Neskaidrības ar partijas “Suverēnā vara” līderes Jūlijas Stepaņenko Krievijā dzīvojošā tēva gandrīz 420 000 eiro vērtajiem dāvinājumiem (nauda – 239 598,05 eiro un dzīvoklis Rīgā 180 000 eiro vērtībā) politiķei izraisa virkni jautājumu. Gan pašai Stepaņenko, gan Latvijas valsts drošības, finanšu uzraudzības un arī citām iestādēm.
Pirmās publiskās ziņas par šiem dāvinājumiem parādās 2022. gada 31. oktobrī, kad Stepaņenko, beidzot darbu Saeimā, iesniedza likumā šādos gadījumos pieprasīto ienākumu deklarāciju un tajā norādīja tēva dāvinājumu naudā - 239 598,05 eiro vērtībā (acīmredzot pēc tā brīža Krievijas rubļa/eiro maiņas kursa).
Šeit jāuzsver, ka tās ir pirmās publiskās ziņas, jo banku sistēmai šiem naudas pārvedumiem bija jāpievērš uzmanība jau agrāk. Pēc izslavētā “banku kapitālā remonta” jebkurš naudas pārvedums no Krievijas automātiski tiek ierindots “aizdomīgajos” un pakļauts īpašai pārbaudei. Vēl jo vairāk, ja šis pārvedums no Krievijas tiek ieskaitīts sabiedriski nozīmīgas personas - Saeimas deputātes (kāda tobrīd Stepaņenko bija) - bankas kontā.
Dzīvokļa dāvinājums 180 000 eiro vērtībā parādās jau nākamajā politiķes ienākumu deklarācijā, un šis dāvinājums datēts ar 2024. gada 12. janvāri.
Šiem dāvinājumiem bija jāizraisa ne tikai banku sistēmas, bet arī citu iestāžu interese kaut vai ar to, ka vēl 2014. gada deklarācijā Stepaņenko par savu tēvu raksta - nezināms. Respektējot cilvēka tiesības uz privātumu un nevēloties rakņāties cilvēku privātās dzīves peripetijās, šajās tēva un meitas attiecībās dziļāk publiski neielaidīsimies.
Tajā pašā laikā drošības iestādēm, kurām šiem dāvinājumiem bija jāpievērš profesionāla interese, arī šis privātās dzīves aspekts būtu bijis savas kompetences ietvaros jānoskaidro. Pieļauju, ka tas arī ir darīts, un būtu tikai loģiski, ja tagad, kad šis Stepaņenko tēva dāvinājums ir aktualizējies, attiecīgās iestādes skaidri pateiktu: jā, mēs šo gadījumu izskatījām un tur nekā aizdomīga neatklājām. Vai arī otrādi. Tiesa, otrajā gadījumā rodas jautājums, kāpēc persona ar tik aizdomīgu finansējumu vēsturi vispār tiek pielaista pie vēlēšanām.
Šobrīd, īsi pirms vēlēšanām, atsevišķi politiķi ir vērsušies ar attiecīgiem iesniegumiem “kompetentās” iestādēs, lai tās sniegtu savu atzinumu par situācijas atbilstību likumdošanas prasībām. Ja šīs iestādes šo dāvinājumu likumību ir iepriekš izmeklējušas un atzinušas par “normālu”, tad tām nebūs lielu problēmu nevilcinoties dot atbildi: esam visu pārbaudījuši, tur viss “tīrs”. Cita lieta, ja šos dāvinājumus tikai tagad sāks “pētīt” un būs izrādījies, ka agrāk tie nevienu “kompetento” iestādi nav interesējuši.
Ja tā, tad šis Stepaņenko tēva dāvinājumu skandāls varētu pārvērsties drošības dienestu nevērības skandālā. Tiesa, līdzšinējā pieredze liecina, ka Latvijā viss, kas saistās ar drošību, atrodas ārpus publiskās kritikas radaru zonas. Par drošības dienestu problēmām plašāk nerunā, aprobežojoties ar ironiskiem izteikumiem par “Ādamsonu kā vienīgo noķerto spiegu” un tamlīdzīgiem. Kāpēc Latvijas drošības dienesti faktiski atrodas ārpus publiskās kritikas, jau būtu cita raksta tēma.
