Neraugoties uz to, ka šā gada trešajā ceturksnī Latvijas tautsaimniecība turpināja atrasties lejupslīdē, tās sniegums ir vērtējams kā pārsteidzoši labs. Tas var būt pārsteigums uz apkārtējo negāciju fona, taču “labajam sniegumam” ir arī aritmētisks izskaidrojums.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes ātro novērtējumu, šā gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) krities vien par 0,1%. Pēc statistiķu aplēsēm mūsu valsts ražojošais sektors gada laikā ir sarucis par 3,3%, bet pakalpojumu nozarēs bija procentu desmitdaļu vērts kritums. Tajā pašā laikā produktu nodokļi iekasēti par 1,9% vairāk. Vēl ļoti interesanti ir tas, ka, neraugoties uz negatīvo fonu abās lielākajās ekonomikas nozarēs - apstrādes rūpniecībā un tirdzniecībā, salīdzinājumā ar otro ceturksni mūsu tautsaimniecība par sešām procenta desmitdaļām ir pat pieaugusi. No parastas iedzīvotāju ikdienas dzīves varētu teikt, ka nekādas pārmaiņas nav notikušas un šie skaitļi kaut ko nozīmē vien ekonomistiem vai pašiem statistiķiem. Tomēr vienlaikus minētās pārmaiņas, tās papētot dziļāk, norāda uz vairākām ekonomiskajām niansēm, kas nākotnē ietekmēs vai ikkatra iedzīvotāja labklājību, turklāt ne tajā pašā labākajā virzienā.
Lai gan statistikā ekonomiskais sniegums pamatā tiek skaitļots, atrēķinot inflācijas ietekmi jeb tā dēvētajās salīdzināmajās cenās, tas nenozīmē, ka inflācija neietekmē ekonomisko izaugsmi. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka dzīves sadārdzināšanās ekonomiskos rādītājus pasliktina, jo veicina patēriņa kritumu, taču Latvijas pašreizējais fenomens ir tāds, ka tautsaimniecības kritums ir tik mazs, pateicoties visai augstajai inflācijai iepriekš. Kā jau minēts, viena no tautsaimniecības izaugsmes izmaiņu komponentēm ir nodokļu iekasēšana, un šajā gadījumā tiek norādīts, ka produktu nodokļu iekasēšanas apjoms ir pieaudzis. Kā skaidrots kādā definīcijā, produktu nodokļus jeb netiešos nodokļus veido: pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes nodoklis un muitas nodoklis, t.i., nodokļi, kas attiecas uz konkrētām precēm un pakalpojumiem. Inflācijas laikā palielinās arī tā dēvētās nominālās ekonomikas apjoms, kas nozīmē, ka ekonomika pamazām pievelkas līdzi patēriņa cenu pieaugumam, līdz ar to šādā nominālā kontekstā arī rodas iespēja tikt pie lielākiem nodokļu ieņēmumiem. Papildus tam ekonomikas “pievilkšanās” līdzi inflācijai ir ievērojami kāpinājusi darba algas. Statistiķi jau ziņoja, ka šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo laika periodu vidējā bruto alga pieaugusi par 12%, bet mediānas alga, kas raksturo darba samaksu tipveida strādājošajiem - par 12,7%. Tādējādi inflācija, kas sākotnēji kāpināja uzņēmumu peļņu, bet pēc tam arī strādājošo algas, ļauj nopirkt vairāk, un tādā veidā tiek iekasēti arī lielāki nodokļi.
Būtībā var teikt, ka mūsu samērā mazais ekonomikas kritums laikā, kad eksports krīt divciparu skaitļos un tāpat jūtami mazinās ražošana un mazumtirdzniecība, ir tāds neliels skaitļu radīts “farsiņš”. Proti, iepriekš algas netika inflācijai līdzi, taču tagad to samērā pamatīgi apsteidz. Gala rezultātā šobrīd radies vidēji statistisks iedzīvotāju pirktspējas pieaugums pret atbilstošu periodu iepriekšējā gadā, pat neskatoties uz to, ka kādai strādājošo daļai algas ir tādas pašas kā pirms gada. Tomēr ar šo vidējo algu pieaugumu pietiek, lai arī reālajos skaitļos ietekmētu kopējo ekonomisko sniegumu valstī. Pagaidām šī ietekme ir labvēlīga, taču tā, visticamāk, nebūs ilgstoša. Būtībā var teikt, ka, inflācijai “noejot pa apli”, pērn piedzīvojām, ka cenu kāpums “apēda” pirktspēju un lika tautsaimniecībai kristies, taču patlaban - pretēju procesu, cenu kāpums ir kompensēts, bet inflācija mazinās un daudzās preces kļūst lētākas, un “uz papīra” sanāk, ka iedzīvotāji ir bagātāki, neskatoties uz to, ka ražošanas un pārdošanas apjomi valstī samazinās. Ir jānorāda uz vēl kādu būtisku niansi. Iepriekš daudz naudas no mūsu ekonomikas “izvilka” enerģētisko resursu cenu pieaugums, taču cenas šajā segmentā ir strauji nokritušās, tādējādi ietaupot desmitiem vai pat simtiem miljonu eiro vērtas naudas summas, kas iepriekš būtu aizmaksātas uz ārvalstīm. Tad šī nauda sāka cirkulēt tepat uz vietas, “sildot” mūsu tautsaimniecību. Tam pastarpināti notiekot gan ar algām, gan mazākiem rēķiniem par siltumenerģiju u.tml.
“Statistiskās bagātības” pieaugumam izsīkstot, mainīsies arī ekonomiskās izaugsmes tempi saistībā ar reāli valstī saražoto, pārdoto un patērēto. Tāds ekonomiskais fenomens, ko piedzīvojām gada trešajā ceturksnī, kad iedzīvotāju pirktspēja algu/inflācijas pārmaiņu kontekstā strauji kāpa, var turpināties vien īsu laika posmu. Visticamāk, tam būs ietekme uz tautsaimniecības sniegumu arī ceturtajā ceturksnī, jo inflācija turpina dilt, bet algas jau ir paceltas vai arī vēl tiks, tādējādi arī iedzīvotājiem vajadzētu atļauties nopirkt vairāk. Sanāk sava veida ekonomikas kvantitatīvā stimulēšana, kas zināmā mērā var kādu brīdi kaut nedaudz pozitīvi ietekmēt vietējo ražošanu un tirdzniecību. Tomēr vienlaikus bija redzams, ka eksporta apjomu samazināšanās kļūst aizvien izteiktāka un augustā salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo mēnesi kritums sasniedza jau apmēram ceturto daļu. Te gan jāpiebilst, ka septembrī dati var būt mainījušies pozitīvajā virzienā, taču par to vēl nav pieejama publiska informācija. Taču arī pēdējie zināmie mazumtirdzniecības pārmaiņu dati Latvijā ir bijuši tendēti pasliktināties. Tas nevar neietekmēt ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju labklājību, jo, saglabājoties tādai notikumu attīstībai kā līdz šim, agri vai vēlu pazudīs nauda, ar ko uzturēt iepriekš minēto lielākas iedzīvotāju pirktspējas un nodokļu iekasēšanas mehānismu. Turklāt jāpiebilst, ka ne tikai produktu nodokļi, bet arī darbaspēka nodokļu iekasēšana algu pieauguma procesā auga, taču, pazūdot inflācijai, vairs nebūs nepieciešamība tik straujam algu kāpumam, tādējādi darba samaksas pieaugums, visticamāk, izsīks, un arī tas negatīvi ietekmēs gan ekonomisko, gan budžeta piepildīšanas statistiku.
