Šodien Izraēlā notiek parlamenta vēlēšanas. Pirmās kopš 2023. gada 7. oktobra šaušalīgā “Hamās” veiktā terora akta. Situācija Izraēlā ir nokaitēta, sabiedrība sašķelta un valsts nākotne pavisam neskaidra.
Šīm vēlēšanām var būt ievērojama starptautiskā ietekme, tai skaitā uz Eiropas, tātad arī Latvijas likteņiem. Atcerēsimies, ka šā gada 28. februārī ASV karu pret Irānu, kura sekas turpina atbalsoties visā pasaulē, uzsāka pēc Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu neatlaidīgiem mudinājumiem. Kā ziņo avoti Baltajā namā, Netanjahu savu aizokeāna kolēģi gandrīz vai apmānījis, solot vieglu uzvaru Venecuēlas stilā.
Šis ASV prezidenta Donalda Trampa uzsāktais karš ir izrādījies lamatas viņam pašam, bet īsta debesu dāvana Putinam. Naftas cenas uzlēkušas kosmiskos augstumos (115 ASV dolāri par barelu, “Brent”), bet ASV ieroču krājumi, tai skaitā dārgās pretgaisa aizsardzības raķetes, visai bezjēdzīgi izniekoti, pārtverot Irānas salīdzinoši lētos dronus.
Krievijas ienākumi no naftas tirdzniecības ir tā pieauguši, ka runas par drīzu Krievijas ekonomisko sabrukumu sankciju dēļ vairs nav uztveramas nopietni. Savukārt ieroču izlietojums Tuvajos Austrumos dod Trampa administrācijai it kā legālu iemeslu apturēt ieroču piegādes (pārdošanu caur Eiropu) Ukrainai. Mums pašiem vajag, var vienmēr atrunāties.
Tuvo Austrumu problēmas vienmēr ir atbalsojušās visā pasaulē, un arī tagad nekas šajā ziņā nav mainījies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs vēlēšanas nav vienkārši vēlēšanas par to, kāda partija vai kādas politiskās orientācijas koalīcija turpmāk būs pie varas šajā valstī. Tās ir vēlēšanas par to, vai Izraēlā līdzšinējais premjers Netanjahu noturēsies pie varas vai nē.
Kā visas vēlēšanas Izraēlā, arī šīs būs par drošību. Jautājums vienīgi par to, kā šo drošību panākt un nodrošināt. Tieši te arī ir galvenā robežšķirtne. Netanjahu ir Izraēlas politikas patriarhs un ar īsu pārtraukumu, paliekot gan 2021. gada Naftali Beneta vadītajā koalīcijā, ir pie varas kopš 2009. gada marta (gluži kā “Vienotība”). Viņš bija premjers arī no 1996. līdz 1999. gadam, bet tos pāris gadus neskaitīsim.
Visu šo laiku Bibi (tā viņu sauc Izraēlā) ir uzsvēris vienu - vienīgi viņš un tikai viņš spēj garantēt Izraēlas drošību. Tiklīdz viņš zaudēs varu, tā cauri. Irāna iegūs kodolieročus un uzmetīs bumbu. Ir Netanjahu - ir Izraēla, nav Netanjahu - nav Izraēlas. Apmēram tāds ir Bibi galvenais uzstādījums. Viņa priekšvēlēšanu iespaidīgākais rullītis - kodolsprādziens virs Telavivas, ja viņa partija “Likud” vēlēšanās zaudēs.
Netanjahu pretinieki apgalvo tieši pretējo. Viņi norāda uz to, ka tieši Bibi ir galvenais līdzatbildīgais no Izraēlas puses 7. oktobra “Hamās” terora uzbrukumā. Nav pat tik daudz runa par to, vai Netanjahu zinājis par gaidāmo terora aktu, kā to apgalvo viņa oponenti, vai nē. Vai Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhameds bin Zaids al Nahajans dažas dienas pirms uzbrukuma brīdinājis Netanjahu, ka “Hamās” līderis Jahja Sinvars gatavo plaša mēroga operāciju, vai nē. Runa ir par to, ka Bibi ilgstoši ne tikai ļāvis, bet pat veicinājis “Hamās” nostiprināšanos.
