Gleznotāja Vita Lukstiņa. Drāma transformējas skaistumā

GLEZNOTĀJA Vita Lukstiņa piepildījusi sapni par baleta svārciņiem – ar saviem darbiem, kas aplūkojama izstādē “Mans balets” © Foto no Vitas LUKSTIŅAS personiskā arhīva

“Mani vienmēr apbūrušas puantes un “pačkas” jeb baleta svārciņi. Sapņoju, ka vienu dienu tos uzvilkšu, bet mans sapnis tā arī nepiepildījās. Tas glabājās manī, līdz “izlija” gleznās – es to piepildīju tā, kā man tas bija paredzēts,” saka gleznotāja Vita Lukstiņa.

No otrdienas, 24. oktobra, izdevniecības “Aminori” telpā skatāma Vitas Lukstiņas gleznu izstāde “Mans balets”.

BĒRNĪBAS SAPNIS. Vita Lukstiņa no bērnības rūpīgi glabā savas baleta čībiņas un puantes / Foto no Vitas LUKSTIŅAS personiskā arhīva

Vajadzēja dot galvenās lomas

Gleznotāja atklāj, kāpēc tieši baleta māksla iedvesmojusi viņu veidot veselu izstādi: “Bērnībā no pirmās līdz piektajai klasei gāju baleta studijā. Balets manā dzīvē ienāca ne tik daudz apzināti, drīzāk tā bija vecāku vēlme, lai es atraisītos kustībā. Vecāki gan nav tieši saistīti ar mākslu, bet gaumes izjūta viņiem ir. Mammas tētis un brālis bija mākslinieki, un vectēvs teica mammai, ka arī man ir jāiet mācīties mākslu.

Viņš arī teica, ka būt par mākslinieku ir grūti, bet man vienalga ir tajā jāiet, jo man esot talants. Es aizgāju baletā.

Man bija savas puantes, bet īstos baleta svārciņus es tā arī nekad nedabūju uzvilkt… Tikai studijas izlaidumā skolotāja pēkšņi teica: “Kā tad es agrāk Vitu nepamanīju?! Viņa ir plastiska, jūtīga - vajadzēja viņai dot galvenās lomas!” Tāpēc tagad uzgleznoju šo nepiepildīto sapni par svārciņiem”.

/ Foto no Vitas LUKSTIŅAS personiskā arhīva

Vienmulība garlaiko

Vita Lukstiņa ir dzimusi Krievijā, nelielā pilsētā 130 km uz ziemeļiem no Maskavas - fiziķu pilsētā Dubnā. Viņas mamma ir krieviete, tēvs - latvietis, viņš arī ir fiziķis.

“Tur gāju baleta studijā. Godīgi sakot, man nav daudz atmiņu par to laiku, un tās arī nav ne saldas, ne skaistas.

Treniņus atceros drīzāk kā grūtu darbu, kas īstām balerīnām arī ir grūts darbs. Vienveidīgi sāpīgi vingrinājumi un laime, kad nodarbība ir beigusies.

Tad gājām uz bufeti un es tur vienmēr izvēlējos “saldo kartupeli” un dzirkstošo limonādi,” Vita Lukstiņa dalās savās bērnības atmiņās.

“Ziniet, gleznotājam nepatīk vienveidība - visu laiku atkārtot vienus un tos pašus vingrinājumus. Tāpēc no kustībām man labāk patika kopā ar tēvu slēpot pa mežu, peldēt. Vienmulība garlaiko. Bet mani vienmēr apbūra puantes un baleta svārciņi, un es sapņoju, ka vienu dienu tos uzvilkšu. Bet mans sapnis tā arī nepiepildījās. Tas glabājas manī, līdz “izlija” gleznās - es to piepildīju pa savam, tā, kā man tas bija dots un paredzēts.”

/ Foto no Vitas LUKSTIŅAS personiskā arhīva

Kopā ķermenis un sirds

Vita Lukstiņa uzskata, ka baleta studijas pieredze atraisīja viņā kādas svarīgas lietas un ietekmēja viņas iekšējo pasauli.

“Tas vairāk ir zemapziņas līmenī,” viņa saka. “Bērnībā piedzīvotais ir kā iesēta sēkla, tāpēc es domāju, ka dejošana vēl parādīsies manā dzīvē. Varbūt pat ne kā dejošana, bet dvēseles jutekliskums, kustības izjūta. Es jūtu kustību - tur kopā ir ķermenis un sirds. Es saskāros ar skaistumu, kas manī dzīvoja un dzīvo joprojām.

Man svarīgi ir skaistums un drāma - tie man iet kopā un vijas ar mani. Un to es redzu baletā.

Un tie svārciņi, mans nesasniedzamais sapnis… Tas transformējās citā izpausmē - drāma transformējās skaistumā.”

