“Es vēlējos iziet no sava kabineta, jo man bija bail atrasties vienā telpā ar Andreju Judinu,” savā iesniegumā Saeimas administrācijai un Valsts policijai raksta Saeimas darbiniece, kura pēc “atrašanās vienā telpā ar Andreju Judinu” bija spiesta izsaukt Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi.
Atmiņā uzaust režisora Rona Hovarda filma “Izpirkums”, kuras fināla epizodē Mela Gibsona tēlotais miljardieris uzklausa policistu un gatavojas viņam piešķirt solīto naudas balvu par viņa nolaupītā mazgadīgā dēla izglābšanu. Patiesībā šo nolaupīšanu šis policists pats bija organizējis un tajā piedalījies. Nolaupīšanā cietušais dēls otrā istabā, izdzirdot un pazīstot policista/bandīta balsi, no bailēm un satraukuma apčurājas, ko redz Gibsons un saprot, ka glābējs nemaz nav glābējs, bet gan varmāka.
Saeimas darbiniecei “atrašanās vienā telpā ar Andreju Judinu” radījusi aptuveni tādas pašas emocijas kā nolaupītajam dēlam, izdzirdot nolaupītāja balsi. Tādas, ka bijis jāizsauc “ātrie”.
Kas īsti notika? Saeimas darbinieces un viņas vīra iesniegumos rakstīts, ka otrdien, 13. oktobrī, pēc Saeimas Juridiskās komisijas sēdes Judins ienācis viņas kabinetā, kur viņa tobrīd atradusies viena, un sācis ar viņu runāt nedraudzīgā tonī. Sieviete vēlējusies iziet no kabineta, jo baidījusies palikt vienā telpā ar deputātu. Judins to viņai nav ļāvis, ar roku turot durvis. “Man bija sajūta, ka viņš varētu pielietot fizisku spēku, ja es vērtu durvis vaļā, kas man radīja bailes par savu drošību,” raksta šī darbiniece.
Pēc neilga brīža deputāts viņu palaidis, un sieviete devusies uz blakus kabinetu, taču Judins viņai sekojis. Darbiniece apgalvo, ka šis nav pirmais gadījums, kad piedzīvojusi šādu attieksmi. Viņa norāda, ka emocionāla vardarbība turpinājusies jau četrus gadus, taču līdz šim viņa par to klusējusi.
Ko par to visu saka pats Judins? Te sākas pats interesantākais. Pats Judins pārmetumus par vardarbību pret Saeimas darbinieci kategoriski noliedz, saucot tos par apmelošanu un neslavas celšanu. Viņš skaidro, ka otrdien informējis Saeimas administrāciju par vairākiem, viņaprāt, būtiskiem pārkāpumiem darbinieces darbā. Šis ir ārkārtīgi svarīgs punkts, jo Judins ar to netieši atzīstas nodarījumā. Kādā veidā?
Pieņemsim, ka viss ir tā, kā stāsta Judins. Pieņemsim, ka darbinieces profesionālā kvalifikācija neatbilst Saeimas augstajām prasībām. Judins to redz jau četrus gadus. Viņš ir pieredzējis jurists un lieliski zina: jebkuras pretenzijas pret kādu no Saeimas darbiniekiem jārisina normālā, tiesiskā kārtībā, nevis jāiet pie šī darbinieka un uz viņu jāizdara spiediens.
“Bet es jau tā arī darīju,” varētu iebilst Judins. “Es jau uzrakstīju iesniegumu Saeimas administrācijai “par būtiskiem pārkāpumiem”.” Tas gan, bet tikai pēc tam, kad četrus gadus uz šo darbinieci izdarījāt spiedienu divatā viņas kabinetā. Tikai pēc tam, kad jau pārkāpāt robežu un lietā nācās iejaukties medicīnas darbiniekiem, jūs, Judin, kā pieredzējis jurists sapratāt, ka esat sprukās, ka jāglābj sava āda, un steidzīgi rakstījāt iesniegumu.
Tieši šis novēlotais iesniegums arī ir pāridarījuma pierādījums, jo apliecina, ka esat skaidri apzinājies, ko darāt, jo “savārījis ziepes, steigšus centāties mēslus satīrīt”. Tas nozīmē, ka jūs vairs nevarat teikt: man pat prātā nenāca, ka mūsu nedaudz aso sarunu kāds varētu uztvert kā vardarbību. Tātad jūs pilnībā apzinājāties, ko darāt jau gadiem ilgi.
Saeimas darbiniece nepasaka, kāds spiediens pret viņu tika ilgstoši izdarīts, bet bijušās un jaunievēlētās Saeimas deputātes Selmas Teodoras Levrences liecība dod lielāku nojausmu, no kuras puses “nāk dūmi”. Levrence, kura savulaik bija viena no jaunākajām Saeimas deputātēm (dzimusi 2000. gadā), atceras, ka reiz viņai jau bijusi nepatīkama saskarsme ar Judinu.
