Pagājušajā nedēļā klajā nāca grupas “Inokentijs Mārpls” pēc skaita sestais studijas albums “Kauliņi ir mesti”. To bija plānots svētīt ar nelielu prezentācijas koncertu peldošajā mākslas centrā “Noass”, taču nekā – burtiski iepriekšējā vakarā šai iecerei treknu svītru pārvilka tā saucamais lokdauns.
Lai gan pagājušajā nedēļā nenotika ne “Inokentija Mārpla” koncerts, ne pēc tā nākamajā dienā turpat “Noasā” ieplānotā grupas līdera Raimonda Lagimova jeb Dambja akustiskā uzstāšanās, mūziķis to uztvēris stoiskā mierā: “Baigi par to nepārdzīvoju. Protams, tā ir stulba situācija - izdod albumu un nevari to prezentēt [klausītājiem]. Taču pārdzīvot par to nav jēgas un arī gaidīt labākus laikus nebija vērts - laidām vien to tautās.” Kopumā albumā ir ducis dziesmu, kas ieturēti, pēc grupas dalībnieku teiktā, “plus mīnus klasiskajā “mārplībā””.
Pati pirmā albuma dziesma ir “Cilvēki mirst”, kura iekļauta arī pagājušā gada nogalē izdotajā izlasē “Latvijas Punk/HC Nr.8” un kura uzskaita 14 dažādus lielākoties muļķīgus cilvēku nomiršanas veidus, piemēram, “tie aizrijas ar gaļu”, “tie pakaras kokā”, “tos apēd zivs”, “tie saelpojas gāzi”, “tiem piemetas visādas riebīgas slimības” utt., jo, nevairoties no skaudrās realitātes, “cilvēki mirst, mirst katru dienu / katru stundu tie mirst”. “Es to albumā liku kā pirmo tā iemesla dēļ, ka tā ir pietiekami ritmiska un šķita, ka tieši tai no visām ierakstītajām vislabāk piestāv būt pirmajai. Atkarībā no tā, kādā secībā tiktu izkārtotas dziesmas, albums varētu izklausīties arī citādāk,” prāto Dambis.
Jāpiebilst, ka dziesma “Cilvēki mirst” ir diezgan duāli vērtējama arī no tā aspekta, ka pie nomiršanas veidiem pieminēts arī “tie izkrīt pa logu” - kā zināms, grupas basģitārists Skrips (Ivo Stankēvičs) šā gada februārī šķīrās no dzīves tieši šādā veidā… “Kad šī dziesma vēl nebija uzrakstīta, tai bija tikai teksts, kādā koncertā piedāvāju Skripam ar Ēriku [Lizbovski] to nodziedāt “a cappella” versijā, tikai ar balsīm. Abi atteicās. Kad Skrips nomira, pirmajā brīdī tas bija tā… Taču es tomēr domāju, ka tā ir stulba sakritība,” aizdomājas Dambis. Viņš uz nāves jēdzienu raugās bez liekiem aizspriedumiem: “Ar to [nāvi] jārēķinās, tā visu laiku ir kaut kur blakus. No tās pieminēšanas speciāli vairīties būtu muļķīgi, lieki un pat neiespējami.”
Pašlaik līdzās Dambim (vokāls, ģitāra) un Ērikam Lizbovskim (bungas) grupā “Inokentijs Mārpls” spēlē arī pieredzējušais basģitārists Renarts Braufmanis, kurš savulaik muzicējis grupās “Nejautā”, “Fuck Art”, “UFO Grupa”, “Voiceks Voiska” u.c., bet pašlaik spēlē arī Horena Stalbes un Inta Ķergalvja jeb Spaisa brigādē “Riga Reggae”. Viņš jau ļoti labi adaptējies “mārplu” rindās koncertos, albumā iekļautas desmit dziesmas, kurās basu iespēlējis Skrips, bet divās dzirdams Renarts. “Vienu no tām [“Ha ha hā”] mēs pārrakstījām, bijām to jau ierakstījuši ar Skripu, bet uztaisījām citu versiju, ko nepaspējām ierakstīt. Kad Skrips aizgāja, mums pēc divām dienām bija paredzēts braukt uz studiju un ierakstīt šīs divas dziesmas, tā ka pietrūka tikai pāris dienas, lai visās būtu Skrips…” mazliet pieklust Dambis.
