Kad 3. oktobrī 20.00 tika paziņoti 15. Saeimas vēlēšanu pirmie āraptauju rezultāti, biju “Apvienotā saraksta” vēlēšanu rezultātu sagaidīšanas vietā restorānā/pasākumu zālē “Whitehouse”.
Pārliecinošo “Apvienotā saraksta” uzvaru - 35% balsu - klātesošie uztvēra negaidīti atturīgi. Gandrīz vai vēsi. Premjers un saraksta līderis Andris Kulbergs bez liela entuziasma aplaudēja apmēram tā, kā pieklājības pēc aplaudē teātrī pēc neizdevušās izrādes. Neskanēja nekādas ovācijas, nekādi sajūsmas kliedzieni un spiedzieni.
Pieļauju, ka premjers jau bija informēts par šiem rezultātiem, tāpēc tie viņam nebija liels pārsteigums, taču apbrīnojami vēsā vispārējā publikas reakcija, visticamāk, izskaidrojama ar to, ka uzvaras lielums sākotnēji netika aptverts. Visas aptaujas jau tāpat liecināja, ka AS uzvarēs un 25 mandāti viņiem tikpat kā kabatā, bet 35% vēlētāju balsu, kas, kā vēlāk izrādījās, deva 42 deputātu vietas Saeimā - tas bija tik liels pārsteigums visiem, ka to bija grūti tā uzreiz “sagremot”. Tāds ir mans izskaidrojums šai AS atturībai, jo pilnīgi visi, ar kuriem šajā vēlēšanu naktī iznāca parunāt, atzina tik pārliecinošas uzvaras negaidīto raksturu.
1993. gada rekords, kad “Latvijas ceļš” pirmajās atjaunotās neatkarīgās Latvijas Saeimas vēlēšanās ieguva 36 deputātu vietas, ir pārliecinoši pārsists. Lai arī AS ar šādu vairākumu var veidot koalīciju, kādu vien grib, realitātē arī nākamā koalīcija ir tikpat kā skaidra - tā ir AS kopā ar Nacionālo apvienību (NA). Abiem sarakstiem kopā ir 52 deputātu vietas. Jautājums vienīgi - ar vai bez “Jaunās vienotības” (JV) septiņām balsīm (kopā 59).
Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka, paņemot JV koalīcijā, Kulbergam būšot grūti “izstrēbt JV ievārītos mēslus”. Manuprāt, uzstādījums varētu būt tieši pretējs: paņemot JV koalīcijā, Kulbergam būtu vieglāk neko “nestrēbt”, jo šajos mēnešos, kopš Kulbergs jau vada valdību, nav vērojama nekāda degsme kaut ko īpaši “strēbt”. Runāt par “strēbšanu” - jā, bet ne darīt.
Runājot par vēlētāju izvēļu motivāciju, manuprāt, šoreiz panākumus guva tie, kuri varēja atļauties būt tādi, kādi viņi ir. Tie, kuriem nebija jāizliekas, nebija jācenšas izpatikt dažādām vēlētāju grupām. Kuri varēja būt tādi, kādus viņus grib redzēt paša partijas elektorāts.
Uzskatāms piemērs ir “Suverēnā vara/Jaunlatvieši”, kuras līderi atmeta jebkādu laipošanu, jebkādu lojalitātes tēlošanu un ar gluži vai neslēptu baudu klāstīja idejas, kuras parasti skaļi netiek izteiktas. Kuras lielai Latvijas iedzīvotāju daļai ir pilnībā nepieņemamas. Tas no elektorālā viedokļa atmaksājās, lai gan no politiskā diez vai, jo šis politiskais spēks būs tas, ar kuru AS noteikti neveidos koalīciju nekādos apstākļos.
Savukārt “Latvija pirmajā vietā” (LPV) deputāts Kristaps Krištopans, kurš savā frakcijā bija viens no aktīvākajiem, bieži uzstājās Saeimas tribīnē ar visnotaļ sakarīgām, loģiski argumentētam runām, kurš bija labās attiecībās ar citu frakciju deputātiem, tika izbalsots. Nevajag LPV vēlētājiem šāda tipa deputātus. Dodiet vairāk bļaurus, sulīgu apvainojumu meistarus.
Arī AS līderis Kulbergs neradīja iespaidu, ka cenšas kādam izpatikt un tēlo to, kas nemaz patiesībā nav. Pat viņa intelektuālā vienkāršība (pārgudrības netēlošana) sanāca dabiska un vēlētāju vairākumam simpātiska. Kulbergs vēlētāju paņēma ar to, ka radīja iespaidu - esmu tāds pats kā jūs un saprotu jūs. Esmu tikai maķenīt gudrāks, enerģiskāks un izveicīgāks (tāpēc arī esmu premjers). Bet atšķirībā no arogantajiem “bērnudārza audzinātājiem” tikai mazmazliet.
Objektivitātes labad jāatzīmē, ka arī MMN līderi necentās nevienam izpatikt, nebalstījās uz kaut kādu socioloģiju un acīmredzami runāja to, ko patiesībā domāja. Taču viņiem šis tiešums, šī atklātība nedeva gaidītos augļus. Kāpēc, mazliet vēlāk.
