Bens Latkovskis

Pēdējās nedēļas «kafejnīcu politikas» aktuālākā tēma ir tās sauktās pirts sarunas. Pagaidām vēl nekas nav publicēts, bet tiek solīts, ka tas notiks «rīt». Kad šī «rītdiena» pienāks un vai vispār pienāks, neviens šobrīd nevar pateikt.
 
Pieņemts uzskatīt, ka Latvijas politiskās partijas ir interešu grupas bez jebkādas ideoloģijas. Varbūt ar nebūtiskiem (dekoratīviem) izņēmumiem. Šādas pārliecības saknes stiepjas akadēmiskā vēlmē pārlikt klasiskos, veco demokrātiju politiskos spēkus (to vietējos analogus) uz Latvijas politiskās skatuves.
 
Gan paši politiķi, gan politisko procesu vērotāji norāda, ka šī priekšvēlēšanu kampaņa izceļas ar īpašu negāciju dominanti. Reālu, vēlētājiem pievilcīgu piedāvājumu tikpat kā nav (tukšus solījumus par tādiem neuzskatīsim), toties netrūkst dubļu mētāšanas konkurentu virzienā. Bezkaislīgāks vērotājs gan varētu skeptiski iebilst – bet kurās vēlēšanās tad bijis citādi? Vienmēr ir licies, ka netīrāk vairs nevar būt.
 
Pašreizējās priekšvēlēšanu kampaņas lielākais pārsteigums (pagaidām) ir Kaimiņa partijas negaidītā augšāmcelšanās no politiskiem miroņiem. Šo augšāmcelšanos izraisīja KNAB veiktā partijas līderu aizturēšana vasaras sākumā un grūti izskaidrojamā atsevišķu mediju pārspīlētā interese par aizturēto izlaišanu no izolatora.
 
Pēdējos gados daudz tiek runāts par pasaulē notiekošu «konservatīvo pagriezienu», «liberālisma krīzi», «populisma uzplūdiem» un tamlīdzīgi. Šajā sakarā ir vērts iepazīties ar ASV publicista Nasima Nikolasa Taleba atziņām, kuras viņš izteicis esejā Intelektuālais idiots (The Intellectual Yet Idiot) https://medium.com/incerto/the-intellectual-yet-idiot-13211e2d0577.
 
Pirms dažām nedēļām beidzās Pasaules kausa finālturnīrs futbolā. Latvijas futbola izlase šajā turnīrā nepiedalījās, un tas nevienam neizraisīja ne mazāko pārsteigumu vai sarūgtinājumu. Tieši otrādi, ja mūsu valstsvienība būtu iekļuvusi šajā turnīrā, tā būtu pasaules mēroga sensācija. Latvijas futbola izlase pasaules mērogā ir pilnīgi nekonkurētspējīga. Zināmā mērā tas saistīts gan ar mūsu nelielo iedzīvotāju skaitu (ir maza izvēle, no kuriem spēlētājiem komplektēt izlasi), gan ar futbola niecīgo prestižu Latvijā (iekšējais čempionāts ir, jāsaka, nožēlojams).
 
Cilvēki, kuri seko līdzi politiskajiem procesiem un uzskata, ka šo to saprot politikā, šausminās par populisma pārmērīgo klātbūtni pašreizējā priekšvēlēšanu kampaņā. Patiesību sakot, bez populisma, vismaz pagaidām, gandrīz nekas cits nav dzirdams. Šeit, protams, jāprecizē, ko mēs saprotam ar šo jēdzienu, jo bieži vien, piekarinot populisma birku, cenšas nonievāt jebkuru ideju, kura pašam nešķiet atbalstāma. Es ar populismu apzīmēju operēšanu nevis ar konkrētām idejām un priekšlikumiem, bet gan emocionāli iekrāsotiem saukļiem.
 
