Pirms dažām dienām sleju, kurā aicināju visus iet balsot, iesāku ar vārdiem: “Neteiksim, ka šodien, 3. oktobrī, izšķiras Latvijas liktenis. Nevajag ne tik skaļus vārdus, ne kādas citas līdz apnikumam nodrāztas banalitātes.” Ņemu savus vārdus atpakaļ. 3. oktobra balsojums izrādījās patiešām vēsturisks. Tam ir visas iespējas radikāli mainīt Latvijas politisko kultūru, politisko vidi un līdz ar to arī valsts attīstības vektoru.
Pirmām kārtām 15. Saeimas vēlēšanu rezultātiem vajadzētu novērst līdz šim Latvijas politiskajā tradīcijā valdošo politisko bezatbildību. Ar bezatbildību šajā gadījumā saprotot ne tik daudz atbildības trūkumu par sastrādāto, cik milzīgo bezatbildību, veidojot politiskās sistēmas mugurkaulu - partiju politiskās programmas.
Latvijā ir gandrīz vai pilnībā aizmirsts, ka tieši partiju programmas ir partiju sistēmas galvenās nesošā konstrukcija. Tieši partiju programmām būtu jānosaka valsts nākotnes plāni. Latvijas politiskajā tradīcijā šie partiju programmās iekļautie plāni nedaudz ironiski tiek dēvēti par “solījumiem”. Ko nu tās partijas atkal mums sola, tiek jautāts ar neslēptu vīpsnu. Šī skepse ir saprotama un viegli izskaidrojama.
Līdz šim partiju konkrētos solījumus reti kurš ņēma par pilnu, jo partiju programmas visbiežāk tika veidotas pēc principa - saliekam tajā visu “labo”, ko vien tur var salikt. Galvenais, lai labi skan un priekšvēlēšanu debatēs var pārliecinoši klāstīt - mēs darīsim to, to un to. Tāpat tas paliks tikai vārdu līmenī. Turklāt tas attiecas gandrīz vienādā mērā gan uz tām partijām, kurām nav ne mazāko iespēju nonākt varā, gan arī uz tām, kas reāli pretendē uz premjera krēslu.
Šādā situācijā pirms vēlēšanām ikviens politiķis par to, ko darīs pēc vēlēšanām, varēja runāt, daudz nebaidoties, ka vēlāk viņu ķers pie vārda. Tas attiecas tieši uz programmatiskajiem jautājumiem, jo par personāliju vai politiskās sadarbības jautājumiem politiķi runāja ļoti uzmanīgi. Tur katram vārdam bija nozīme, kamēr par darbiem - stāsti, ko gribi, tāpat par to nebūs jāatbild, jo to no tevis arī neviens īpaši neprasīs.
Piemēram, kad savulaik partija “KPV LV” uzvarēja vēlēšanās (aiz “Saskaņas”, kurai premjera krēsls tāpat “nespīdēja”), jautājums par ministriju skaita samazināšanu līdz solītajām astoņām kaut cik nopietni neparādījās vispār. Viens no “KPV LV” programmas centrālajiem punktiem tika faktiski aizmirsts uzreiz pēc vēlēšanām. Un to neviens šai partijai arī nepārmeta, jo tas skaitījās normāli Latvijas politiskajā kultūrā.
Uzrakstīju pagātnes formā - skaitījās. Atvainojos, kļūdījos. Diemžēl skaitās vēl joprojām. Šodien un tagad. Kad pēcvēlēšanu televīzijas diskusijā viens no partijas “Mēs mainām noteikumus” līderiem Jāzeps Baško aizrādīja: ko mēs te tagad skaidrosim un gaidīsim, jāņem uzvarētājpartijas programma un punkts pa punktam tā jārealizē, tad visi pārējie “vecie buki” un “stirnas” smīnēja, skaļi smējās un ne mirkli pat necentās slēpt savu pārākumu pār šo naivo dumiķīti, kurš nesaprot, kā politika strādā.
