Tiekamies Mežaparka estrādē. Vietā, kur 9. jūlijā uzstāsies 130 čellisti. Šogad lielkoncertā būs rekordliels mūziķu skaits, kas liek secināt, ka viss, kam mūziķis un komponists Kārlis Auzāns pieskaras rit kā pa diedziņu.
Taču saruna atklāj smagu darbu un gadus, kas ir pilni ticības, pārliecības un cerību. Pāri visam tā ir mūzika, kas nopelnīta ar darbu.
Mežaparka estrādē satiksies 130 čellisti. Kādas ir sajūtas?
Nākamnedēļ ir lielais koncerts un sajūtas ir brīnišķīgas, jo tik daudz dalībnieku koncertā vēl nekad nav bijuši. Nekad Latvijas vēsturē. Tas ir rekords. Un mums ir milzīgs prieks, ka uz koncertu pieteicās tik daudz Latvijas čellistu. Nebijām gaidījuši, ka būs tik liela atsaucība, jo, kad pirms vairāk nekā 10 gadiem sākām, tad pirmajā koncertā bija 45 čellisti.
Tad likās daudz, bet tagad ir tik liels skaits ar mūziķiem, kas spēlē šo brīnišķīgo instrumentu un būs kopā ar mums. Tā ir pacilājoša sajūta. Īsti svētki čellam, skaņai un, protams, mūzikai.
Jaunākā dalībniece koncertā ir sešgadniece.
Arī mums tas bija pārsteigums, bet interesanti ir tas, ka viņa pie vienas pults spēlē kopā ar savu mammu, līdz ar to viņai ir droša sajūta.
Uz vienas skatuves spēlē vairākas paaudzes. Tas arī ir īpaši.
Tas, ka var redzēt sešgadnieci, dažus pirmklasniekus un tad ir seniori, kas varbūt vairs ikdienā nespēlē čellu, bet viņi paņem instrumentu, lai varētu uzspēlēt kopā ar mums. Tas ir patīkami pieredzēt mīlestību pret instrumentu un mūziku kopumā.
Kā norisinājās gatavošanās?
Organizatoriskā puse sākās jau aizvadītā gada beigās, kad paziņojām, ka būs šāds koncerts. Tad bija aptauja ar cilvēkiem, kas vēlētos piedalīties. Diezgan sarežģīti ir viņus visus sadalīt pa balsīm un atrast katram savu vietu.
Kā izvērtējat, kurš ir spējīgāks mūziķis, kuram dot grūtāku partiju?
Mums ir tā saucamās šūnas, kas ir skolotāji. Tad ir arī paši čellisti, kas pasaka, ka varētu spēlēt grūtākas partijas. Ir arī tādi, kas pasaka, ka var nospēlēt ko vienkāršāku. Un tā mēs izlīdzinām un sadalām čellistus.
Pēc pieteikšanās sekoja mēģinājumu laiki ar grafikiem. Mēģinājums bija uzreiz jau pēc skolas 2. jūnijā, lai visi apskatās materiālu un mēnesi to var samācīties, lai būtu gatavi koncertam. Nošu materiāls čellistiem tikai nosūtīts laikus, gandrīz pusgadu iepriekš, lai varētu sagatavoties. Liela daļa jau ir spēlējuši šos skaņdarbus, bijuši arī iepriekšējos gados uz skatuves koncertos kopā, bet ar jaunajiem skaņdarbiem bija jāstrādā. Tas arī mums ir izaicinājums, bet mēģinājumos vēl pieslīpēsim. Tagad pirms koncerta notiek arī vairāki kopmēģinājumi, tepat Kokaru zālē un estrādē, atliks uz skatuves vēl viens ģenerālmēģinājums, un koncerts ir klāt.
Tas būs spēks un vēriens, jo spēlēsiet kopā.
Tā nav ikdiena. Tas ir īpaši. Tāpat man liekas, ka šis koncerts ir svarīgs, jo tā ir enerģētiska lieta. Šajā koncertā ne tikai spēlētāji, bet arī klausītāji gūs apbrīnojamu pieredzi, gluži kā strāvu caur sevi, saprotot, cik tas ir vērtīgi, ka ir šāds pasākums. Šis ir lielkoncerts un tas nenotiek kādā kultūras namā vai mazā formātā.
Mēs šo koncertu veidojam ar lielāko jaudu, kādu šajā valstī ir iespējams dabūt.
Tie, kas ir mācījušies čellu, pat visu mūžu varbūt spēlējuši operas orķestrī, bet ir arī tādi, kas, iespējams, nav pieredzējuši lielās skatuves burvību. Mežaparka estrādes burvību.
Vai šī diena ir vasaras gaidītākais notikums?
