Kaut arī esmu rakstījis, ka pēc tik pārliecinošas “Apvienotā saraksta” (AS) uzvaras 15. Saeimas vēlēšanās koalīcijas veidošana kļūst otršķirīga, tai tomēr ir zināma politiska nozīmē. Īpaši ilgtermiņā, jo nekad nevar zināt, kā pavērsīsies notikumi nākotnē.
Politikā, tāpat kā jebkurā citā lietā, šodienas lēmumi var pavisam drīz visai negaidīti atbalsoties. Šobrīd uz Latvijas politiskās skatuves esošie to zina labāk nekā jebkuri citi, jo diez vai AS (lasi: Kulbergam) būtu tik milzīgi panākumi vēlēšanās, ja šā gada maijā “Jaunā vienotība” (JV) nebūtu gāzusi pati savu valdību. Var diskutēt, kas tad īsti šo valdību gāza, bet vienu gan ir grūti noliegt - JV maijā “pārkombinējās”. Ko viņi bija plānojuši, tam vairs nav nozīmes, jo kas bijis, tas bijis.
Kulberga panākumi nav vienīgās šī neveiksmīgās “kombinācijas” sekas. Tagad JV stratēģi paši savus vājos Saeimas vēlēšanu rezultātus skaidro arī ieiešanu Kulberga vadītajā valdībā. Viņuprāt, labāk būtu bijis no šīs valdības distancēties un uzreiz aiziet “konstruktīvā” opozīcijā. Kā būtu, ja būtu, neanalizēsim, bet šos gadījumus pieminējām vienīgi kā ilustrācijas tam, ka jebkuram šodienas lēmumam būs sekas rīt.
Tieši no šī aspekta jāskatās uz iespējamo koalīcijas veidošanu. Vispirms - kādi ir varianti? Uzreiz no jebkādām kombinācijām izslēgsim “Suverēno varu/Jaunlatviešus” (SV/J), jo viņi jau pirms vēlēšanām paši sevi no nopietna politiskā procesa izslēdza, nekautrējoties paužot tādus uzskatus, kādi lielākajai Latvijas pilsoņu daļai ir absolūti nepieņemami. Tāpat izslēgsim variantus, kuros “Progresīvie” (PRO) un JV iet kopā ar “Latvija pirmajā vietā” (LPV), jo viņi jau pateikuši, ka kopā neies.
Līdz ar to paliek šādi varianti: AS + Nacionālā apvienība (NA) = 51 balss; AS + NA + JV = 58; AS + “Latvija pirmajā vietā” (LPV) = 58; AS + NA + LPV = 68; AS + PRO = 51; AS + PRO + JV = 58; AS + JV = 48; AS viena pati = 41 balss.
Īsā atbilde uz šo variantu izvērtējumu ir: tā kā arī Kulbergs ir izteicies skeptiski par LPV ņemšanu koalīcijā, tad reālākais variants šobrīd izskatās: AS + NA ar vai bez JV. Nevar izslēgt arī variantu, kurā AS veido valdību viena pati, ar LPV atbalstu, pašai valdībā neejot. Šāds politiskais modelis pēdējos gadus bija Zviedrijā, kur konservatīvā Ulfa Kristersona valdība turējās uz galēji labējās “Zviedrijas demokrāti” balsīm, pašai šai partijai valdībā neieejot.
Ja ķeramies pie garāka šo variantu izvērtējuma, tad vispirms paskatīsimies, ko katra partija iegūst un ko zaudē katrā no šiem variantiem. Visvienkāršākā ir LPV situācija. Šī politiskā partija ilgstoši cieš no zināmas “rezervētas” izolācijas. Tā netiek pilnībā izslēgta no “spēles” kā SV/J, bet tiek turēta tālākajā rezervē.
