Partija “Mēs mainām noteikumus” (MMN) šā brīža Latvijā nevarēja neizveidoties. Vienalga ar kādu nosaukumu, vienalga ar kādiem līderiem, bet politisko procesu loģika lika šādam spēkam ar tā galveno vēstījumu – par pārmaiņām – parādīties zem Latvijas politiskā debess juma.
Ārlietu ministres Baibas Bražes paziņojums, ka viņa esot uzsākusi “procesu par vēl viena Krievijas pilsoņa ielikšanu Latvijas “persona non grata” sarakstā”, it kā noslēdza to dīvaino “futbola” spēli, kuru īsi pirms Saeimas vēlēšanām bija uzsākuši iekšlietu ministrs Jānis Dombrava ar ārlietu ministri Baibu Braži.
Kaut arī esmu rakstījis, ka pēc tik pārliecinošas “Apvienotā saraksta” (AS) uzvaras 15. Saeimas vēlēšanās koalīcijas veidošana kļūst otršķirīga, tai tomēr ir zināma politiska nozīmē. Īpaši ilgtermiņā, jo nekad nevar zināt, kā pavērsīsies notikumi nākotnē.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sagaidāmi un pašsaprotami valdības sastādīšanu (tieši šāds darbības vārds tiek minēts Satversmē) uzticējis jau esošajam premjerministram, Saeimas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušā politiskā spēka “Apvienotais saraksts” (AS) līderim Andrim Kulbergam.
Pirms dažām dienām sleju, kurā aicināju visus iet balsot, iesāku ar vārdiem: “Neteiksim, ka šodien, 3. oktobrī, izšķiras Latvijas liktenis. Nevajag ne tik skaļus vārdus, ne kādas citas līdz apnikumam nodrāztas banalitātes.” Ņemu savus vārdus atpakaļ. 3. oktobra balsojums izrādījās patiešām vēsturisks. Tam ir visas iespējas radikāli mainīt Latvijas politisko kultūru, politisko vidi un līdz ar to arī valsts attīstības vektoru.
Lai ko Latvijas sabiedrība dažkārt teiktu par Zviedriju un turienes politisko vidi, Zviedrija vienmēr latviešiem bijusi kā paraugs, uz ko tiekties. Ne velti Atmodas gados bija populāra nākotnes vīzija – pēc neatkarības atjaunošanas astoņos gados sasniegsim Zviedrijas labklājības līmeni.
Kad 3. oktobrī 20.00 tika paziņoti 15. Saeimas vēlēšanu pirmie āraptauju rezultāti, biju “Apvienotā saraksta” vēlēšanu rezultātu sagaidīšanas vietā restorānā/pasākumu zālē “Whitehouse”.
Kādreiz pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts ar tādu viltīgu smīniņu mēdza teikt: “Man patīk vērot, kā jauni politiķi nonāk sistēmā un pamazām tur sāk bojāties.”
Latvijai ir divas smagas, grūti risināmas ekonomiskas (arī politiskas) problēmas. Viena ir zem parādu nastas smokošā aviokompānija “airBaltic” un otra – milzīgus finanšu resursus rijošais megaprojekts “Rail Baltica”. Abi šie projekti jau gadiem atrodas valdības darba kārtībā. Sadaļā: prasa naudu. Līdz ar to katru reizi, kad parādās šis lūgums: iedodiet, aizdodiet, izvirzās pretjautājums: ko darīt?
Izlozēti 15. Saeimas vēlēšanu sarakstu numuri. Kāpēc šie numuri mūsdienās vispār vajadzīgi, tas jau ir cits jautājums, bet, tā kā šāda tradīcija – kandidātu sarakstiem piešķirt numurus – pastāv, tad tos var arī īsumā apspriest.
Jautājums par nepieciešamību ierobežot vai pat pilnībā apturēt Latvijas uzņēmumu tirdzniecību ar Krievijas uzņēmumiem ir darba kārtībā jau kopš 2014. gada Krimas aneksijas. Īpaši šis jautājums aktualizējies pēc 2022. gada 24. februāra. Šī tēma politiskajās lēmumu pieņēmēju aprindās tiek viļāta kā karsts kartupelis, savukārt politiskajās lēmumu nepieņēmēju (kliedzēju) aprindās tā tiek izmantota kā skaļš pārmetums, ar ko viegli “sist” netīkamo valdību.