Viennozīmīgi! Daži šo pasākumu gaida divus gadus. Pie manis skolotāji nāk un saka: “Paldies, ka, pateicoties jums, jaunietis izrāda interesi par savu instrumentu, jo zina, ka pēc diviem gadiem būs lielais koncerts!” Viņi savā ziņā piedzīvo pat ekstāzi.
Kā sastrādājies ar “Melo M” kolēģiem? Vai viņiem šis lielkoncerts ir tikpat svarīgs un nozīmīgs, kā tev?
Esmu mākslinieciskais vadītājs, bet viņi arī ir izjutuši un sapratuši, cik tas ir vērtīgi.
Organizēt tik lielu pasākumu, vai tas ir grūti vai viegli?
No nulles veidot ir ļoti grūti. Tagad esam apauguši ar repertuāru, mums ir ko spēlēt. Lielākais izaicinājums būtu meklēt labākos risinājumus, bet tagad vairāk domājam, ko vēlamies ar savu programmu un repertuāru pateikt.
Šis gads būs īpašs ar to, ka tas būs mūsdienīgāks. Būs arī vairāk oriģinālmūzikas. Varētu teikt, ka būs nopietnāks gads nekā citi gadi. Būs gan rokmūzika, gan klasiskā mūzika, gan arī tautas mūzika.
Mūzika visām gaumēm!
Visām gaumēm un visiem žanriem, lai gan mūsu gadījumā svarīgākā ir melodija, jo “Melo M” ir melodiju mānija. Līdz ar to, ja kādā žanrā ir melodija, kas atstāj iespaidu un paliek cilvēkiem atmiņā, un uzrunā, tad tas strādā. Mums absolūti nav svarīgs žanriskais rāmis. Ir svarīga melodiju valoda.
Dialogs, kurā runājam ar savu klausītāju. Čells ir tik cilvēcisks instruments, kad to klausies, tu vari dziedāt līdzi un just. Skaņa rezonē, skaņa ir tik tuva balss skanējumam, ka to izjūti kā dziedājumu.
Tevi piecu gadu vecumā aizveda uz mūzikas skolu. Tagad liekas - labi, ka aizveda, ne?
Jā, tas gan, jo pats diez vai būtu aizgājis šajā vecumā.
Tagad tev ir mūziķa dzīve - esi čellists, komponists, komponē filmām un teātriem mūziku, “Melo M” koncerti.
Viss ir labi izvērties. Līdz šim ir brīnišķīgi.
Kad sāki savu ceļu mūzikā, ar kādu instrumentu sāki?
Klavieres bija pirmās, vēl pirms mūzikas skolas. Atceros, ka mani veda uz mūzikas salonu Barona ielā un tā arī es mācījos pirmos pamatus un notis. Čells bija no pirmās klases.
Tas ir grūts instruments, arī tehniski, bet es teiktu tā, ka visi, kas spēlē vijoli, čellu, altu, kontrabasu, viņi visi ir tuvi, bet čells ir otrs instruments grūtības ziņā. Vijole man liekas ir grūtāka, jo vijolei viss ir daudz smalkāk, daudz ātrāk, daudzpusīgāk. Čellam vairāk ir dziedāšana, nevis primāri virtuozitāte.
Čellam būtiskākais ir atrast balsi, atrast toni, lai skan, lai čells sāk dziedāt pa īstam. Un to ir grūti izdarīt.
Man pašam arī patīk, ka roku stāvoklis, kad spēlē čellu, ir dabisks, ja, piemēram, skatāmies vijoli, tad visu laiku spēlē saliektā pozīcijā. Čellam kā rokas krīt, tā arī spēlē.
Kad sāki spēlēt un mācīties, vai bija viegli?
Sākumā, kā jau bērnam, neko negribējās darīt, taču man bija labi privātie skolotāji. Mani mājās gatavoja mūzikas skolas stundām, tas visu atviegloja. Man pašam vajadzēja darīt to, ko liek, tad arī viss sāka notikt. Skaidrs, ka sākumā neiztiku bez raudāšanas.
Vēl arī solfedžo!
Solfedžo bija ārprāts, tolaik jutos kā mežā, bet pamazām sāku iejusties. Kad vajadzēja izlemt, ko vēlos darīt pēc 9. klases, tēvs jautāja un es atbildēju, ka iešu uz mūzikas vidusskolu, jo skolā fizika un ķīmija nebija mani mīļākie priekšmeti.
Man dzīvē klātesošs ir bijis veiksmes faktors, jo jau vidusskolā, kad mācījos, mani aicināja spēlēt profesionālos orķestros, kur varēja braukt tūrēs un nopelnīt naudu. Paralēli spēlēju ģitāru, piedalījos visādās džeza grupās. Ieguvu vēl otru izglītību, kas ir rokenrola izglītība. Viss gāja mijiedarbībā, viens otru papildināja.
Tas nozīmē, ka jau tad tevi pamanīja skolotāji un pasniedzēji.