Tas, ka Netanjahu varētu būt ieinteresēts “Hamās” spēka pieaugumā, var likties paradoksāli tikai pirmajā brīdī. Palestīnas pašpārvaldi realizē divas dažādas, politiski visai atšķirīgas palestīniešu struktūras. Rietumkrastā tā ir nosacīti miermīlīgā kustība “Fatah” ar šobrīd 90 gadus veco Mahmudu Abāsu (Abu Mazenu) priekšgalā, bet Gazas sektorā tā ir kareivīgā “Hamās”.
Netanjahu savu politisko varu visus šos gadus ir balstījis uz īpaši stingru attieksmi pret palestīniešiem un uz konfrontācijas saasināšanu. Miers nekad nav bijis viņa politikās programmas pamatā, jo tas viņam nozīmētu varas zaudēšanu. Tāpēc viņa politikas galvenais uzdevums ir nepieļaut vienota Palestīnas politiskā centra izveidi.
Šim nolūkam ir mērķtiecīgi grauta vecišķā Abu Mazena autoritāte. Viņa pārvaldītajā Rietumkrastā bieži tiek rīkotas dažādas provokācijas, uz kurām “miermīlīgais”, atbruņotais Abu Mazena vadītais “Fatah” nekādi nespēj atbildēt, atšķirībā no viņa oponentiem Gazā, kuri sevi pozicionē kā bezbailīgus cīnītājus, tādējādi kļūstot par “īstenajiem” palestīniešu tautas aizstāvjiem, ar kuriem savukārt izraēliešiem nav par ko runāt.
Divu šādu Palestīnas varas atzaru eksistence Netanjahu nodrošina to, ka nekādas jēgpilnas sarunas par Palestīnas nākotni un mieru Tuvajos Austrumos jau sen vairs nenotiek, bet 2025. gada 13. septembra ANO rezolūcija par divu valstu izveidošanu (par kuru balsoja arī Latvijas delegācija) tiek pilnībā ignorēta un nav Izraēlas politiskajā darba kārtībā.
Kāds ir spēku salikums pirms šodien notiekošajām vēlēšanām, un ko citādu piedāvā Netanjahu oponenti? Par 120 vietām Knesetā cīnās 37 partijas, no kurām tikai kādas desmit divpadsmit pārvarēs 3,25% vēlēšanu barjeru. Lai iegūtu vairākumu parlamentā, partijai vai blokam ir jāiegūst 61 mandāts. Jau šodien skaidrs, neviens bloks to neiegūs.
Bet ja tā, tad kādā veidā izveidot kaut cik stabilu koalīciju? Izraēlā ir vairākas iedzīvotāju grupas, kuras balso ārpus politikas. Tie ir Izraēlas pilsoņi - arābi (nejaukt ar palestīniešiem). Viņi balso par vienu no divām arābu partijām, kurām kopā prognozē aptuveni 15 vietas parlamentā. Otra grupa ir ortodoksālie ebreji, kuri nodarbojas pārsvarā ar Toras studēšanu (vīrieši) un demogrāfiskā jautājuma risināšanu (sievietes). Šie ortodoksi balso pēc rabīna norādījuma par noteiktām reliģiskām partijām, kuru galvenais, nepārkāpjamais programmas punkts ir “Toras studētāju” un viņu ģimenes locekļu atbrīvošana no karaklausības.