Trakākais, ka šie politikas “veterāni” acīmredzami pat neiedomājās, ka pēc “dumiķīšiem” šobrīd jau izskatās viņi paši. Vienkārši viņi vēl nav aptvēruši, kas noticis 3. oktobrī. Viņi vēl nav aptvēruši šo vēlēšanu vēsturisko mērogu. Viņi domā, ka joprojām atrodas agrākajā politiskās bezatbildības paradigmā, kad priekšvēlēšanu runas un solījumi (lasi: partijas programmas) ir viens, bet pēcvēlēšanu realitāte pavisam kas cits. Kad visu sākam no jauna, no baltas lapas.
Jāatzīst, ka, klausoties Kulbergu jau tagad pēc vēlēšanām, neatstāj sajūta, ka arī viņš vēl neaptver, ka dzīvojam citā realitātē. Tagad vārdi: jāsāk domāt, jārosina, jāsāk darīt tas un tas, skan pavisam citādi nekā vēl pirms dažām dienām. Tagad Kulbergam nekas vairs nav “jāsāk”. Viņam ne ar vienu nekas nav jāsaskaņo. Vienkārši jādara.
Protams, 41 vieta nav absolūtais vairākums, bet šeit jāpiekrīt “Latvija pirmajā vietā” līderim Aināram Šleseram, ka “Apvienotā saraksta” (AS) vairākums ir tāds, ka viņi var jebkurai sadarbības (koalīcijas) partijai diktēt noteikumus, veidot, kādas vien koalīcijas grib, visus turēt īsā saitītē un vienmēr jebkurā balsojumā (varbūt izņemot par budžetu) sarunāt vajadzīgo balsu skaitu vienalga ar ko bez jebkādiem nosacījumiem.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka AS jau tagad ir jāsāk pildīt pašu programmā rakstīto. Grib viņi to darīt vai nē. Piemēram, partijas programmā stāv rakstīts: “Samazināsim IIN par ienākumiem no kapitāla pieauguma līdz 17%.” Kas traucē pieņemt šos nodokļu likmes grozījumus jau nākamā gada budžeta izstrādāšanas ietvaros? Neviens. Kurš ir pret? Un tā punktu pa punktam pa visām programmas sadaļām.
35 gadus Latvijas politiskajā kultūrā pēcvēlēšanu krēslu dalīšana tika lepni dēvēta par “vienošanos par darāmajiem darbiem”. Uz jebkuru konkrētu žurnālistu jautājumu varēja labskanīgi atrunāties: “Vispirms jāvienojas par darāmajiem darbiem.” Tagad ne ar vienu par “darāmajiem darbiem” nav jāvienojas. Pilnībā pietiek ar AS programmas atvēršanu un nolikšanu uz galda kā “darāmo darbu” rokasgrāmatu. Vienīgais jautājums varētu būt par šo programmas punktu pildīšanas secību.
Pieļauju, ka arī AS pamazām sāks atkāpties no atsevišķiem saviem priekšvēlēšanu solījumiem, atzīstot, ka tie bijuši populistiski un neizpildāmi. Taču ļoti gribētos cerēt, ka šī nelāgā “mode” partijām savās programmās “sabāzt” visu, ko vien tur var sabāzt, daudz nedomājot, kā to visu realizēt, ar šo AS programmas realizācijas precedentu būs ja ne likvidēta, tad vismaz pamatīgi iedragāta. Neatkarīgi no tā, kāds būs AS programmas īstenošanas process reālajā dzīvē.
Šobrīd galvenais pašai AS nenobīties no negaidīti uz viņu galvām (pat ne pleciem) uzvelto atbildību un mērķtiecīgi realizēt programmā rakstīto. Pat ja varbūt ne viss izdosies un rezultāti nebūs tādi, kā bija gaidīts, tad 35 gadus pēc neatkarības atgūšanas, pēc demokrātijas atjaunošanas būs vismaz radīts precedents, kurā partijas programma būs bijis nevis maznozīmīgs labo vēlējumu saraksts vēlētāju pievilināšanai, bet gan īsts, nopietns darāmo darbu dokuments.