Pirmie mēneši pēc Skripa nāves bijuši nomācoši. “Protams, ka bija tā… Baigi stulbi. Mums bija daudz kas iesākts, daudz kas vēl ieplānots. Skrips bija ļoti labs basists, varēja darboties praktiski jebkādā stilā, un bija ļoti slikta sajūta arī par to, ka netika izdarīts daudz no tā, kas bija iecerēts. Viņš bija svarīgs ļoti daudziem mūziķiem un droši vien arī klausītājiem,” atminas Dambis. “Pagāja pāris mēneši, un likās, ka jāsāk atkal kaut kas darīt. Nolēmu piezvanīt Renartam, jo viņš ar mums kopā bija spēlējis arī iepriekš - no 2001. līdz 2004. gadam, pēc tam bija pauze, un tad atkal viņš spēlēja 2006.-2007. gadā. Līdz ar to viņš gandrīz uzreiz varēja spēlēt arī koncertos, jo jau atcerējās vecās dziesmas.”
“Inokentija Mārpla” dziesmu vēstījums bieži vien ir aktuāls arī pēc daudziem gadiem, bet dažkārt tās atdzimst jaunās skaņās un tām parādās pat cita nozīme. Arī jaunajā albumā ir divas dziesmas no 80. gadiem. Piemēram, 1988. gadā sacerētā “Draugi” sākotnēji bija domāta par tiem “draugiem”, kas pie mums ieradās no Padomju Savienības, bet šobrīd tie varētu būt citi “draugi” no austrumu puses. “Šī dziesma tika pārrakstīta un 2016. gadā no jauna samiksēta. Tolaik sākās lielie bēgļu uzplūdi, un uz Eiropu brauca visi šie “palīgi”. Tas kaut kā asociatīvi nostrādāja, un tā nu šī dziesma tika ierakstīta no jauna.” Otra dziesma no 80. gadiem ir “Ha ha hā”, kuras ieraksts arī bijis interesants - tajā piedziedājusi Sniedze Prauliņa, kura ir arī ļoti laba flautiste, tomēr šo instrumentu šoreiz nav vēlējusies iespēlēt. To izdarījusi Inguna Rubene, kādreiz zināma kā Černova, kura jau ilgu laiku dzīvo Šveicē - Dambis viņu pēkšņi saticis tepat Rīgā uz ielas un vienkārši piedāvājis piedalīties. Inguna piekritusi.
Par nemirstīgu varētu saukt arī grupas “Kino” līdera Viktora Coja dziesmu “Māte anarhija”, kuras kaverversija iekļauta “mārplu” albumā, tiesa, daudzi tajā diez vai atpazīs oriģinālu. “Galvenais, ka arī “Spotify” robots to neatpazina,” smīkņā Dambis. “Dažkārt tas mēdz atmest atpakaļ kādas dziesmas, ja savā robota prātā izdomā, ka tās publicēšana varētu radīt problēmas ar autortiesībām. Starp citu, tieši šī iemesla dēļ nevarēju “Spotify” publicēt albumu “Āmuris un sirpis”, jo tas iesākas ar Padomju Savienības himnu…”
Par vienu no koncertos lielāko sajūsmu raisošākajiem gabaliem pēdējos gados kļuvis “Kakā, kakā” - tēlaini izsakoties, tajā pieminētas vairākas dziesmas tapšanas laikā, pirms kādiem sešiem gadiem, politiskajā vidē aktuālas personības, kurām fizioloģiskie procesi nav sveši. No šo laiku viedokļa raugoties, dziesmai ir pat vēsturiska nozīme, jo pašlaik kāds no tajā pieminētajiem kakā Briselē vai pat cietumā, daži ir pensijā vai dabūti nost no lielās skatuves, dažas dāmas urinē kaut kur pavisam nezināmos darbos, un tikai Ainārs Šlesers joprojām ir/grib būt pirmajā vietā. “Šī dziesma arī ir radusies 2015. gadā - pa šo laiku Amerikā nomainījušies jau divi prezidenti. Koncertā gan mēs iesaistītos personāžus visu laiku mainām, jo nāk taču aktuālāki tēli, piemēram, [Krišjānis] Kariņš un [Egils] Levits, tomēr ierakstā viņi nav pieminēti. Iesākumā gan domāju, varbūt šo dziesmu pārrakstīt, taču beigās atmetu šai idejai ar roku,” smej Dambis.