Parasti tieši no iespējām iegūt šo reliģisko partiju vai arābu partiju balsis atkarīgs, kas veidos valdību. Netanjahu “Likud” priekšrocība ir tā, ka tai nav lielu grūtību piesaistīt šīs galēji labējās, ultrakonservatīvās partijas, jo pretējā gadījumā pie varas tiktu bloks, ko veidotu partijas pa kreisi no Netanjahu. Arī šajās vēlēšanās būs ārkārtīgi svarīgi, varbūt pat izšķiroši, vai viena no šīm partijām - Bezalela Smotriča “Reliģiskais cionisms” - pārvarēs 3,25% barjeru un iegūs savas četras balsis.
Galvenais Netanjahu oponents šajās vēlēšanās ir bijušais Izraēlas ģenerālštāba vadītājs Gadi Aizenkots. Viņa militārā biogrāfija un personiskā traģēdija - 2023. gadā Gazas joslā gāja bojā viņa dēls un vēlāk arī māsasdēls - dos viņam zināmas politiskas priekšrocības. Neviens viņam nevar pārmest, ka viņš būs “pārāk mīksts pret palestīniešiem” un vājinās valsts militāro drošību. Tajā pašā laikā Aizenkots uz Netanjahu fona izskatās kā īstens demokrāts un gandrīz vai kreisais.
Pēc pēdējo aptauju datiem, Aizenkota partija “Yashar” var rēķināties ar 23 vietām Knesetā, bet “Likud” - ar 19. Aiznekota blokam prognozē 54 vietas. Netanjahu blokam (kopā ar reliģiskajām partijām) - 51 vietu.
Tā kā neviens no blokiem, visticamāk, negūs vairākumu, tad par svarīgāko kļūst tas, kura kļūs par parlamenta lielāko partiju, jo tai saskaņā ar tradīciju Izraēlas prezidents Ichāks Hercogs uzticēs pirmajai valdības veidošanu.
Politisko novērotāju vidu dominē pārliecība, ka Aizenkots ir nopietnākais Netanjahu pretinieks pēdējo desmitgažu laikā. Lai arī viņš skaitās labējais, uz Netanjahu fona viņš izskatās vismaz kā centrists ar noslieci uz labējo spārnu drošības jautājumos. Līdz ar to viņš var piesaistīt to Netanjahu elektorāta daļu, kuri meklē alternatīvu labējās ideoloģijas ietvaros.
Aizenkots atbalsta rūpīgu 7. oktobra notikumu un Netanjahu darbības (gan pirms, gan pēc “Hamās” uzbrukuma) izmeklēšanu. Viņš iestājas par vainīgo saukšanu pie atbildības, politiskajām reformām un nacionālo vienotību. Ko tas nozīmē? Viņš nedomā par Palestīnas valsts izveidi, bet vienlaikus sola nodrošināt Izraēlas likumu ievērošanu. Tas ir, viņš plāno atjaunot sodu piemērošanu pret kolonistiem, kuri izdara dažādus pārkāpumus pret palestīniešus Rietumkrastā. Netanjahu valdība uz vardarbību okupētajās teritorijās vienmēr ir skatījusies caur pirkstiem (jau pieminētā Abu Mazena un “Fatah” autoritātes graušanas ietvaros), kas izraisa milzu neapmierinātību Rietumos un noskaņo Rietumu iedzīvotājus pret Izraēlu.
Rietumu liberāli noskaņotā, demokrātiskā politiskā šķira kopumā atviegloti uzelpotu, ja šajās vēlēšanās uzvarētu Aizenkots. Netanjahu pēdējos gados ir kļuvis pārlieku toksisks. Rietumvalstu politiskajiem līderiem arvien grūtāk kļūst nosaukt Izraēlu kā Rietumu demokrātijas priekšposteni Tuvajos Austrumos, bet, ja vairs nevar politiski atšķirt Izraēlu no citām šī reģiona valstīm, tad uz kāda pamata to kaut kā izdalīt? Netanjahu noiešana no politiskās skatuves ļautu Izraēlai atgriezties rietumvalstu demokrātijas klubā bez jebkādām atrunām, vairojot stabilitāti gan reģionā, gan visā pasaulē.
