Bens Latkovskis

Jaunā valdība kā vienu no prioritārajiem uzdevumiem izvirzījusi Latvijas administratīvi teritoriālās (reģionālās) reformas realizāciju. Neesmu pret šo reformu principā, un tās tehniskais pamatojums (pašvaldību ir par daudz, un tās ir par sīku) skan visnotaļ loģiski, taču šīs reformas ideoloģiskais pamatojums, manuprāt, ir arhaisks un 21. gadsimtam neatbilstošs.
 
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers vairs neslēpj, ka pret viņu personīgi un Ģenerālprokuratūru kopumā tiek izdarīts vēl nebijis politisks spiediens (intervija laikrakstam Diena, 11.02.2019.). Kalnmeiers šo spiedienu skaidro kā tīri personisku atriebību par to, ka pēc Ģenerālprokuratūras vadības maiņas viņš negodīgiem (Kalnmeiera raksturojums) KNAB darbiniekiem Jurašam un Strīķei licis ievērot likumus un darboties tiesiskuma rāmjos.
 
Ceturtdien Saeimas sēdē kriminālvajāšanai izdotā deputāta Jura Juraša vietā bija novietota deputāta fotogrāfija uz kartona. Kartona Juraša parādīšanās Saeimas sēžu zālē izsauca pretrunīgu reakciju. Vieni to uztvēra kā JKP saliedētības demonstrāciju, kamēr citi kā kārtējo JKP «muļķa laišanu».
 
Bismarks reiz esot teicis, ka muļķība ir nepārvērtējama Dieva dāvana, taču ar tās izmantošanu nedrīkstot pārspīlēt. Alda Gobzema straujā katapultēšanās politiskajā stratosfērā un tikpat straujā piezemēšanās (izmešana no partijas, kurā vēl nesen bija premjera kandidāts) ir labs piemērs tam, cik daudz, no vienas puses, var sasniegt, atklāti «laižot muļķi», taču arī tam, kas notiek, ja ar muļķa laišanu sāk pārspīlēt. Gobzema idiotiskā taisnošanās par puņķu (ne)ēšanu daudzu acīs kļuva par pēdējo pilienu. Nu cik var ākstīties? Kaut kādai mēra izjūtai taču jābūt.
 
Pēdējos gados daudzi politiskie analītiķi pauž bažas par aizvien pieaugoša primitīvisma ievazāšanos visās ikdienas dzīves sfērās, tajā skaitā politikā. Izglītotība, augsts intelekts, plašas zināšanas vairs nešķiet neapstrīdamas vērtības. Politiskajā cīņā arvien biežāk uzvar nevis spožs intelektuālis, bet gan cilvēks, kurš runā vienkāršā, «tautai» saprotamā valodā un saka «visu kā ir». Citiem vārdiem sakot – populists. Latvijas gadījumā Artuss Kaimiņš vai «revolucionārie matroži» no Jaunās konservatīvās partijas..
 
Jaunās Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanas debates iezīmēja dziļu šķelšanos KPV LV partijā. Lai gan daži apskatnieki šo šķelšanos saredz kā divu pārspīlēti ambiciozu cilvēku neizbēgamu raksturu sadursmi par tēmu – kurš te galvenais, pamats tai ir daudz prozaiskāks. Vienkārši partijas frakcijas vadība un daļa deputātu, kuri redz savu bezmaz vienīgo iespēju tikt varā, ir sekmīgi piejaucēti. Kaimiņš pēkšņi ir atklājis, ka būt «pareizam» ir komfortablāk nekā tēlot mūžīgo opozicionāru.
 
Latviešiem ir teiciens – labs nāk ar gaidīšanu, bet ne vienmēr šis teiciens ir simtprocentīgi trāpīgs. Dažkārt kaut kas ilgi gaidīts atnes vien lielu vilšanos. Tieši tāpēc, ka, jo lielākas gaidas, jo lielāka iespējamā vilšanās.
 
