Bens Latkovskis

Trešdien Krievijā noslēdzās nedēļu ilgais tautas balsojums par konstitūcijas labojumu (formāli tiek balsots par vienu labojumu, kas sevī ietver daudzus labojumus), kas paredz pašreizējā konstitūcijā ierakstīto Krievijas prezidenta maksimālo divu ievēlēšanas reižu skaitu sākt skaitīt no jauna pēc pašreizējā termiņa beigām 2024. gadā. Tas nozīmē, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins varēs likumīgi valdīt Kremlī līdz 2036. gadam.
 
Partijas "KPV LV" Rīgas domes vēlēšanu saraksta prezentācija ne ar ko nepārsteidza. Blāvas, pagarlaicīgas runas, jebkādu uzskatāmu materiālu trūkums un aprauts pasākuma noslēgums bez aicinājuma uzdot jautājumus klātesošajiem saraksta līderiem.
 
Latvijas intelektuālajā interneta izdevumā “Satori” publicēta filozofa, LU docenta Arta Sveces eseja “Kā Ābrams līgoja”. Raksts aicina uz diskusiju par to, ko darīt ar latviešu literatūrā esošiem stereotipiem, kuri lec ārā no mūsdienu politkorektuma rāmjiem.
 
Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka pašreizējais valstī noteiktais garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmenis (64 eiro mēnesī), neatbilst Satversmei. No 2021. gada 1. janvāra likuma norma par GMI 64 eiro apmērā zaudē spēku, un Saeimai būs jānosaka jauns GMI apmērs. Satversmes tiesa atzinusi un, kas tālāk? Kāda ir šī ST sprieduma jēga un nozīme? Vai tiešām kāds tagad domā, ka Saeima, kura vēl pavisam nesen nevarēja atrast naudu pašu pirms tam pieņemtu likumu īstenošanai, tagad ar skubu metīsies palielināt GMI līdz cilvēka dzīvei cienīgam līmenim? Vai kāds Latvijā ir tik naivs? Nedomāju vis.
 
Valdošā koalīcija 15. jūnijā vienojās būvēt koncertzāli bijušās LKP CK ēkas vietā Elizabetes ielā 2. Var jau būt, ka kaut kur kuluāros Aigars Štokenbergs vai kāds cits arī šo variantu bija piedāvājis, bet faktiski tas sabiedrībai nāca kā pēkšņs pārsteigums. Taču tas netraucēja jau nākamajā dienā šo lēmumu atbalstīt valdībai.
 
16. jūnijā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Rīgā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesora, tēlnieka Aigara Bikšes skulptūra "Mediķi pasaulē". Oficiālajā pasākuma anotācijā teikts, ka tā radīta, lai pateiktos veselības aprūpē strādājošiem...
 
“Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē varas pārstāvjiem nevajag īpašas prasmes, kvalifikāciju, izdarītus darbus. Daudzus ievēl, jo viņi labi izskatās televizora ekrānos un tekoši runā. Vēlētājiem tas var radīt bēdīgas sekas,” savulaik brīdināja Li Guanjao, modernās Singapūras izveidotājs. Latviešiem ir jēdzieniski līdzīgs teiciens – tukša muca tālu skan.
 
“Neatkarīgā” jau rakstīja par satiksmes ministra Tāļa Linkaita saķeršanos ar premjeru Krišjāni Kariņu. Premjers stundu paaugstinātā balsī spiedis ministru atcelt autobusu pārvadājumu iepirkuma konkursa rezultātus tajās lotēs, kurās uzvarējis uzņēmums “Sabiedriskais autobuss”, kur patiesā labuma guvējs esot Leons Brandavs. Linkaits premjera spiedienam nav pakļāvies un konkursa rezultātus atcelt nedomā. Tādas gan arī nav viņa tiesības.
 
Kad satiksmes ministrs Tālis Linkaits intervijas laikā pastāstīja par savu saķeršanos ar premjeru Krišjāni Kariņu, biju nedaudz pārsteigts. Kāpēc Linkaits tik atklāti par šo konfliktu stāsta? Turklāt izdevumam, kurš ir klajā opozīcijā valdībai un nesaudzīgi kritizē satiksmes ministra pārstāvēto Jauno konservatīvo partiju (JKP). Varēja taču par konfliktu noklusēt, vai vismaz to pasniegt neitrālākā formā. Kāpēc strīds tik brīvi tiek iznests uz āru?
 
Nemieri, kas joprojām turpinās ASV, ļoti aktīvi tiek apspriesti arī Latvijas publiskajā telpā. Sociālajos tīklos norit asas, bezkompromisu verbālas sadursmes starp dažādu uzskatu piekritējiem. Var rasties pamatots jautājums – kāpēc šie notikumi tik ļoti interesē arī mūs, jo ikdienā rasu attiecību problēmas Latvijā nav īpaši aktuālas. Cilvēku ar citu ādas krāsu ir maz, nopietnu incidentu vai citu iemeslu satraukumam nav. Taču emocijas sit augstu vilni, kas liecina par dziļi gruzdošiem procesiem sabiedrības zemapziņā. Acīmredzot konflikts ir daudz plašāks par starprasu attiecībām. Tā ir atšķirīgu pasaules redzējumu sadursme.
 
Mēdz teikt, katram mākonim ir sava zelta maliņa. Katrai krīzei ir arī savs pozitīvais efekts. Tiek paātrināti tie procesi, kuri mierīgos apstākļos vilktos gadiem ilgi. Piemēram, sabiedrības digitalizācija, attālinātais darbs, mācības un komunikācija. Taču, tāpat kā praktiskās lietas, strauji mainās arī teorētiskā izpratne par sociāliem procesiem, tai skaitā ekonomiku.
 
