Bens Latkovskis

Kad vasarā publicēju rakstu par saviem vērojumiem Āfrikā, kur cita starpā minēju, ka piecas reizes esmu bijis Āfrikā, saņēmu milzīgu kritikas gūzmu no “īstiem” Āfrikas ekspertiem (lasi: šīs tēmas grāntu slaucējiem) par to, ka neko nesaprotu, jo patiesa izpratne par Āfriku esot atkarīga nevis no melnā kontinenta apmeklējumu skaita, bet gan “zinātnisko” publikāciju daudzuma. Vārdus – zinātnisks – šajā gadījumā droši var likt pēdiņās, jo ir maz tēmu, kuras būtu vairāk ideoloģizētas nekā tās, kuras skar Āfriku, kolonizāciju un melnādaino cilvēku problēmjautājumus.
 
Tas, ka ASV prezidents Džo Baidens savā uzrunā Minhenes drošības konferencē pieminēja Rīgu (“Savienotās Valstis strādās cieši kopā ar mūsu Eiropas Savienības partneriem un galvaspilsētām visā kontinentā – no Romas līdz Rīgai, lai stātos pretī kopīgiem izaicinājumiem”) var tikt uztverts kā simbolisks žests – Baltijas valstis, kuras no NATO valstīm atrodas vistuvāk Krievijai, netiks aizmirstas, un tās var justies droši.
 
Pagājušā nedēļa aizritēja, ja tā var teikt, Elīnas Didrihsones zīmē. Viņa kļuva par pēdējā laika redzamāko jaunās, tā dēvētās izslēgšanas kultūras upuri. Protams, nekur nepazuda kovids, vakcinācija, ierobežojumi, 500 eiro katram bērnam un citas lietas, kuras jau mēnešiem nodarbina sabiedrības prātus, taču Didrihsones gadījums sabiedrībai bija kā jauns, neparasts ēdiens apnicīgi vienveidīgajā sabiedriskas apspriešanas ēdienkartē.
 
Man ir klasesbiedrs, ar kuru šad tad sazvanāmies. Ar viņu var runāt par visām tēmām, izņemot vienu. To pieminot, acumirklī ar šo cilvēku notiek brīnumainas pārvērtības. No sapratīga, jauneklīga džeka viņš pēkšņi kļūst par apsēstu, vecišķu fanātiķi. Šīs pārvērtības notiek, izskanot burvju vārdam – Aivars Lembergs. Kādreiz es pat centos noskaidrot šīs dīvainās apsēstības cēloni, taču sen jau kā to vairs nemēģinu darīt – nekādas loģiskas argumentācijas tur nav. Ir tikai neiedragājams fanātisms, kas savā varā dažkārt pārņem pat visnotaļ sakarīgus prātus. Uzskatāmākais piemērs – LTV žurnālists Ivo Leitāns, kura apsēstība ar Lembergu vairs pat nav smieklīga.
 
“Jūs fundamentāli nesaprotat, no kurienes nāk nauda, piedodiet,” finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis TV1 raidījumā 1:1 aizrādīja Eiroparlamenta ilggadējam deputātam, bijušajam finanšu ministram Robertam Zīlem.
 
“Vakcinācijas biroja” darba pirmo mēnesi grūti nosaukt par īpaši sekmīgu. Drīzāk otrādi, lai neteiktu vēl skaļāk – pilnīga izgāšanās. Jau atskan aicinājumi biroja vadītājai Evai Juhņēvičai atkāpties, premjeram Krišjānim Kariņam viņu atlaist, un tiek uzdots jautājums, vai uz Juhņēviču arī attiecas darba likumā noteiktais trīs mēnešu pārbaudes laiks.
 
Kaujas laukā nav lielākas nelaimes, kā armijai zaudēt vadāmību. Tad tā vienā mirklī no labi organizēta, saliedēta spēka pārvēršas haotiskā, bezpalīdzīgā masā. Tieši tas notika ar Staļina armiju 1941. gada vasarā. Taču līdzīga situācija var izveidoties ar valsts pārvaldi arī nosacīta miera laikā. Rakstu nosacīta miera laikā, jo pašreizējā cīņa ar Covid-19 pandēmiju rada zināmas analoģijas ar kara apstākļiem.
 
