Skats uz jebkurām vēlēšanām būtiski atšķiras, ja tās tiek vērotas no politiķu skatu punkta vai no valsts un sabiedrības skatu punkta. Arī dažādiem politiķiem un dažādām sabiedrības grupām šis skatījums var stipri atšķirties. Vieniem politiķiem vēlēšanas ir bezmaz vai dzīvības un nāves jautājums, kamēr citiem labi (jautri) pavadīts laiks, sava veida piedzīvojums, bet citiem ikdienišķs darbs.
Valstij un sabiedrībai parlamenta vēlēšanas skaitās ārkārtīgi nozīmīgas, jo tieši vēlēšanu rezultāti lielā mērā nosakot mūsu praktisko dzīvi nākamos četrus gadus. Dažviet pasaulē tā patiešām notiek. Tur, kur vēlēšanās notiek būtiskas izšķiršanās par iešanu vienā vai otrā virzienā. Redzamākie piemēri - 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanas, Polijas Seima 2023. gada vēlēšanas, šogad notikušās Ungārijas parlamenta vēlēšanas un citas.
Latvijā šādas izšķiršanās, kad vēlēšanās notiktu asas debates par valsts attīstības radikālu virziena maiņu, nav bijušas kopš 1990. gada 18. marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām, kurās piedalījās divi pilnīgi pretējas orientācijas bloki - Tautas fronte un Interfronte. Visas nākamās vēlēšanas ir aizvadītas, faktiski cīnoties par to, kura komanda kādu vietu ieņems politisko sporta spēļu turnīrā.
No tā, vai vēlēšanās uzvarēs nosacītā Demokrātiskā partija “Saimnieks” vai Tautas kustība “Latvijai”, lielas atšķirības nebija. Tāpat kā no tā, vai pie varas ir Tautas partija vai “Latvijas ceļš”. Valsts kurss no tā faktiski nemainījās. Ja arī mainījās, tad tikai par dažiem loka grādiem. Pat 2002. gada vēlēšanās nebija nopietnas pretestības virzībai uz lielāku integrāciju Eiropā un Ziemeļatlantijas aliansē.
Paskatīsimies uz vēsturiski nesenākiem piemēriem. Pirms 2018. gada Saeimas vēlēšanām politiskā situācija bija visai līdzīga pašreizējai - nogurums (apnikums) no ieilgušas “Vienotības” dominances un sociālais pieprasījums pēc “svaigām asinīm”. Kaimiņš/Gobzems (KPV LV) un “brāļi Banāni” (JKP) šīs “svaigās asinis” politiskajam organismam piegādāja pieklājīgos tilpumos, kas gan deva īpatnu (patiesībā sagaidāmu) rezultātu - “Vienotības” pārliecinošu uzvaru nākamajās 2022. gada vēlēšanās.
Pēc politikas nav pieprasījuma
No pašiem politiķiem un citiem aktīvistiem bieži nākas dzirdēt sūkstīšanos par sabiedrības niecīgo dalību politiskajos procesos. Politiskajās partijās esot mazs biedru skaits, un tās neveidojas kā plašas masu organizācijas, nemaz nerunājot par kādām lielākām kustībām. Kāpēc?
Tāpēc, ka nekas neveidojas tāpēc vien, ka kādam tā gribas vai tā vajadzētu būt. Partijas, kustības veidojas tāpēc, ka pēc tām ir nobriedusi vajadzība. Tad, kad tauta (sabiedrība) jūt, ka nepieciešama tās plašāka iesaiste, tad tā arī ir gatava atsaukties.
Var atsevišķi konspirologi fantazēt par Latvijas Tautas frontes “komunistisko” izcelsmi, bet katrs, kas tos laikus piedzīvojis, zina - tolaik tā bija visas tautas kustība, jo bija izveidojies akūts pieprasījums pēc atbrīvošanās no okupācijas uzspiestajiem žņaugiem. Bija pilnīgi nesvarīgi, vai Tautas fronti vadīja “komunisti” vai “īstenie cīnītāji”, galvenais uzdevums bija visu izdarīt tā, kā tika izdarīts 1990. gada 4. maijā un 1991. gada 21. augustā.
Tad, kad neatkarība tika atjaunota, tad arī sākās pavisam cita politiskā dzīve, kuru dzīvojam vēl šodien. Ar daudzām partijām, daudziem līderiem, bet ne fundamentālām kursu atšķirībām. Pareizāk sakot, ja kādam politiskajam spēkam ir fundamentālas atšķirības, tad tas atrodas ārpus politiskā procesa un “vārās savā sulā”.
Atgriežoties pie masu partijām. Ja to nav un tādas neveidojas, tad iemesls tam ir tikai viens. Tātad sabiedrībā pēc tā nav pieprasījuma, vai arī vadoņi, kuri aicina tautu pulcēties zem viņu karogiem, vicina ne tos karogus.
Paši ģenerē, paši inducē
Vērojot daudzus politiķus, nevar nepamanīt, ka viņi gandrīz visi dzīvo savu iedomu burbuļos. Turklāt citu politiķu “burbuļus” viņi lieliski redz, bet savējos nekādi.
Daži piemēri. Ir politiķi, kuri kā aksiomu, kā “divi reiz divi ir četri” zīmē visu Latvijā notiekošo katastrofālās krāsās. “Esam pilnīgā pakaļā”, “stāvam bezdibeņa malā”, “traucamies pilnā ātrumā sienā”, “visos rādītājos esam pēdējās vietās” un tā tālāk. Viņi pat nepieļauj iespēju, ka tā varbūt nemaz nav; ka šo apokaliptisko skatījumu viņi paši ģenerē un tālāk inducē apkārtējā telpā; ka pavisam ne visi tādās krāsās redz apkārtējo pasauli.
