Bens Latkovskis

Pasaule nav gatava “jaunajam risku laikmetam”, teikts vakar publicētajā Stokholmas starptautiskā miera izpētes institūta (Stockholm International Peace Research Institute (SIPRI)) ikgadējā ziņojumā “Miera ekoloģija” par miera apdraudējuma līmeni pasaulē.
 
Piektdien plašā gājienā tika demonstrēta latviešu tautas griba – aizvākt no acīm okupācijas laikmetu iemiesojošo monumentu Pārdaugavā, Uzvaras parkā.
 
Šonedēļ Latvijas politikā notika sava veida fāzes pāreja. Nokāpšana vēl vienu līmeni zemāk. Nacionālā apvienība aicināja premjeru padzīt amatam nepiemērotu ministri, pret ko premjers, Saeimas spīkera vārdiem runājot, neiebilda, taču pie viena padzina arī citu ministru, pret kuru nevienam pretenziju nebija.
 
Viena no derdzīgākajām Krievijas propagandistēm Olga Skabejeva (viņa, šķiet, apzināti atdarina ļauno esesiešu tēlu no padomju laiku kinofilmām) savā raidījumā uz prokremliskā militārā apskatnieka Mihaila Hodorjonoka repliku, ka esam palikuši vieni pret visu pasauli, tēlotā izbrīnā atbildēja: bet Ķīna? Indija? Tie neskaitās?
 
Latvijas politiskajā vidē gluži kā aksioma tiek atkārtota frāze, ka vēlētājiem it kā nepatīkot “valdību gāzēji”. Tāpēc jebkuram politiskam spēkam, ja vien tas plāno sekmīgi piedalīties nākamajās vēlēšanās, esot par katru cenu jāizvairās no šī bēdīgā titula iegūšanas. Vai tā patiešām ir, un no kurienes šai “aksiomai” aug kājas?
 
Vakar iekšlietu ministre Marija Golubeva paziņoja par savu demisiju šādiem vārdiem: “Ministru prezidents Kariņš, pakļaujoties nacionāļu ultimatīvajam spiedienam, ir nolēmis mani neatbalstīt. Šī būs mana pēdējā darba diena iekšlietu ministres amatā.”
 
Somijas prezidents Saulis Nīniste un premjerministre Sanna Marina izplatījuši oficiālu paziņojumu par nekavējošu iestāšanos NATO. Plānots, ka Somijas parlaments apstiprinās šo lūgumu svētdien un attiecīgs dokuments tiks iesniegts NATO. Gaidāms, ka arī Zviedrija šajās dienās sekos šim piemēram.
 
Pasaule labprāt atkārto Vācijas bijušās kancleres Angelas Merkeles reiz teikto, ka Kremļa saimnieks Putins esot zaudējis saikni ar apkārtni un dzīvojot paralēlā realitātē. Visas pazīmes liecina, ka tā arī ir, taču izskatās, ka paralēlā realitātē dzīvo ne tikai viņš. Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons.
 
Jaunais politiskais piedāvājums: Tavars – Smiltēns – Sesks – Šmits un virs viņiem visiem, lai piedod vārdos nenosauktie, – jaunais nācijas tēvs Uldis Pīlēns, izskatās pietiekami iespaidīgi. Vismaz pagaidām šis uznāciens ir 14. Saeimas vēlēšanu lielākā intriga.
 
9. un 10. maija notikumi pie okupācijas pieminekļa atklāja to, ko daudzi nojauta, bet kam līdz pat pēdējam negribēja ticēt. Latvijā dzīvo visai apjomīga 5. kolonna, savukārt valsts vara varbūt spēj būt stingra un apņēmīga mierīgos apstākļos, bet ir pilnīgi apjukusi un bezpalīdzīga krīzes situācijā.
 
Viens no 9. maija “svinību” sausā atlikuma iznākumiem ir “Attīstībai/Par!” vārdu nesošā politiskā spēka patiesā nosaukuma izkristalizēšanās. Starp apzīmējumiem – gļēvuļu vai liekuļu partija – pārliecinoši uzvarējis pirmais.
 
