Māksliniece Elīna Sanda Zaķe: Cenšos lauzt stereotipu, ka mākslinieks ir nabags

© Foto: Enija Zelmene

Elīna Sanda Zaķe sevi par mākslinieci pirmo reizi nosauca pirms četriem gadiem. Kādam liekas īss laika sprīdis, kādam brašs ieskrējiens, bet citam gadi, kad var notikt viss.

Tagad nav dienas, kad viņa neveltītu sevi mākslai. Viņas darbi priecē privātās kolekcijās pasaulā - Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Amerikā, Kanādā, Kenijā, Apvienotajos Arābu Emirātos un citviet, un šis ir tikai sākums.

Elīna Sanda Zaķe - pārsteidzoša māksliniece ar lieliem mērķiem.

Elinas Sandas Zaķes privātais arhīvs

Nesen 15. jūnijā tika atklāta tava jaunākā izstāde “Manifestācija”, kur runā par to, ka tā ir māksla pārvērst savas vēlmes realitātē. Vai ir gandarījums?

Protams, ka ir gandarījums! Šī bija līdz šim grandiozākā izstāde un izstādes atklāšana. Ironizēju, ka man būs eksistenciālā krīze, jo grūti iedomāties, kā es nākamgad varēšu pārspēt šo pasākumu.

Foto: Enija Zelmene

Kāda bija gatavošanās izstādei? Vai naktis arī ziedoji, lai visu paspētu?

Gatavoju vienu personālizstādi gadā, tātad nepieciešams gads, lai tai sagatavotos. Lielā mērā process noritēja raiti līdz brīdim, kad trīs nedēļas pirms izstādes atklāšanas man bija jāpieņem lēmums nomainīt izstādes norises vietu.

Foto: Enija Zelmene

Tas nozīmē, ka bija pilnībā jāpārplāno gada laikā paveiktais, jāadaptējas jaunajai situācijai, jāmēģina nekrist panikā un visas problēmas jārisina bez iepriekšēja plāna, vairāk spontāni.

Tas noteikti pārbaudīja manu emocionālo noturību. Ļoti baidījos, ka visas izmaiņas aizvedīs izstādi projām no tās pamata nozīmes un ideoloģijas. Bet beigās sapratu, ka tam tā bija jānotiek, lai kolekcija “Manifestācija” iemiesotu savu nosaukumu. Izstāde ieguva pilnīgi jaunu nozīmi - dziļāku nekā biju gaidījusi. Naktīs es guļu, lai dienas laiku izmantotu uz visiem 100 procentiem.

Izpētīju gleznas mājas lapā un “Instagram” kontā. Tās runā ar mani. Tās stāsta. Varu tikai iztēloties, cik tas ir pacietīgs un ilgs ceļš. Vai tu esi prasīga pret sevi?

Elinas Sandas Zaķes privātais arhīvs

Esmu prasīga, bet mērenās robežās. Zinu, kur sev varu likt “pasvīst”, kur man vajag perfekciju, bet zinu arī robežu, kur ļauju sev vienkārši būt. Gleznās ne vienā brīdī necenšos dabūt perfekciju, nevienā aspektā.

Man nav konkrēta vēstījuma ar mākslu, kā tikai vēlme, lai katram cilvēkam tā kalpo tā, kā tajā brīdī nepieciešams. Man nav vēlmes, lai manas gleznas maina pasauli vai liek kādam domāt, vai raisa sajūsmu. Ja tas notiek, tas ir fantastiski, un man ir prieks par to.

Kad glezna ir pabeigta, ļauju tai dzīvot savu dzīvi. Katrai no tām ir savs uzdevums šajā dzīvē, tāpat kā cilvēkiem.

Vai jau bērnībā zināji, ka būsi māksliniece?

Foto: Enija Zelmene

Jā un nē. Kad es biju maza, es visiem jokojot, vai vairāk kaitinot vecākus, teicu, ka būšu brīvmāksliniece - vēl tagad atceros, ka teicu: "Darīšu, ko gribu un kad gribu, un man par to maksās."

Taču līdz 18 gadu vecumam nodarbojos ar profesionālo sportu - peldēšanu, tādēļ nekam citam paralēli nebija laika un māksla mani arī neinteresēja. Pēc skolas pabeigšanas dzīves ceļš mani ievirzīja dažādās profesijās. Turklāt ļoti vēlējos būt lidmašīnas pilots.

Māksla nomainīja peldēšanu. Divas dažādas jomas. Sentiments par tiem laikiem vēl ir?

