā Putina rokās. Tā kā Rietumi pārsvarā piekopj laika vilcināšanas stratēģiju - nekādas asas darbības neveikt, ja ir kaut mazākās iespējas tās nedarīt, tad viņi šīs stratēģijas ietvaros vienkārši cer un gaida, ka Putins pēkšņi kaut kā pazudīs un viss atrisināsies pats no sevis. Taču nav pamata domāt, ka tas patiešām tuvāko gadu laikā notiks.
Ukrainas stratēģija ir nedaudz cita. Ja Krievijas triecieni pa Ukrainas pilsētām, lai kā arī tie apgrūtinātu dzīvi šo pilsētu civiliedzīvotājiem, kara beigas nevar ietekmēt, tad Ukrainas atbildes triecieni pa Krievijas lielpilsētām (pirmām kārtām Sanktpēterburgu un Maskavu) varētu ievērojami paaugstināt, teiksim tā, nervozitāti Krievijas sabiedrībā. Pastāv vārgas cerības, ka, karadarbībai atnākot uz Krievijas lielpilsētām, Putins varētu sākt domāt par kara izbeigšanu kā mazāko apdraudējumu savas varas mūžīgumam.
Vairums Putina pazinēju (putinologu) gan ir pārliecināti, ka Putins ir gluži vai apsēsts ar “Ukrainas jautājumu” un tīri psiholoģiski nespēj “nokāpt” no šīs tēmas, jo tā ir kļuvusi par visu viņa dzīves galveno jautājumu. Bet ja tā, tad nav citas kara virzības kā tikai augšupejošā eskalācijas virzienā. Ukraiņiem tas ir eksistenciāls - būt vai nebūt - karš, bet arī Putinam tas psiholoģiski ir tāds pats eksistenciāls karš - kādai būt vai nebūt viņa vietai cilvēces vēsturē.
