Saeima ceturtdien steidzamības kārtā atbalstīja valdības virzīto priekšlikumu izdarīt grozījumus Dzelzceļa likumā, kas paredzētu maksas palielināšanu Krievijas graudu tranzītam. Pēc grozījumu pieņemšanas lēmumu par konkrēto infrastruktūras maksu pieņems AS “LatRailNet”, ievērojot konsultāciju, ekonomiskā pamatojuma un neatkarīgas regulatīvās uzraudzības prasības. Premjers Andris Kulbergs jau norādījis, ka valdība rekomendē izmantošanas maksu palielināt par 300 procentiem, kas faktiski nozīmē šī tranzīta aizliegumu.
Jautājums par Krievijas graudu tranzītu strauji aktualizējās, sākoties labības ražas novākšanas sezonai, kas šogad sakrita arī ar priekšvēlēšanu laiku. Publiskajā telpā parādījās asi pārmetumi par Krievijas kara mašīnas finansēšanu un Putina režīma netiešu atbalstīšanu. Graudi tika nodēvēti par “asiņainiem”, un tika pieprasīts to transportēšanu nekavējoties pārtraukt.
Tiklīdz parādās šādi epiteti - “asiņains”, “nodevīgs” un tamlīdzīgi - tā jebkura lēmumu pieņemšana momentā zaudē spēju palikt loģikas un saprāta rāmjos, jo emocionāli psiholoģiskie faktori šādos brīžos ņem virsroku. Diemžēl ceturtdienas Saeimas lēmums nebija izņēmums, lai ko mēs katrs domātu par Putina režīmu un Krievijas noziedzīgo iebrukumu Ukrainā. Šo lēmumu grūti saukt par loģisku un saprātīgu. Kāpēc?
Emocionālie graudi
Tāpēc, ka tam pamatā ir emocionāli, nevis racionāli argumenti. Tiklīdz noņemam emocionālo komponenti, tā šis neloģiskums uzpeld pašā virspusē. Ja tīri racionāli (bez emocijām, bez “asiņaino graudu” epitetiem) pieņemam, ka jebkura ekonomiskā sadarbība ar Krieviju ir Putina režīma netieša atbalstīšana un Krievijas kara mašīnas finansēšana, kas Latvijas valstij nav izdevīga, tad vairs nav jārunā par kaut kādiem graudiem, bet gan par pilnīgu ekonomisko un arī visu citu veidu sakaru pārtraukšanu ar mūsu austrumu kaimiņu. Tas nozīmē: rokam sliedes ar Krieviju nost, taisām robežu pilnībā ciet, klapējam Krievijas vēstniecību ciet un būvējam gar Zilupi gan virtuālu, gan tīri fizisku dzelzs priekškaru.
Ja tik asas kustības nedarām, ja pieļaujam, ka kaut kāda preču kustība pār robežu ar Krieviju tomēr notiek, tad būtu jāpamato, kāpēc tieši graudus šoreiz skar šis tranzīta aizliegums, ja parasti starptautiskajā sankciju sistēmā pārtikas preces, medikamenti un preces bērniem tiek izslēgtas no sankciju sarakstiem.
Jāapzinās, ka Latvijas noteiktais graudu tranzīta aizliegums (tarifu sadārdzinājums) netiks citur pasaulē (varbūt izņemot Ukrainu) uztverts kā atdarināšanas cienīgs paraugs. Tajā pašā dienā, kad Saeima pieņēma šo aizliegumu, Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže iekļāva nevēlamo personu (persona non grata) sarakstā populāro hokejistu, neslēptu Putina atbalstītāju Aleksandru Ovečkinu un Putinam tuvo biznesmeni Umaru Kremļevu.
Šo Bražes lēmumu pasaulē uztvēra ar sapratni, un sociālajos tīklos bija daudzu pazīstamu politiķu un apskatnieku šo lēmumu atbalstoši ieraksti. Par Saeimas pieņemto graudu tranzīta aizliegumu to pašu teikt nevar. Šāda atbalsta nebija, jo pārtikas preču loģistika pasaulē tiek uztverta ļoti sensitīvi.
