Bens Latkovskis

Dažu sugu putnu tēviņi riesta laikā tik aizrautīgi ar savām dziesmām cenšas pievilināt mātītes, ka pilnībā zaudē saikni ar apkārtējo realitāti. Dziedāšanas brīdī putns dzird tikai sevi un apkārt vairs neko neredz. Tā vien šķiet, ka uz vēlēšanu laiku arī daži politiķi ir tā aizrāvušies ar savām riesta dziesmām (vēlēšanu solījumiem), ka zaudējuši jebkādu saistību ar realitāti.
 
Pastāv pseidozinātniska leģenda, ka primitīvās cilšu sabiedrībās cilvēki nespējot noteikt saistību starp dzimumaktu un bērna piedzimšanu deviņus mēnešus vēlāk. Šī leģenda, protams, ir tikai metafora, kuras jēga – ja starp kādu rīcību un tās sekām ir pietiekami ilgs laiks, tad cilvēkiem ar mazattīstītu spriestspēju saistību starp abām šīm lietām grūti saskatīt. Zinātniski daudz korektāka būtu cita atziņa – nav jēgas sodīt kādu mājdzīvnieku (piemēram, kaķi, kurš piečurājis saimnieka čības), ja šis sods seko vēlāk kā 30 sekundes pēc nodarījuma, jo tad nabaga dzīvnieks vairs nesaprot, par ko tiek sodīts.
 
Ar partiju izvirzīto premjeru kandidātu debatēm portālā Delfi ir iesācies priekšvēlēšanu nopietno debašu cikls. Nosaucot debates par nopietnām, šoreiz ar to domāju tieši partiju līderu uzstāšanos konfrontējošā gaisotnē, jo tieši tādās atsedzas politisko partiju būtība. Programmās var sarakstīt visu ko, bet tieši partiju līderu prasme šīs savas programmatiskās nostādnes aizstāvēt liecina par katra politiskā spēka patieso varēšanu.
 
Saskaņā ar pērnā gada nogalē pieņemto Veselības finansēšanas likumu, šā gada 1. septembrī stājas spēkā jaunie veselības aprūpes noteikumi, kuri paredz vairākas būtiskas izmaiņas. Būtiskākā ir tā, ka no nākamā gada pilno valsts apmaksāto veselības pakalpojumu grozu saņems vienīgi tie Latvijas iedzīvotāji, kuri būs veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tie, kas šīs iemaksas nebūs veikuši (un nebūs kādā no pasargātajām grupām), saņems nepilnu pakalpojumu grozu.
 
Vai Latvijā ir godīgi un nesavtīgi cilvēki? Bez šaubām. Protams, tādi cilvēki ir, un viņi savu godīgumu un nesavtību ir apliecinājuši visu savu iepriekšējo dzīvi. Jā, varbūt arī kādreiz gadās, ka kāds iepriekš negodīgs un alkatīgs cilvēks kaut kādu notikumu dēļ kļūst apbrīnojami godīgs un nesavtīgs kā izbēgušais katordznieks Žans Valžans Viktora Igo romānā Nožēlojamie, taču tādi brīnumi biežāk notiek romānos vai filmās nekā reālajā dzīvē.
 
Gadījās man neliela diskusija ar kādu Kaimiņa partijas atbalstītāju. Jautāju, kas ir tas, kas viņu mudina par to balsot? Sākumā mans sarunbiedrs ierunājās par tiem tūkstošiem, kuri aizbraukuši uz ārzemēm un turpina aizbraukt. Uz manu jautājumu, vai tiešām viņš domā, ka Kaimiņa ievēlēšana un nonākšana varā šo procesu kaut minimālā apjomā var ietekmēt, atbildes vietā tika atklāts īstais pamatojums Kaimiņa popularitātei. Īsumā to var raksturot šādi – viņš nebaidās visai tai [nīstamajai] politiskajai elitei parādīt vidējo pirkstu. Daudzus cilvēkus, īpaši jauniešus, šāda izaicinoša nekaunība uzrunā. Kaimiņš ir tas klases huligāns, kurš atļaujas ar krītu nosmērēt nemīlama skolotāja krēslu un visu klasi uzjautrināt, kad skolotājs uz šā krēsla apsēžas.
 