AS grandiozie (nebaidīsimies no šā vārda) panākumi visbiežāk tiek skaidroti ar vēlētāju vēlmi pēc pārmaiņām. To nevar noliegt, taču ir viens būtisks jautājums, uz kuru šajā sakarā parasti neatbild. Pareizāk sakot, šo jautājumu neuzdod. Runa ir par to, ko vēlētāji grib vairāk - politisko aktieru vai aktoru (kā nu kuram labāk tīk viņus saukt) nomaiņu vai politiskā kursa maiņu?
Tiek it kā pirmšķietami pieņemts, ka tas ir viens un tas pats. JV nomainot ar AS, nomainīsies arī politiskā kursa vektors. Un to arī gribot vēlētāji. Nebūšu tik pārliecināts. Ir maz šaubu, un vēlēšanu rezultāti to uzskatāmi apliecina, ka JV 17 gadu dominante sabiedrībai ir apnikusi. Šīs partijas premjera kandidāts Arvils Ašeradens pat nav ievēlēts Saeimā. Rīgas vēlēšanu apgabalā viņš palicis tikai ceturtais. Evika Siliņa ilgu laiku bija aiz strīpas trešā Vidzemes vēlēšanu apgabalā un tikai uz rīta pusi nostiprinājās otrajā pozīcijā, kas ļāva palikt Saeimā. Labākos rezultātus uzrādīja Baiba Braže, kas ir jaunpienācēja partijā.
Vai vēlētāji grib arī politiskā kursa maiņu? Droši vien kaut ko mainīt viņi grib, jo stāsti par Latvijas atpalicības palielināšanos ir dziļi iesakņojušies Latvijas publiskajā telpā. Tie jau tiek pieņemti kā aksiomas, lai gan statistikas dati to nepierāda (Latvijas un Igaunijas IKP izmaiņas kopš 2015. gada praktiski neatšķiras. Latvijai pat ir nedaudz labāki rādītāji). Tāpēc aicinājumi uz pārmaiņām atrod dzirdīgas ausis.
Taču ja vienā zālē sapulcinātu simt dažādu “pārmaiņu gaidītāju”, tad ātri atklātos, ka katrs gaida citādas pārmaiņas, un bieži vien tās pat būtu diametrāli pretējas. Jau pieminētā MMN piedāvāja radikālas, izteikti labējas ievirzes pārmaiņas, taču vēlētājiem šis piedāvājums nelikās diez cik pievilcīgs.
AS piedāvātās “pārmaiņas” bija daudz neskaidrākās, ideoloģiski vairāk izplūdušas un abstraktākas. AS ļāva vēlētājam katram pašam savā galvā “izdomāt” viņam vēlamās pārmaiņas un iedomāties, ka AS tieši tās arī realizēs. Šāda metode, kad politiskais spēks ļauj katram pašam izveidot par sevi iedomāto tēlu, ir nesusi milzīgus, nekad agrāk Latvijas politikā neredzētus panākumus.
Vienlaikus tas šajā politiskajā laukumā ieliek potenciālo bumbu ar laika degli. AS politiskā hegemonija viņiem vairs neļaus nevienu neizdošanos norakstīt uz to, ka kāds viņiem kaut ko nav ļāvis koalīcijas sadarbības līguma ietvaros. Ar 42 vietām Latvijas politiskajā sistēmā šis koalīcijas līgums būs tīrā formalitāte. Kā AS un Kulbergs teiks, tā arī būs. Mūžīgās frāzes: mēs jau gribējām, bet koalīcijas partneri bija pret un politiskās stabilitātes vārdā mums nācās iet uz kompromisiem, vairs nestrādās. Politiķiem tik ērtā frāze “politika ir kompromisu māksla” būs jāaizmirst.
Trakākais, ka arī pašā AS nav nekādas vienprātības par vēlamo valsts attīstības kursu. Šajā apvienībā pirms šīm vēlēšanām ieplūda ļoti daudzi dažādi domājoši cilvēki, kuru galvenais mērķis bija iekļūt Saeimā. Kamēr AS un Kulbergs ir uz viļņa, viņi visi aiz Kulberga muguras jūtas kā aiz klints aizvējā. Pagaidām viņi visi teiks un darīs to, ko AS vadība vai Kulbergs teiks, taču pēc tik grandiozas uzvaras noturēt šo augsto sabiedrības uzticības latiņu nebūs viegli. Kā mēdz teikt zolītes spēlētāji, pēc zoles nāk krišana.
Atceroties jau folklorizējušos izteikumu par Latvijas politiskās šķiras sadalījumu nosacītajos “zolītes spēlētājos” un “kordziedātājos”, jāatzīst, ka, neatkarīgi no tā, vai pats Kulbergs šo kāršu spēli spēlē vai nē, šajās vēlēšanās pārliecinoši uzvarējuši ir “zolītes spēlētāji”.
Šajā gadījumā tas pat varbūt labāk, jo latviešu politiskajā mitoloģijā par “zolītes spēlētājiem” tiek dēvēti “praktiskās demokrātijas” cienītāji - izteikti racionāli, pragmatiski, uz rezultātu un saimniecisku labumu orientēti cilvēki. Tas ļauj cerēt, ka atsevišķi ideoloģiski doktrinēti cilvēki AS rindās tiks neitralizēti un “ideoloģiskās tīrības” vārdā nenotiks kārtējā braukšana grāvī. Līdz ar to “kritiens pēc zoles” varētu arī izpalikt.
