Tagad, īsi pirms vēlēšanām, Saeimas deputāti stāsta, ka vispār jau viņi atbalstot parlamentāriešu transporta un mājokļa īres kompensāciju sistēmas pārskatīšanu. Šur tur, iespējams, derēto šo to pamainīt, jo Leilas Rasimas gadījums atklājis nepilnības šajā sistēmā. Bet varbūt nevajag samainīties sīknaudā un drosmīgi jāiet tālāk? Varbūt šī “kompensāciju sistēma” jālikvidē?
Runas par to, ka kompensāciju sistēmā derētu kaut ko pamainīt, notiek jau gadiem, taču realitātē tikpat kā nekas nemainās. Otrdien, 15. septembrī, diskusija par šīm kompensācijām sākta Saeimas Juridiskās komisijas un tās Satversmes un tiesu politikas apakškomisijas kopsēdē. Izskanējuši dažādi priekšlikumi, kā kaut ko pamainīt un palabot.
Taču neatkarīgi no šīm runām jau tagad ir skaidrs, ka, visticamāk, nekas pēc būtības mainīts netiks. Varbūt tiks pieņemtas kādas tehniska rakstura izmaiņas, mainīti kilometri, līdz kuriem dzīvojot varēs saņemt atbilstošos kompensāciju limitus, bet kopumā viss turpināsies savu gaitu. Deputāti arī turpmāk saņems prāvas transporta un dzīvojamo telpu īres izdevumu kompensācijas, saņems lielus atlaišanas pabalstus, ja mandātu zaudēs, un būs vieni no sociāli aizsargātākajām personām valstī.
Var jautāt: kāpēc Saeimas deputāti atrodas tik privileģētā situācijā? Vai tiešām viņi ar savu algu (šobrīd 4330 eiro mēnesī) nevar atļauties nopirkt autobusa biļeti (degvielu automašīnai) vai samaksāt par īri? Parasti šīs deputātu priekšrocības tiek skaidrotas ar to, ka viņi ir savā ziņā īpaši, jo ir tautas priekšstāvji, kas parlamentā pārstāv tos pilsoņus, kuri viņus tur ievēlējuši. Tāpēc viņiem dotas daudz lielākas tiesības un iespējas nekā parastiem pilsoņiem.
Ciktāl tās ir juridiskas un administratīvas tiesības un iespējas, tiktāl viss skaidrs, bet kāpēc viņiem vēl īpašas finansiālās privilēģijas? Galu galā, viņi par savu darbu saņem pieklājīgu atalgojumu, kurš ievērojami pārsniedz valstī vidējo. Nav jau tā, ka viņi savu pilsoņu pārstāvniecību veic bez maksas, sabiedriskā kārtā.
Nav šī raksta mērķis rosināt deputātu finansiālās rocības mazināšanu. Mērķis ir uzsākt sarunu par šo daudzplākšņaino kompensāciju sistēmas likvidāciju un pie viena arī par papildu atalgojuma kārtības pārskatīšanu par amatiem prezidijā, komisijās, frakcijās un citur.
Deputātu pamata atalgojumu varbūt varētu pat nedaudz paaugstināt, bet ar to arī viss. Nekādi papildu pielikumi un kompensācijas. Ja kādam grūti no Alūksnes (Talsiem) izbraukāt vai žēl naudas benzīnam, tad nav ko iet uz deputātiem. Paliec strādāt dzimtajā pagastā. Stāsti par to, ka “labie” cilvēki negribot iet deputātos, jo tur viņus aplejot ar dubļiem un maz maksājot, nekādi neatspoguļojas praksē.
Konkurss uz deputātu vietām ir milzīgs, un gatavība pieslieties vienalga kam, lai tikai varētu “pastrādāt tautas labā”, ir neaptverama. Kuri ir tie “labie” cilvēki, kuri neiet politikā, jo kompensācijas niecīgas un alga par mazu? Vai tie ir lielo kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļi, kuru algas pārsniedz gan deputātu, gan ministru, gan premjerministra algas? Bet varbūt labi, ka šie cilvēki neiet politikā?
Runājot par deputātu kompensācijām, jārunā arī par jau pieminētajām piemaksām par katru papildu amatu. Nevajadzētu aizmirst, ka Saeimas deputātu “priekšniecība”, kas izvērtē viņu darba efektivitāti (un attiecīgi atalgojumu), ir viņu vēlētāji, kuri šo novērtējumu dod kārtējās vēlēšanās. Deputātus “pieņem darbā” vēlētāji, un no viņu izvēlēm ir atkarīga konkrētā deputātu alga, nevis no politiskajiem darījumiem, kuros tiek dalīti amati.
Būtu tikai normāli, ja tad, kad tiek apspriesti darāmie darbi, patiešām tiktu runāts un domāts par šiem darbiem, nevis, runājot par darbiem, domāts par to, kurš kādu amatu ieņems. Var jau teikt, ka ne jau algas lielums nosaka politiķu vēlmi tikt kādā formālā amatā, bet šī amatu piesaiste atalgojumam ir papildu stimuls dažādiem “dīliem”, kas neceļ ne politiskā procesa morāli ētisko latiņu, ne paaugstina darba efektivitāti.
Politisko darbinieku privilēģijas (dažādas kompensācijas, piemaksas par papildu darbībām, dienas naudas, prezentācijas izdevumi, drošības spilveni un izpletņi) nav tikai Latvijai raksturīga parādība. Tā ir visas pasaules politiskās šķiras vispārēja aizraušanās. Kaut ko vēl sev legāli izkombinēt. Vēl un vēl.
Antiisteblišmenta uzplūdi, kuri veļas pār pasauli, ir sekas šai politiskās šķiras negausībai, visatļautībai un nespējai apstāties, kad ievēlēšana, teiksim, Eiroparlamentā, kur deputāti patiesībā vispār ne par ko neatbild, bezmaz nodrošina bezrūpīgu turpmāko dzīvi un pieklājīgu pensiju vecumdienās.
Latvija varētu šajā ziņā rādīt priekšzīmi un nokļūt pasaules uzmanības centrā, demonstratīvi mainot šo ierasto kārtību, atsakoties no šīm privilēģijām. Tās visas likvidējot ar vienu vēzienu, kā notīrot kuģa sānus no piesūcekņiem, kuri tur gadu gaitā sakrājušies. Saeimas deputātu alga, teiksim, 5000 eiro un viss. Nekādas birokrātijas ar visādiem kompensāciju iesniegumiem, atskaitēm un pārbaudēm.
Tas tad arī būtu patiess kompensāciju jautājuma risinājums. Visi pārējie kosmētiskie “risinājumi” ir tikai acu aizmālēšana, lai radītu ilūziju, ka “mēs sekojam vēlētāju prasībām un pildām viņu norādījumus”.