Pieļauju, ka daudziem, izdzirdot vārdu Moneyval, tālāk neko negribas klausīties. Visas šīs finanšu sektora likstas, runas par naudas atmazgāšanu un tamlīdzīgas problēmas šķiet tik tālas no cilvēku ikdienas rūpēm, ka parasto cilvēku tās varētu interesēt gandrīz tikpat daudz, cik vētru plosīšanās uz Veneras. Diemžēl man lasītāji jāsarūgtina. No vārdu salikuma – Moneyval ziņojums – šogad nekur nevarēs aizbēgt. Tas būs dienaskārtībā vēl ilgi un tiks malts visdažādākos locījumos un kontekstos. Iespējams, ka tas iegūs pat gada vārda titulu. Kāpēc?
 
Ieilgušajā jaunās valdības veidošanas procesā ir iezīmējusies viena visnotaļ stabila konstante – no vecās valdības amats obligāti esot jāsaglabā ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Viņš, lūk, esot nenoliedzams profesionālis, kura darbība ir nesusi, nes un nesīs Latvijas tautai tikai labus augļus. Tiesa, kāds tieši Latvijai labums no Rinkēviča darbības, netiek precizēts.
 
ZZS sola būt spēcīga opozīcija. Lai tā notiktu, viņiem pašiem kā politiskam spēkam jāatgūst pārliecība pēc smagā zaudējuma Saeimas vēlēšanās. Pagaidām viņi turpina visiem stāstīt par Maradonas «Dieva roku». Proti, par to, ka vēlēšanās uzvarētāji lietojuši negodīgus paņēmienus – solījuši to, ko nevar pildīt, tāpēc viņu uzvara nav tāda kā īsta.
 
Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) vienbalsīgi pieņēmusi lēmumu izteikt neuzticību Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājam Ivaram Beltem un valdes loceklim programmu attīstības jautājumos Sergejam Ņesterovam. Lēmuma pamatojumā sniegts izvērsts izdarīto pārkāpumu un šoreiz arī nepadarīto darbu apraksts.
 
Aizvadītā gada nogalē par savu gaidāmo atkāpšanos paziņoja ASV aizsardzības ministrs ģenerālis Džeimss Matiss ar iesauku Trakais Suns. Vispārējā Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas noskaņā šis notikums mūsu medijos palika gandrīz neievērots, lai gan tam nākotnē var izrādīties liktenīgas sekas.
 
Līdz pat 2018. gada vidum nekas neliecināja, ka šis gads, par spīti gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, nesīs politiskus pārsteigumus. Ekonomiskās attīstības tempi priecēja, valdība strādāja samērā mierīgi, bez lieliem skandāliem un pat gandrīz vai saliedēti, jo šķita, ka līdzīgā sastāvā būs jāturpina darboties arī pēc vēlēšanām. Arī opozīcija uzvedās salīdzinoši klusi un ne uz kādu revolūciju tautu neaicināja. Tam vienkārši nebija acīmredzama iemesla. Taču izrādījās, ka tas ir bijis klusums pirms vētras.
 
Nav šaubu, ka korupcija ir liela Latvijas valsts nelaime un attīstības bremze. Šķiet, šī ābeces patiesība ir skaidri saprotama visiem, un līdz ar to šai bremzei (korupcijai) vajadzētu būt samērā viegli izskaužamai. Pareizāk sakot, samazināmai līdz minimumam. Līdz daudzmaz saprātīgam līmenim. Tādam kā Ziemeļvalstīs, pie kurām gribētu arī sevi pieskaitīt. Taču tas neizdodas. Kāpēc?
 
