Trampa rīkojums atcelt Krievijas naftas produktu importa aizliegumu un aicinājumi nomainīt Ukrainas prezidentu iezīmē jaunu pavērsienu ASV – Krievijas un ASV – Ukrainas attiecībās. Tramps tikai pirms dažām nedēļām parakstīja likumu par tā sauktajām senatora Lindsija Grema “elles sankcijām”, kas deva ASV prezidentam plašas pilnvaras noteikt jaunus ierobežojumus Krievijai un tās enerģētikas nozarei. Tā vietā tagad tiek darīts pilnīgi pretējais.
Rodas vairāki jautājumi: kādi ir Trampa rīcības motīvi? Ko viņš grib panākt? Vai tas nozīmē Latvijai, Eiropai, Ukrainai? Ko par to saka Latvijas politiskā vadība, un visbeidzot, kādas ir Trampa iespējas panākt kara izbeigšanu vai vismaz tā aktivitātes samazināšanos? Mēģināsim rast uz šiem jautājumiem atbildes.
Trampa pēdējā laika aktivitātes parasti tiek traktētas kā izmisīgi mēģinājumi glābt Republikāņu partiju no iespējamās sagrāves 3. novembra ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanās. Tiek prognozēts, ka republikāņi gandrīz noteikti zaudēs vairākumu Pārstāvju palātā (tā tiek pārvēlēta pilnībā) un, iespējams, arī Senātā (varbūtība ir aptuveni 50:50; aptauju rezultāti svārstās). (tur tiek pārvēlēta trešdaļa senatoru).
Viens no svarīgiem vēlēšanu jautājumiem ir degvielas cenas, kuras pēdējā pusgadā ASV ir ievērojami cēlušās. Iekavās piebildīsim, ka šīs cenas ASV tradicionāli ir bijušas samērā zemas, jo ASV degvielas akcīze ir ievērojami zemāka nekā ES. Taču šie sīkumi ASV vēlētājus neinteresē. Viņi un vienlaikus arī Tramps redz, ka īpaši strauji cēlušās dīzeļdegvielas cenas, kuras ir ārkārtīgi būtiskas tālbraucējiem šoferiem un fermeriem. Tas ir, Trampa elektorālajam kodolam.
Tā kā šīs degvielas cenas kāpa līdz ar naftas cenas pieaugumu, kuru ievadīja šā gada 28. februārī Trampa uzsāktā ASV operācija pret Irānu “Vērienīgais niknums” (Epic fury), tad bija nepieciešams kaut kā šo cenu kāpumu atkabināt no Trampa darbības.
Šim nolūkam Tramps jau agrāk sāka uzdot Ukrainas triecienus pa Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām kā galveno cenu kāpuma iemeslu, lai gan degvielas cenu noteicošais faktors ir jēlnaftas cenas pasaules tirgos, kuras naftas pārstrādes uzņēmumu darbs nekādi neietekmē. Jāatzīmē, ka arī pašas ASV ir vienas no lielākajām dīzeļdegvielas eksportētājām un nekāds “dīzeļa” deficīts ASV Ukrainas dēļ nedraud.
“Tā kā konfliktam ar Irānu nav redzamas beigas, Tramps piektdien, pēc vienošanās ar Putinu, kā degvielas cenu risinājumu prezentēja Krievijas dīzeļdegvielas piegādes ASV un pasaules tirgiem,” raksta “The Wall Street Journal” (WSJ) un piebilst: “Enerģētikas eksperti gan norāda, ka, ja arī līgums tiks īstenots, tas varētu nākt par labu Kremļa kasei, taču, visticamāk, nesniegs būtisku atvieglojumu globālajiem enerģētikas tirgiem.”
Pret Trampu un republikāņu partiju samērā labvēlīgais WSJ arī citē divpartiju senatoru grupas (republikāņi Sjūzena Kolinsa no Menas, Līza Murkovska no Aļaskas, Džons Kērtiss no Jūtas un Toms Tiliss no Ziemeļkarolīnas, kā arī demokrāti Džīna Šīna no Ņūhempšīras, Rons Vaidens no Oregonas un Ričards Blūmentāls no Konektikutas) paziņojumu: “ASV nevajadzētu palīdzēt Putinam, pametot viņam finansiālu glābšanas riņķi, kamēr Krievija turpina nogalināt Ukrainas civiliedzīvotājus.”