Cenšos sevi dzīvē nepiesaistīt pie idejas, kam man vajadzētu būt vai ko man vajadzētu darīt. Vienā brīdī bija doma, ka saistīšu dzīvi ar sportu, būšu trenere, bet dzīve ienesa citās sliedēs un es tam nepretojos. Lai gan pašlaik es nevaru iedomāties savu dzīvi bez mākslas, es nevaru ar 100% garantiju pateikt, ka būšu mākslā pēc 10 vai 20 gadiem, jo, ja šis posms beigsies, necentīšos piespiedu kārtā to turpināt. Ja man būtu papildus stundas dienā, es noteikti vēlētos atgriesties peldēšanā. Ne tādā līmenī kā iepriekš, bet es mīlu būt ūdenī.

Domāju, ka peldēšanā ieliktā disciplīna man šobrīd arī palīdz mākslā.

Ilgākais laiks stundu ziņā, ko pavadi pie vienas gleznas?

Elinas Sandas Zaķes privātais arhīvs

Stundās vienmēr ir grūti izrēķināt, jo mēdzu paralēli darboties pie vairākiem darbiem, turklāt darba laiks ik dienu atšķiras. Bet varu minēt, ka ilgākais laiks, ko esmu pavadījusi, strādājot pie vienas gleznas, ir 6 mēneši. Tā bija glezna, ko uzsāku 2020.gada janvārī un pabeidzu jūlija sākumā. Dienu no dienas darbojos tikai pie šīs gleznas. (Sixth Sense/akrils,audekls/2020)

Publiskajā telpā saki, ka kopš 2020. gada aktīvi darbojies mākslā. Kādi tie ir bijuši?

Sāku savas mākslas gaitas 2018. gada 1.janvārī, kad aizgāju no sava pilna laika darba, bez uzkrājuma, bez papildus ienākumiem un apsolījos vairs nekad nepieviena vairs nestrādāt. Šajā brīdī bija liels ģimenes atbalsts, kas atbalstīja mani sevis meklējumos.

Zināju to, ka man bezdarbnieku pabalsts būs sešus mēnešus un ka tajā laikā vēlējos atrast savu nišu.

Sāku ar grafikas dizainu, jo šķita, ka visiem nepieciešamas reklāmas, un grafikas dizainerim pretstatā māksliniekiem vienmēr būs darbs. Bet laikam ejot, glezniecība pārņēma manu ikdienu un arī finansiālo pusi. Sapratu arī, ka glezniecība ir niša, kur sev redzu bez ierobežojumiem nākotnē. Vienmēr rakstu, ka aktīvi sāku darboties no 2020.gada, jo tas bija brīdis, kad sapratu savus mērķus, apzinājos, uz ko es esmu spējīga, un pirmo reizi nosaucu sevi par mākslinieci.

Vairums cilvēku tikai sapņo 1. janvārī mainīt savu dzīvi! Tev izdevās. Vai ir kas tāds, ko šajā ceļā nožēlo?

Foto: Enija Zelmene

Man šādas pārmaiņas nesaistās tikai ar 1.janvāri. Ja es kaut ko esmu izdomājusi vai ieplānojusi, es varu jau nākamajā dienā sākt strādāt pie tā. Man patīk veikt daudz mazas izmaiņas dzīvē, un tad ar baudu vērot, kā tās uzlabo manu dzīvi. Es dzīvoju ļoti apzināti - katru izvēli vai lēmumu, ko dzīvē pieņemu, to kārtīgi apdomāju, līdz ar to nav nekā, ko es nožēloju.

Tu studē arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Ar kādiem izaicinājumiem ikdienā saskaries?

Jā, paralēli arī savam pilna laika darbam, es studēju. Kādreiz biju ļoti kategoriska pret akadēmisko izglītību tieši mākslā - šķita, priekš kam? Es varu pati visu iemācīties! Bet tad pienāk laiks, kad jāsaprot, ka var pats sisties un lauzties uz priekšu, patērējot daudz vairāk enerģijas un pieļaujot daudz vairāk kļūdu, bet var arī doties mācīties uz akadēmiju, kur zinoši pasniedzēji un mentori palīdzēs, pastāstīs, un progress būs daudz ātrāks, nekā cenšoties pašai izgudrot riteni no jauna. Grūtākais aspekts noteikti ir laika menedžments - atrast laiku mācībām, izstāžu plānošanām, ikdienas aktivitātēm.

Tu ne tikai veido personālizstādes, bet arī piedalies grupu izstādēs. Kas tev pašai ir tuvāks?

