Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sagaidāmi un pašsaprotami valdības sastādīšanu (tieši šāds darbības vārds tiek minēts Satversmē) uzticējis jau esošajam premjerministram, Saeimas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušā politiskā spēka “Apvienotais saraksts” (AS) līderim Andrim Kulbergam.
Pagaidām, līdz 3. novembrim, darbosies pašreizējā Kulberga valdība. Līdz ar to Kulbergam ir gandrīz mēnesis laika, lai ne tikai veidotu jauno koalīciju un jauno valdību, bet arī lai sagatavotu savu politisko spēku izšķirošajam ekonomiskajam uzrāvienam.
Te, protams, atsevišķi piekasīgi skeptiķi var uzdot precizējošu jautājumu - par kādu politisko spēku ir runa? Galu galā, AS ir vairāku partiju un pat biedrību apvienojums. Pats AS līderis un jaunās valdības veidotājs Andris Kulbergs vispār nav nevienas partijas biedrs. Tas viņu kaut kādā mērā pielīdzina Andrim Šķēlem 1995. gada decembrī, kad par premjerministru tika ievēlēts bezpartejiskais Šķēle. Tiesa, ar to arī līdzības beidzas, jo atšķirībā no bezpartejiskā un vēlēšanu procesu neizgājušā Šķēles Kulbergs ne tikai piedalījās vēlēšanās, bet bija arī galvenais sava saraksta vilcējs.
Taču tas nemaina lietas būtību. AS ir visai samudžināts konglomerāts. Ja sadalām ievēlētos AS deputātus pa partijām, tad visvairāk pārstāvēta ir Latvijas Reģionu apvienība - ar 18 biedriem, tad Latvijas Zaļā partija - ar 13 biedriem, Liepājas partija - ar 3 biedriem un viens deputāts no partijas “Izaugsme”. Seši AS deputāti ir bezpartejiskie un pārstāv Ulda Pīlēna dibināto biedrību “Latvijas restarts”.
Taču atgriezīsimies pie gatavošanās izšķirošajam uzrāvienam, kuru Latvijas sabiedrība gaida jau ilgus gadus kā mazi bērni Ziemassvētku vecīti. Ir jāsagatavo pēdējie priekšdarbi plānotajām reformām pirms to ieviešanas drīz pēc 3. novembra.
Jāsaka, kā ir. Runājot par reformām, ir ļoti grūti atturēties šo vārdu nelikt pēdiņās, jo par reformām, tāpat kā par uzrāvienu, tiek runāts gadiem, bet kādas īsti būs šīs gaidāmās reformas, lielas skaidrības nemaz nav.
Patiesībā ir vēl trakāk. AS programmā par šīm reformām tiek runāts vienīgi vispārīgā, vēlamības izteiksmē. AS programma drīzāk ir vēlamo sasniegumu saraksts, nevis rīcības plāns, kā šos sasniegumus panākt. Mēnesis, kas Kulbergam un AS ir dots, ir pietiekami ilgs laiks, lai atbilstoši šai AS programmai izstrādātu detalizētu šo reformu praktiskās realizācijas plānu.
Jebkurā citā situācijā mēnesis būtu šim uzdevumam acīmredzami nepietiekams laiks, bet šoreiz situācija ir unikāla. Kulbergam un viņa padomniekiem šis reformu plāns ne ar vienu nav jāsaskaņo. Ne ar politiskajiem partneriem, ne ar ierēdņiem, ne ar valsts sekretāriem, kas sevi jau sen kā redz neaizstājamu visziņu lomā, ne arī ar dažādām sabiedriskām organizācijām. Kā Kulbergs un viņa tuvākie domubiedri pie galda nolems, tā arī būs.
Tā tas viss izskatās teorijā. Skaidrs, ka būs dažnedažādi lobisti, dažādi “draugi” un “draugu draugi”, kuri šajās reformās gribēs iekļaut savas intereses vai tieši otrādi - savas intereses atstāt ārpus reformām un tā tālāk. Taču tā ir tikai gaidāmās “izrādes” pirmā daļa. Otrā būs vēl interesantāka un nopietnāka. Proti, šo reformu pavadošo likumdošanas normu “izdzīšana” caur Saeimu.
