Sabiedrībā valda gandrīz vai nebijusi vienprātība, ka šā gada 3. oktobra Saeimas vēlēšanu “Apvienotā saraksta” (AS) un tās līdera, premjera Andra Kulberga triumfālās uzvaras pamatā ir sabiedrības gluži vai kliedzošā vēlme pēc pārmaiņām. Pirms vēlēšanām politiķi gandrīz no visām partijām, ne tikai no AS, centās pievienoties šim pārmaiņu solītāju vilnim, taču viņiem šo pārmaiņu kārti neizdevās tik pārliecinoši izspēlēt.
Tagad, kad vēlēšanas beigušās un šīs “pārmaiņas” jāsāk īstenot dzīvē, viss vairs neiet tik gludi. Vārdu “pārmaiņas” lieku pēdiņās, jo šajā gadījumā ar to jāsaprot jau kaut kas plašāks par parastām pārmaiņām. Līdz ar to - pārmaiņas - jau nozīmē ko vairāk. Jaunu politisko laikmetu jeb ēru.
Diemžēl neatkarīgi no politiskajām ērām, laikiem un laikmetiem politiķi, politiskā šķira (politiķu kopums) ir nošķirami no pārējās sabiedrības, no vēlētājiem. Ja liela sabiedrības daļa var gribēt kādas principiālas pārmaiņas, tad tas vēl nenozīmē, ka to pašu gribēs arī šī politiskā šķira. Drīzāk otrādi. Savā vairākumā tā nekādas pārmaiņas negrib, un to nekad nedrīkst aizmirst.
Tas nenozīmē, ka viņi nevēlas varas maiņu sev par labu. Tas nozīmē, ka viņi nevēlas nekādas būtiskas izmaiņas politiskās sistēmas modelī. Viņus pilnībā apmierina visnotaļ komfortablā dzīve (darbs) esošajā sistēmā. Pat ja viņi atzīst, ka sistēma nav diez cik efektīva.
Uzskatāmi tas redzams Eiroparlamentā, kuru gandrīz visi turienes deputāti privātās sarunās atzīst par mazefektīvu, smagnēju, ar stipri ierobežotām pilnvarām, politiski neelastīgu, bet vienlaikus nekādas sistēmiskas izmaiņas pat nedomā rosināt vai atbalstīt. Patiesībā visus viss apmierina.
Saeimā situācija ir zināmā mērā līdzīga. Katru reizi, kad izvirzās jautājums par sistēmas izmaiņām, kuru rezultātā deputāti varētu kaut ko zaudēt, atskan biedēšana ar to, ka nebūšot kas iet politikā, jo tur esot tik grūti, tur visus ar dubļiem aplejot, rīkojot pret viņiem “linča tiesas” un ko tik vēl, tāpēc: rokas nost no “nabaga” deputātu privilēģijām.
Realitātē neviens no šiem biedētājiem nespēj minēt kaut vienu konkrētu piemēru, kad kādai partijai būtu bijušas grūtības rekrutēt cilvēkus, kuri būtu gatavi kļūt par Saeimas deputātiem. Stāsti, ka kaut kur esot noslēpušies “baigie spīdekļi”, kuri neejot politikā tikai tāpēc, ka tur maz maksājot, ka tur valda sociālā netaisnība (gribot atņemt kompensācijas par dzīvokli vai transporta izdevumiem ārpus Rīgas dzīvojošiem), nešķiet pārliecinoši. Latvijas iedzīvotāju skaits nav tik liels, lai šādi tīrradņi spētu noslēpties un gadiem ilgi neparādītos pagalam ierobežotajā Latvijas publiskajā telpā.
Jautājums par Saeimas deputātu dzīvesvietas un transporta kompensācijām ir spilgta minētās parādības (ar vārdiem par pārmaiņām, ar darbiem - pret) ilustrācija. Pirms vēlēšanām šis jautājums nonāca dienaskārtībā un politiķi to atzina par pārskatīšanas vērtu. Tika izteikti dažādi priekšlikumi. Kristaps Krištopans ierosināja noteikt deputātiem fiksētas piemaksas bez jebkādiem čekiem un iesniedzamiem dokumentiem (birokrātijas), Juris Viļums piedāvāja samazināt šo kompensācijas apjomu par 30%. Izskanēja priekšlikumi noteikt 50 vai 70 kilometru robežlīniju, aiz kuras dzīvojošie būtu tiesīgi saņemt šīs kompensācijas vai piemaksas pie algas.
Taču visi šie priekšlikumi saskārās ar citu nesatricināmu Latvijas (pieļauju, arī citu valstu) parlamenta īpatnību. Lielai daļai deputātu ir ļoti grūti nodalīt savas intereses un valsts (sabiedrības) intereses. Pareizāk sakot, prioritizēt otrās uz savu interešu rēķina. Pat ja “zaudējums” paša personiskajām interesēm ir gaužām niecīgs.
Sekojot mūsu parlamentāriešu darbam jau vairākus gadu desmitus, esmu ievērojis, ka viņiem nav ne mazāko grūtību nobalsot par kaut ko, kas viņus personīgi neskar. Pat ja tas dārgi izmaksā valstij. Toties gandrīz vai neiespējami nobalsot par, piemēram, kādām izmaiņām nodokļu sistēmā, ja šo izmaiņu rezultātā viņiem pašiem jāsamaksā nodokļos kaut mazliet vairāk. Turklāt šis “mazliet” var būt pavisam smieklīgi mazs - kaut desmit eiro, kas ar viņu vairāku tūkstošu algām ir pavisam nenozīmīga summa, bet lielai daļai deputātu šādos brīžos ieslēdzas kaut kāds psiholoģisks sevis aizstāvēšanas mehānisms, kas liek atrast argumentus, kāpēc nekādā gadījumā nevar iet “pret sevi”. Turklāt šā aizsargmehānisma īpatnība ir tāda, ka deputāts pat sev neatzīsies, ka to dara savās interesēs, un turpinās dedzīgi stāstīt, ka šo pozīciju ieņem valsts un sabiedrības interesēs.