Senatori norāda, ka saskaņā ar Kongresā 2022. gadā pieņemto likumu Baltais nams nemaz nevar tā vienpusēji šo Krievijas enerģijas importa aizliegumu atcelt. Lai to izdarītu, ASV prezidentam ir jākonsultējas ar Kongresu un jāiesniedz sava lēmuma pamatojums, kas nav izdarīts. Baltais nams šīs pretenzijas līdz šim nav komentējis.
Tāpēc šobrīd nav skaidrības par to, vai šī Trampa un Putina vienošanās vispār stāsies spēkā. Tam gan diez vai būs būtiska ekonomiska ietekme, jo šīs vienošanās ekonomiskā starpvalstu komponente ir salīdzinoši niecīga. Novembrī tiek solītas 500 000 tonnas dīzeļdegvielas, kas ir nepilns vienas dienas ASV patēriņš. Kopumā Tramps sola, ka Krievija varētu pasaules tirgū piegādāt trīs miljonus tonnu dīzeļdegvielas.
Ne velti kā salīdzinoši niecīgu nosaucu starpvalstu ekonomisko komponenti. Taču to pašu nevar teikt par atsevišķu personu ekonomiskajām interesēm. Runa ir par tādiem Trampam tuviem cilvēkiem kā Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners. Daudzi analītiķi tieši Trampa ģimenes un viņa biznesa draugu intereses liek kā primārās šajā Trampa un Putina arvien grūtāk noslēpjamā, jāatzīstas, nedaudz dīvainajā, maigi sakot, “mīlā”.
Rūpes par republikāņu partijas izredzēm gaidāmajās vēlēšanās šo analītiķu skatījumā ir svarīgas, bet tikai otršķirīgas. Paši kongresmeņi, kuru labā Tramps it kā iet uz šo tuvību ar Putinu, par šo Trampa “lāča pakalpojumu” nekādu sajūsmu, kā jau minēju, neizrāda. Kongresmenis Braiens Ficpatriks, republikānis no Pensilvānijas, kurš kandidē asi konkurējošā vēlēšanu apgabalā Filadelfijas priekšpilsētā, paziņojis, ka piespiedīšot republikāņu kontrolēto Pārstāvju palātu bloķēt “jebkādus Krievijas naftas pirkumus”.
Citu senatoru, republikāni no Luiziānas Džonu Kenediju citē “The Washington Post”: “Putins nekad nebūs mūsu draugs. [Mūsu] Prezidents it kā dara visu iespējamo, lai samazinātu dīzeļdegvielas cenas, bet viņš zina, kas samazinās dīzeļdegvielas cenas. Beigas karam Irānā.”
Lai gan šis Trampa un ASV ārpolitiskais kūlenis ir it kā saistīts ar gaidāmajām vēlēšanām ASV, jāsaka, ka ASV iekšpolitiskajā dzīvē tas sacēlis krietni mazāku vētru nekā pasaules politisko diskusiju laukumos, kur skanēja nerimstošas apsūdzības nodevībā, bezprincipialitātē, ciniskā aprēķinā. Eļļu ugunī ielēja Trampa izteikumi, ka “Zelenskis šo karu varēja atrisināt daudzas reizes - daudzas, daudzas reizes. Bet viņš izvēlējās to nedarīt”. Punktu pielika Trampa piebilde: “Es domāju, ka ir pienācis laiks Ukrainai iegūt jaunu prezidentu.”
Lai atbildētu uz jautājumu, kādi ir Trampa motīvi šādiem izteikumiem, jāatbild uz nākamo jautājumu: ko viņš vēlas panākt? Ir grūti nepiekrist senatoram Džonam Kenedijam, kurš precīzi norāda: ja grib samazināt dīzeļdegvielas cenas, tad ir jābeidz karš Irānā. Ukrainai ar “dīzeļa” cenām nav nekāda sakara.
Tātad dīzeļdegvielas cenas nav galvenais. Galvenais ir “draudzība” ar Maskavu un lieli daudzu miljardu darījumi, ar kādiem Trampu vilina Putins (Vitkofu un Kušneru Kirils Dmitrijevs). Krievijas naftas giganta “Lukoil” ārvalstu aktīvi ir tikai viens no tādiem žibuļiem, kurus ierīt Trampu aicina Putins, runājot ar “stabilo ģēniju” čekistu skolā uztrenētā medainā balstiņā.
Pat ja Trampa ģimenei un viņa draugiem par kaut ko arī izdosies ar Kremļa saimnieku vienoties, tad tas vēl nenozīmē, ka šiem darboņiem izdosies kaut ko likumīgu un paliekošu noslēgt. Kas notiks pēc tam, kad Tramps zaudēs varu un pret viņu un viņa “draugu” darbībām sāksies nebeidzami tiesas procesi, šajā rakstā neaplūkosim. Tāpat kā jautājumu, vai Tramps vispār ir gatavs atdot varu.