«Valsts nekad nebūs pabeigta. Katru dienu mums ir iespēja godprātīgi strādāt Latvijas labā, īstenot šeit savus sapņus un veidot ideālo Latviju, ar kuru lepoties,» apsveikumā par godu Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 27. gadadienai atzīmēja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
 
Pēdējās nedēļas «kafejnīcu politikas» aktuālākā tēma ir tās sauktās pirts sarunas. Pagaidām vēl nekas nav publicēts, bet tiek solīts, ka tas notiks «rīt». Kad šī «rītdiena» pienāks un vai vispār pienāks, neviens šobrīd nevar pateikt.
 
Pieņemts uzskatīt, ka Latvijas politiskās partijas ir interešu grupas bez jebkādas ideoloģijas. Varbūt ar nebūtiskiem (dekoratīviem) izņēmumiem. Šādas pārliecības saknes stiepjas akadēmiskā vēlmē pārlikt klasiskos, veco demokrātiju politiskos spēkus (to vietējos analogus) uz Latvijas politiskās skatuves.
 
Gan paši politiķi, gan politisko procesu vērotāji norāda, ka šī priekšvēlēšanu kampaņa izceļas ar īpašu negāciju dominanti. Reālu, vēlētājiem pievilcīgu piedāvājumu tikpat kā nav (tukšus solījumus par tādiem neuzskatīsim), toties netrūkst dubļu mētāšanas konkurentu virzienā. Bezkaislīgāks vērotājs gan varētu skeptiski iebilst – bet kurās vēlēšanās tad bijis citādi? Vienmēr ir licies, ka netīrāk vairs nevar būt.
 
Pašreizējās priekšvēlēšanu kampaņas lielākais pārsteigums (pagaidām) ir Kaimiņa partijas negaidītā augšāmcelšanās no politiskiem miroņiem. Šo augšāmcelšanos izraisīja KNAB veiktā partijas līderu aizturēšana vasaras sākumā un grūti izskaidrojamā atsevišķu mediju pārspīlētā interese par aizturēto izlaišanu no izolatora.
 
Pēdējos gados daudz tiek runāts par pasaulē notiekošu «konservatīvo pagriezienu», «liberālisma krīzi», «populisma uzplūdiem» un tamlīdzīgi. Šajā sakarā ir vērts iepazīties ar ASV publicista Nasima Nikolasa Taleba atziņām, kuras viņš izteicis esejā Intelektuālais idiots (The Intellectual Yet Idiot) https://medium.com/incerto/the-intellectual-yet-idiot-13211e2d0577.
 
Pirms dažām nedēļām beidzās Pasaules kausa finālturnīrs futbolā. Latvijas futbola izlase šajā turnīrā nepiedalījās, un tas nevienam neizraisīja ne mazāko pārsteigumu vai sarūgtinājumu. Tieši otrādi, ja mūsu valstsvienība būtu iekļuvusi šajā turnīrā, tā būtu pasaules mēroga sensācija. Latvijas futbola izlase pasaules mērogā ir pilnīgi nekonkurētspējīga. Zināmā mērā tas saistīts gan ar mūsu nelielo iedzīvotāju skaitu (ir maza izvēle, no kuriem spēlētājiem komplektēt izlasi), gan ar futbola niecīgo prestižu Latvijā (iekšējais čempionāts ir, jāsaka, nožēlojams).
 
Cilvēki, kuri seko līdzi politiskajiem procesiem un uzskata, ka šo to saprot politikā, šausminās par populisma pārmērīgo klātbūtni pašreizējā priekšvēlēšanu kampaņā. Patiesību sakot, bez populisma, vismaz pagaidām, gandrīz nekas cits nav dzirdams. Šeit, protams, jāprecizē, ko mēs saprotam ar šo jēdzienu, jo bieži vien, piekarinot populisma birku, cenšas nonievāt jebkuru ideju, kura pašam nešķiet atbalstāma. Es ar populismu apzīmēju operēšanu nevis ar konkrētām idejām un priekšlikumiem, bet gan emocionāli iekrāsotiem saukļiem.
 
Iedomājieties, ka esat sabiedrībā pazīstama persona un pie jums atnāk kādas organizācijas pārstāvis un aicina parakstīt dokumentu, kurā apņemieties nesist savu sievu. Jums pat prātā nenāk kādreiz sist savu sievu, jo jūs viņu mīlat un cienāt, toties to personu, kura dod jums parakstīt šo papīru, par lielu autoritāti neturat. Likumsakarīgi jūs šo papīru parakstīt atsakāties, jo neredzat tam nekādas jēgas. Un tad nākamajā dienā atklājat, ka sociālajos tīklos publicēts šīs organizācijas paziņojums – ka jūs, tāds un tāds, gatavojaties sist savu sievu, jo solījumu to nedarīt neesat parakstījis.
 