Atcerēsimies, ka par vienu no tā dēvētā arābu pavasara iemesliem tiek uzskatīts straujš maizes cenu kāpums 2011. gada sākumā, kas izraisīja pastiprinātu nervozitāti tajās arābu valstīs, kuras ir stipri atkarīgas no pārtikas piegādēm un pārtikas cenām pasaules tirgos. Šodien valda globāla politiska vienprātība, ka pārtikas tirdzniecības ķēžu pārtraukumi un sekojošās pārtikas cenu izmaiņas daudzviet pasaulē apdraud politisko stabilitāti, tāpēc jebkādas politiskas manipulācijas ar pārtikas precēm skaitās nevēlamas.
Globālo Dienvidu skatījums
Taču pieņemsim, ka šis globālās pārtikas tirgus aspekts ir otršķirīgs. Svarīgāk ir apgrūtināt Krievijai turpināt karu Ukrainā. Ja izdotos šo karu izbeigt, tad tas uzlabotu situāciju tajā pašā pārtikas tirgū kopumā. Līdz ar to tīri racionāli mēs, pasliktinot situāciju pārtikas tirgū šobrīd, to uzlabojam nākotnē.
Jautājums: vai tikai neuzdodam vēlamo par esošo? Vai nepārspīlējam mūsu graudu tranzīta aizlieguma ietekmi uz karu Ukrainā?
Krievija no graudu eksporta 2025. gadā ieguva 14 miljardus ASV dolāru. Lai arī šī summa ir ievērojami mazāka par to naudu, kuru Krievija iegūst no energoresursu eksporta (vairāk par 100 miljardiem dolāru gadā), tā ir vērā ņemama un kara mašīnas finansēšanai nozīmīga. Ja Latvija būtu vienīgā vieta, caur kuru Krievijas graudi varētu nonākt pasaules tirgos, tad mūsu aizliegumam būtu noteikts efekts, bet tā nav. Iebildes - mēs rādām priekšzīmi, un šī ietekme ievērojami palielināsies, ja arī citas valstis pievienosies mūsu rīcībai - nestrādā, jo pārtikas iekļaušana sankcijām pakļauto preču sarakstos, kā jau tika minēts, pasaulē netiek politiski atbalstīta kā vēlamais ietekmes instruments.
Šeit parādās gandrīz vai pretējais efekts. Graudu eksports ir ārkārtīgi spēcīgs Krievijas ģeopolitiskās ietekmes instruments globālajos Dienvidos. Krievijai tas ir vēl svarīgāks nekā finansiālais ieguvums. Aizliedzot Krievijas graudu tranzītu, mēs ar šo it kā “patriotisko” gājienu vienlaikus pret sevi noskaņojam arī globālos Dienvidus. Turklāt šo Dienvidu acīs Krieviju pataisām par “cietušo”, kas tādējādi sakrīt ar šajos Dienvidos tik populāro un joprojām dzīvīgo (pats esmu ne reizi vien ar to saskāries) mītu par “labo” Krieviju, kura viena pati (kopā ar Ķīnu) turas pretī “ļauno imperiālistu” (ar ASV priekšgalā) hegemonijai.
Trakākais, ka ar šo gājienu “sitam” arī pa savējiem. Lai arī tranzīts varbūt vairs nav Latvijas prioritārais biznesa atzars, tas joprojām darbojas un dod vairāk nekā miljardu eiro pienesumu Latvijas tautsaimniecībai. Izlikties, ka mums vairs nav Ventspils, Liepājas ostas, ka nav “Latvijas dzelzceļa” ar tūkstošiem darbinieku, pašreizējos ekonomiskajos apstākļos būtu augstākā mērā politiski bezatbildīgi. Var jau populistiski, priekšvēlēšanu apstākļos mētāties skaļiem saukļiem, emocionāliem epitetiem, bet jārēķinās ar konkrētiem, mūsu pašu cilvēkiem, kuri šo lēmumu dēļ bez pašu vainas kļūst lielākie cietēji.
