Bens Latkovskis

Iesākuma viena maza, pat sīka epizode, kura raksturo jauno politisko ēru. Finanšu ministrs Jānis Reirs Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” stāsta, ka nākamā gada Valsts budžeta projekts jau tikpat kā valdībā saskaņots. “Vēl notiek diskusijas, bet diskusijas par detaļām, ne lielām lietām, ne lielām pozīcijām,” uzsver Reirs. Varētu teikt, brīnišķīgi, ka tik sarežģītā situācijā (“Covid-19”; daudzu nozaru katastrofāls apgrozījuma kritums; piecas koalīcijas partijas ar atšķirīgām interesēm) budžeta pieņemšana norit tik gludi.
 
Partijas "Saskaņa" Rīgas nodaļa nolēmusi no partijas par statūtu pārkāpumiem izslēgt Vjačeslavu Dombrovski un Ļubovu Švecovu. Otrdien šo lēmumu atbalstīja "Saskaņas" valde. Valde rekomendē abus izslēgt arī no Saeimas frakcijas, teikts partijas paziņojumā.
 
Par bildi, kurā Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas zaudējušais diktators Aleksandrs Lukašenko, Sočos sarunājoties ar Krievijas prezidentu Vladimira Putinu, neveikli padevīgā pozā sēž savam augumam neērta krēslā, jau izsmējušies visi pasaules mediji un politiskie apskatnieki.
 
Ja Baltkrievijā visas pasaules acu priekšā var vērot mūsdienu baltkrievu nācijas dzimšanu, tad Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas “piedzemdēja” jaunu politisko spēku – partiju “Progresīvie”. Jā, šī partija ir dibināta jau pirms trim gadiem un pat saņem nelielu valsts finansējumu kā partija, kura iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pārsniedza 2% slieksni, taču kā reāls, vērā ņemams spēks tā uznāca uz politiskās skatuves tikai tagad.
 
“Progresīvie” kongress partijas mājas lapā tika pieteikts ne vairāk, ne mazāk, kā – “Šis būs uzvarētāju kongress.” Šāda bravūra radīja zināmās bažas, ka kongresā varētu izskanēt prasības “nostiprināt” panākumus un, balstoties uz “uzvarētāju” privilēģijām, uzstāt uz savas dienas kārtības uztiepšanu pārējiem politiskā procesa dalībniekiem.
 
Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās negaidītus (?) panākumus guvušajai partijai “Progresīvie” šodien kongress. Aicinājums uz kongresu izplatīts divās valodās, kas līdztekus priekšlikumiem ļaut pašvaldību vēlēšanās piedalīties nepilsoņiem un runāt ar krievvalodīgajiem krievu valodā liecina ne tikai par noteiktu politisko pozīciju, bet arī vēlmi ielauzties tajā nišā, kuru kādreiz bija monopolizējusi Ušakova pseidosociāldemokrātiskā “Saskaņa”.
 
Nav lielākas banalitātes, kā teikt, – 21. gadsimts sākās 9/11/2001, taču jāatzīst, ka tā arī ir. Šis neiedomājamais terora akts lielā mērā pārbīdīja “akcentus”, un, kā mēs to redzam tagad, vēsturiskā perspektīvā, šī “pārbīde” notikusi ne gluži tā, kā varēja gaidīt pirmajās dienās pēc “Dvīņu torņu” sabrukšanas.
 
Pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām pagājis notikumiem ļoti piesātināts mēnesis, kurš noteikti ieies baltkrievu tautas vēsturē kā laiks, kad dzima jaunā baltkrievu nācija.
 
Galvenais Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanu kampaņas elements gandrīz visām partijām bija – tāda politiskā kultūra, kāda bija “pie Ušakova”, nedrīkst turpināties. Tagad viss būs citādāk. Labāk, godīgāk, caurspīdīgāk. Rīdzinieku, nevis partijnieku un viņiem pietuvināto interesēs.
 