Andra Kulberga jaunā valdība jau no pirmajām pastāvēšanas dienām publiskajā telpā saskaras ar samērā asu kritiku. Nekāds simt dienu “saudzēšanas” periods netiek ievērots. Tas arī viegli izskaidrojams, jo vēlēšanas ir pavisam tuvu, bet mūsdienās vairs netiek īpaši slēpts, ka daļa politisko apskatnieku paši kļuvuši aktīvi politiskā procesa dalībnieki un ir atsevišķu komandu fani.
Kad šogad pa maija svētkiem biju izbraucis uz Zalcburgu un Bavāriju, tad viens no turienes patīkamiem “pārsteigumiem” bija: kafejnīcās vai restorānos skatoties ēdienkartē, neradās kādreiz ierastās sajūtas: uh, cik dārgi. Šoreiz drīzāk: vai, cik lēti, lai gan objektīvi cenas bija Latvijas līmenī. Tā kā kādreiz Rietumeiropā tās bija ievērojami dārgākas, tad tagad šī paritāte jau šķita kā “lēti”.
Ja no Valsts kontroles (VK) ziņojuma Saeimai, ko vakar no Saeimas tribīnes nolasīja Valsts kontrolieris Edgars Korčagins, man būtu jāizvelk galvenā doma, tad tā būtu: “Mūsu, valsts pārvaldē strādājošo, pienākums ir runāt skaidru valodu un rādīt patieso situāciju arī tad, ja tā nav spoža vai atklāj iepriekš pieņemtu lēmumu trūkumus. Labāk rūgta patiesība nekā cukurota mānīšanās.”
Ja abstrahējamies no politikas saimnieciskās komponentes, tad politiskā cīņa Latvijā vairāk notiek ne tik daudz idejiskajā plāksnē, cik tīri sportiskajā: kurš kuru taktiski apspēlēs, izmantojot pretinieka kļūdas. Īpaši asi šī cīņa uzbango pirms Saeimas vēlēšanām, kuras šogad ievadīja Latvijas politikā bezprecedenta gadījums: vadošā partija gāza pati savu valdību.
Ar programmētāju un sabiedriski politisko aktīvistu Jāzepu Baško runājām pirms trijiem gadiem, neilgi pēc tam, kad tika palaists pirmais tā dēvētais mākslīgā intelekta (MI) rīks – “ChatGPT”
Latvijas neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā saruna ar toreiz jaunievēlētās Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu Edmundu Krastiņu, kurš 1990. gada 4. maijā bija viens no 138 deputātiem, kas nobalsoja par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Vēlāk viņš kļuva valsts īpašumu valsts ministrs Valda Birkava valdībā un finanšu ministrs Andra Šķēles trešajā valdībā.
Saruna ar Stradiņa universitātes sociālo zinātņu fakultātes docenti Leldi Metlu Rozentāli par politisko ainavu, kāda tā veidojas, gaidot 3. oktobra Saeimas vēlēšanas, un kāds varētu būt spēku sadalījums pēc šīm vēlēšanām.
Automašīnu novietošanas grūtības lielu pilsētu centros nav nekas jauns. Ar to ir saskārušās gandrīz visas lielākās pasaules pilsētas ar senu vēsturiskā centra apbūvi. Vēsturiskie pilsētu centri vienkārši izmēru ziņā nav piemēroti, lai visi gribētāji tur ielu malās brīvi varētu novietot savas automašīnas.
Pirms četriem gadiem, pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, uzņēmēja, arhitekta Ulda Pīlēna vadībā tika izveidots jauns politiskais spēks, kas piedalījās vēlēšanās ar “Apvienotā saraksta” (AS) nosaukumu. AS vēlēšanās uzrādīja jaunam spēkam salīdzinoši labus rezultātus un pat iekļāvās valdošajā koalīcijā. Tiesa, AS premjera kandidāts Pīlēns par ministru prezidentu nekļuva. Viņš tika izvirzīts arī par valsts prezidentu, bet arī tur bija spiests atkāpties izmanīgāku politisko lielmeistaru priekšā. Sarunu ar Uldi Pīlēnu iesākām tieši par viņa pašreizējo vietu politikā un politikas vietu viņa paša dzīvē.
Saruna ar Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku NATO Māri Riekstiņu par drošības situāciju Latvijā un pasaule. Riekstiņš atšķirībā no dažādiem žurnālistiem vai politiskajiem apskatniekiem ir oficiāla persona, kuru amats ieliek zināmos rāmjos. No vienas puses, viņš nevar pavisam brīvi paust savu “īpašo” redzējumu, bet, no otras puses, šai pozīcijai ir jau daudz nopietnāks, valstisks svars. To izsaka nevis cilvēks, kurš pārstāv tikai pats sevi, bet gan amatpersona, kuram ir ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka statuss.