ASV Senāta balsojums par bijušā prezidenta Donalda Trampa impīčmentu notika pavisam ikdienišķi un mazliet pat garlaicīgi – senatori bez intrigas nobalsoja, kā bija sagaidāms – “not guilty”. Demokrāti atteicās no papildu liecinieku iztaujāšanas, savukārt republikāņi no aizstāvībai atvēlētajām 16 stundām izmantoja tikai četras. Lai Trampu atzītu par vainīgu, bija nepieciešamas divas trešdaļas jeb 67 senatoru balsis. Trampu par vainīgu atzina 57 senatori, un klusi izklīda nedēļas nogales pavadīšanai.
 
Kad rekordīsā (pusotras nedēļas) laikā tika izveidots “Vakcinācijas birojs” (ar Latvijas apstākļiem ļoti pieklājīgām algām) un no vairāk nekā 400 pretendentiem paziņots jaunā biroja vadītāja vārds – Eva Juhņēviča, šī ziņa ne vienam vien izraisīja zināmu pārsteigumu. Konkursa nolikumā tomēr bija rakstīts, ka vēlamas zināšanas medicīnā un pieredze veselības aprūpes sistēmas darba organizācijā, kuras Juhņēvičai nebija. Acīmredzot viņai bija citas prasmes, kas tieši viņu padarīja par vēlamāko pretendenti uz biroja vadītāja amatu. Kādas bija šīs prasmes, gluži nejauši atklāja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols.
 
ASV Senātā sākusies otrā Trampa impīčmenta procedūra. No politisko seku viedokļa tā ir tikpat bezjēdzīga kā pirmā, jo šī pasākuma gala iznākums ir skaidrs jau šobrīd – puses pašausmināsies par “briesmīgo Trampu” vai “kārtējām falsifikācijām” un nobalsos atbilstoši savai politiskajai pozīcijai. Varbūtība, ka demokrāti varētu Senātā savākt 67 balsis, lai impīčments stātos spēkā, ir vienlīdzīga nullei.
 
Šo rakstu sākšu ar dažām vispārzināmām lietām. Salīdzinot dažādu valstu ekonomiskās attīstības (labklājības) līmeni, zinātnieki ir ievērojuši ļoti vienkāršu korelāciju – jo sabiedrībā ir augstāka savstarpējā uzticēšanās, jo augstāks labklājības līmenis. Var strīdēties, kas šajā sasaistē cēlonis, kas sekas; kas vista, kas ola, bet fakts paliek fakts – augstākā sociālā uzticēšanās ir Šveicē, Skandināvijas valstīs, Kanādā, Jaunzēlandē un citās līdzīga labklājības līmeņa valstīs. Ja Latvijā baidāmies dot cilvēkiem naudu, jo viņi taču to tāpat nodzers, tad nav ko brīnīties, ka esam starp trūcīgākajām ES valstīm un uz Šveices līmeni varam tikai skaudīgi noskatīties.
 
Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) uzsākusi Latvijas teleraidījumu telpas sakārtošanu. No 15. februāra uz gadu aizliegts retranslēt un izplatīt Latvijas teritorijā programmu “Rossija RTR”. Lēmums pieņemts, jo konstatēti četri būtiski likuma pārkāpumi, kas saistīti ar naida kurināšanu, aicinājumiem uz vardarbību un militāra konflikta izraisīšanu.
 
Jaunās paaudzes ekonomists – antropologs Andris Šuvajevs tviterī šausminās par finanšu ministru Jāni Reiru: “Reirs: ''Es esmu priecīgs, ka mums ir tikai 1,6 miljardi eiro, nevis divi miljardi. Tas nozīmē, ka mūsu ekonomika izrādīja neticamu noturību pret šo krīzi'' Es lasu pareizi? Finanšu ministrs ir priecīgs par mazāku summu? Krīzē, kas vēl nav beigusies?”
 
Krievijas politiskās krīzes akūtais posms, kurš aizsākās ar Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija atgriešanos Krievijā 17. janvārī, pēc 2. februāra tiesas sprieduma, kurš formāli nokārtoja Kremļa nepārprotamo vēlmi aizvākt “gaisa jaucēju” no publiskās telpas, viņu iebāžot cietumā, ir pierimis, un mēs varam izdarīt pirmos secinājumus.
 
