Pagājušā gada oktobrī režisors Alvis Hermanis, uzņēmējs Armands Broks, politiķis Didzis Šmits, mācītājs Pēteris Sproģis un ekonomists Guntars Vītols paziņoja, ka tiekot dibināta jauna politiskā kustība “Bez partijām”. Šīs kustības galvenais mērķis bija panākt vēlēšanu sistēmas maiņu un pāreju no partiju sarakstiem uz individuālu kandidātu ievēlēšanu.
Šo piecu cilvēku tālākie politiskie ceļi gan aizgāja katrs uz savu pusi, bet pašu vēlēšanu sistēmas maiņas ideju pārņēma jaundibinātā partija “Mēs mainām noteikumus” (MMN), kurā galveno organizatorisko lomu sāka spēlēt uzņēmējs un sabiedriskais aktīvists Jāzeps Baško. MMN rezultāts 15. Saeimas vēlēšanās vērtējams kā viduvējs. 5% barjeru MMN saraksts nepārvarēja, toties pārvarēja 2% atzīmi, kas ļauj partijai saņemt valsts budžeta finansējumu un nākamos četrus gadus uzturēt savu politisko aktivitāti.
Taču gribu runāt nevis par MMN, bet gan par vēlēšanu sistēmas maiņu. Jau pašā sākumā, kad vēl darbojās kustība “Bez partijām”, politiskie apskatnieki šai politiskajai kustībai prognozēja samērā lielu vilkmi. Lai arī šīs vilkmes pamatā bija režisora Hermaņa personība, viņa augstā atpazīstamība un nenoliedzama autoritāte noteiktās sabiedrības grupās, arī pašai idejai par vēlēšanu sistēmas maiņu bija pietiekama politiskā jauda.
Tomēr vēlākie notikumi parādīja, ka Īrijas modelis, kuru kā paraugu lika priekšā MMN aktīvisti, Latvijas sabiedrībā “neaizgāja”. Teikšu pat vairāk. Cilvēkiem, kas paši nav lieli politiskie aktīvisti, šis modelis bija ne tikai grūti saprotams, bet arī vienkārši neinteresants. Var jau teikt: kas tas par argumentu - neinteresants, bet politikā bez interesantuma, bez atraktivitātes nekas nenotiek. Ikvienai lietai, lai tā aizietu, jābūt kādai odziņai.
MMN vēlēšanu sistēmas maiņas sarakstam vienīgā odziņa bija šī saraksta līderis - Alvis Hermanis, bet ar to izrādījās par maz. Rezultātā MMN saraksts dabūja tik balsu, cik dabūja.
Vai relatīvā MMN neveiksme nozīmē, ka idejas par Latvijas vēlēšanu sistēmas maiņu ir jānoraksta? Nekādā gadījumā. Taču varbūt var paskatīties arī citos virzienos, ne tikai par “maināmajiem sarakstiem” un Īrijas modeli.
Nupat ar milzīgu politisko troksni nogranda Kongresa vidustermiņa vēlēšanas ASV. ASV ne bez pamata tiek uzskatīta par demokrātijas citadeli. Tās dažādo varas atzaru, tā dēvētā svaru un atsvaru sistēma (checks and balances) tiek uzskatīta par paraugu visām citām demokrātiskajām sistēmām.
2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps. Uzreiz pēc nonākšanas Baltajā namā, nākamā gada 20. janvārī, Tramps izvērsa gluži vulkānisku darbību, un likās: viss. Viņš šo vairāk nekā divsimt gadu kalpojušo “svaru un atsvaru” sistēmu aizslaucīs “podā” un varu vairs nevienam neatdos.
Lai arī Tramps vēl no Baltā nama nekur tālu nav aizgājis, pēc nupat 3. novembrī notikušajām vēlēšanām viņa iespējas ar nagiem un zobiem ieķerties Ovālā kabineta krēslos ir ievērojami sarukušas. Varas atzaru sistēma, izslavētais “checks and balances” princips tomēr strādā.