Lai saprastu, kas var un kas nevar izdoties Trampam un cik efektīva varētu būt Trampa “jaunā” politika Krievijas - Ukrainas kara jautājumā, ir vērts aplūkot, kā Trampa vienošanos ar Putinu atspoguļo Krievijas propagandas kanāli.
Tie šo abu līderu “mīlu” atspoguļo kā mūsdienu Krievijā pierasts - pēc strādnieku-zemnieku modes. Vienkārši un skaidri, bez inteliģences “puķītēm”. Proti, bez aplinkiem tiek norādīts, kurš šajā pārī tiek ņemts “priekšā”. Protams, ka Tramps, par kuru neviena atzinīga vārda. Labākajā gadījumā Tramps tiek rādīts kā padumjš āksts, kuru Putins veikli tin ap pirkstu.
Pazīstamais Vašingtonas pievārtē dzīvojošais krievu žurnālists Staņislavs Kučers retoriski jautā: vai tiešām Trampa apkārtnē nav neviena, kurš viņam noliktu priekšā iztulkotus izvilkumus par to, kā viņu apņirdz un izsmej Krievijas proputinskie mediji. Tas, ka krievu valodu Rietumos tikpat kā neviens nezina, ir lielākais Putina Krievijas glābiņš. Ja Rietumu politiķi varētu paklausīties Maskavas propagandas kanālus pa tiešo, bez tulkojuma, viņi, visticamāk, citādāk skatītos uz Krievijas politiskajām aktivitātēm.
Pagaidām no Krievijas puses nav redzamas ne mazākās pazīmes, ka Kremlis būtu gatavs iet kaut pussolīti pretī un samazināt karadarbības aktivitātes līmeni. Laikraksts “Financial Times” raksta, ka vairāki avoti ziņojuši, ka ASV administrācijas darbinieki zvanījuši uz Kijivu, Briseli un citām Eiropas valstu galvaspilsētām un draudējuši pārtraukt izlūkdatu apmaiņu un ieroču pārdošanu.
Taču arī tas šobrīd ir vairāk blefs nekā nopietni draudi. Tramps ASV prezidenta amatā ir jau gandrīz divus gadus. Pa šo laiku Ukraina un ES ir sapratušas, ka uz ASV vairs īsti paļauties nevar. ASV ir “sadarbības partneris” visai nosacīti. Īpaši pēc ASV aizsardzības stratēģijas publicēšanas pērnā gada 5. decembrī.
Saskaņā ar šo dokumentu, ES militārajā jomā jāpaļaujas uz pašu spēkiem. Vienīgi kodolieroču jomā ES paliek zem ASV “lietussarga”. Līdz ar to Ukraina un ES jau ir sagatavojušās pilnīgai ASV aiziešanai no Ukrainas.
Tajā pašā laikā diez vai tas notiks, jo Ukraina šobrīd ir galvenais jaunāko militāro tehnoloģiju izmēģinājuma poligons. Citiem vārdiem, ja tu neesi Ukrainas kara darbības zonā, tad tu neesi militārajā rūpniecībā un ieroču tirdzniecības apritē. Lai ko mēs domātu par Trampu, viņam būtu grūti kļūt par Putina tiešu sabiedroto kara laukā, pat ja viņš to patiesi gribētu. ASV sabiedrība to vienkārši nesaprastu.
Kāda ir Latvijas pozīcija? Šis ir tas retais gadījums, kad arī “nekāda” pozīcija patiesībā ir pozīcija. Proti, Latvijas pozīcija ir tāda, ka izliekamies, ka neko par Trampa plāniem neesam dzirdējuši. Tā it kā nav mūsu darīšana. Mums ir sava ar ES un NATO saskaņota pozīcija Krievijas, Putina un kara Ukrainā jautājumā. Ja Trampa administrācijai ir sava īpašā pozīcija, tad ne jau Latvija būs tā, kas kaut ko ASV aizrādīs vai pārmetīs.
Pasaules politikā katra suverēnā valsts var rīkoties kā grib starptautisko tiesību ietvaros. Ja ASV grib atcelt kādas pašu noteiktās sankcijas, tad mēs tur neko daudz ietekmēt nevaram. Ko tu stipram padarīsi, bet tas nenozīmē, ka mums būtu kādam jālēkā pakaļ.