Toreiz “Jaunās vienotības” deputāts izrādījis neapmierinātību, ka viņa agrāk aizgājusi no viņa vadītās Saeimas Juridiskās komisijas sēdes, bet vēlāk atnācis pie viņas uz “Progresīvo” frakciju atvainoties. “Tad viņš pārvērta to atvainošanos kaut kādā ziņā, es pat nezinu, kā to raksturot, vai kā joku, es nezinu. Un tajā brīdī viņš sāka kaut ko teikt: slikts Judins…, slikts…, sliktie vīrieši…, Stambulas konvencija. Viņš paņēma manu roku fiziski un tā kā sāka sev sist. Tas izklausās absurdi, bet tā bija diezgan, diezgan traumatiska situācija. Un kopumā arī esmu novērojusi ļoti bieži Juridiskajā komisijā, īpaši sievietēm ir diezgan, diezgan ļoti bail kaut ko teikt, kaut ko iebilst, jo šādas dažādas situācijas ir bijušas,” televīzijā, acīmredzami mulstot, stāsta Levrence.
Klausoties un it īpaši skatoties Levrences stāstu, nāk prātā kāds nesens bijušās politiķes, tagad viesmīlības nozares darbinieces un vienlaikus arī rakstnieces Lindas Mūrnieces ieraksts sociālajos tīklos, kurā viņa dalās ar saviem vērojumiem iepazīšanās portālos, par kuriem pat grāmatu uzrakstījusi. Viņa raksta: “Uzraksta kāds Andris, 60 gadi. Anketā paskatos - nesmēķētājs, bet bilde ar cigāru zobos… Nodomāju, ka kaut kas nav, bet galvu par to nelauzu. Vārds pa vārdam, Andris atzīstas, ka ne bilde, ne vārds nav viņa īstie. Piesūta man pilnu telefonu ar īstajām bildēm.
Nu, labi, nodomāju - negrib cilvēks, lai visi zina, ka kaut ko meklē un maskējas. Pats sevī samīlējies, jo svešai sievietei aizsūtīt ap 20 saviem foto ir pārspīlēti. Tomēr nodomāju - mazums, cilvēks cenšas. Raksta labā latviešu valodā, saturīgu tekstu. Pilnīgi vai ieinteresējos.
Paprasa atļauju piezvanīt. Man brīvs laiks - kāpēc nē. Piezvana. Vīrišķīga balss, interesants saturs. Es runāju, un galvā šaudās viena un tā pati doma - kad parādīsies problēma un kāda tā būs? Jo nevar būt viss tā, kā izskatās un izklausās.”
Judins ir gadiem sevi pozicionējis kā priekšzīmīga politiķa paraugs. Visos jautājumos tāds viedoklis, kāds attiecīgajā brīdī skaitās “pareizais”. Skaidri argumenti, mierīgs balss tembrs, līdzsvarota runa. “Jaunajai vienotībai” tikai septiņi mandāti. Daudzi “vecie” palikuši “aiz strīpas”. Tikai ne Judins. Viņš ir iekšā arī nākamajā Saeimā. Taču, viņu klausoties, nepazūd tā pati Lindas Mūrnieces doma - kad parādīsies problēma un kāda tā būs? Jo nevar būt viss tā, kā izskatās un izklausās.
Mūrnieces gadījumā: “Problēma parādījās precīzi pēc divām stundām. Kad apjautājos, kur palikusi sieva, ka jāiepazīstas ar citām? Atbilde sekoja uzreiz - nekur neesot palikusi, tepat vien esot. Neesot šķīries. Nu, nopietni? Tu izliecies par Andri un mēģini iepazīties ar citām, kamēr sieva sēž mājās? Tu piezvani sievietei, kas tikko izdevusi grāmatu tieši par tādiem vīriešiem - kas krāpj un melo?”
Judina gadījumā problēma ir cita, un to izgaismo Levrences liecība. Tā ir pietiekami daiļrunīga. Atliek vien iedomāties, ka Judins būtu par kaut ko sastrīdējies ar, teiksim, savas frakcijas vadītāju Edmundu Jurēvicu. Arī par Judinu krietni jaunāku. Diez vai Judins, gribēdams atvainoties, ietu pie Jurēvica un “ņemtu viņa roku fiziski un tā kā sāktu sev sist”. Kaut vai kā joku. Jo šāds “joks” izskatītos pavisam jau dīvaini.
Diemžēl JV tā vietā, lai šo gadījumu izmeklētu pēc būtības un asi vērstos pret iespējamo varmāku (ja tas tā atklātos), cenšas šo incidentu pārbīdīt politisko spēlīšu gultnē (Šlesera partija “kurina” skandālu un tā tālāk). Šī problēmas piesegšana neliecina neko labu par JV. Tā rāda, ka nekādas politiskās mācības no vājajiem vēlēšanu rezultātiem viņi nav guvuši un domā darboties tādā pašā stilā arī tālāk. Kā šādos gadījumos mēdz teikt: lai tikai turpina, laimīgu taciņu.
