Runājot par iespējamām koalīcijām, bieži izskan doma, ka jaunajai Andra Kulberga valdībai būšot jāpieņem daudzi nepopulāri lēmumi, tāpēc nepieciešama pēc iespējas plašāka koalīcija ar stabilāku balsu vairākumu. Kādi būs šie “nepopulārie” lēmumi, parasti netiek konkretizēts, bet nojaušams, ka tas saistīts ar zināmiem taupības pasākumiem.
Ja paraugāmies uz šo retoriku ar svaigu, rutīnas neaizmiglotu skatu, tad redzam, ka tiek mehāniski atkārtotas gadu desmitiem skandētas klišejas - nepopulāri lēmumi, plašāka koalīcija un tamlīdzīgi. Tiek gandrīz pilnībā ignorēta jaunā pēcvēlēšanu realitāte, kurā viens politiskais spēks - “Apvienotais saraksts” un tā līderis Andris Kulbergs - ir ieguvis 41 Saeimas mandātu, kas Latvijas apstākļos ir gandrīz vai absolūtais vairākums.
Taču tas vēl nav viss. Šo 41 balsi AS ir ieguvis ar saukli par pārmaiņām. Vēlētāji ir skaidri pateikuši “nē” agrākajai politikai (vienalga, ko ar to domājam) un pateikuši “jā” pārmaiņām. To ir atzinuši arī vēlēšanu uzvarētāji. Tāpēc ir iespējams tikai viens pagalam nepopulārs valdības lēmums - nedarīt neko un atstāt visu kā ir. Visi pārējie lēmumi ir un būs populāri, lai ko teiktu visu nokrāsu “politologi”.
Jā, varbūt tie konkrētie cilvēki, kuri nonāks zem “pārmaiņu” naža, neapmierināti kurnēs, vīstīs dūres un piesauks dažādus labskanīgus vārdus, tai skaitā demokrātijas vārdu, bet kopumā visas šīs pārmaiņas, lai kādas tās arī būtu, Latvijas sabiedrība uzņems ar sapratni un atbalstu. Vismaz sākumā, kamēr “pārmaiņas” nebūs skārušas pārāk daudzus.
Šajā sakarā rodas vairāki citi jautājumi. Vai vēlēšanu uzvarētāji apzinās šo jauno realitāti, kurā vietām ir apmainījušies agrāk par “populāriem” un “nepopulāriem” uzskatītie lēmumi? Proti, tas, kas joprojām tiek uzskatīts par “nepopulāru”, ir tieši tas, ko cilvēki gaida un otrādi. Respektīvi, agrāk par nepopulāriem uzskatītie lēmumi tagad ir paši populārākie.
Otrs, varbūt vēl grūtāk aptverams ir jautājums, par kuru daudziem pat bail domāt: kā īsti ir? Varbūt vēlētāji nemaz tik ļoti negrib tās “pārmaiņas”? Varbūt patiesībā viņiem nebūtu arī nekas pretī dzīvot “kā līdz šim”? Varbūt viņiem pietiek ar to, ka “vecie jenoti” (jaunā “Vienotība”) ir no troņa padzīta un ar to arī pietiek? Varbūt vairāk “pārmaiņu” nemaz nevajag?
Šķiet, ka atbildes uz šiem jautājumiem nezina neviens. Iespējams (uzsveru, tikai iespējams), vēlētāji nobalsoja tikai par pārmaiņu saukli, bet ne par reālām pārmaiņām. Iespējams (jau ar lielāku varbūtību), ka galvenais impulss bija - nomainīt aizsēdējušos personāžus un pamainīt valdošo retoriku, kas ar savu liekulību jau bija sākusi pamatīgi šķebināt.
Ne velti lietoju šos emocionālos vārdus - apnikuši, šķebināt, padzīt, nomainīt un tamlīdzīgus. Psiholoģisko faktoru loma politikā pārāk bieži tiek nenovērtēta, priekšplānā izvirzot racionālus, ekonomiskajos rādītājos balstītus apsvērumus. Cilvēku izvēli daudz biežāk, nekā pieņemts uzskatīt, nosaka tīri emocionālais - gribu/negribu.
Atļaušos prognozēt, ka tuvākajos gados Kulberga valdībai patiešām nāksies pieņemt daudzus nepopulārus lēmumus. Vārda tiešajā, ne klišejiskajā nozīmē. Ne tajā nozīmē, kādā tos min piesauktie “politologi”. Runa ir par lēmumiem, kas saistīti ar priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu.
Vispirms tie būs lēmumi, kas saistīti ar budžeta izdevumu griešanu un tā ieņēmumu un izdevumu daļu sabalansēšanu. Ir pilnīgi skaidrs, ka nekāds bezdeficīta budžets nebūs ne 2027. gadā, ne arī 2030. gadā. Ja jau pat tāds fiskālās stingrības apoloģēts kā Guntars Vītols no šīs idejas vēl nav galīgi novērsies, bet par to vairs skaļi nerunā, tad skaidrs - jautājums vairs nav dienas kārtībā.