Foto: Enija Zelmene

Ļoti vienkārši - grupu izstādes man patīk, jo tur man nekas nav jādara. Es iesniedzu darbu, to pieņem vai noraida. Ja pieņem, ierodos uz skaistu atklāšanu, kur viss jau ir izdarīts, iepazīstos ar izstāžu veidotājiem, citiem māksliniekiem un izbaudu atklāšanu. Personālizstādēs es varu izpausties pēc pilnas patikas, ļaujot savām trakākajām idejām atdzīvoties, bet, protams, tas viss nāk ar pilnīgi citu atbildību.

Katram izstāžu veidam sava specifika, bet laikam vairāk patīk organizēt perosnālizstādes, tieši šīs brīvības dēļ.

Kas nepieciešams, lai nonāktu līdz personālizstādei?

Darbi, kurus izstādīt un vēlme darboties. Tieši tik vienkārši. Uzskatu, ka personālizstādi nav grūti uztaisīt - salikt gleznas pie sienām, uzrakstīt aprakstu un nosūtīt ielūgumus uz atklāšanas pasākumu. Grūti ir uztaisīt kvalitatīvu izstādi. Gatavojot izstādes, man ir svarīgi ne tikai sausi izlikt gleznas, bet arī radīt apmeklētājiem neaizmirstamu pieredzi.

Vēlos radīt vidi, kur cilvēki nenogurst no skatīšanās uz vienu un to pašu.

Piemēram, šogad izstādes atklāšanas laikā kā pārsteigums viesiem, norisinājās mākslas modes skate sadarbībā ar zīmolu BAÉ, kura radītāja ir Katya Shekurina. Skates ietvaros tika prezentētas 7 unikālas, ar roku apgleznotas kleitas.

Kāpēc tev ir svarīgi pārsteigt ne tikai sevi?

Foto: Enija Zelmene

Man šķiet, ka es, galvenokārt, cenšos pārsteigt sevi. Taisu izstādes, kuru process man pašai ir izbaudāms un interesants. Bieži sanāk apmeklēt galerijas vai izstāžu atklāšanas un man viņās ir

garlaicīgi. Nevajag pārprast - galerijas nav izklaižu vietas, es to apzinos. Var jau būt, ka tas ir mans “jaunības maksimālisms”, kas runā, bet ja es taisu izstādi, taisu uz visiem 100%, tā lai man pašai ir interesanti, nemēģinot iekļauties standartos par to, kādai ir jābūt izstādei vai tās atklāšanai.

Kā atnāk mūza?

Mūza ar mani ir dienu no dienas bez brīvdienām. Būtu labi, ja “mūza” paņemtu kaut kad atvaļinājumu, jo citādāk nav brīvdienu. Bet ja godīgi, tad jo vairāk daru, jo vairāk ideju man ir. Gleznojot gleznu, es visbiežāk zinu nākamās piecas, kuras gleznošu. Tā ir dāvana vai apzināta plānošana. Daudz pierakstu idejas, bildēju iedvesmas bildes, pierakstu cilvēku teiktos citātus. Gadu laikā ir savākti ļoti daudz materiāli. Tagad varu jebkurā brīdī atvērt savu lielo kladi, apskatīties, ko no trakajām idejām vēlos realizēt nākamo un aiziet.

Kāds ir radīšanas mirklis? Par ko tajā brīdī domā?

Radīšanas brīdī es ļauju domām plūst un izbaudu mirkli. Vislielākā domāšana notiek tad, kad taisu skices. Tad ir svarīgi saprast motīvus, izmērus, krāsas, proporcijas. Skiču procesā eksperimentēju, lai tad, kad sēstos pie audekla, man vairs nebūtu jādomā par to kā labāk, bet varētu ļaut rokai strādāt.

Esmu lidinājusi otas un krāsas priekš video, bet citādāk esmu ļoti mierīgs cilvēks. Saprotu, ka ja aizmetīšu to otu pa gaisu, pašai jau būs jāiet viņai pakaļ. Parasti, kad es gleznoju, es neizjūtu nekādas spēcīgas emocijas - ne prieku, ne dusmas, ne aizkaitinājumu par to, ka kaut kas nesanāk. Viss ko es jūtu, ir saikne ar gleznu, tas ir bez vārdu, bez emociju dialogs. Stadija, kuru varētu nosaukt par meditāciju.

Vai tagad esi atradusi sevi?

Elinas Sandas Zaķes privātais arhīvs

Varu teikt, ka esmu atradusi sevi. Tikai jautājums uz cik ilgu laiku, jo, manuprāt, tas ir tāds nebeidzams process - meklēt, atrast, pazaudēt. Un man šķiet man tas ļoti atspoguļojas mākslā ar lielu spektru dažāda veida darbiem.

Pašlaik neredzu kā es varētu nobāzēties vienā stilā vai rokrakstā uz visu mūžu, bet var jau būt, ka tas nāks ar laiku.