Vakar Rīgā bija vērojama kārtējā Latvijas valsts pazemošana – rašisti ar Mamikinu priekšgalā demonstrēja, kurš šeit noteicējs. Latvijas valsts vara, dažādu kaprānu iedvesmota, darīja visu, lai tikai nesabojātu svētku sajūtu daudzajiem 9. maija “svinētājiem”.
 
Latvijā ir divi politiskie spēki, kuri savu liekulību, divkosību un neizlēmību ne tikai neslēpj, bet pat afišē. Uzdodot to par centrismu, pragmatismu, prātīgumu un kā tik vēl ne. Tie ir – “Vienotība” un “Attīstībai/Par!”.
 
Pasaule šobrīd ir nopietnākā eksistenciālā apdraudējuma priekšā visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Kodollielvalsts Krievija, kuras arsenālā ir aptuveni 6000 kodollādiņu, atklāti draud izmantot atomieročus, ja “kāds iedomāsies iejaukties un izjaukt tās stratēģiskos plānus”.
 
Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš 4. maija svinīgajā sēdē atzina, ka no citām PSRS republikām iebraukušo cilvēku integrācijas politika ir izgāzusies. Latvija savulaik uzņēma tik lielu iebraucēju skaitu, ka 32 gados tā arī nav spējusi nodrošināt viņu pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā.
 
Pēc Krievijas raķešu kreisera “Moskva” nogrimšanas rakstīju, ka “zīmes no augšas” liecina par Krievijas armijas sakāves neizbēgamību. Tagad šīs “zīmes” ieguvušas gluži praktisku, finansiālu raksturu.
 
Veselības ministrs Daniels Pavļuts jauno kampaņu pret ņirgāšanos skolās piesaka šādi: “Ņirgāšanās nav smieklīgi. Ņirgāšanās jeb mobings, bullings skolās atstāj iespaidu uz visu iesaistīto dzīvēm. Esam izveidojuši vērienīgu kampaņu, kas turpināsies arī rudenī, lai dotu skolēniem, vecākiem un skolām rīkus, lai palīdzētu ar to tikt galā.”
 
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete raksta: “Vēsturē lielās un mazākās lietās ir iespēju logi. Tāds iespēju logs ir pašlaik, kad bez lielas starptautiskas uzmanības vai drošības apdraudējuma no Krievijas var nojaukt Uzvaras pieminekli. Lēmums jāpieņem tagad, un tas jānojauc. To saglabāt ir necieņa pret mūsu tautas vēsturi.”
 
Vakar ASV karabāzē Ramšteinā Vācijā notika Ukrainas aizsardzības jautājumiem (ieroču piegādēm) veltīta NATO un dažu pieaicināto citu valstu aizsardzības ministru sēde. Šīs tikšanās priekšvakarā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ļoti savdabīgā anturāžā (sk. attēlu) piedraudēja ar trešo pasaules karu.
 
Lielu satricinājumu laikā, un karš tāds neapšaubāmi ir, daudziem notikumiem cilvēki piešķir maģisku, zīmīgu raksturu. Grūti iedomāties vēl skaidrāku zīmi “no augšas” nekā Melnas jūras kara flotes flagmaņa, kreisera “Moskva” nogrimšana.
 
Francijas prezidenta vēlēšanas noslēdzās bez pārsteigumiem. Pašreizējais prezidents Emanuels Makrons (pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā Francijas prezidents tika pārvēlēts uz otru termiņu) pārliecinoši ar 58,6% balsīm uzvarēja Marinu Lepenu.
 
Notiekošā nozīmību cilvēki apjauš tikai pēc tam. Tā tas notiek gan sadzīvē, gan lielajā politikā. Šobrīd Ukrainā notiekošā kara nozīmību cilvēki ārpus tiešās karadarbības zonas uztver vāji. Par to liecina arī galvenās tēmas, par kurām debatēja abi kandidāti pirms svētdien notikušajām Francijas prezidenta vēlēšanām.
 

Komentētākie