Kamēr Saeimas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušais “Apvienotais saraksts” (AS) ar premjerministru Andri Kulbergu priekšgalā mēģina aptvert to milzīgās atbildības slogu, kas tagad viņiem būs jānes, un domā, kā arī pēc jaunās valdības izveidošanas to sadalīt uz vairākām galvām, lai tas vienlaikus neizskatītos pēc bēgšanas no šīs atbildības, ir laiks padomāt par to ekonomisko politiku, kuru realizēsim tuvākajos gados.
Pirmajā brīdī viss ir skaidrs un pavisam vienkāršs: ko tur daudz domāt, veram vaļā AS programmu un soli pa solim īstenojam tur rakstīto. Taču ieilgusī pēcvēlēšanu politisko aktivitāšu pauze un šajās vēlēšanās uzvarējušā finanšu ministra Māra Kučinska izteikumi, ka 2027. gada valsts budžetu varētu pieņemt tikai nākamā gada janvārī, rada iespaidu, ka AS programma nemaz nav tas dokuments, kas būs noteicošais jaunās valdības darbā. Tā vien izskatās, ka arī AS ir sekojis Latvijas politiskajai tradīcijai un savu programmu uztvēris vairāk kā priekšvēlēšanu aģitācijas bukletu, nevis to konkrēto darbu sarakstu, kuru īstenos, nonākot pie varas.
Šo uzvarējušās partijas apjukumu precīzi uztvēris pazīstamais ekonomists, uzņēmuma “Primex” īpašnieks un vadītājs Jānis Ošlejs, kurš pēcvēlēšanu rīta diskusijā “nra.tv” studijā teica: “Kulberga galvenais fokuss ir uz izšķērdēšanas mazināšanu un nelietderīgo izmaksu samazināšanu, ko cilvēki arī novērtēja. Cilvēki domā, ka Latvija visstraujāk attīstītos, ja mēs nelietderīgi netērētu naudu. Noņemot šo nelietderīgo tēriņu slogu, valsts strauji attīstīsies.
Es personiski domāju, ka tas ir labs sākums - nelietderīgi netērēt, bet bagāts nekļūst netērējot. Bagāts kļūst nopelnot. Kas iztrūkst AS programmā? Tā ir skaidra vīzija, kā nopelnīt. Tā ir vīzija, kurā, ja netērēsim, nepārsniegsim noteiktus budžeta izdevumus, nepalielināsim nodokļus, tad maģiski kaut kā viss attīstīsies, bet es domāju, ka tas nav tik vienkārši. Tur vēl būs nepieciešamas ļoti plašas debates par to.”
Ošlejs ekonomikas eksperta statusā ir daudzus gadus un zina, ko drīkst un ko nedrīkst skaļi teikt Latvijas publiskajā telpā. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka viņš ir viens no drosmīgākajiem ekspertiem, kas nebaidās “iet pret straumi”. Arī šajā diskusijā viņš atkārto savu ne reizi vien izteikto tēzi, ka taupība pati par sevi neko nedod, kas lielai daļai sabiedrības burtiski griež ausīs. Tai daudz tuvāka ir populistiskā pārliecība, ka pietiktu tikai samazināt budžeta izdevumu daļu un tad kaut kā maģiski, pēc burvju mājiena viss attīstītos.
Ošleja teiktajā atslēgas vārds ir šis “maģiski” kā galvenais faktors, bez kura - bez šīs maģijas - nekas nenotiks. Ošlejs šo vārdu izsaka neuzkrītoši, gandrīz vai kautri, apzinoties šīs idejas (ka ar taupību vien nepietiek) nepopularitāti sabiedrībā.
Manis piesauktais vārds “populistiski” ir sabiedrībā vēl nepopulārāks, jo daudzu ieskatā tie, kas “piezīdušies” valsts budžetam, ar šo apzīmējumu cenšas diskreditēt tās labās idejas, kuras it kā esot pretējas “pamatstraumei”. Diemžēl mūsdienu sociālo tīklu laikmetā arvien biežāk “populisms” pats kļūst par “pamatstraumi”, un pat cienījami eksperti iet šī populisma/pamatstraumes pavadā un “dzied” to dziesmu, kuru grib dzirdēt vairākums.