Iedomāsimies situāciju. Mežaparka Lielā estrāde. Dziesmu svētku noslēguma koncerts. Tiek pieteikts Valsts prezidents. Visi saspringti gaida viņa ierašanos.
 
Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runa dziesmu svētku noslēguma koncertā kārtējo reizi izraisīja plašu sabiedrības viļņošanos sociālajos tīklos. Vieni prezidentu aizstāvēja, citi pēla. Pirmā viedokļa kvintesenci precīzi formulēja izcilais latviešu aktieris Gundars Āboliņš: «Es gribētu ierosināt visiem, kas tik gudri un «profesionāli» kritizē mana prezidenta oratora dotības un kļūmes, pašiem reiz pamēģināt nostāties tik lielas auditorijas priekšā, tik atbildīgā un emocionālā situācijā un aizgrābjoši uzrunāt desmitiem tūkstošus! Baidos, ka oda pirdiens vien tur iznāks...», uz ko populārais reklāmists Ēriks Stendzenieks, pārstāvot pretējo viedokli, atbildēja: «Tāpēc jau arī ikviens nav prezidents. Prezidentam jāmāk runāt, jābūt stājai un pārliecībai. Citādi ikviens no trolejbusa var būt prezidents.»
 
Gaidāmā Trampa un Putina tikšanās 16. jūlijā Helsinkos rada pretrunīgu pasaules politisko apskatnieku reakciju. Vieni šo tikšanos uztver kā apdraudējumu līdzšinējai pasaules kārtībai, kamēr citi ar šo tikšanos saista cerības uz jaunu Reikjavīku (1986. gadā toreizējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs un ASV prezidents Ronalds Reigans tikās Reikjavīkā, un šī tikšanās iezīmēja aukstā kara beigu sākumu).
 
Pēc LTV pasūtījuma veiktais SKDS pētījums par partiju popularitāti jūnijā jau skaidrāk iezīmē nākamās Saeimas kontūras un iespējamo valdošo koalīciju. Par triju partiju (Saskaņa, ZZS un NA) visai drošu iekļūšanu nākamajā Saeimā šaubās vien retais, taču tas, kurš politiskais spēks no otrās līnijas rezervistu soliņa iekļūs Saeimas pamatsastāvā, vēl pirms dažām nedēļām bija stipri neskaidrs. Tagad šis tas ir noskaidrojies. Vai mēs varam runāt par kādiem pārsteigumiem? Manuprāt, jā. Tiesa, pavisam nelieliem.
 
Prokuratūra uzrādījusi apsūdzību Latvijas Bankas (LB) prezidentam Ilmāram Rimšēvičam un politiskajām aprindām pietuvinātajam uzņēmējam Mārim Martinsonam. Ja pirmais vēl nesen bija viens no godājamākajiem cilvēkiem valstī, tad otrs ir viens no Latvijas ietekmīgākajiem politbiznesmeņiem, kurš stabili ieņēmis agrāko tā dēvēto oligarhu nišu.
 
Laiku pa laikam uz Latvijas politiskās skatuves parādās «partijas», kuras uzdodas par muļķu partijām. Vārds – partija – šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo tās nav īstas partijas. Tās ir parodijpartijas, kuru līderi atklāti ironizē par mūsu politisko sistēmu. Šo pseidopartiju elektorālā bāze galīgi neatbilst nosaukumam, jo to līderi apelē pie radošo cilvēku (nemuļķu) aprindām, aicinot uz politisko procesu paskatīties ar veselīgu ironiju.
 
Lai gan deputāta Artusa Kaimiņa aizturēšana notika it kā pēc sliktākajām KNAB tradīcijām – maksimāli publiski un vietā, kur žurnālistu koncentrācija ir valstī visaugstākā – Saeimas ēkā, plenārsēdes laikā, citādi nemaz nevarēja, jo, lai uzsāktu kādas kriminālprocesuālas darbības pret deputātu, vispirms deputātiem bija jānobalso, ka viņi šīs darbības pret savu kolēģi atļauj veikt.