Skaidrs, ka jebkuras sankcijas ir abpusējus zaudējumus nesošas, bet konkrētajā gadījumā izskatās, ka lielākie zaudētāji būsim tieši mēs (tiesa, ne tie, kuri šo lēmumu pieņēma), jo, tā kā pret Krievijas graudiem nav nekādu citu valstu kolektīvo sankciju, tad nav šaubu, ka Krievija atradīs citus ceļus, lai šos graudus eksportētu. Iespējams, ka pat caur mūsu tuvāko konkurentu, kaimiņvalstu ostām.
Sankciju galvenā jēga
Rodas pamatots jautājums: vai tad visi šie apsvērumi nav zināmi mūsu likumdevējiem? Vai tad viņi nesaprata, ka šauj sev kājā un mūsu vienpusējais aizliegums Krievijas kara mašīnai būs kā oda kodiens zilonim? Pat ja kādus zaudējumu tie Krievijai nesīs, tad uz karadarbību un militāro rūpniecību tas neatstās tikpat kā nekādu ietekmi, jo šis sektors tiek finansēts prioritārā kārtībā.
Skaidrs, ka visi (vai lielākā daļa) to lieliski saprata. Tad kāpēc šāda rīcība? Te jāatbild uz jautājumu par jebkuru sankciju politisko jēgu, jo tā ne vienmēr visiem ir skaidra. It kā jau ir apjausma, ka sankciju dēļ kari netiek izbeigti un pat režīmus tādā veidā gandrīz nekad neizdodas gāzt, kā to ir pierādījušas ilgstošās sankcijas pret Ziemeļkoreju, Irānu, Kubu, Mjanmu un citām valstīm ar nejaukiem, agresīviem režīmiem.
Tad kāda ir sankciju galvenā jēga? Par to visbiežāk nerunā, jo tā ir grūti formulējama vispārpieņemtajā politiskajā valodā. Sankcijas, tāpat kā bieži piesauktie “asie nosodījumi” un “dziļās bažas”, ir savdabīgs veids, kā politiskajai šķirai nomierināt sirdsapziņu. Atpirkties. Ja politiķi nav gatavi iejaukties militārajā konfliktā un aktīvi aizstāvēt upuri, tad viņi, nosakot ekonomiskās sankcijas, it kā demonstrē gatavību agresoru sodīt. Ekonomiskās sankcijas ir par pakāpi smagāks variants nekā jau pieminētie verbālie nosodījumi. Mazliet nopietnāks. Tāds, kurš pat prasa zināmus ekonomiskos upurus no pašiem.
Tas, ka ES jau ir pieņēmusi 21 ekonomisko sankciju paketi, liecina par šo sankciju faktisko (maz)efektivitāti. Ja sankcijas būtu efektīvas, tad pietiktu ar trijām četrām nopietnu sankciju paketēm, kuru izpilde arī tiktu stingri kontrolēta (nepieļaujot vieglu to apiešanu). Jo vairāk šo sankciju “pakešu”, jo acīmredzamāk, ka šīm sankcijām ir pamatīgi “caurumi”.
No otras puses, lai cik šīs sankcijas būtu mazefektīvas, to kopums Krievijas ekonomiku un tās spējas pilnvērtīgi darbināt savu kara mašīnu tomēr ietekmē. Taču tas nemaina galveno bāzes punktu - ekonomisko sankciju dziļākā jēga gandrīz vienmēr ir tieši politiski psiholoģiskā. Tā ļauj politiķiem pakāpties pašiedomātā morālā pauguriņa virsotnē ar minimālu piepūli, tikpat kā sevi neapgrūtinot un neko no sevis neupurējot.
Tieši tāpēc visi loģiskie, saprātīgie argumenti par Krievijas graudu tranzīta aizlieguma neracionālo raksturu atdūrās pret šo emocionāli politisko šķērsli. Vēlēšanu priekšvakarā neviens politiķis, izņemot no partijām, kurām Krievijas - Ukrainas karš nešķiet politiski nozīmīgs, nevēlējās izskatīties proputinisks vai antiukrainisks. Ikviens gribēja stāvēt morālā pauguriņa virsotnē un uzdoties par lielāko Putina Krievijas nīdēju. Pat ja tas sit pa Latvijas ekonomiku un mūsu valsts prestižu globālā mērogā.