Beidzot, pēc trīsdesmit gadu slēpšanas, tā dēvēto čekas maisu saturs ir publiskots, un ikviens interesents var ar šiem dokumentiem iepazīties. Var jau teikt, labāk vēlāk nekā nekad, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viss pasākums ir vilkts garumā pārāk ilgi, un tagad šī «maisu atvēršana» ieguvusi jau citu jēgu, salīdzinot ar sākumā iecerēto. Sākotnējā ideja bija veikt zināmu attīrīšanos no kolaborācijas nospiedumiem mūsu ikdienas dzīvē, lai jauno Latviju mēs varētu būvēt uz pavisam citiem, morāli tīrākiem, pamatiem. Nekas tāds nenotika, un čekas maisi tika ilgstoši slēpti no plašākas sabiedrības acīm. Kāpēc?
 
Lai gan pēc aizvadītās nedēļas arestiem un kratīšanām Rīgas vicemēra Andra Amerika atkāpšanās pirmdienas rītā nebija liels pārsteigums, tomēr tā arī nebija gluži paredzama. Galvenokārt tāpēc, ka dažādi pārmetumi un apvainojumi pār Amerika galvu biruši ne reizi vien, un līdz šim viņš vienmēr ticis cauri ar kautri nevainīgu smaidiņu, kuru, kritiskāk paskatoties, varētu tulkot kā «pat necentieties». Šoreiz viss izskatās nedaudz citādāk.
 
Pirms pāris mēnešiem bija Saeimas vēlēšanas. Ja neskaita Saskaņu, tad uzvarēja trīs nosacīti jaunās partijas. Jaunas kaut vai tāpēc, ka līdz šim tās vēl nebija bijušas pie varas. Iepretim trim «vecajām», kuras veidoja iepriekšējo koalīciju. Tauta izdarīja savu izvēli – jaunie, karogs jums rokās, uz priekšu! Valdiet, rādiet, ko protat!
 
Vācija jau kļuvusi par ES centrālo, cementējošo valsti, un pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES tās nozīme tikai pieaugs. Līdz ar to Vācijas Kristīgo demokrātu savienības (KDS) vadības maiņa nav tikai Vācijai, bet arī visai Eiropai, tātad arī Latvijai, politiski svarīgs notikums.
 
Valdība jau sen būtu izveidota, ja politiskās partijas nesirgtu ar apziņas totalitārismu, kas Latvijā ir plaši izplatīts ne tikai politiskajās aprindās, bet visā sabiedrībā kopumā. Viena no totalitāras apziņas pazīmēm ir nesatricināma pārliecība, ka labs var būt tikai tas cilvēks, kurš domā tāpat kā tu, savukārt ideoloģiskais oponents nevar būt labs jau pēc definīcijas.
 
Vakar beidzās Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa dotais termiņš Aldim Gobzemam izveidot valdību, kura spētu iegūt Saeimas vairākuma atbalstu. Gobzems savu izdevību ir palaidis garām un par Ministru prezidentu nekļūs. Taču izvirzās cits jautājums. Vai šajā jau vairāk nekā divu mēnešu ilgajā valdības veidošanās sāgā izdevību paaugstināt savu autoritāti nav palaidis garām arī pats Vējonis?
 
Latvijā bieži piesauc Igauniju. Parasti grūtsirdīgi pažēlojoties. Lūk, Igaunijā esot tā un tā, bet mums, joprojām dziļā padomijas purvā dzīvojošiem, tas ir kā nepiepildāms sapnis. Taču paiet daži gadi, un arī pie mums tiek pārņemta Igaunijas pieredze. Ne vienmēr, bet pasaule ir ciešākām saitēm sieta, nekā mums dažkārt liekas, tāpēc tas, kas notiek tepat kaimiņos, nevar neietekmēt arī mūs.
 
Viens no Latvijas simtgades svinību spilgtākajiem pasākumiem, manuprāt, bija Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes leģendārās rokoperas Lāčplēsis jaunuzvedums 30 gadu pēc pirmizrādes. Iestudējumā attēlotie viltīgie paverdzinātāji Līkcepure un Dīterihs ar vienkāršo uzstādījumu – meklējiet Kangaru latviešu tautā – būtu katrreiz jāatceras, kad kāds mums atnes tālās zemēs sastādītu dokumentu un mudina bez liekas šaubīšanās to parakstīt.