Iedomājieties, ka esat sabiedrībā pazīstama persona un pie jums atnāk kādas organizācijas pārstāvis un aicina parakstīt dokumentu, kurā apņemieties nesist savu sievu. Jums pat prātā nenāk kādreiz sist savu sievu, jo jūs viņu mīlat un cienāt, toties to personu, kura dod jums parakstīt šo papīru, par lielu autoritāti neturat. Likumsakarīgi jūs šo papīru parakstīt atsakāties, jo neredzat tam nekādas jēgas. Un tad nākamajā dienā atklājat, ka sociālajos tīklos publicēts šīs organizācijas paziņojums – ka jūs, tāds un tāds, gatavojaties sist savu sievu, jo solījumu to nedarīt neesat parakstījis.
 
Iedomāsimies situāciju. Mežaparka Lielā estrāde. Dziesmu svētku noslēguma koncerts. Tiek pieteikts Valsts prezidents. Visi saspringti gaida viņa ierašanos.
 
Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runa dziesmu svētku noslēguma koncertā kārtējo reizi izraisīja plašu sabiedrības viļņošanos sociālajos tīklos. Vieni prezidentu aizstāvēja, citi pēla. Pirmā viedokļa kvintesenci precīzi formulēja izcilais latviešu aktieris Gundars Āboliņš: «Es gribētu ierosināt visiem, kas tik gudri un «profesionāli» kritizē mana prezidenta oratora dotības un kļūmes, pašiem reiz pamēģināt nostāties tik lielas auditorijas priekšā, tik atbildīgā un emocionālā situācijā un aizgrābjoši uzrunāt desmitiem tūkstošus! Baidos, ka oda pirdiens vien tur iznāks...», uz ko populārais reklāmists Ēriks Stendzenieks, pārstāvot pretējo viedokli, atbildēja: «Tāpēc jau arī ikviens nav prezidents. Prezidentam jāmāk runāt, jābūt stājai un pārliecībai. Citādi ikviens no trolejbusa var būt prezidents.»
 
Gaidāmā Trampa un Putina tikšanās 16. jūlijā Helsinkos rada pretrunīgu pasaules politisko apskatnieku reakciju. Vieni šo tikšanos uztver kā apdraudējumu līdzšinējai pasaules kārtībai, kamēr citi ar šo tikšanos saista cerības uz jaunu Reikjavīku (1986. gadā toreizējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs un ASV prezidents Ronalds Reigans tikās Reikjavīkā, un šī tikšanās iezīmēja aukstā kara beigu sākumu).
 
Pēc LTV pasūtījuma veiktais SKDS pētījums par partiju popularitāti jūnijā jau skaidrāk iezīmē nākamās Saeimas kontūras un iespējamo valdošo koalīciju. Par triju partiju (Saskaņa, ZZS un NA) visai drošu iekļūšanu nākamajā Saeimā šaubās vien retais, taču tas, kurš politiskais spēks no otrās līnijas rezervistu soliņa iekļūs Saeimas pamatsastāvā, vēl pirms dažām nedēļām bija stipri neskaidrs. Tagad šis tas ir noskaidrojies. Vai mēs varam runāt par kādiem pārsteigumiem? Manuprāt, jā. Tiesa, pavisam nelieliem.
 
Prokuratūra uzrādījusi apsūdzību Latvijas Bankas (LB) prezidentam Ilmāram Rimšēvičam un politiskajām aprindām pietuvinātajam uzņēmējam Mārim Martinsonam. Ja pirmais vēl nesen bija viens no godājamākajiem cilvēkiem valstī, tad otrs ir viens no Latvijas ietekmīgākajiem politbiznesmeņiem, kurš stabili ieņēmis agrāko tā dēvēto oligarhu nišu.
 
Laiku pa laikam uz Latvijas politiskās skatuves parādās «partijas», kuras uzdodas par muļķu partijām. Vārds – partija – šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo tās nav īstas partijas. Tās ir parodijpartijas, kuru līderi atklāti ironizē par mūsu politisko sistēmu. Šo pseidopartiju elektorālā bāze galīgi neatbilst nosaukumam, jo to līderi apelē pie radošo cilvēku (nemuļķu) aprindām, aicinot uz politisko procesu paskatīties ar veselīgu ironiju.
 