Tavi darbi priecē privātās kolekcijās - Kanāda, Amerika, Zviedrija, Somija un citviet. Tu nes Latvijas vārdu pasaulē, ko tev tas nozīmē?

Tas šķiet sirreāli, ka glezna, kas tapusi manā studijā, Latvijas Mākslinieku savienībā, 4. stāvā, atrodas otrā pasaules galā - Kenijā, Amerikā vai Kanādā. Tā dzīvo pati savu dzīvi, bet tomēr ir manis radīta.

Man ir neizsakāms prieks un pateicība, ka man ir iespēja šādā veidā nest Latvijas vārdu pasaulē. Un noteikti pieminēšu, ka tas ir tikai sākums.

Kāds ir 21. gadsimta mākslinieks?

Elinas Sandas Zaķes privātais arhīvs

Šis jautājums man mazliet lika padomāt, jo man šķiet, ka šobrīd nav viens raksturojošais elements, kas vieno visus. Ir tik daudz iespēju un nišu, ka katrs aizplūst savā virzienā, jo nav nepieciešams ievērot ko konkrētu.

Kāda tu esi, kā māksliniece?

Es esmu māksliniece, kas sevi ļoti saista ar digitālo vidi. Uzskatu, ka mūsdienās katram māksliniekam ir iespēja sasniegt jebko, izmantojot sociālos tīklus.

Mazliet cenšos lauzt stereotipu, ka mākslinieks ir nabags, nepaēdis cilvēks, kurš gaida savu zvaigžņu stundu. Ir jāstrādā un jārada pašam šī zvaigžņu stunda.

Māksliniece Ieva Bondare ir teikusi, ka tad, kad glezno, tad var pat nepaēst, jo māksla pabaro pati. Kā ir ar tevi?

Ļoti interesanti, ka piemini Ievu Bondari, jo viņa ir viens no man tuvajiem māksliniekiem, no kura smelties iedvesmu un kurš nekad neliegs padomu. Bet šajā ziņā es esmu pretstats. Man ir visu laiku jāēd gleznojot. Varbūt es gleznojot patērēju daudz kaloriju, bet varu piekrist, ka ārpasaule aizmirstās un gleznošanas process patiesi tā aizrauj, ka būtu gatava atcelt plānus vai neatbildēt uz telefona zvaniem, tikai lai nevajadzētu pārtraukt gleznošanu. Visa pārējā pasaule tikmēr pagaidīs.

Cik mēnesī iztērē krāsu tūbiņas?

Elinas Sandas Zaķes privātais arhīvs

Protams, man šķiet, ka mākslinieku komūna nav tik liela, lai mākslinieku veikalā neatpazītu kādu no māksliniekiem. Nekad neesmu rēķinājusi, cik tūbas aiziet, jo katru nedēļu tiek kāda piepirkta klāt. Turklāt man studijā ir vairākas tūbas ar vienu un to pašu toni, jo man jābūt komfortā, ka šis tonis nebeigsies arī tad, ja kādu dienu atnāku ar ideju, ka man vajag 2x2m gleznas pamatni noklāt tieši šajā tonī.

Principā, lai nekad nav gleznošanas process jāpārtrauc, jo nav kāda no lietām, kas nepieciešama.

Tas arī atkarīgs no formāta, ko gleznoju. Reizēm piebeidzot piekto krāsas tūbiņu dienā, aizdomājos cik fantastiski būtu gleznot mazākos formātos. Bet tas tikai joks - lielformāts ir mana komforta zona.

Kādi ir tavi sapņi?

Elinas Sandas Zaķes privātais arhīvs

Man ir mērķi, nevis sapņi, jo zinu, ka sasniegšu visus, ko nospraužu. Pašlaik mērķis ir mazliet vairāk attīstīties uz ārzemēm, izprast ārzemju mākslas vidi, pie kā aktīvi arī strādāju, jo nav noslēpums, ka ārzemju mākslas vide piedāvā plašākas iespējas. Noteikti vēlos arī piedalīties "Art Basel" mākslas mesē, un izveidot mākslinieciskās sadarbības ar atzītiem pasaules zīmoliem.

Lai izdodas! Un novēlējums tiem, kas dziļi sirdī zina, ka ir mākslinieki, bet bailes ir stiprākas, tāpēc vēl nedalās ar radīto?

Man vizuālajā mākslā skolā bija četri, tā kā viss ir iespējams. Jāpajautā sev vai ļausi savām bailēm būt proporcionāli spēcīgākām kā vēlmei darīt to, ko mīli.

Svarīgākais