LPV stipri alkst atgriezties uz laukuma un šīs atgriešanās dēļ būtu gatavi gandrīz uz jebko, lai tikai viņus atkal ņemtu “pulciņā”. No šī aspekta LPV būtu AS izdevīgs, pakļāvīgs partneris, ar vismazākajām pretenzijām, par spīti lielākajam mandātu skaitam starp pārējām partijām. Vismaz sākumā, un te arī parādās lielākās bažas - sākumā LPV būs pielaidīgs spēks, kas visā piebalsos Kulbergam, bet kas notiks, kad šī partija iedzīvosies pilnvērtīga koalīcijas partnera lomā? To grūti pateikt.
Taču vislielākās iebildes pret koalīcijas veidošanu ar LPV varētu nākt no pašu AS deputātu un biedru vidus. Atcerēsimies Zatlera Reformu partijas likteni. Tikai runas vien par “Saskaņas” ņemšanu koalīcijā faktiski sairdināja šo politisko veidojumu. LPV varbūt nav gluži “Saskaņa”, bet koalīcija ar LPV lielai daļai vēlētāju varētu ne pārāk iet pie sirds. Lai arī vēlēšanas jau garām un ar elektorātu it kā var vairs nerēķināties, nostāties pret savu vēlētāju nav politiski tālredzīgi.
Lai šāda koalīcija neizskatītos pārāk prokrieviska, to varētu atšķaidīt, paņemot koalīcijā kā atsvaru arī NA. Tāda labēji konservatīvā koalīcija - AS + LPV + NA, opozīcijā atstājot JV un PRO. Nav šaubu, ka daudziem šāda labējā koalīcija būtu gandrīz vai senu sapņu iemiesojums - koalīcija bez nīstajiem “sorosiešiem”. Kad tas pēdējo reizi bijis? Cita lieta, kā uz to skatītos NA.
Ar NA viss ir pavisam vienkārši. NA koalīcija ar AS izskatās visloģiskākā un dabiskākā. Gandrīz vai pašsaprotama. Nevarētu būt iebildumu ne no vienas puses. Grūti pat iedomāties, kādas varētu būt NA pretenzijas, kuras AS uztvertu kā ultimatīvas, lai būtu spiesti izvēlēties citu partneri. Arī uz NA šī brīža prioritārajām ministrijām - iekšlietu, kultūras, izglītības - AS nav īpaši uzlikušas aci. Līdz ar to šis tandēms, kam jau ir pašreizējās Saeimas sadarbības pieredze, ir visticamākais.
Ja runājam par PRO iespējam iekļauties AS valdībā, tad tās, manuprāt, ir vismazākās. Turklāt šajā gadījumā nevis kaut kādu polittehnoloģisku apsvērumu dēļ, bet gan patiesu ideoloģisku atšķirību dēļ. Ja jau viens no redzamākajiem AS ideologiem saskata “komunistus” pat mēreni liberālos centristos, tad PRO šajā pasaules redzējumā ir īstenticīgie marksisti, maoisti un trockisti vienā flakonā.
Vissarežģītākais jautājums ir: ko darīt ar JV vai arī ko darīs JV? Sāksim ar pirmo jautājumu: ko darīt ar JV? Ņemt vai neņemt koalīcijā? Tā kā JV simbolizē pēdējo 17 gadu politisko vidi, bet AS 41 balss Saeimā simbolizē tieši pretējo - pārmaiņas, tas loģiski būtu šīs pārmaiņas realizēt bez tiem, kas “visu to ievārīja”. Saeimas matemātika un AS pārliecinošā dominance to ļauj samērā viegli izdarīt. Pat stāsti par 51 balss vairākuma (AS + NA) trauslo raksturu šajā gadījumā neskan pārliecinoši.
Visi pārmaiņu sludinātāji vienā balsī sauc: jādzen JV prom. Ar zināmo mietu. Tad kāpēc joprojām tiek nopietni apsvērta iespēja veidot koalīciju ar šīs partijas septiņām balsīm, kas faktiski neko neizšķir?
