Lai ko Latvijas sabiedrība dažkārt teiktu par Zviedriju un turienes politisko vidi, Zviedrija vienmēr latviešiem bijusi kā paraugs, uz ko tiekties. Ne velti Atmodas gados bija populāra nākotnes vīzija – pēc neatkarības atjaunošanas astoņos gados sasniegsim Zviedrijas labklājības līmeni.
Kopš tiem laikiem daudz ūdeņu ir aiztecējis. Latvijā un Zviedrijā ievēlēti un pārvēlēti jau vairāk nekā desmit parlamenta sasaukumi. Apstākļu sakritības dēļ parlamenta vēlēšanas gan Zviedrijā, gan Latvijā notiek gandrīz vienlaikus. Zviedrijā tās jau aizvadītas 13. septembrī, bet pie mums tikai būs - 3. oktobrī.
Par Zviedrijas un Latvijas labklājības līmeni šoreiz nerunāsim, bet ir vērts izvērtēt Zviedrijas politisko situāciju, jo tur notiekošais var kalpot par mācību arī Latvijas politiski aktīvajai sabiedrībai.
Šogad Zviedrijas parlamenta vēlēšanu cīņa izvērtās it kā starp diviem lieliem partiju blokiem - kreiso un labējo. Kāpēc “it kā”, nedaudz vēlāk. Vēlēšanās ar minimālu pārsvaru (176 vietas pret 173) uzvarēja “kreisais bloks”, un Zviedrijas sociāldemokrātu (SD) līderei Magdalēnai Andešonei tika uzticēta valdības veidošana.
Politiskie novērotāji uzreiz norādīja, ka valdības veidošana būs ļoti grūta un partijām būs jāiet uz lieliem kompromisiem, ja tās patiesi gribēs izveidot vienotu koalīciju. Šonedēļ Andešone atzina, ka viņas mēģinājumi izveidot valdību ir beigušies nesekmīgi. Nekādi kompromisi netika panākti. Tagad kārta valdības veidošanai labējo blokam ar Mēreno partijas (MP) līderi, līdzšinējo premjerministru Ulfu Kristensenu priekšgalā.
Kas šajā procesā ir būtiskākā mācība Latvijas politiskajā praksē? Politiskā principialitāte. Tā dēvētā kreiso bloka divas partijas - Centra partija (25 mandāti) un Kreiso partija (30) - nekādi nespēja vienoties vairākos principiālos jautājumos un ir gatavas labāk palikt opozīcijā nekā “iet uz kompromisiem”.
Šeit mums jāatgriežas pie jau pieminētā “it kā”. Centra partija pēc saviem politiskajiem uzstādījumiem drīzāk ir labēja nekā kreisa partija. Kreiso blokā tā nonāca tikai viena iemesla - savas stingrās nostājas pret galēji labējiem “Zviedrijas demokrātiem” (ZD) - dēļ. Šajās vēlēšanās labējo bloks jau no paša sākuma gāja ar skaidru premjerministra Kristensena vēstījumu - jaunajā koalīcijā ZD būs pilntiesīga valdības partija ar pilnvērtīgu ministru skaitu, kas Centra partijai bija pilnīgi nepieņemams nosacījums.
Šajā situācijā faktiski labēji liberālā Centra partija bija spiesta iekļauties kreiso blokā, jo iepriekš kreisās, SD vadītās valdības turējās uz galēji kreiso (Kreisās partijas) balsīm, viņiem pašiem valdībā nepiedaloties. Pret Kreiso partiju SD agrāk izmantoja zināmus šantāžas elementus: “Balsojiet par mums, jo labējā valdība ar Zviedrijas demokrātiem jums būs daudz sliktāka.”
Jau pirms šīm vēlēšanām Kreisā partija paziņoja, ka vairs nebūs pakļāvīga “balsošanas mašīna”, kas nodrošinās kreiso partiju vairākumu, pašiem paliekot ārpus valdības, bez tiesībām ietekmēt budžetu (tāds bija Centra partijas nosacījums). Savukārt Centra partija paziņoja, ka partijas identitātes saglabāšanai nav pārkāpjama viena sarkanā līnija: atrašanās vienā valdībā ar “komunistiem” (Kreiso partiju), kur pēdējiem būtu būtiska ietekme valsts budžeta veidošanā.
Tā kā neviena partija - ne Centra partija, ne Kreisā partija - piekāpties nebija gatava, tad šis strupceļš padarīja jau tā minimālo balsu vairākumu par nestrādājošu.
Vai labējam blokam ir lielākas izredzes izveidot darbaspējīgu valdību? Lai iegūtu stabilu vairākumu Riksdāgā un budžeta pieņemšanā, labējiem nepieciešamas nodrošināties ar Centra partijas 25 balsīm. Taču te ir barjera, kuras dēļ, kā jau minēts, Centra partija vispār pieslējās kreiso blokam: Centra partija atsakās tieši atbalstīt valdību, kurā ir ZD, tikpat principāli kā valdību, kurā ir Kreiso partija.
Tomēr Zviedrijas konservatīvās ievirzes laikraksts “Svenska Dagbladet” ar pietiekami augstu varbūtību prognozē, ka Centra partija balsojumā par labējo premjeru varētu vienkārši “atturēties”, nevis balsot “pret” kopā ar kreisajiem. Šādā gadījumā ar labējo 173 balsīm pietiktu valdības apstiprināšanai. Cits jautājums, cik šāda mazākuma valdība būtu stabila ilgtermiņā, jo Centra partija, kurai teorētiski ir “zelta kārts”, faktiski šo kārti izmanto visai nosacīti. Tikai kā bremzējošu faktoru, pašiem paliekot ārpus valdības.
Kas visā šajā Zviedrijas stāstā (tas gan vēl ne ar kādu konkrētu vienošanos nav noslēdzies) ir tas būtiskākais, ko būtu vērts ņemt vērā arī Latvijas politiķiem? Tas, ka politikā svarīgi ir stingri principi. Skaidras un konsekventas atbildes uz vismaz dažiem galvenajiem pamata jautājumiem, nevis izplūdušas, nepārliecinošas atbildes uz visiem jautājumiem, atkarībā no auditorijas, kurā šie jautājumi tiek uzdoti.
Šādai principiālai nostājai nav jābūt pilnīgi visos jautājumos, jo tad šāds politiskais spēks kļūtu pavisam neelastīgs un dogmatisks. Pietiek ar skaidru un nelokāmu pozīciju tieši tajos jautājumos, kuri ir svarīgākie konkrētajam politiskajam spēkam. Tajos jautājumos, kas raksturo šī politiskā spēka identitāti.
Šiem dažiem konkrētiem punktiem, no kuriem attiecīgais politiskais spēks neatkāpsies nekādā situācijā, ne pie kāda politiskā salikuma, jābūt definētiem, jau sen pirms sākusies priekšvēlēšanu kampaņa. Tieši ap tiem jāveido partija. Ja šādu enkurpunktu nav, tad agrāk vai vēlāk sākas identitātes krīze, kuru nebūs viegli pārvarēt.
