Partija “Mēs mainām noteikumus” (MMN) šā brīža Latvijā nevarēja neizveidoties. Vienalga ar kādu nosaukumu, vienalga ar kādiem līderiem, bet politisko procesu loģika lika šādam spēkam ar tā galveno vēstījumu – par pārmaiņām – parādīties zem Latvijas politiskā debess juma.
Tiesa, kārtis krita tā, ka šis trumpja dūzis - “par pārmaiņām” - tika “iedalīts” citam politiskajam spēkam, kurš ar “šīm kārtīm” guva pārliecinošāko politisko uzvaru Latvijas Saeimas vēlēšanu vēsturē. Acīmredzot MMN vēl nebija gatava, pareizāk sakot, vēl nebija nobriedusi šāda vēsturiska uzdevuma veikšanai.
Tomēr MMN minimālā programma ir izpildīta - ir iegūts pietiekami liels skaits vēlētāju balsu (3,43%), lai saņemtu valsts finansējumu partijas uzturēšanai, tās stiprināšanai un homogēna tēla veidošanai, jo pagaidām MMN vēl ir visai amorfs un izplūdis veidojums.
Šeit jāsaka daži vārdi gan par šo izplūdušo tēlu, gan arī par politisko partiju finansēšanu no valsts budžeta. Sāksim ar otro.
Lai arī es pats savulaik iebildu pret Saeimas balsojumu par šāda finansējuma piešķiršanu toreiz jau Saeimā esošajām partijām (tātad pašiem sev), pats princips, manuprāt, ir tikai atzīstams. Pieklājīgs valsts finansējums partijām palīdz veidot stabilu politisko ekosistēmu, kas savukārt ļauj Latvijas valstij iegūt jēgpilnu, strukturētu demokrātiskās pārvaldes mehānismu. No izmaksu viedokļa tas uz kopējā tautsaimniecības fona tikpat kā neko nemaksā.
Ļaujot politiskajai sistēmai attīstīties pašplūsmā, līdz šim mēs neko izcilu neredzējām. Ne velti vēlēšanās uzvarēja “pārmaiņu trubadūri”, kuru galvenā ideja bija nomainīt valdošo politisko šķiru, kura acīmredzami ir “aizsēdējusies”. Lai arī jaunais partiju finansēšanas modelis vēl nekādu īpašu partiju kvalitātes pieaugumu līdz šim nav parādījis, ir cerības, ka tas notiks, šim modelim attīstoties un iegūstot jēgpilnākas aprises.
Ja runājam par MMN tēlu, tad šajās vēlēšanās to veidoja trīs “pīlāri” - vēlēšanu sistēmas maiņa, pārmaiņas kā tādas un libertārisms jeb “dabiskās attīstības” ideja. Libertiānisma pamatā ir pārliecība, ka visam pasaulē, tai skaitā politiskajai sistēmai, jāveidojas pašai no sevis dabiskās attīstības ceļā. Tā kā šādā pasaulē izdzīvo stiprākais, tad labākos rezultātus var iegūt, ļaujot dabas vai sociālajai stihijai netraucēti visu noteikt, bez iejaukšanās no valsts puses. Izejot no šīs idejas, MMN pašsaprotami iestājas pret valsts finansējumu partijām un sola šo finansējumu izbeigt, kad nonāks pie varas.
Taču pagaidām MMN vēl nav pie varas, un šis finansējums viņiem dod iespēju sagatavoties, lai uz nākamajām vēlēšanām varētu iet jau krietni strukturētāki un mērķtiecīgāki nekā uz nule kā aizvadītajām vēlēšanām, kur MMN darbībā bija jaušams zināms haotiskums un vienotas stratēģijas trūkums.
Šajās dienās partijas dibinātājs, līderis un redzamākā seja - režisors Alvis Hermanis - publicēja paziņojumu:
“Ar šo daru zināmu, ka atkāpjos no partijas “Mēs mainām noteikumus” vadītāja pienākumiem un turpmāk būšu tikai ierindas biedrs. Apzinos, ka savu mērķi - pārliecināt sabiedrību par noteikumu maiņu - neesmu spējis sasniegt un izpildīt, un tāpēc šī atbildība tālāk jāuzņemas kādam citam. Par to lai lemj MMN partijas biedri. No savas puses varu tikai ieteikt tālāk šo posteni uzticēt Jāzepam Baško, kurš, manuprāt, ir vienīgais, kurš mācētu turpināt iesākto. Jāzeps ir idejiskais - gudrs un godīgs cilvēks, neatlaidīgs un principiāls, aicinu arī citus viņu atbalstīt.”
Šāds notikumu pavērsiens bija gaidāms un no partijas tālākās attīstības viedokļa varbūt pat vēlams. Tāpat kā ne katrs izcils sportists var kļūt par izcilu treneri, tā arī ne katrs izcils režisors var kļūt par izcilu politiķi. Politikā tomēr ir vajadzīgas nedaudz citas rakstura īpašības.
Te tomēr nepieciešamas dažas piezīmes. Hermanis raksta: “savu mērķi - pārliecināt sabiedrību par noteikumu maiņu - neesmu spējis sasniegt un izpildīt”. Manuprāt, šis viņa apgalvojums ir nedaudz strīdīgs.