Gleznotāja atklāj, ka nu jau daudz gadus nav dejojusi. Bet viņa zina, ka kādreiz atraisīsies. “Šobrīd atraisos garīgi, gan jau kādreiz atraisīšos arī ķermeniski. Jo tā ir brīvība, kas visiem ļoti vajadzīga, arī man. Brīvība no bailēm, no kauna… Jau jūtu tādu nepieciešamību ķermenī,” viņa saka.

/ Foto no Vitas LUKSTIŅAS personiskā arhīva

Cauri dzīves grūtībām un vētrām

Glezniecībā Vita Lukstiņa ienāca pamazām. Pēc vidusskolas absolvēšanas pārcēlās uz Latviju, kur sākumā studēja pedagoģiju mākslas nodaļā. Glezniecības studijas uzsāka 2016. gadā un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva 2018. gadā.

Plašu ievērību guva Vitas diplomdarbs - lielformāta glezna “Perfektā mīlestība. Pēdējais vakarēdiens” saņēma galveno balvu Florences biennālē 2019. gadā.

“Es gleznoju jau kopš bērnības. Biju patstāvīga, nevienam nevajadzēja mani nodarbināt un ar mani spēlēties. Darīju to pati. Zīmēju, gleznoju, veidoju, visu ko darīju. Tad sekoja bērnu mākslas skola, bet, skolu beidzot, vajadzēja izdarīt izvēli, kādā virzienā iet tālāk. Un, tā kā tēvs bija “mans varonis”, teicu, ka būšu fiziķe - tāpat kā viņš! Bet tēvs atrunāja, sakot, ka tā nav sievietei piemērota profesija. Arī manu izvēli par mediķa profesiju viņš neatzina, jo tai vajagot labu atmiņu, bet man tiešām ir “mākslinieka atmiņa”, vairāk vizuāla. Tāpēc palika māksla,” stāsta Vita Lukstiņa.

Viņa nezina, tā bija likumsakarība, dzīves straume vai liktenis, kas viņu atveda uz Rīgu, aizveda tālu prom no mājām. Un viņa neuzdrošinājās uzreiz stāties Latvijas Mākslas akadēmijā.

“Māksla manī dzīvoja no agrām dienām, tā gatavojas kā pumpurs, zieds… Veidojās un nostiprinājās cauri dzīves grūtībām un vētrām. Tas bija mans aicinājums, es to nevarēju nedarīt -, jo ūdens plūst no avota un dzirdina mani un citus...”

/ Foto no Vitas LUKSTIŅAS personiskā arhīva

Ja Dievs dos

Lai arī Vitas Lukstiņas glezniecības maniere ir reālistiska, viņas gleznu vēstījums ir simbolisks un reizēm pat pārpasaulīgs.

“Es jūtu kādu smalku stīgu, kas nāk kaut kur no dziļumiem, zemapziņas, un to es gleznoju. Arī balets ir viena no valodām, kas runā par šo stīgu. Simboliskā veidā.

Balets - tas ir trauslums, jūtīgums, skaistums, bet tās ir arī asinis un drāma, sāpes un nāve.”

Gleznotāja stāsta, ka drāma un skaistums ir viņas radošuma iedvesma. “To redzu visur. Un tā ir galvenā vadlīnija. Vēl - miers. Tās ir galvenās tēmas, valoda, caur kuru runāju par visu ko. Bet avots visam ir Radītājs. Vienkārši kādā atmošanās brīdī sāka nākt idejas, un tās nāk dažādi - sapņos, domās, kaut ko ieraugu, kaut ko piedzīvoju, pārdzīvoju, tās ir atmiņas, vīzijas…”

Taujāta, pie kā viņa šobrīd strādā, Vita Lukstiņa atteic, ka vēl gribētu uzgleznot darbus, ko nepaspēja šai izstādei un aizvest tos uz vēl kādu pilsētu. “Pēc tam - Vakarēdiens, ko bildējām Bolderājas luterāņu baznīcas dārzā. Un pēc tam gleznošu izstādei “Dievs un cilvēks”, ja Dievs dos…”

“VASARA bija ļoti bagāta, galvenokārt garīgi. Bet tas ir personīgi. Skaistums un vienlaikus arī visādas transformācijas, procesi, brīvība. Viss jau notiek iekšā, sirdī,” saka māksliniece Vita Lukstiņa / Foto no Vitas LUKSTIŅAS personiskā arhīva

Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69, Rīgā varēs apskatīt līdz 8. decembrim darba dienās no plkst. 11.00-18.00, sestdienās no plkst. 11.00-16.00.

Ieeja bez maksas.

Dzīvesstils

Zaļajiem zirnīšiem ir ierobežots ēšanas laiks, tāpēc, kad tiem iestājas sezona, ir svarīgi izbaudīt šo gardumu pilnībā. Jaunās pākstis nav nepieciešams mizot – tās var vienkārši sagriezt šķērsām un nedaudz slīpi. Ja esat nolēmis izņemt zirņus, nesteidzieties atbrīvoties no pākstīm – tie ir lieliski piemēroti sagriešanai, tāpat kā jebkuri citi dārzeņi, bagātinot ēdienu ar šķiedrvielām.