Šajās dienās kļuva zināms, ka Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītāja, medicīnas doktore Elīna Dimiņa, iesniegusi atlūgumu.
 
Latvijā kopš pērnā gada 21. decembra ir liegti frizieru un manikīra veidotāju pakalpojumi. Tas nozīmē, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem jau vismaz pusotru mēnesi nav legāli iespējams nedz nogriezt matus, nedz izveidot frizūru, nedz uzlikt gēla nagus.
 
Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle tviterī: Lūk! Prezidentei (kura jebkurā savā amatā atradusi vainīgo savām neizdarībām (skat. “Spiegel”)) šodien izdevies atrast arī grēkāzi ES mēroga vakcīnu fiasko – viņas labā roka – Valdis Dombrovskis. Komentāri lieki.
 
Artuss Kaimiņš pagājušo nedēļu ierakstīja tviterī: “Nav jau tāda kpv lv. Ir savdabīgu pilsoņu savienība, kur katram savs mērķis un vēlmes. Un vēl ir valsts finansējums, kas ir vienīgā līme, kas satur šos indivīdus kopā. Esmu radījis Frankenšteina monstru ar skudras kāju, zaķa ļipu, oda smadzenēm, gēla nagiem un dzeņa galvu. Biedriem iesaku un lūdzu jau tuvākajā sapulcē vai kongresā attīrīt savu karmu un nobalsot par šīs organizācijas pašlikvidēšanos – par naudas atgriešanu valsts budžetā. Lai šī nauda tiek mediķiem, ne parazītorgāniem. Petravičai sen jau ir jāiet mājās.”
 
Veselības ministrs un partijas “Kustība Par!” vadītājs Daniels Pavļuts LTV raidījumā 1:1 formulēja Latvijas “progresīvās” sabiedrības centrālo naratīvu: “[Satversmes] Grozījumi, ko piedāvā Nacionālā apvienība un kurus virkne konservatīvu partiju ir atbalstījušas, ir nevajadzīgi, nelaikā un velk Latviju atpakaļ pagātnē. Tie piedāvā diskriminēt daudzas Latvijas ģimenes. Visdažādākās. Tā ir sociālā realitāte, kā Satversmes tiesas tiesneši par to runāja, ka ģimenes jēdziens mūsdienās ir gājis uz priekšu un sociālā realitāte ir cita. Man ir tik žēl, ka politiskās partijas, kuras apgalvo, ka ir Latvijas nacionālās idejas un valstiskuma mantinieces, piedāvā Latvijas Republikas Satversmi padarīt par kaut kādu atpakaļrāpulības piemēru un izraut Latviju no tās tiesiskās domas un tā virziena, kurā virzās Eiropa.”
 
Šo rakstu gribētu iesākt ar nelielu skaidrojumu. Dažkārt pie rakstiem, kas veltīti notikumiem Krievijā, lasītāji atstāj komentārus, kuros izteikta neapmierinātība – ko jūs par to Krieviju rakstāt, vai mums pašiem savu problēmu trūkst. Laikam ar Krievijas tēmu gribat novērst sabiedrības uzmanību no pašmāju neizdarībām.
 
Ievadam neliela epizode no manas personiskās pieredzes. Lai varētu labāk attālināti strādāt, man steidzami bija nepieciešamas jaunas, kvalitatīvākas datora austiņas. Aizgāju uz veikalu, kur uzreiz vērsos pie pārdevēja. Izklāstīju savas vēlmes, un viņš man piedāvāja dažādus variantus. Izvēlējos vienu un teicu – ņemšu šīs. Taču pirms tās saņemt, man bija jāpiedalās kaut kādā padumjā spēlītē.
 
LTV raidījumā “Šodienas jautājums” finanšu ministrs Jānis Reirs izteica frāzi, kas daudziem lika izbrīnā saraukt pieres. Reirs teica: “.. es atšķirībā no Vilka kunga pārstāvu citu politisko virzienu.” Runa bija par bijušo finanšu ministru Valda Dombrovska valdībā, pašreizējo Latvijas Bankas (LB) padomes locekli Andri Vilku, ar kuru Reirs bija ne tikai vienā partijā – “Vienotībā”, bet arī jau pieminētajā Dombrovska valdībā. Taču tagad izrādās, Reirs pārstāvot citu politisko virzienu. Vai tiešām tas tā ir?