Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa intervijā publiski paudusi, ka Latvijā būtu jāizvērtē atdeve no iepriekš īstenotās kapitāla pieauguma nodokļa likmes palielināšanas.
Atgādināsim, ka 2025. gada 1. janvārī Latvijā stājās spēkā nodokļu sistēmas izmaiņas, kas būtiski skāra arī kapitāla pieauguma nodokļa likmi - tā tika paaugstināta no 20% līdz 25,5%. LTRK vadītājas bažas par pašu likmes lielumu ir pilnīgi pamatotas no ekonomiskās loģikas viedokļa. 25,5% Latvijas apstākļos ir nesamērīgi augsta likme, kas mazina cilvēku jau tā niecīgo motivāciju legāli investēt vietējā ekonomikā un attīstīt uzkrājumu kultūru. Tā vietā, lai nauda strādātu reālajā tautsaimniecībā, augstais nodoklis stimulē kapitāla aizplūšanu uz labvēlīgākām jurisdikcijām vai pelēko zonu.
Vienlaikus Zariņa atgādināja par iepriekšējo vienošanos ar valdību: nodokļu sistēmai vismaz trīs gadus jāsaglabā stabilitāte, ļaujot ieviestajām izmaiņām iedzīvoties. “Mēs līdzīgi vēlētos vienoties ar nākamo valdību, ka mēs nodokļu sistēmu neraustām raustīšanas pēc,” savu redzējumu formulēja LTRK vadītāja.
No vienas puses, aicinājums “neraustīt nodokļus” ir saprotams un atbalstāms. Turklāt vēlēšanās uzvarējušā “Apvienotā saraksta” programmā ir ierakstīti ļoti līdzīgi principi par stabilitāti un prognozējamību. Taču tieši te arī parādās tā Latvijas politiskās sistēmas nepilnība, par kuru būtu biežāk jārunā.
Laika gaitā pie mums ir izveidojusies kārtība, kurā vēlēšanās tiek ievēlēti politiķi, bet politiku viņi nosaka visai ierobežotā apjomā. Esošajā modelī politiskā vara ir tikai viens no daudzajiem sarunu procesa dalībniekiem, kad katrs solis tiek saskaņots garā kompromisu virknē. Tā vietā, lai vēlētāji ar savu balsi noteiktu skaidru valsts virzību atbilstoši partiju priekšvēlēšanu programmām, lēmumi tiek “mīcīti” un “stumdīti” neskaitāmu “sadarbības padomju” kabinetos. Pirms valdība pieņem kādus būtiskus lēmumus, tie vispirms mēnešiem un pat gadiem iet cauri Nacionālajai trīspusējās sadarbības padomei, visdažādākajām asociācijām, konfederācijām, kamerām, aliansēm un arodbiedrībām.
Tas ir it kā demokrātiski un visu pušu intereses ievērojoši, bet patiesībā tas minimizē pašu vēlēšanu nozīmi un, galvenais, jēgu. Faktiski vēlēšanas tiek pārvērstas nevis par politiskā kursa noteikšanas instrumentu, bet gan par personāliju tikšanu vai netikšanu Saeimā. Viss tas, kas rakstīts partiju programmās, kļūst otršķirīgs. Nav brīnums, ka vēlētāji maz interesējas par partiju programmām un daudz lielāku uzmanību pievērš personībām, kas ir sarakstos (kas gan nav nekas slikts).
Atgriežoties pie LTRK vadītājas aicinājuma: Katrīna Zariņa runā par kapitāla pieauguma nodokli un rosina to rūpīgi izvērtēt nākotnē. It kā jau viss pareizi, bet šis izvērtējums taču jau ir noticis! Un tas nav noticis šaurā “ekspertu” lokā, bet gan visplašākajā, visdemokrātiskākajā iespējamajā sabiedrības aptaujā - Saeimas vēlēšanās.
Vēlēšanās uzvarējušā “Apvienotā saraksta” programmā melns uz balta ir fiksēts skaidrs un nepārprotams uzdevums: samazināt kapitāla pieauguma nodokļa likmi līdz 17%. Šis politiskais spēks ir guvis vēlētāju uzticību un mandātu rīkoties. Viss, kas atlicis valdībai, ir bez liekas vilcināšanās šo vēlētājiem doto solījumu ieviest dzīvē. Kas šeit vēl papildus būtu “jāvērtē” vai mēnešiem jāsaskaņo, ja Latvijas pilsoņi savu vērtējumu jau ir noformulējuši pie balsošanas urnām?
Ar to nevēlos mest ēnu uz LTRK un tās vadītāju. Vienkārši būtu mazliet jāpamaina retorika. Burtiski dažas dienas pēc vēlēšanām nevajadzētu runāt par vēlamajām politiski saimnieciskajām izmaiņām tā, it kā vēlēšanas būtu atsevišķi, bet valsts politika atsevišķi. Vēlēšanas vēlētājiem, bet valsts politika jau pieminētajām padomēm, konfederācijām, kamerām, biedrībām un citām struktūrām.
Tas attiecas ne tikai uz LTRK, bet pilnīgi uz visām struktūrām, kuras pretendē kaut ko pārstāvēt. Jebkura struktūra patiešām kaut ko pārstāv, bet jebkura no tām nevar pārstāvniecības apjomā līdzināties politiskajām partijām.
Šajā brīdī daudzi var pamatoti iebilst - ko tad mūsu partijas īsti pārstāv? Vai tos pārsimt biedrus, kuri ar pierunāšanu jādabū uz kongresiem, lai nodrošinātu kvorumu? Ironija ir vietā. Taču šī partiju vājuma un atsvešinātības cēlonis ir tieši tas pats: gadiem ilgi piekoptā prakse ignorēt demokrātijas pamatprincipus. Ja partiju programmas ir maznozīmīgi vēlmju saraksti, kuri pēc vēlēšanām tiek iegrūsti dziļākajās atvilktnēs, un tālāko lēmumu pieņemšanu nosaka dažādas situatīvas intereses bezgalīgos “saskaņošanas procesos”, tad arī pašām partijām zūd jēga strādāt pie jēgpilnas ideoloģiskās platformas un uz tās bāzes pulcēt biedrus.
Kad divas dienas pēc vēlēšanām ietekmīgas uzņēmēju organizācijas vadītāja runā par nodokļu likmēm un pat nepiemin uzvarējušā politiskā spēka programmā melns uz balta ierakstīto konkrēto skaitli - 17%, tas liecina par šīs programmas (niecīgo) svaru politisko lēmumu pieņemšanas gaitā.
Ja mēs vēlamies atbildīgu, prognozējamu un rīcībspējīgu valsti, tad būtu fundamentāli jāpārskata visu iesaistīto pušu - politiķu, vēlētāju un sabiedrisko organizāciju - attieksme pret vēlēšanu institūtu. Demokrātijā tieši vēlēšanu iznākumam ir jābūt izšķirošajam, kas nosaka valsts politisko un ekonomisko kursu, nevis nebeidzamām konsultācijām un saskaņošanām, kurās vēlētāju griba tiek pamazām izšķīdināta.