Kas ir populisms? Kāda ir tā formula? Vienkārši risinājumi sarežģītiem uzdevumiem. Jautājums, kāpēc citur pasaulē šādas vienkāršas metodes netiek lietotas, netiek uzdots. Ja Latvija kūļājas pa pēdējām vietām ES, tad jāatrod kāds vienkāršs risinājums. Piemēram, samazināsim budžetu par miljardu eiro, un viss aizies griezdamies. Aiziesim garām visām čehijām, vācijām, austrijām un pēc astoņiem gadiem dzīvosim kā Zviedrijā.
Es piederu pie paaudzes, kas to visu jau ir dzirdējusi pirms 35 gadiem, bet ir izaugusi jauna paaudze, kurai tas viss šķiet jauns, nebijis un pārliecinošs. Ja kāds jautā, kāpēc citur pasaulē šāda vienkārša bagātības sasniegšanas metode netiek izmantota, tad var taču piesaukt Argentīnu un Havjeru Mileju ar viņa motorzāģi. Tas, ka Argentīnas un Latvijas ekonomiskās un politiskās reālijas ir krasi atšķirīgas un līdzību tikpat kā nav, netiek ņemts vērā.
Nevar noliegt, ka ideja par vispārējo taupību, griešanu un kārtējo “jostu savilkšanu” ir ļoti populāra un tiek uztverta kā panaceja. Kāpēc tas tā, būtu jāprasa psihologiem. Mana versija ir tā, ka vispārējais mazohisms un ciešanu kults ir viena no cilvēces visnenovērtētākajām īpašībām, par spīti šo “ciešanu mīļotāju” ārkārtīgi plašajai izplatībai visapkārt un visos laikos.
Kā kuriozs jāuztver tas, ka par šo ideju visaktīvāk iestājas tie, kuriem visur rādās komunisti un mistiski “kreisie” un kuri šīs savas idejas balsta, dāsni barojot tos instinktus, kuri brēc: visādi briļļaini botāniķi tikuši pie valsts budžeta naudas lādes un tik grābj, kamēr īstenie darba rūķi, kuri tulznainām rokām rada taustāmu produkciju, ir spiesti knapināties. Viņi no savām niecīgajām algām ir spiesti maksāt lielus nodokļus, lai visi šie liekēži un parazīti varētu turpināt sēdēt kafejnīcās un strēbt savas auzu lates. Atņemsim viņiem šo iespēju. Lai brauc uz lauku fermām imigrantu vietā pastrādāt ar kapli un labāk iepazīst dzīvi. Kā Ķīnā kultūras revolūcijas laikā galvaspilsētas profesori tika sūtīti uz attāliem nostūriem, uz “7. maija skolām” (cūku audzēšanas fermām).
Tādu vai apmēram tādu Mao Dzeduna cienīgu retoriku mēs diendienā dzirdam no mūsu pašmāju “komunistu medniekiem”. Tā vien šķiet, ka nav komunistam lielāka ienaidnieka kā cits komunists. Ošlejs kā īsts kapitālists šo retoriku noraida pašos pamatos.
Jāatzīst, ka Ošlejs daudziem uzņēmējiem nepatīk. Katrs viņa izteikums tiek traktēts kā politiski angažēts. Tiek meklētas viņa un viņa uzņēmuma “Primex” saites ar Latvijas politisko varu. Tā kā “Primex” pārsvarā strādā ārpus Latvijas, tad šī sasaiste ir acīmredzami baltiem diegiem šūta, bet ja kaut ko par katru cenu grib saskatīt, tad, kā zināms, arī baltie diegi netraucē.
