Ārlietu ministres Baibas Bražes paziņojums, ka viņa esot uzsākusi “procesu par vēl viena Krievijas pilsoņa ielikšanu Latvijas “persona non grata” sarakstā”, it kā noslēdza to dīvaino “futbola” spēli, kuru īsi pirms Saeimas vēlēšanām bija uzsākuši iekšlietu ministrs Jānis Dombrava ar ārlietu ministri Baibu Braži.
Runa ir par Dombravas un Bražes savstarpējiem pārmetumiem par to, kuram būtu pienākums panākt pazīstamā Krievijas propagandista Leonīda Ragozina izraidīšanu no Latvijas. Atgādināsim, ka Ragozins jau kopš 2014. gada ir apmeties Latvijā un viņam šeit ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja.
Braže ar pirkstu rādīja uz iekšlietu ministru, kura pārraudzībā ir šo uzturēšanās atļauju izsniegšana, savukārt Dombrava “bumbu” atspēlēja atpakaļ Bražei, norādot, ka tieši viņai ir tiesības ikvienu ielikt nevēlamo personu sarakstā, kas ir ātrs un efektīvs paņēmiens, iepretim uzturēšanās atļaujas anulēšanai, kur var saskarties ar ilgstošiem tiesas procesiem visās instancēs.
Pirms pieskarties Ragozina “daiļradei” un iemesliem, kāpēc izvirzījies jautājums par viņa nevēlamību Latvijā, atbildēšu uz iespējamo pārmetumu, kāpēc žurnālists Ragozins jau virsrakstā apsaukāts par propagandistu.
Tāpēc, ka šodien Krievijā ikviena kaut cik publiska persona, kura atļaujas vienalga kurā pasaules malā kaut ar pušplēstu vārdu pateikt ko tādu, ko varētu traktēt kā Kremļa kritiku, tiek nekavējoties iekļauta “ārvalstu aģentu” sarakstā. Tajā ir pat tādi Putina slavinātāji kā bēdīgi slavenais “politologs” Sergejs Markovs.
Ja piektajā kara gadā žurnālists, kurš apraksta Krievijas politiku, situāciju Krievijas - Ukrainas karā, dzīvo Rietumos, brīvi runā un raksta, ko vien grib, bet joprojām nav iekļauts šajā “ārvalstu aģentu” sarakstā, tad rodas pamatotas aizdomas - vai tikai viņš nav Kremļa propagandas izplatītājs. Atliek ieskatīties viņa publikācijās, lai pārliecinātos - tieši tā, aizdomas apstiprinājušās.
Latvijā Ragozins ieguva plašāku popularitāti, kad 2019. gadā kopā ar mūsu “Re:Baltic” autori Sanitu Jembergu publicēja rakstu sēriju “Intermarium” par “nacistiem” Ukrainas Bruņoto spēku vienībā “Azov” un viņu saistību ar latviešu “nacistiem” no Nacionālās apvienības.
Starptautiskais Krievijas propagandu atmaskojošais atvērtā koda izlūkošanas (OSINT) resurss “InformNapalm” šo “Re:Baltic” publikāciju raksturo šādi: “Tas ir apmelojošs raksts (kuram ir daudz pazīmju, ka tas ir Krievijas izlūkdienestu propagandas produkts), kas pelnījis īpašu uzmanību tā ārkārtīgi antilatviskā un antiukrainiskā rakstura dēļ.
Šajā “izmeklējošās žurnālistikas” paraugā Ragozins izsaka tālejošus apgalvojumus par “attiecībām” starp Latvijas Nacionālo apvienību un Ukrainas “neonacistiem”. Visticamāk, šīs publikācijas mērķis bija sēt neuzticību un bloķēt starpvalstu attiecības starp Ukrainu un Latviju, kā arī citām Baltijas valstīm, kā arī kavēt kopīgus reģionālās attīstības projektus, tostarp “Intermarium”, kas Maskavai īpaši nepatīk. Šī publikācija sagatavoja augsni Krievijas specoperācijai, kad 2019. gada 17. decembrī ievērojamākais Krievijas propagandas rupors “Sputnik”, atsaucoties uz Ragozina tā saukto izmeklēšanas ziņojumu, publicēja savu Krievijas izlūkdienestu sagatavoto destruktīvo ziņojumu, lai ietekmētu ASV valdību un sabiedrību.”