Man vecāki ļoti palīdzēja. Viņi skatījās līdzi, viņi vēroja manus panākums: sanāk, nesanāk. Ja nesanāca, tad, iespējams, skolotājs bija jāmaina. Man pamatskolā nomainījās kādi astoņi čella skolotāji, kamēr atrada īsto. Ja vecāki neredzēja progresu, viņi mainīja skolotāju. Tas ir viņu nopelns. Man bija čellistes Martas Sudrabas mamma, kas ir brīnišķīga pedagoģe un mājskolotāja, viņa mani turēja rāmjos. Nebiju sistēmas bērns, jo biju apmācīts no visādām pusēm.
Kad tev parādījās pirmā cieņa pret mūziku?
Tas notika tīņa vecumā pēc pubertātes, kad sāc domāt, kas tev dzīvē patīk un kas nepatīk. Man tajā laikā diezgan viegli nāca čella spēle, bija labas atzīmes, uzvarēju mūzikas skolas konkursos. Redzēja, ka tas sanāk, ka kaut kas cits varbūt tik labi nesanāca, tad to arī uzspieda un attīstīja maksimāli. Man liekas, ka vēl ir svarīgi tas, ka entuziasms nekrītas citās lietās. Man mūzika patika un interesēja rokmūzika, džezs.
Droši vien arī daudz mūziku klausījies tajā laikā?
Daudz spēlēju skolā. Kārlis Lācis vidusskolā bija mans klasesbiedrs, tad spēlēju basģitāru kopā ar viņiem. Bija vismaz interesantāka jaunieša dzīve. Ar Jāni Žildi mums bija grupa. Bija visādi kreisie projektiņi. Tādā ziņā jau biju nonācis alternatīvā vidē, kas nav saistīta ar klasisko mūzikas skolu.
Čells kļūst arvien populārāks. Tu esi viens no motivatoriem, kas palīdz instrumenta izvēlē. Vai pats kādu skolo?
Privāti gan nē, bet esmu pasniedzis meistarklases. Intensīvās čella stundas neesmu pasniedzis. Man vairāk patīk nevis tehniski mācīt, kā nospiest pirkstu un vilkt lociņu, bet gan vairāk filozofiski parunāt, kāpēc vispār to dari, kas ir mūzika. Tās ir globālās lietas, kas ir galvenās, jo tehnisko pusi jebkurš cilvēks var sasniegt ar darbu. Galvenais ir - kāpēc tu to dari.
Pa šiem gadiem esi mainījies? Čells maina vai dzīve maina?
Dzīve maina. Čellu uzskatu jau daļu no sevis. Čells man ir gluži kā roka vai kāja. Viens no taviem turpinājumiem. Man patīk arī daudz citus instrumentus spēlēt, līdz ar to neesmu ieciklējies, tikai kā čellists es nebūtu super virtuozs un tas man arī nav vajadzīgs, jo zinu, kā ar čellu pateikt kaut ko interesantu. Un tas man liekas daudz svarīgāk, nekā nospēlēt kādu pasāžu precīzi, perfekti un 1000 reizes pēc kārtas. Skatos uz to citādāk, caur valodas domāšanu.
Kad ir panākumi, vai nav bijis tā, ka vēlies sasniegt vairāk?
Grūti pateikt. Citreiz ir tā, ka esi ierauts tādā virpulī, ka nogursti no tā visa. Un tad liekas, ka vajadzētu…
Piebremzēt.
Tad, kad piebremzē, nonāc pretējās sajūtās. Mokies par to, ka vairs nav virpulis un kāpēc nav.
Arī pandēmijā bija viss kārtībā. Kopā ar meitu taisīju savu projektu ar mūzikas instrumentiem. Tie mēneši paskrēja nemanot, jo mēs izstaigājām visu Latviju, viss bija labi.
Tās sajūtas laikam ir pa viļņiem, bet man vairāk patīk aktīvi darboties, kad zini, ka priekšā ir kādi mērķi, tad strādā tiem, realizē, bet paralēli jau strādā nākamajam mērķim.
Man lūdz rakstīt mūziku filmām, teātriem un tad tas ir konkrēts darba uzdevums, kas ir aizraujoši un interesanti. Visu laiku esi plūsmā. Statiskais stāvoklis man nepatīk.
Kad pats jūties tuvāk sev, kad komponē vai tad, kad esi uz skatuves un spēlē?
Tas ir dažādi. Tas ir pilnīgi kaut kas atšķirīgs.
Katrai pusei ir sava sajūta, domāšana, principi un pārējais, jo, ja spēlēšana ir koncentrēšanās spēja, tad komponēšana ir pavisam cita smadzeņu darbība un sajūtu darbība. Katram ir sava specifika. Un tas man patīk, jo vienveidīgums nav man.
Rutīna nav stāsts par tevi?
Nē, tad es labāk kaut ko citu dzīvē daru.
Sarunas turpinājums sekos.