Tas, ka premjerministra Andra Kulberga vadītais “Apvienotais saraksts” (AS) ieguva 41 vietu Saeimā, savā ziņā ir arī Hermaņa sasniegums. AS arī gāja ar pārmaiņu lozungu. Varbūt ne tik izteiktu kā MMN, bet, balsojot par AS, vēlētāji nenoliedzami balsoja par pārmaiņām.
Var pat teikt, ka MMN nepaveicās. Evikas Siliņas valdības krišana piecus mēnešus pirms vēlēšanām krietni iegrieza MMN. Varam tikai minēt, kā viss saliktos, ja Siliņas valdība nebūtu kritusi un turpinātu vilkt savu veģetatīvo pastāvēšanu līdz pat 3. oktobrim, bet AS šīs veģetēšanas fonā turpinātu rībināt opozīcijas bungas, kuras daudziem vēlētājiem skan kā tukšu mucu fona troksnis.
MMN šo politisko rokāžu rezultātā zaudēja savu galveno trumpi - pārmaiņu piedāvājumu, bet abi pārējie “pīlāri” - vēlēšanu sistēmas maiņa un libertariānisms - vēlētājiem nešķita tik pievilcīgi. Vienlaikus jāatzīst, ka MMN demonstrē pat negaidītu politisko briedumu, vismaz ārēji neizrādot pārāk lielu politisko greizsirdību par to, ka viņu “pārmaiņu” ideju laikus pārtvēra AS un to izmantoja par visiem 100%.
MMN biedri varētu iebilst, ka MMN galvenā ideja jau nebija kaut kādas abstraktas “pārmaiņas”. Tā bija gluži konkrēta ideja par vēlēšanu sistēmas maiņu. Uz to var atbildēt īsi: vēlēšanu rezultāti rāda, ka šī ideja vēlētājiem nav gājusi pie sirds. Iespējams, ka daudziem nebūtu nekas pretī MMN piedāvātajai vēlēšanu sistēmai, bet kopumā šai idejai nebija tādas vilkmes, kas MMN pārnestu pāri 5% barjerai.
Arī trešais MMN pīlārs - libertariānisms - neatrada pārāk daudz dzirdīgu vēlētāju ausu. Šim aspektam varētu būt ļoti nozīmīga loma partijas tālākajā attīstībā, jo šī ideja ir īpaši tuva Hermaņa nosauktajam vēlamajam partijas līderības pēctecim - Jāzepam Baško. Viņš šajā partijā ir viens no dedzīgākajiem šīs idejas popularizētājiem.
Runa ir par valsts minimālu iejaukšanos sabiedriskajā dzīvē un šīs sabiedrības maksimālu pašorganizēšanos. Atbilstoši šai idejai valstij nav jāatbalsta (finansiāli) visādi tur teātri, sporta pasākumi, veselības aprūpe, izglītība un gandrīz viss pārējais. Cilvēkiem pašiem jāfinansē tas, ko viņi grib. Valsts varbūt (par to vēl jādomā) var finansēt aizsardzību, iekšējo drošību (policiju) un vēl šo to, bet viss pārējais - uz pašu cilvēku pleciem. Katram pašam jādomā par savu un savu bērnu izglītību, medicīnisko aprūpi, pulciņiem, koriem un tā tālāk.
Šī ideja nav nedz jauna, nedz oriģināla. Tās aizstāvji un popularizētāji ir sastopami visā pasaulē un dažviet pat sēž parlamentos. Arī ASV Kongresā ir vairāki libertārieši (Rends Pols, Tomass Masijs un citi), kuri regulāri uzvar savu vēlēšanu apgabalu vēlēšanās. Taču arī šai idejai Latvijā nav tādas vilkmes, uz kādu bija cerējuši MMN līderi.
Taču nav tik svarīgi, uz ko viņi bija vai nebija cerējuši. Svarīgāk, vai šī libertariāniskā ideja būs pietiekami pievilcīga Latvijas vēlētājiem, lai viņi nākamajās vēlēšanās par to būtu gatavi balsot.
Var piekrist, ka uz šīm vēlēšanām šis libertariānisma jautājums nebija pietiekami precīzi formulēts partijas programmā un neguva informatīvo plašumu. Nav šaubu, ka ar Baško mērķtiecību, neatlaidību un darba spējām šis programmas punkts jau tuvākajā nākotnē tiks noslīpēts un arvien vairāk virzīts kā centrālais.
Te gan parādās cits jautājums - ko par to teiks vēlētāji? Lai gan vispirms uz šo jautājumu būs jāatbild partijas biedriem, jo nav teikts, ka visi MMN biedri un tie, kuri ir gatavi šajā politiskajā spēkā aktīvi darboties, ir tikpat lieli libertariānisma piekritēji kā Baško.
Lai arī aizvadītajās Saeimas vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izcīnīja AS, tas vēl nenozīmē, ka viss - nosacītās partijas “par pārmaiņām” niša ir aizņemta uz mūžīgiem laikiem. Nav izslēgts, ka pēc četriem gadiem šis lozungs atkal būs aktuāls un tad jau nostabilizējusies un nopietnu politisko veidolu ieguvusī partija “Mēs mainām noteikumus” ar šo vai citu nosaukumu varēs pretendēt ne tikai uz ledlauža lomu (kā šajās vēlēšanās), bet arī uz līnijkuģa lomu (ko šoreiz izpildīja AS).