No šā brīža pasaules aktualitāšu viedokļa noteikti jāpiemin dziesma “Uz priekšu, dzīvnieki!” ar šādu tekstu: “Uz priekšu, dzīvnieki, uz priekšu, lopi, apēdiet cilvēkus, bradājiet tos!”, jo “tie nocērt kokus un piesārņo upes / tie sagandē zemi un bojā gaisu”. Šīs lietas Dambis uztver nopietni: “Mani tiešām uztrauc visādas “zaļo” lietas - nepatīk, ka izcērt kokus vai iet bojā dzīvnieku sugas. Tas uzreiz rada problēmu visai ekosistēmai, ja kaut kas tajā trūkst. Piemēram, par bitēm - ja to nebūtu, tad arī uz Zemes viss beigtos. Un, kā noprotu, to skaits pašlaik ļoti strauji samazinās - gan Eiropā, gan Amerikā.”
Ārpus ierakstu un koncertu aktivitātēm “Inokentijs Mārpls” izceļas arī ar Latvijā lielāko “merchandise” piedāvājumu - CD, vinila plates, kasetes, T krekli, hūdiji, meiteņu biksītes, nozīmītes, pat pudeļu attaisāmie un pa kādai cepurei. “Ik pa laikam kaut kas nāk klāt,” pieticīgi nosaka Dambis. Viss sācies ar pirmo oficiāli izdoto albumu “Spēks no tētiem” 2000. gadā, kasetēs un CD, “Bitīt’ matos” jau bija mazā platīte utt. - tā pamazām arī savākusies šī apjomīgā kolekcija. “Kad mēs ar izdevniecību “I Love You Records” 500 eksemplāros izdevām plati “Ķeras pie sirds”, rēķinājos, ka to varēs notirgot desmit gados - tā arī ir noticis, palikušas vēl kādas sešas plates. Daļēji tas ir hobija līmenī. Gribas, lai ieraksts kaut cik atmaksātos, jo studijas īre nav lēta. Par ierakstiem nauda pamazām nāk atpakaļ, un šos līdzekļus var ieguldīt nākamajos projektos.”
Uz pašreizējo lokdaunu Dambis raugās vēsā mierā un bezdarbībā slīgt negrasās: “Ja man ilgi jāsēž mājās, tad, protams, garastāvoklis pamazām pasliktinās - man gribas arī socializēties. Taču laikā pirms albuma izdošanas kaut kā bija pārgājusi grāmatu lasīšanas vēlme, bet nu tā ir atgriezusies. Vēl var paskatīties filmas, ir arī dažādi ierakstu projekti. Piemēram, joprojām ceru izdot trimdas latviešu izlasi, ap ko ir diezgan liela ņemšanās, varbūt jāapkopo arī jauna “Odekolona” izlase. To visu tieši šobrīd varētu darīt. Ik pa laikam jau prātā ienāk arī kāda jauna dziesma, un mājas solim taču arī vienmēr pietrūkst laika. Piemēram, man te ir paredzēts liels skapis, kurā turēt visādus priekšmetus - jā, varbūt tas arī beidzot ir jāuztaisa!”