Jā, daudzi saskata būtiskus trūkumus mūsu valsts pārvaldē un daudz ko gribētu mainīt, bet viņi savā dziļākajā būtībā nejūtas “stāvam bezdibeņa malā”. Par to liecina kaut vai tas, ka, lai kā viņus organizētu, mudinātu un stimulētu, nekādi viņus nevarētu piedabūt pie akcijas - lai glābtu valsti no gāšanās bezdibenī, sadosimies rokās no Zilupes līdz Pāvilostai, kā tas bija “Baltijas ceļā” 1989. gada 23. augustā no Viļņas līdz Tallinai.
Šos pagājušos laikus pieminu nevis kaut kādas nostalģijas dēļ, bet gan lai parādītu to milzīgo atšķirību starp patiesām problēmām, patiesu izšķiršanos un šo problēmu imitācijām, ar ko nodarbojas Latvijas šī brīža politiskie aktīvisti. Šobrīd Latvijas politikā nav neviena jautājuma, kurš spētu savākt uz kādu plašāku tautas manifestāciju kaut pāris tūkstošu cilvēku.
Pēdējā tāda demonstrācija bija 2025. gada 6. novembrī Doma laukumā pret Stambulas konvencijas denonsāciju. Cik tā bija masveidīga, var diskutēt, bet tā bija pietiekami efektīva. Politiķi nobijās un par Stambulas konvenciju vairs tikpat kā nerunā. Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad ar tādām ideoloģiski sensitīvām lietām var zināmā sabiedrības daļā nopelnīt papildu punktus.
Ko ar to visu gribu teikt? Ja politiskajā laukā notiek problēmu imitāciju košļāšana, tad nav brīnums, ka politiskās debates pārvēršas par viktorīnām, kur politiķiem jāatbild: kāda bija mūsdienu Latvijas Bankas pirmā prezidenta iesauka? Kādi mājdzīvnieki jums mīļāki - kaķi vai suņi?
Es apzināti vulgarizēju, jo tas, ka šie viktorīnu jautājumi ir it kā nopietnāki, nemaina lietas būtību. Šīs vēlēšanas, tāpat kā visas iepriekšējās, būs nevis par politiku, bet gan par to, kas personiski būs pie varas. Politiskais kurss jebkurā gadījumā mainīsies minimāli.
Tikai viens piemērs. Šajā rakstā, lai izvairītos no pārmetumiem, ka iestājos par vieniem, bet gremdēju citus, biju nolēmis neminēt nekādus konkrētus aktuālos politiķus. Tomēr vienu atļaušos pieminēt. Ne tāpēc, lai viņu kā izceltu vai peltu, bet tikai kā ilustrāciju iepriekš teiktajam.
Salīdzināsim pašreizējā finanšu ministra padomnieka Guntara Vītola publisko retoriku tad, kad viņš bija ārpus “isteblišmenta”, un tagad, kad viņš ir sistēmā iekšā. Kur nu vēl lielāku “visa mainītāju” un “lauzēju”. Kur palicis viss viņa “pārmaiņu tvaiks”?
Turklāt Vītols ir savā ziņā idejiskais, ne parasts birokrātiskais “piesūceknis”, kuram vienalga, kur peld kuģis, galvenais pie tā cieši piezīsties. Vītols bija pazīstams cīnītājs (bez ironijas) ar “komunistiem” un solījās izravēt pat mazākos “komunisma” iedīgļus valsts pārvaldē. Kā viņam iet šajā darbā? Kādi ir taustāmie rezultāti?
Nozīme ir arī spēlei
Vai tas nozīmē, ka vēlēšanu rezultātiem vispār nav nekādas jēgas, jo tāpat valsts kuģi “stūrē” valsts “aparāts”, uz kuru vēlēšanas tikpat kā neattiecas? Protams, ka nē, jo tas pats jau pieminētais Vītols, pat ja arī “neizskaudīs komunistus” valsts pārvaldē, tad varbūt ieviesīs kaut kādu lielāku racionalitāti visā šajā sistēmā.
Un otrādi, ja pārāk lielu ietekmi gūs nosacītie vieglprāši, kuriem šķiet - visu var pavisam viegli atrisināt, jo līdz šim pie stūres sēdējuši nejēgas, bet nāksim mēs un pārādīsim, kā jābrauc, tad “aparāts” šos “gudriniekus” ātri vien piebremzēs.
Pat ja politiskais process tiek uztverts kā spēle, tam ir sava nozīmīga vieta šajā sistēmā. Pat ja šķietami kaut kam nav nozīmes, patiesībā nozīme ir visam. Pat katram nosacītā Vītola ierakstam sociālajos tīklos vai katra politiķa izteiktajam vārdam video debatēs ir sava vieta, jo visi šie ieraksti, visi šie izteikumi veido politiskās ainavas kopējo fonu.
No politiskās loģikas aspekta šo video debašu, kas kļuvušas par vienu no šīs vēlēšanu kampaņas centrālajiem elementiem, nemaz nevar būt par daudz. Pat ja saturiski tās ir patukšas, tās veido to politisko augsni, kurā sadīgst atsevišķi politiskie redzējumi par vēlamo valsts attīstību. Un tieši visu šo redzējumu kopīgais vektors arī noteiks to valsts attīstības kursu, par kuru runājam. Tieši tie daži loka grādi, par kuriem kurss šo debašu, šo vēlēšanu iespaidā mainīsies, arī būs šī politiskā procesa svarīgākais iznākums.