Lai gan deputāta Artusa Kaimiņa aizturēšana notika it kā pēc sliktākajām KNAB tradīcijām – maksimāli publiski un vietā, kur žurnālistu koncentrācija ir valstī visaugstākā – Saeimas ēkā, plenārsēdes laikā, citādi nemaz nevarēja, jo, lai uzsāktu kādas kriminālprocesuālas darbības pret deputātu, vispirms deputātiem bija jānobalso, ka viņi šīs darbības pret savu kolēģi atļauj veikt.
 
Šogad Saeimas vēlēšanu kampaņa iesākusies visai nikni. Plaši tiek lietoti apzīmējumi mafija, politiski noziedzīgie grupējumi un tamlīdzīgi. Turklāt tas ir tikai pats sākums. Jaudīgākās kompromatu bumbas vēl tiek atstātas rezervē, lai tiktu liktas lietā pašā priekšvēlēšanu kampaņas kulminācijā. Taču jau tagad iezīmējas galvenā robežšķirtne, frontes līnija, ap kuru notiks īstā, izšķirošā cīņa, un tā nebūs kompromatu kauja.
 
Otrdien, 12. jūnijā, laikrakstā Dienas Bizness tika publicēta intervija ar advokātu Aldi Gobzemu. Par pašu Gobzemu var būt dažādi viedokļi, bet šis ir tas gadījums, kad nevajadzētu tik daudz vērtēt pašu intervijas devēju, cik to informāciju, kuru Gobzems sniedz, minot konkrētus uzvārdus.
 
Nav šaubu, ka elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes (OIK) maksājuma ieviešana ir lielākā afēra atjaunotās Latvijas vēsturē. Šis maksājums skar burtiski visus, jo to maksā jebkurš Latvijas elektroenerģijas patērētājs, un tā graujošais blakus efekts ir mūsu rūpniecības konkurētspējas būtisks samazinājums. Tas, ka neizdevās atjaunot Liepājas metalurga darbību, lielā mērā saistīts tieši ar augstajām elektroenerģijas cenām. Šā paša iemesla dēļ (tiesa, ne tikai šā) Valmieras stikla šķiedra ražošanas paplašināšanu veic ārpus Latvijas.
 
Šogad maijā samērā klusi pasaulē tika atzīmēta Kārļa Marksa divsimtā jubileja. Lielāko uzmanību izpelnījās Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera piedalīšanās šajos jubilejas pasākumos un labējo aprindu pārmetumi par šo klātbūtni. Tajā pašā laikā mūsu labēji konservatīvajās aprindās populārs ir kļuvis termins «kultūrmarksisms», ar šo jēdzienu saprotot ideoloģiju, kuru Latvijā bieži dēvē arī par sorosismu.
 
Jau nedēļu nerimst palestīniešu demonstrācijas pie augstās betona sienas, kura atdala palestīniešu pašpārvaldes teritorijas no tās teritorijas, kuru Izraēla uzskata par savu, bet palestīnieši par okupētu. No izraēliešu karavīru lodēm jau krituši vismaz 60 palestīniešu, bet ievainoto skaits pārsniedz divus tūkstošus.
 
ASV vēstniecības Izraēlā pārcelšana no Telavivas uz Jeruzalemi, kā arī ASV vienpusējā izstāšanās no Irānas kodollīguma uzjundījusi jaunu nestabilitātes vilni Tuvajos Austrumos. Abi šie ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumi pilnībā atbilst tam viņa ieturētajam kursam, kuru raksturo politiskais neprofesionālisms, kurš savukārt izriet no personiska subjektīvisma un ilgtermiņa pasaules politiskās kārtības iedzīvināto principu nolieguma. Kā gribu, tā maucu, tā īsumā var raksturot Trampa politisko uzvedību jeb – plašāk – trampismu kā mūsdienu politisko fenomenu.
 
Sociālajos tīklos uzvirmojušas diskusijas par vācu sporta zīmola Adidas radīto apģērba līniju, kurā izmantota PSRS simbolika. Neapmierinātību ar kompānijas rīcību ir paudusi arī Lietuvas Ārlietu ministrijas Stratēģiskās komunikācijas grupa.