Varētu likties, kas gan var būt vienkāršāks, ja tavā rīcībā ir 41 deputātu balss un arī jebkura cita partija ir gatava tev pieslieties. Problēma ir tā, ka visi šie “draugi” un “draugu draugi”, kas reformas gribētu pagriezt sev vēlamā virzienā, neatraduši dzirdīgas ausis premjerministra apkārtnē, neatstāsies. Viņi meklēs “draugus” parlamentā.
41 deputātu lielā komanda, visticamāk, būs mīļi draudzīga un vienota vienīgi kopējā AS frakcijas bildē, ko uzņems jaunā Saeimas sasaukuma pirmajā dienā. Agri vai vēlu tā sašķelsies atsevišķās grupiņās un grupējumos. Tāpēc ārkārtīgi svarīga būs AS frakcijas vadītāja izvēle. Viņam būs jāpilda tā loma, kuru ASV Kongresā dēvē par “whip” (pātaga) un kuram būs jānodrošina frakcijas vienots balsojums.
Teorētiski šādu vienotu balsojumu it kā nav grūti nodrošināt, jo deputātam, zaudējot frakciju, būtiski pasliktinās darba apstākļi. Uz citu frakciju viņš pāriet nevar un bez frakcijas paliek kā bez mājām, bez iepriekšējas piekļuves iekšējām informatīvajām plūsmām (dokumentu aprites). Taču, par spīti tam, katrā sasaukumā ir daļa deputātu, kuri aiziet (vai tiek izmesti) no frakcijas un kļūst neatkarīgi deputāti.
AS 41 deputāta frakcijai dažu deputātu aiziešana nebūtu liela bēda. Patiesībā citām frakcijām no AS būtu jābaidās vairāk nekā otrādi, jo “pārbēdzēji” drīzāk pārbēgtu pie viņiem, nevis no viņiem. Briesmas vairāk varētu draudēt no citas puses.
Tik lielām, no dažādām partijām un biedrībām kopā salipinātām struktūrām piemīt tendence visai viegli sašķelties vai pat vienkārši izjukt, kā tas savulaik gadījās ar Zatlera Reformu partiju. Vēsturiski tuvāks piemērs ir “KPV LV”, bet šajā gadījumā tas nav tik atbilstošs, jo nevar Kulbergu salīdzināt ar Kaimiņu un Gobzemu. Tie tomēr ir būtiski atšķirīgi lielumi. Zatlera gadījumā līdzība jau ir daudz lielāka.
Zatlera fantāzijas par tankiem, kuri vienīgie varot kļūt par šķērsli koalīcijas veidošanai ar “Saskaņu”, bija pietiekamas, lai iniciētu viņa paša vārdā nosauktās partijas sairumu. Šobrīd gan neizskatās, ka Kulbergs varētu “izspert” kaut ko tikpat neapdomīgu un plašākai sabiedrībai nepieņemamu, bet kādus zemūdens akmeņus slēpj šī 41 deputātu lielā frakcija un ko slēpj Kulberga tuvāko padomnieku komanda, šodien neviens pateikt nevar. Tāpat nekad nevar prognozēt, vai kādus brīnumus neizdzirdēsim no paša Kulberga. To brīdi, kad uzkāpj uz banāna mizas, neviens nejūt, bet kad jau sāk krist, tad jau ir par vēlu.
Darbs ar komandu, ar frakciju šajā situācijā būs, kā teiktu klasiķis, arhisvarīgs. Tāpēc runas par to, ar ko AS ies kopā koalīcijā, kļūst otršķirīgas. Svarīgākās kļūs savstarpējās attiecības ar varas centriem pašā AS iekšienē. Turklāt runa nav tik daudz par atsevišķām šīs politiskās apvienības partijām, cik par atsevišķiem strāvojumiem, atsevišķām politikām, ideoloģijām un, jāatzīst, arī atsevišķām saimnieciskām interesēm.
Šobrīd tur ne viens vien domā, ka “nu tagad esam zirgā” un tagad varēsim “lielās lietas bīdīt”. Ar to domājot ne tik daudz politiskās reformas, cik tīri saimnieciskus projektus. No grandiozajām, daudzu miljardu iespējām, kas paveras, spīd acis un izspiežas sviedru lāsītes uz pieres. Sabalansēt visas šīs intereses, iespējas un politikas būs ārkārtīgi grūts uzdevums. Tāpēc šobrīd svarīgākais - AS vidū atrast cilvēku, kas ar šo uzdevumu tiks galā. Kā? Tas jau ir cits interesants stāsts.