Dažādu “nacistu” atmaskošana bija Ragozina sens “jājamzirdziņš”, līdz kuram viņš allaž nonāca, rakstot vienalga par ko. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī Ragozina “žurnālistikas” profils nedaudz mainījās. Viņš aiz “objektivitātes” izkārtnes sāka agresora un upura vainas vienādošanu (popularizējot stāstus “abi labi”, tas ir, abi vienādi riebekļi) un Krievijas netiešu attaisnošanu (Rietumi vainīgi, jo nesaprata Krievijas “sāpi”).
2022.gadā pēc Ragozina dalības LTV7 raidījumā par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kurā viņš atkārtoja šo “neviennozīmības” stāstu ar Krievijas/Ukrainas dalīto vainu, toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks vērsās pie mediju uzraugiem, Ragozinu nodēvējot par “iespējamu Krievijas ietekmes aģentu”. Ministra ieskatā Ragozins pilnīgi nepārprotami atskaņojis Krievijas propagandas vēstījumus. Toreiz Pabrikam vienotā frontē par “vārda brīvības” ierobežošanu uzbruka daļa Latvijas redzamāko žurnālistu ar Anitu Braunu un Nelliju Ločmeli priekšgalā.
Prasības dabūt Ragozinu prom no Latvijas no dažādām pusēm skanēja regulāri, bet Latvijas varas iestādes ilgstoši izlikās, ka Ragozins ir tāds pats no Krievijas atbraucis žurnālists kā visi citi un vēršanās pret viņu ne pārāk smuki izskatītos Eiropas liberāļu acīs.
Pat tad, kad Ragozins bez liekas kautrības sāka bīdīt Kremļa propagandas stāstu par to, ka Ukraina izmantojot Baltijas valstu gaisa telpu, lai uzbruktu Krievijai (Ustjlugas ostai), Latvijas varas struktūras izlikās to neredzam, lai gan jau tad viņš bija no Latvijas jāpadzen. Tas, ka tik ilgi ar Ragozinu mūsu dienesti “auklējās”, nedara tiem godu.
Pēdējais piliens Latvijas pacietības kausā bija viņa raidieraksti, kuros viņš apgalvoja ka Krievijas veiktie raķešu un dronu masveida triecieni pa Ukrainas civilajiem objektiem esot vai nu neapzināti (nejauši) trāpījumi, vai arī ukraiņu pašu pretgaisa aizsardzības raķešu trāpījumi. Tāpat viņš atkārtoja jau iepriekš izteiktos pārmetumus Rietumiem, ka tie nepamatoti slikti izturējušies pret Krieviju, to nevajadzīgi pazemojot, un izdarījuši stratēģisku kļūdu, paplašinot NATO uz austrumiem līdz Krievijas robežai. Ja Latvijā patvērumu ieguvis Krievijas pilsonis sāk pārmest NATO, ka šī organizācija savā pulkā uzņēmusi Latviju, tad skaidrs, ka šādam pilsonim Latvijas valstī nav vietas.
Par Ragozina lietu jārunā arī tāpēc, ka viņa prokremliskie uzskati jau gadiem nebija nekāds noslēpums un par tiem regulāri tika runāts, taču Latvijas žurnālistikas “sorosiskais” spārns Ragozinu aizstāvēja kā “savējo”, kā “pareizo”. Tagad latviešu žurnālistikā, par laimi, vairs nav Ragozina “vārda brīvības” (lasi: Krievijas propagandas stāstu) aizstāvju. Diemžēl tālāk uz rietumiem tādu, kuri neatšķir žurnālistiku no Kremļa pasaku stāstīšanas, netrūkst. Viņi turpina jaukt vārda brīvību ar brīvību nesodīti melot.
Taču pat ja sekojam visaugstākajiem vārda brīvības standartiem un ļaujam ikvienam brīvi runāt, ko katrs grib, tad tas vēl nenozīmē, ka Latvijai ir pienākums šādam propagandistam/pasaku stāstītājam, ārvalsts pilsonim dot patstāvīgās uzturēšanās atļauju.