Nepatika pret Ošleju, manuprāt, veidojas tieši tāpēc, ka viņš ir no pavisam citu uzņēmēju sugas. Nevis no tiem uzņēmējiem, kurus agrākos laikos sauca par sīkburžuāziju, bet gan no tiem, kurus tajos pašos laikos dēvēja par kapitālistiem un karikatūrās zīmēja resniem vēderiem, frakās, cilindros ar neiztrūkstošo dolāru maisu pie kājām. Respektīvi, nevis kādas kafejnīcas vai veikaliņa īpašnieks, bet gan īsts kapitālists, kurš operē ar miljonu vērtiem starptautiskiem kontraktiem un nodarbina simtiem darbinieku dažādās valstīs.
Ar šo negribu noniecināt sīktirgotājus, jo katrai iedzīvotāju grupai ir sava vieta kopējā darba dalīšanā un valsts ekonomiskajā ekosistēmā. Būtu tikai svētīgi, ja katra šī grupa savu vietu apzinātos un necenstos valsts intereses pakļaut savām privātajām.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka valsts ekonomisko izaugsmi, izrāvienu, ja lietojam šo vārdu, nenodrošina kafejnīcu un veikaliņu īpašnieki, kuri Latvijā lepni dēvējas par uzņēmējiem. Ar tādiem uzņēmējiem pilna Āfrika. Tur atsevišķās valstīs šādu uzņēmēju īpatsvars sasniedz 60% no pieaugušo iedzīvotāju skaita, bet neviens šīs valstis par ekonomiski attīstītām neuzskata.
Ne šādu uzņēmēju priekšā pateicībā jānoliec galva pārējai sabiedrībai. Ekonomisko izaugsmi un labklājības pieaugumu nodrošina ne viņi. To nodrošina lielie eksportējošie uzņēmumi, kuri var gandrīz vai bezgalīgi mērogot (paplašināt) ražošanu, maksāt pieklājīgas algas un gādāt par noturīgu sabiedrības pirktspēju, kas savukārt nodrošina pieprasījumu šīm kafejnīcām un veikaliņiem.
Nupat kā publicēts jauns Londonas Ekonomiskās skolas pētījums, kurš rāda, pie kā noved pārmērīga taupība. Šajā pētījumā konstatēts, ka Grieķijā no 2010. līdz 2018. gadam īstenotās trīs taupības programmas nevis uzlabojušas valsts konkurētspēju, bet gan iedzinušas valsti dziļā recesijā, no kuras Grieķijas ekonomika vēl nav pilnībā atguvusies. Grieķijas iekšzemes kopprodukts 2026. gadā vēl joprojām atpaliek no 2008. gada līmeņa.
Pētījumā norādīts, ka pat Starptautiskais valūtas fonds ir atvainojies par nepareizi “izrakstītajām zālēm”. Par to, ka nav novērtējis strauja fiskālā samazinājuma negatīvo efektu. Šīs “zāles” (taupības programmas) ir Grieķijā radījušas (vai nostiprinājušas) tā dēvēto kafejnīcu ekonomiku, kurā jaunieši ar augstāko izglītību strādā tūrisma un viesmīlības sektorā, radot niecīgu pievienoto vērtību. Galvenais šī pētījuma secinājums: taupot izaugt ir grūti, labajās darba vietās ir jāinvestē.
Vai tas nozīmē, ka nebūtu jāskatās, kur var ietaupīt un kur samazināt nelietderīgos tēriņus? Protams, nē, bet šī nozīmīgā ekonomikas pārvaldīšanas šķautne nav noteicošā ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā. Ar ekonomisko izrāvienu tā saistās apmēram tāpat kā pazaudētās atslēgas meklēšana nevis tur, kur tā pazudusi, bet gan tur, kur gaišāks. Zem laternas.
Lielās ekonomikās, kurās miljoniem indivīdu ik dienas stājas savstarpējās preču-naudas attiecībās taupot, tas ir, netērējot, pie bagātības var tikt tikai dažu iedomās. Būtu skumji, ja šie “daži” būs tie, kas “diriģēs parādi” Kulberga valdības ekonomiskajā blokā.