Aizvadītajā nedēļā galvenais notikums valstī bez šaubām bija Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Tās pagāja bez lieliem pārsteigumiem, taču vismaz viens no šo vēlēšanu dalībniekiem izpelnījās pastiprinātu sabiedrības, tātad arī tviterpublikas uzmanību. Runa ir par Rīgas mēra kandidāti no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) Lindu Ozolu.
 
Lai arī Rīgas domes (RD) vēlēšanas beigušās it kā bez īpašiem pārsteigumiem, tomēr daži jāpiemin. Pirmkārt, šo vēlēšanu zemā aktivitāte. Tā gan bija sagaidāma, ņemot vērā apātisko noskaņojumu tradicionālo “Saskaņas” vēlētāju vidū. 2017. gadā par S/GKR bloku nobalsoja 127 tūkstoši vēlētāju, bet šogad par dažādām bijušās koalīcijas atlūzām kopā uz pusi mazāk – 66 tūkstoši. Taču galvenais vēlēšanu pārsteigums bija partijas “Progresīvie” triumfs.
 
Gandrīz jebkuras vēlēšanas tiek pasludinātas par “izšķirošām”, “vēsturiskām”, par “lūzuma punktu” attīstībā. Patiesības labad jāsaka, ka šīs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas par “vēsturiskām” un “izšķirošām” sauc vien atsevišķi šajās vēlēšanās iesaistīti politiķi vai viņiem pietuvinātas personas. Kopumā tās notiek visai vienmuļā, no politisko kaislību viedokļa pat garlaikotā gaisotnē, jo asa politiskā plūkšanās izpaliek. Viss šķiet pamatvilcienos jau izšķirts.
 
TV24Rīga rīkotajās Rīgas mēru kandidātu debatēs izraisījās ļoti zīmīgs dialogs starp raidījuma vadītāju Armandu Puči un NA/LRA apvienotā saraksta līderi Eināru Cilinski. Runājot par sabiedriskā transporta nākotni Rīgā, Cilinskis saka: “Mums būs nepieciešamas vairāk sabiedriskā transporta joslas un satiksmes plānošanu, lai padarītu šo sabiedrisko transportu ātrāku.” Puče viņu nekavējoties pārtrauc, jautājot: “Einār, kā?...Nu kā, vairāk joslas? Kā? ...No kurienes tās joslas?
 
Turpinās politiskā krīze Baltkrievijā un tuvojas ārkārtas Rīgas domes vēlēšanas. Izrādās, ka pastaigāties pa to politiskā cinisma taku, kuru iepriekšējā nedēļā sāka iestaigāt mūsu politiskās kultūras veterāne Sandra Kalniete, aizvadītajā nedēļā iepaticies arī citiem politiķiem. Ja jau Kalniete var atļauties darīt to, kas it kā nepiedien, tad – vai es/mēs sliktāki? Protams, ka nē.
 
Rīgas domes deputātu kandidāte Agnese Logina savā aģitācijas rullītī norāda uz dzimumu nevienlīdzību Rīgas ielu nosaukumos. Rīgā esot tikai četras ielas, kuras nosauktas reālu vēsturisku sieviešu vārdos – Aspazijas bulvāris (pašā centrā), Mirdzas Ķempes, Martas Rinkas un Annas Sakses ielas. Logina nosauc arī tās sievietes, kuras būtu pelnījušas, bet kuru vārdos ielas nav nosauktas – Marija Leiko, Klāra Kalniņa, Mērija Grīnberga, Lūcija Garūta.
 
Nupat izglītības ministre Ilga Šuplinska nobēra ļaužu priekšā kārtējo verbālo pērļu kaudzi. Runājot par sporta attīstību Latvijā (sports atrodas izglītības ministrijas pārraudzībā), viņa teica: “tas pats futbols. [...] manis pēc šāds sporta veids... Nevaru teikt, ka varētu nebūt, bet uzskatu, ka tas nav manā redzes lokā svarīgs”. Futbola aprindās šāds izteikums izsauca pamatotu šoku. Galu galā futbols ir pasaulē populārākais sporta veids, un, ja atbildīgā ministre pauž tādas idejas, tad...
 