Lai Ragozins brauc uz savām mājām vai kur citur un tur runā, ko vien grib. Latvijai, tāpat kā jebkurai valstij, ir pilnas tiesības jebkuru ārvalsts pilsoni pasludināt savā valstī par nevēlamu - “persona non grata”, bez nepieciešamības kaut ko sīkāk paskaidrot.
Tāpat nevar neņemt vērā, ka Latvija nemitīgi saskaras ar dažādām provokācijām, dažādiem hibrīdkara elementiem no Krievijas un tās satelītvalsts Baltkrievijas puses. Provokācijas uz robežas notiek gandrīz vai ik dienas. Krievija turpina pilna mēroga karu Ukrainā un nemitīgi draud citiem kaimiņiem, tai skaitā Latvijai. Līdz ar to mēs nevaram uzskatīt Krieviju par mums neitrālu valsti, kura realizē savu politiku un mums gar to nav nekādas daļas. Diemžēl tā skar mūs tieši un nepastarpināti. Turklāt apdraudoši.
Šādā situācijā mēs nevaram uztvert Krievijas pilsoņa, pat ja viņš sevi dēvē par žurnālistu, publiski pausto atbalstu Krievijas oficiālajai politikai kā “vārda brīvības” izpausmi, ar kuru demokrātiskā sabiedrībā jāsamierinās, pat ja tā mums nepatīk.
Var labi saprast Bražes un Dombravas nevēlēšanos “ķēpāties” ar Ragozinu. Latvijai un Bražei personiski jau nākas saņemt asus pārmetumus no tās publikas, kura vienmēr un visur redz tikai savas tiesības, un, šīs tiesības vicinot kā karogu virs galvas, viņi aizstāv dažādus neliešus, kuri paši par jebkurām tiesībām tikai pasmejas.
Tajā pašā laikā arī Rietumu pasaulē netrūkst to (tādu pat ir vairākums), kas neslēpti aplaudē Latvijas lēmumam (pagaidām gan vēl nepieņemtam, bet procesā esošam) un uzskata, ka Latvija rāda priekšzīmi, kā izturēties pret Maskavas propagandistiem, kas žurnālista vārdu nelietīgi izmanto, lai ar to aizsegtos, izplatot Kremļa stāstus.
Nobeigumā neliels izvilkums no pazīstamā žurnālista, blogera Maikla Naki ieraksta: “Atsevišķi gribas paust atbalstu Baibai Bražei, jo viņa šobrīd tviterī saņem milzīgu daudzumu apvainojumu, galvenokārt no krieviem un amerikāņiem. Jo Baltijas valstu iedzīvotājiem - un jo īpaši Latvijas iedzīvotājiem, kurus Baiba pārstāv - nav nekādu šaubu par to, vai Latvijai vajadzētu piešķirt uzturēšanās tiesības savā teritorijā cilvēkam, kurš izplata Putina naratīvus un atklāti melo par Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu un Eiropu.
Kad Krievija ir tavs kaimiņš, kas nepārtraukti vicina kodolieroču rungu, rīko sabotāžas aktus un izstrādā plānus, kā iebrukt tavā valstī, tad nerodas jautājums: vai tavai valdībai vajadzētu izsniegt uzturēšanās atļauju cilvēkam, kurš izplata prokrievisku propagandu savai auditorijai.
Baiba, kā pienākas atbildīgai amatpersonai, rūpējas par saviem pilsoņiem un valsts drošību, stingri ievērojot likuma burtu. Jo valsts lēmums par to, vai atļaut ārzemniekam ieceļot un uzturēties savā teritorijā, nekādā veidā neaizskar vārda brīvības principus. Runa nav par kriminālu vai jebkādu citu vajāšanu par izteiktajiem vārdiem.
Runa ir par to, vai valstij ir pienākums piešķirt tiesības uzturēties savā teritorijā ārzemniekiem, kuri nepiekrīt tās vērtībām, principiem un izplata agresora uzskatus.”