Ne velti šo deputātu kompensācijas tēmu iesāku ar “pārmaiņu” piesaukšanu. Deputātu kompensāciju atcelšana vai vismaz redzama samazināšana ir viens no uzskatāmiem šo pārmaiņu elementiem. Jāuzsver, ka nav runa par ietaupītajiem miljoniem un to ietekmi uz budžeta līdzsvarošanu. Runa ir par attieksmes maiņu, uz kuru bija cerējuši vēlētāji, balsojot par “pārmaiņām”.
Jauna deputātu pieeja šī jautājuma risināšanai būtu nodemonstrējusi šo pārmaiņu un jau pieminētās “jaunās ēras” atnākšanu. Būtu varējusi, bet nenodemonstrēja. Drīzāk nodemonstrēja pilnīgi pretējo. Deputāti nāk un iet, bet tikumi paliek vecie.
Deputātiem nav ne mazāko problēmu izskatīt, teiksim, kādas indietes pilsonību vienā dienā steidzamības kārtā divos lasījumos. Pavisam cita lieta deputātu kompensāciju jautājums. Tur bez jebkādām grūtībām tiek atrasti juridiski triki, kā šo jautājumu “noairēt”. Ne tikai bez grūtībām, bet pat ar zināmu eleganci.
Spriediet paši. Lūk, kā šis “risinājums” formulēts Saeimas relīzē: “No Saeimas kārtības ruļļa izslēgs normas par deputātu transporta un dzīvesvietas izdevumu kompensēšanu. Šos jautājumus turpmāk paredzēts regulēt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, lai atlīdzības un ar darbu saistīto izdevumu kompensēšanas kārtība būtu noteikta vienuviet un balstītos vienotos principos. Līdz attiecīgā regulējuma izstrādei un spēkā stāšanās brīdim saglabāsies pašreizējā kārtība.”
Vēlētāji balsoja par pārmaiņām, bet dabūja “līdz attiecīgā regulējuma izstrādei un spēkā stāšanās brīdim saglabāsies pašreizējā kārtība”. Kad notiks šī “attiecīgā regulējuma izstrāde”, nemaz nerunājot par “spēkā stāšanās brīdi”, neviens nezina un nekādus termiņus nenosaka. Pagaidām pat vēl nav sākts darbs komisijās un nav arī nekādas skaidrības, kad šis jautājums atkal parādīsies darba kārtībā.
Ja kāds domā, ka deputāti šo tēmas “noairēšanu” veica ar kaunīgi nodurtām acīm, saprotot, ka ir piemānījuši vēlētājus, tad viņš smagi maldās. Deputātiem šādos gadījumos ir vairāki efektīvi psiholoģiskie aizsargvairogi. Piemēram, “populisms”, ko debatēs piesauca deputāts Aleksandrs Kiršteins.
Ar šo vārdu bieži vien tiek apzīmēts jebkas, kas patīk sabiedrībai, bet ko negrib atbalstīt attiecīgais politiķis vai politiskais spēks. Pat ja šis ierosinājums ir gluži jēgpilns un saprātīgs. Šādos gadījumos galvenā “populisma” pazīme ir popularitāte sabiedrībā.
Jāatzīst, ka mūsu politiskajā vidē un tās apkārtnē netrūkst cilvēku, kuri ir pārliecināti: labs lēmums ir nepopulārs, sabiedrībai sāpīgs lēmums. Ja lēmums sabiedrībai ir tīkams, tad tas, visticamāk, ir lēts populisms, iešana “dumjās” tautas pavadā un tā tālāk. Pareiza un laba politika ir tikai tā, kad tauta tiek turēta stingri dūrē un barota ar rūgtām zālēm. Atcelt vai mazināt deputātu kompensācijas, pēc šīs loģikas, ir acīmredzama iešana sabiedrības pavadā, un to nedrīkst darīt nekādā gadījumā. Tautu “izlaist” nedrīkst. Tad tā sāks pārāk daudz ko prasīt, un tad jau vairs nav tālu līdz sociālismam vai, pasarg’ dies’, komunismam.
Cits aizsargvairogs ir jebkuru jautājumu (šajā gadījumā šo kompensācijas jautājumu) pārbīdīt politisko cīņu plāksnē, kur nav svarīga būtība, bet gan tas, kurš politiskais spēks to ir ierosinājis, kā to noraidīt un parādīt pašus šos ierosinātājus kā sabiedrībai kaitīgus elementus. Uzbrūkot netīkamai partijai, var aizstāvēt un noraidīt pilnīgi jebkuru priekšlikumu, aizsedzoties ar “sliktās” partijas tēlu.
Taču arī šajā gadījumā aiz šīs politiķiem organiski pašsaprotamās politiskās cīņas slēpjas tas pats motīvs - saspiedīsimies ciešāk kopā mugurām un neļausim atņemt mums mūsu sūri grūti izcīnītās privilēģijas (kompensācijas). No pasaran.