Piektdien Piņķos, blakus Jūrmalas šosejai tika atklāts kārtējais lielveikals, kuru paši iepirkšanās centra īpašnieki savās preses relīzēs lepni dēvē par “Baltijā lielāko “outlet” ciematu”. Lūk, kā šo veikala atklāšanu ar neslēptu sajūsmu apraksta izdevums “Delfi”: “Sanākušo vidū bija ne mazums pašu mājās zināmu seju – eksprezidenta Valda Zatlera kundze Lilita, pavārs Mārtiņš Rītiņš un daudzi citi, taču lielāko apmeklētāju plūsmu veidoja vienkāršie pircēji no tuvām un tālām zemēm – “Delfi” reportieris Edgars Bāliņš tiešraidē no ciemata pauda, ka visapkārt dzirdamas vismaz deviņas dažādas valodas, bet latviski runājis vien retais. Kādi ļaudis pagodināja lielo (sic!) notikumu, skaties fotogalerijā”.
 
Aizvadītās nedēļas nogale Baltkrievijā bija nozīmīgiem notikumiem pārpilna, taču divi, viens otru papildinoši, droši ļauj teikt, ka Lukašenko ēra Baltkrievijā ir beigusies. Viens – grandiozā protesta (atbrīvošanās svinību?) demonstrācija Minskas centrā, kurā pēc dažādām aplēsēm piedalījās vairāki simti tūkstošu uzvaru svinoši cilvēki. Otrs – daudz nepatīkamāks. Runa ir par aģentūras “Associated Press” izplatīto video materiālu, kurā skaidri redzams, ka bojā gājušais Aleksandrs Taraikovskis tiek nošauts tiešā trāpījumā ar paceltām, pilnīgi tukšām rokām. Līdz ar to Baltkrievijas bijušais prezidents (kā Lukašenko nosauca Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs) ir vienkārši noziedznieks ar asinīm uz rokām. Turklāt bez diskusijām. Citiem vārdiem, “game is over”.
 
Pirms kāda laika rakstīju par Portlendas aļņa dedzināšanu, BLM kustību un “nevēlamo” statuju gāšanu ASV. Toreiz mana attieksme pret šīm ielu aktivitātēm bija, maigi sakot, skeptiska. Tagad, kad Baltkrievijā notiek masu protesti pret vēlēšanu nozagšanu un brutālu Lukašenko teroru, es nepārprotami esmu protestētāju pusē bez visādām piebildēm, ka “viss tur nav tik viennozīmīgi”. Ar ko atšķiras abas šīs protesta kustības, kuras vienā gadījumā liek man tās nešaubīgi atbalstīt, bet otrā raudzīties uz tām ar ļoti, ļoti lielu piesardzību.
 
Vakar Rīgā pie Baltkrievijas vēstniecības notika pikets pret Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu viltošanu un režīma brutālu izrēķināšanos ar tiem, kuri nevēlas samierināties ar vēlēšanu nozagšanu un izgājuši ielās. Pilnībā atbalstu piketa dienas kārtību, lai gan pēc manas pārliecības piketēt vajadzētu arī pie Latvijas Ārlietu ministrijas vai Ministru kabineta. Kāpēc?
 
Iesākumā kāda vispārēja atziņa. Katram sociālajam tīklam ir savas pieklājības normas. Tviteris skaitās viena no “inteliģentākajām” vietnēm. Teiksim, “Instagram” platformā pašslavināties ar bildēm no kūrorta vai uzbāzties ar reklāmām skaitās pieņemami, taču tviterī tas jau ir ārpus smalkā stila.
 
Protestos pret nozagtajiem Baltkrievijas prezidenta velēšanu rezultātiem jau izlijušas asinis. Izskanēja ziņas par kādu bojā gājušo, kuras, par laimi, neapstiprinājās. Taču režīma sargu brutalitāte pasauli šokējusi. Vaina par notikušo vardarbību pilnībā gulstas uz diktatora Lukašenko pleciem. Viņa izvērstais terors pret savu tautu pēcvēlēšanu vakarā un naktī iznīcinājis pēdējās varas leģitimitātes paliekas.