Iemesls, kāpēc AS varētu gribēt atstāt JV koalīcijā, ir pagalam prozaisks. Kulbergs ar komandu, pirmos piecus mēnešus vadot valdību, pārliecinājās, ka tā dēvētās reformas nemaz tik viegli nav veicamas. Reālajā dzīvē viss nav tik vienkārši, kā publicējot ierakstus sociālajos tīklos.
Otram galvā neielīdīsi, bet rodas iespaids, ka Kulbergs un viņa komanda ir nedaudz nobijušies no tās milzīgās atbildības, kura viņiem gluži negaidīti ir uzvēlusies uz galvas. Rodas iespaids, ka viņi labprāt padalītos ar šo atbildību. Turklāt tieši ar vakardienas “pieaugušajiem istabā”. Tāpēc izskatās, ka AS ir pat ieinteresēts paņemt JV “kompānijā”.
Šajā neparastajā situācijā neviennozīmīga ir arī JV pozīcija un intereses. Uzreiz jānodala partijas intereses no atsevišķu biedru un ar partiju saistīto saimniecisko struktūru interesēm. Skaidrs, ka, teiksim, Baiba Braže gribētu turpināt darbu ārlietu ministres amatā un to pašu gribētu Arvils Ašeradens, kurš ir nākamais aiz ievēlēto deputātu strīpas, ja Braže aiziet uz valdību. Līdzīgas personiskas dabas intereses var būt arī virknei citu JV biedru.
No partejiskā viedokļa JV situācija ir divdomīga. Ne vienmēr atrašanās valdībā ir stratēģiski izdevīga. Un otrādi. JV jau maijā, uzsākot intrigu ar aizsardzības ministra Andra Sprūda nomaiņu ar Raivi Melni, stipri “apdedzinājās”. Sekojošā ieiešana Kulberga valdībā arī tiek pretrunīgi vērtēta. Vieni domā, ka tā bija kļūda, citi rausta plecus neziņā.
Tagad atkal JV ir ļoti riskantas izšķiršanās priekšā. Es lieliski atceros 2009. gada 12. martu, kad pēc Ivara Godmaņa valdības krišanas un Valda Dombrovska valdības apstiprināšanas Ainārs Šlesers Saeimā smiedamies klāstīja: “lai jau viņi (“Jaunais laiks” & Co) ņem varu. Paskatīsimies, ko viņi darīs pēc pusgada, kad būs jāgriež budžets. Redzēsim, kāds tad būs viņu reitings.” Šlesers kopš tā laika vairs pie varas nav ticis.
Pat ja JV šodienas politiķi šo 2009. gada epizodi ir aizmirsuši, tā no viņu zemapziņas nav izravējama. Vienreiz varu izlaižot pilnībā no rokām, var to vairs neatgūt. Īpaši Latvijas politiskajā sistēmā, kur valda politiskās dominances cikli - “Latvijas ceļš”, Tautas partija, “Vienotība”. Noejot no skatuves, var uz tās vairs neatgriezties.
No otras puses, piedalīties valdībā, kurā totāli dominē AS, arī ir stipri apšaubāmi. Ja Kulbergam izdosies, tad tāpat visi lauri tiks viņam, bet ja viss beigsies ar jukām, kašķiem un izgāšanos, tad varbūt labāk pastāvēt malā un teikt: nu, mēs jau teicām...
Tiesa, pat ja Kulbergam nesanāks, tad, iespējams, labāk būtu atrasties turpat blakus un kritiskā brīdī, kad Kulbergs paklups, steidzīgi pārķert vadības grožus, kas bieži vien ir vieglāk, esot valdībā, nevis atrodoties opozīcijā. Te gan jāsaka pilnīgi droši, ka tagad vērtēt - kā būs labāk - ir tīrā zīlēšana kafijas biezumos, jo nekad nevar zināt, kā viss sagriezīsies.
Līdz ar to politiķiem priekšā grūts mēnesis, kura laikā būs jāizrēķina - kā labāk. Visticamāk, atbildes uz šo jautājumu līdz 3. novembrim vēl var vairākkārt pamainīties. Ja vien Kulberga komandā jau viss nav izlemts. Cieti un galīgi.