Tas nenozīmē, ka nekas netiks darīts. Nav šaubu, ka izslavētie “salātu” un “Bolt/Wolt kurjeru labbūtības” “pētījumi” tiks paplucināti. “Apgūt naudu”, “pētot” feminisma problēmas Uzbekistānā, kļūs nedaudz grūtāk. Cik daudz grūtāk, to šobrīd grūti spriest, bet daudz kas noteikti tiks koriģēts.
Jāsaka paldies par to pašu, jo aizvadīto vēlēšanu galvenais rezultāts, jācer, būs ilgtermiņa ieguvums. Proti, šīm vēlēšanām jākļūst par zināmu demokrātijas mācību stundu. Gan politiķiem un viņu partijām, gan arī vēlētājiem.
Līdz šim vēlēšanas galvenokārt bija par to, kādi personāži būs galda galos un prezidijos; kādi politekonomiskie grupējumi būs tuvākie rindā pie premjera nosacītā kabineta durvīm. Politisko kursu vēlēšanas tikpat kā neietekmēja. Tas turpinājās pēc inerces, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem.
Ar politisko kursu mēs šajā gadījumā nedomājam eiropeisko izvēli, attieksmi pret Stambulas konvenciju un tamlīdzīgām visai deklaratīvām vai (Eiropas gadījumā) neapstrīdamām lietām. Ar politisko kursu mēs saprotam labējāku vai kreisāku sociālekonomisko politiku.
Kāda bija līdzšinējā, 17 gadus dominējošā sociālekonomiskā politika? Labēja vai kreisa? Kā šī politika mainījās atkarībā no notikušo vēlēšanu rezultātiem? Vai kāds var pateikt, ka kādās no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām notika sociālekonomiskais pavērsiens pa labi vai kreisi? Jā, šodien daudzi apgalvo, ka šis dalījums “labējos” un “kreisajos” vairs neesot aktuāls, ka tagad esot citi laiki.
Varbūt, bet tomēr Spānijā, Francijā, Vācijā notiek asi, bieži vien bezkompromisa strīdi par ļoti daudziem, smagiem sociālpolitiskiem (īres griestu, sociālā nodrošinājuma, vides, klimata un citiem) jautājumiem, kamēr Latvijā galvenie jautājumi visās vēlēšanās ir bijuši - par/pret “krieviem”, “oligarhiem”, LGBT+ kustību, Stambulu un tamlīdzīgi. Vai kādreiz vēlēšanās ticis izskatīts kāds būtisks, piemēram, pensiju, nodokļu vai mājokļu pieejamības jautājums? Latvijā par šādiem jautājumiem nekad nav notikušas nopietnas politiskas diskusijas.
Kādu laiku pirms šīm Saeimas vēlēšanām dienas kārtībā parādījās pensiju otrā līmeņa izņemšanas jautājums, bet tas līdz īstajām priekšvēlēšanu cīņām no dienas kārtības pazuda kā nepietiekami relevants. Kāpēc?
Manuprāt, viena iemesla dēļ. Tie, kuriem šis jautājums patiesi bija svarīgs, un tādu bija ne mazums, vienkārši neticēja, ka partijas, kas to ir iekļāvušas savā priekšvēlēšanu solījumu paketē, šo savu apņemšanos izturēs līdz galam. Runa ir par to, ka tā partija, kas šo jautājumu liks kā galveno, par to arī stāvēs un kritīs līdz galam. Proti, ies valdībā tikai ar nosacījumu, ka tiek realizēts šis partijai nozīmīgais programmas punkts.
Šāda stingra politiskā pozīcija Latvijas politiskajā tradīcijā nepastāv. Tāpēc partiju “solījumi” vēlētājam iet gar ausīm, jo viņi zina, ka tie patiesībā neko nenozīmē.
Latvijas 35 gadu demokrātiskajā tradīcijā nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad kāda partija stingri stāvētu par kādu sociālpolitisku (ne ar personālijām saistītu) jautājumu un šis jautājums būtu izšķirošs, lai tā ietu vai neietu valdībā. Parasti ir otrādi. Ja aicina, tad jāiet, un visa tālākā “cīņa” ir tikai par krēslu skaitu un to izvietojumu. Ne par idejām un pozīcijām. Tāda skaitās politiskā “cīņa” tradicionālajā Latvijas politiskajā vidē.
Ir neliela cerība, ka šīs vēlēšanas, kurās AS ir ieguvis nebijušu vairākumu, varētu kaut kādā veidā izmainīt šo bēdīgo tradīciju. AS varētu stingri stāvēt savās pirmsvēlēšanu pozīcijās, nevis tās tagad mainīt atbilstoši reālajai situācijai.
Tādā veidā šīs AS uzvaras ilgtermiņa efekts būtu politiskā procesa būtiska pārveidošana. No cīņas par to, ko redzēsim sniedzam intervijas Briselē vai CNN ekrānos, uz cīņu par to, kādā sociālpolitiskā modelī dzīvosim. Kad reformas būs nevis populāras vai nepopulāras, bet gan atbilstošas vai neatbilstošas vēlēšanās uzvarējušās partijas programmai.
Tas, vai, skatoties mūsu valstsvīru/sievu intervijas ārvalstu medijos, mūsu sirdis pildīs lepnums vai kauns, bez šaubām, ir būtisks jautājums, bet ne tajā slēpjas demokrātijas jēga.