Ceturtdienas rīts Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē ienesa kaut ko gluži epohālu. Beidzot tika formulēts valsts filozofiskais redzējums. Par to gan parūpējās nevis Valsts prezidents, kura noslieces uz lidināšanos filozofiskā “stratosfērā” kļūst arvien grūtāk noslēpjamas, bet gan diplomēts filozofs, Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs, viņš arī partijas KPV LV un tās Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Atis Zakatistovs. Ne pēdējais puisis ciemā. Viņam izdevās tik precīzi definēt Latvijas valsts nacionālo ideju, ka viņu varētu apskaust pat krievu ģeniālais rakstnieks Viktors Peļevins, kurš par nacionālās idejas jēdzienu smalki ironizē romānā “Generation-P”.
 
“TVRīga 24” raidījumā “Kārtības rullis” pazīstamais publicists Lato Lapsa izteica divas prognozes. Pirmo, ka pēc gada mums visiem mati celsies stāvus no tagad [valdības] sadarītā, un otro, ka nevienam par to nekas nebūs. “Krīze ir tas laiks, kad lietas var nokārtot bez nevajadzīgām procedūrām. Jūs domājat, ka tas, kas notiek ar kaut kādiem respiratoru, masku iepirkumiem, ir vienīgais? Tā vienkārši ir maza aisberga virsotnīte, kas nav īpaši nozīmīga, bet ļoti labi parāda, kā pašlaik lietas notiek,” Covid-19 krīzes ēnā notiekošo raksturo Lapsa.
 
Šā gada 15. maijā tika izziņots visai mīklains darījums par interneta portāla la.lv iekļaušanos “TVRīga24” struktūrā. Mīklains tas bija divu iemeslu dēļ. Tam 1) grūti saskatīt iekšējo loģiku, un 2) paši darījuma veicēji ir ārkārtīgi nerunīgi par tā būtību. Tie it kā paši kaunētos no šī darījuma, it kā tas būtu kaut kas nepiedienīgs.
 
Jau rakstīju, ka otrdien valdība pieņēma lēmumu pārdalīt ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus 499 miljonu eiro apmērā. Tomēr iepriekšējā rakstā vairāk bija par principiem, pēc kuriem vadās mūsu politiskā šķira.
 
Valdība otrdien nolēma pārdalīt ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus (499 miljonu eiro) Covid-19 krīzes seku novēršanai. Uzreiz jāsaka, ka tā nav nekāda ekstra nauda. Tā jau bija agrāk iedalīta, taču vēl nebija “apgūta”. Lielāko šīs naudas daļu veido līdzekļi, kuri bija rezervēti “Latvijas dzelzceļa” elektrifikācijas projektam, no kura nolemts atteikties.
 
Valsts akciju sabiedrībā “Tiesu namu aģentūra” par padomnieku konsultantu paklusām iekārtots kādreizējais “Valsts nekustamo īpašumu” valdes priekšsēdētājs, bijušais Tautas partijas biedrs un dāsns ziedotājs Māris Kaijaks. Tiesa, tagad viņš jau pāris gadus regulāri ziedo citam politiskam dieveklim – Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP). Upuri nav bijuši veltīgi. Tie nesuši augļus. Pateicoties tieslietu ministram Jānim Bordānam, kura vadītā ministrija ir “Tiesu namu aģentūras” kapitāldaļu turētāja, viņš ticis pie jauna amata.
 
Kā ziņo “LTV Panorāma”, līdztekus grozījumiem Augstskolu likumā, kas paredz visās augstskolās izveidot tās pārraugošas padomes, Izglītības un zinātnes ministrija virza arī grozījumus likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, kas ievērojami sašaurinātu to informācijas apjomu, ko publiskajās deklarācijās norāda valsts amatpersonas. Šī iecere jau guvusi atbalstu valdībā un tiks virzīta uz Saeimu.
 
Covid-19 krīzes aizsegā var likties, ka politiskais process Latvijā ir apstājies. Taču šis politiskais klusums ir mānīgs. Lietas notiek, turklāt ļoti nopietnas.
 
Latvijā būs ilgi jāsadzīvo ar jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19, otrdien žurnālistiem paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Vairumam šī ziņa nebija iepriecinoša. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri šo krīzi uztver kā jaunu iespēju laiku. Varbūt kā sākumu jaunam zelta drudzim. Līdzīgi kā kādreiz pirms gadiem trīsdesmit. Tikai tagad šie cilvēki jau citi.
 
Pirms vairāk nekā simt gadiem 1916. gada 16. maijā slepus tika parakstīta Saiksa-Piko vienošanās (kaut kas līdzīgs Molotova – Ribentropa paktam), ar kuru tika nospraustas Anglijas, Francijas un Krievijas interešu sfēras Tuvajos Austrumos pēc Pirmā pasaules kara beigām. Bez mazākās aiztures vīri frakās, cilindros, ar monokļiem acīs, vilka valstu‒protektorātu robežas. Tā radās nākamā Irāka, Sīrija, Jordānija un gandrīz visas citas Tuvo Austrumu valstis. Šajās teritorijās dzīvojošajiem iedzīvotājiem nejautāja, kurā valstī viņi gribētu dzīvot. Šīs bezrūpīgās robežu vilkšanas sekas mēs redzam šobaltdien, un tām neredz galu.
 
Rīga TV24 raidījumā Kārtības rullis (27.04.2020.) bija kāda zīmīga epizode, kura no metodoloģiskā aspekta lieliski nodemonstrēja, kā vislabāk atvairīt pārmetumus, ja uz faktiem balstītu argumentu nav.