Tāpat rodas atsevišķi jautājumi pašai Stepaņenko. Respektējot jau pieminēto privātumu, neprasīsim, kāpēc viņa 2014. gadā rakstīja tēvs - nezināms, ja 2026. gadā viņa stāsta, ka tēvs aizgājis no ģimenes, kad viņai bijuši trīs gadi. Tās ir lietas, kuras uz apskatāmo jautājumu neattiecas. Daudz būtiskāk būtu uzzināt: kāpēc, ja viss ir tā, kā deklarācijā rakstīts, uz aģentūras LETA žurnālistes tiešu jautājumu par gandrīz 420 000 vērtu dāvinājumu no tēva Stepaņenko atbild: “Man ir jāpārbauda, par ko jūs šobrīd runājat.”
Ja ir saņemti divi šādi iespaidīgi dāvinājumi, tad kas tur vēl jāpārbauda? Kas tur neskaidrs? Kāpēc jālieto šāda konstrukcija “par ko jūs šobrīd runājat”? Kas traucē bez minstināšanās atbildēt skaidri un gaiši?
Kāpēc, nākamajos teikumos atzīstot, ka tēvs viņai un viņas ģimenei palīdzējis, viņa nekavējoties turpina: “Te mēs novelkam robežu. Man ir tiesības uz attiecībām ar maniem tuviniekiem.” Bet neviens jau nejautā par attiecībām ar tuviniekiem. Jautā par naudas izcelsmi. Uz žurnālistes jautājumu: “Kā vēlētāji var būt pārliecināti, ka šī nauda netika iegūta kaut kādos interesantos, aizdomīgos...”, Stepaņenko dusmīgi atbild: “Kādos interesantos, aizdomīgos...? Ar kādām tiesībām jūs šo jautājumu man uzdodat?”
Faktiski no nekā (ja visa šī dāvināšana ir gluži likumīga un tur nav nekā “interesanta, aizdomīga”) tiek radīts skandāls, jo Stepaņenko ķermeņa valoda, izturēšanās, izvēlētie vārdi liecina, ka šie dāvinājumi nav gluži ikdienišķi, par kuriem var mierīgi un bez satraukuma pastāstīt. Tieši Stepaņenko reakcija uz šiem jautājumiem rada aizdomas par to, ka tur, iespējams, patiesi ir kaut kas “interesants, aizdomīgs”.
Ir dzirdētas versijas, ka, ja Krievijas speciālie dienesti patiešām gribētu finansēt Stepaņenko politisko darbību Latvijā, tad gan jau viņi būtu atraduši kādu citu, slīpētāku metodi, nevis tādu, kur šis finansējums jāuzrāda amatpersonu deklarācijā. Šis arguments balstās uz pārliecību, ka specdienesti visur un vienmēr darbojas ar matemātisku Šerloka Holmsa loģiku, nekļūdīgi kā Džeimsi Bondi un vienmēr rīkojas tā, lai būtu vismazākais risks iekrist.
Šī pārliecība realitātē reti kad apstiprinās. Daudz biežāk (gandrīz pēc katra terora akta), iepazīstoties ar lietas materiāliem, nākas saskarties ar neizpratni - kā specdienesti varēja rīkoties tik tizli un dumji un nepamanīt acīmredzamo. Krievijas specdienesti šajā ziņā ne ar kādu lielāku “gudrību” neizceļas.
Diemžēl ir zināmas aizdomas, ka arī mūsu pašu dienestos nestrādā ne šerloki holmsi, ne džeimsi bondi un pat ne štirlici, bet labākajā gadījumā seržanti lapiņi un inspektori lestreidi. Tad arī nav brīnums, ka pāris nedēļas pirms vēlēšanām šiem “lestreidiem” steidzami jādomā, ko atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem bija jāatbild jau sen.