Kāpēc, runājot par mūsu vēlēšanu sistēmas iespējamo maiņu, pieminu ASV vēlēšanas? Tāpēc, ka šīs vēlēšanas parādīja, kāpēc ASV nostrādāja šis “checks and balances” princips. Tieši šīs vēlēšanas, kurās tika pārvēlēta visa Kongresa Pārstāvju palāta un trešdaļa Senāta, ļāva vēlētājiem pastarpināti caur Kongresa locekļu izvēli izteikt savu attieksmi pret esošā prezidenta politisko kursu un piekoriģēt vai pat piebremzēt to politiku, kura vēlētājus vairs neapmierināja.
Lai arī tā ir tīrā spekulācija, iespējams, ka jautājums par demokrātijas noturību, par šo “svaru/atsvaru” principu skanētu jau pavisam citādi, ja visus četrus gadus nekas netraucētu Trampam turpināt varas koncentrēšanu savās rokās. Šīs vidustermiņa vēlēšanas praksē izrādījās efektīvs varas uzurpēšanas novēršanas mehānisms.
Šis ASV Kongresa vēlēšanu piemērs rāda, ka arī mums Latvijā, runājot par vēlēšanu sistēmas maiņu, jādomā ne tikai par veidu, kādā ievēlēt savus priekšstāvjus, bet arī par termiņu, uz kādu viņus ievēlēt. Varbūt jāiet nevis nosacītais “bez partijām” ceļš, bet gan “biežāku vēlēšanu” ceļš. Lai laikus varētu labot vēlēšanās pieļautās kļūdas un šīs kļūdas būtu mazāk sāpīgas. Līdzīgi kā ASV, kur nupat notika Trampa politikas korekcija.
Parasti īsi vēlēšanu cikli tiek kritizēti, jo neļaujot politiķiem darboties ilgtermiņā. Jo īsāks politiskais cikls, jo vairāk politiķi esot vērsti uz īstermiņa panākumiem un mazāk domājot par stratēģiskiem, ilgtermiņa jautājumiem. Tā vismaz tiek uzskatīts.
Iespējams, ka tā arī ir, taču nav jau obligāti jāsaīsina deputātu ievēlēšanas termiņš. Jau pieminētajās ASV faktiski ir trīs dažāda ilguma politiskie cikli. Senāts tiek ievēlēts uz sešiem gadiem (ik pēc diviem gadiem tiek pārvēlēta viena trešdaļa), prezidents uz četriem, bet Pārstāvju palātas locekļi uz diviem. Rezultātā iegūstam gan garo politisko ciklu (Senāts), gan vidējo, ierasto (prezidents) un īso (Pārstāvju palāta).
Tā kā Latvijā vēlē tikai vienas palātas parlamentu, tad biežākas vēlēšanas, vienlaikus nesaīsinot pašu deputātu pārstāvniecības termiņu, būtu iespējamas, ja netiktu pārvēlēti visi deputāti. Kā ASV Senātā. Teiksim, reizi divos gados tiktu pārvēlēta puse Saeimas deputātu. Deputātus tāpat ievēlētu uz četriem gadiem, bet katru reizi tikai 50 deputātus.
Jāpiekrīt, ka īstenot šādas pārmaiņas, kad 100 deputāti jau sēž Saeimā un neko mainīt negrib, nebūtu viegli kaut vai tehniski, bet mans mērķis bija par šo jautājumu vismaz sākt runāt, jo teikt, ka mūsu parlamentārā sistēma ir ideāla un tur neko ne tikai nedrīkst, bet arī nevajag mainīt, manuprāt, nebūtu īsti pareizi.
Vienmēr var šo politiskās pārstāvniecības mehānismu uzlabot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka partijas “Bez partijām” sākotnējais vēlēšanu sistēmas maiņas piedāvājums sabiedrībā tika uzņemts ar samērā lielu entuziasmu. Tas liecina, ka Latvijas vēlēšanu sistēmas uzlabošanai ir perspektīvas.
Lasi arī: