Eiropā pieaugošo kara draudu dēļ regulāri rodas jautājums: kā uz to vai citu potenciālā pretinieka rīcību reaģēs NATO? Par šo jautājumu ir ne mazums spekulāciju. Vieni saka: ja Krievija mēģinās bāzties NATO valstu teritorijā, tad dabūs pretī tā, ka ilgi nesalasīs kauliņus, kamēr citi bažījas par pretējo – NATO nobīsies, sāks “atbildes saskaņošanu” un beigās atrunāsies, ka nosacītās Narvas dēļ jau nesāks trešo pasaules karu.
Varšavas drošības forumā, kas ir lielākais šāda profila pasākums Austrumeiropā, 2026. gada 12. oktobrī NATO spēku Eiropā virspavēlnieks, ASV ģenerālis Aleksuss Grinkevičs pavēra nelielu priekškaru šai NATO iespējamai atbildei, izklāstot savu “uzvaras teoriju”. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz jāsaka, ka šī atbilde, lai arī daudz ko izskaidro, atstāj pietiekami daudz vietas jaunām spekulācijām.
Savas runas ievadā pēc dažām pieklājības frāzēm Polijai Grinkevičs uzdeva jautājumu - kāpēc pastāv NATO - un uzreiz arī atbildēja: “NATO ir aizsardzības alianse, kas radīta, lai saglabātu mieru. Mums nav citu plānu, nodomu vai ambīciju, izņemot mūsu nāciju un teritoriju aizsardzību. Tomēr nevienam mūsu alianses aizsardzības raksturu nevajadzētu uztvert kā vājumu vai apņēmības trūkumu.”
Grinkevičs brīdina: “Ja kāds būs tik neapdomīgs, lai mums uzbruktu, mēs cīnīsimies. Mēs apturēsim uzbrukumu un neļausim tam sasniegt savus mērķus, lai kādi tie arī būtu. Mēs gādāsim, lai jebkurš uzbrukums jebkuram mūsu sabiedrotajam būtu absolūti neproduktīvs.”
Lai to panāktu, esot izstrādāta NATO “uzvaras teorija”. Lūk, tās izklāsts Grinkeviča versijā: “Tās pamatā ir tas, ko mēs saucam par eiroatlantisko atturēšanas un aizsardzības stratēģiju. Par to ir vienojušās visas 32 alianses dalībvalstis. Tāpēc šī “uzvaras teorija” pārstāv un ietver mūs visus. Pirms es šo teoriju aprakstu sīkāk, ļaujiet man precizēt vienu punktu.
Es neticu, ka konflikts ir neizbēgams. Tā nav. Mēs cenšamies izvairīties no konfliktiem, skaidri formulējot savus aizsardzības nodomus un uzturot atvērtus komunikācijas kanālus, lai risinātu pārpratumus un veicinātu caurspīdīgumu. Taču konflikta ierobežošana prasa arī kaujas gatavību. Un gatavība prasa plānošanu tam, kas ir iespējams, ne tikai tam, kas ir ticams. Kā teica ASV pirmais prezidents Džordžs Vašingtons: visefektīvākais veids, kā saglabāt mieru, ir gatavoties karam. Vai, kā to izteica pašreizējais Amerikas prezidents: miers caur spēku. NATO gadījumā tas ir 32 valstu spēku apvienojums.”
Tālāk Grinkevičs izklāstīja izlūkošanas sistēmu nozīmi konfliktu ierobežošanas jautājumā. “Mēs izmantojam izlūkošanas datus, lai izdarītu svarīgus secinājumus, lietojot modernus algoritmus, kas analizē ienākošos datus un dod mums dziļu izpratni par stratēģisko un operatīvo vidi. Tas nozīmē, ka alianse, visticamāk, netiks pārsteigta. Mēs redzēsim tuvojošos uzbrukumu, kas mums dos laiku novērtēt situāciju un ātri pārgrupēt spēkus.”
Potenciālo karadarbību un NATO reakciju Grinkevičs redz šādi: “Mana uzvaras teorija ir vienkārša. Mēs bloķējam sākotnējo uzbrukumu. Ja uzbrukums turpināsies, mēs to apturēsim un neļausim ienaidniekam virzīties uz priekšu. Ja nepieciešams, mēs satrieksim ienaidnieka spēkus un pret mums vērsto vienību operacionālo vadību. Mūsu sauszemes spēki virzīsies uz priekšu, lai apturētu jebkādu ienaidnieka frontālo uzbrukumu. Manevrējot mēs apturēsim ienaidnieka spēkus un neļausim tiem ieņemt NATO teritoriju. Sauszemes spēki uzbruks ienaidniekam un to iznīcinās. To viņi nedarīs vieni. Mūsu gaisa un jūras spēki, sadarbojoties ar kosmosa un kiberdrošības spēkiem, iegūs manevra brīvību un ātri nodrošinās gaisa un jūras pārākumu kaujas zonā un virs tās. Šie spēki izmantos masīvus un precīzus triecienus, atņemot ienaidniekam spēju noturēt savas pozīcijas. Pēc šīs sākotnējās blokādes mēs deaktivizēsim jebkādas turpmākas uzbrukuma darbības pret mums. [..]
Ja ienaidnieks nolems turpināt uzbrukumu vai izmantot rezerves, mēs izjauksim jebkurus to plānus. Tas attiecas ne tikai uz pašiem uzbrūkošajiem spēkiem, bet arī uz visu, kas tos atbalsta, apgādā vai kontrolē. Lai to panāktu, mēs izmantosim ļoti precīzus un efektīvus raķešu un visu citu veidu triecienus. Mēs to darīsim visos līmeņos: uz zemes, gaisā, jūrā, kosmosā un kibertelpā. Tas ļaus mums izjaukt ienaidnieka vadības sistēmu un uzvarēt to pa daļām. Ienaidnieka formējumiem nebūs iespējas saņemt pastiprinājumu.
Veicot iepriekš aprakstītās darbības, mēs necentīsimies panākt mūsu ienaidnieka stratēģisku sakāvi. Mums tas nav vajadzīgs. Gluži pretēji, mēs centīsimies apturēt jebkuru uzbrukumu pašā sākumā, liedzot ienaidniekam iespēju ieņemt un noturēt mūsu teritoriju. Šī mērķa sasniegšanai būs nepieciešama taktiska un operatīva to spēku sakāve, kas izvietoti pret mums. Bet ne vairāk. Mēs iznīcināsim kara sistēmu, kas mums uzbrūk, atņemot tai iespēju turpināt uzbrukumu...”
Tieši šis “uzvaras teorijas” punkts rada visvairāk jautājumu. Kas tā īsti par “uzvaras teoriju”, ja “mēs necentīsimies nodarīt stratēģisku sakāvi mūsu ienaidniekam”, bet tikai apturēsim jebkuru uzbrukumu “pašā sākumā”.
Taču šajā stratēģijā arī slēpjas galvenā atbilde uz spekulatīvajām bažām, “vai Narvas dēļ sāksim trešo pasaules karu”. Nē, trešo pasaules karu mēs nesāksim, jo nedraudam pretiniekam ar “stratēģisku sakāvi”. Mēs draudam tikai ar taktisku sakāvi konkrētā (šaurā) frontes iecirknī. Mēs jau pašā sākumā pasakām, ka nepretendējam “sagraut Kremli” un saņemt Putinu gūstā, lai viņu tiesātu nosacītajā Hāgā. Līdz ar to mēs Putinu nedzenam stūrī kā to žurku, par kuru kā spilgtu bērnības atmiņu Putins stāsta sev veltītajā grāmatā “No pirmās personas”, kas tika izdota Krievijā Putina prezidentūras pirmajā gadā.
Grinkevičs to formulē: “Tā kā mums jāuzbrūk tikai sistēmai, kas uzbrūk mums, un mēs to darām, lai novērstu tās mērķu sasniegšanu, tad mums nav nepieciešamības eskalēt situāciju. Tas nozīmē, ka eskalācijas slogs pilnībā gulstas uz agresora pleciem.[..] Mums jānodrošina, lai arī ienaidnieks zina, ka eskalācija tikai pasliktinās viņa stāvokli gan militāri, gan politiski.
Mūsu galvenais mērķis ir atturēšana - konfliktu novēršana. Taču šī atturēšana tiek panākta, demonstrējot mūsu spēku un apņēmību bez provokācijām. NATO nemeklē karu ne ar nevienu. Kā NATO apvienoto spēku virspavēlniekam, īstenojot šodien aprakstīto uzvaras teoriju, man būs jādod tās pavēles, kuras, ceru, nekad nevajadzēs dot. Mūsu alianse pastāv, lai saglabātu mieru. Bet lai nebūtu šaubu: ja sāksies karš, mēs apstādināsim un atvairīsim jebkuru uzbrukumu. Un, ja tas neapstāsies, mēs sagrausim spēkus, kas vēršas pret mums. Mēs tam esam gatavi.”
Pēc Grinkeviča uzstāšanās viņš atbildēja uz vairākiem jautājumiem. Viens no tiem bija: kāpēc jūs šo “uzvaras teoriju”, kura bija pieņemta jau pirms vairākiem mēnešiem, nolēmāt publiskot tieši tagad, šeit Varšavā? Grinkevičs: “Aptuveni pirms trim mēnešiem mēs pabeidzām šīs teorijas galīgo versiju, kas bija pieejama klasificētā formātā. Iemesls, kāpēc nolēmām to publiskot, ir saistīts ar pašreizējo drošības situāciju. Ņemot vērā pieaugošo sabotāžas aktu un provokāciju skaitu, domāju, ka alianses valstu iedzīvotāji ir satraukti. Es vēlos visiem šiem cilvēkiem apliecināt, ka mēs to varam izdarīt. Mēs zinām, kas mums jādara. Mēs zinām, kā to izdarīsim. Un es arī vēlos, lai citi, kas varētu apsvērt iespēju mums kaitēt, zina: mēs varam to izdarīt, un viņiem būtu labāk neuzbrukt mūsu aliansei. Atkārtošu vēlreiz, mēs precīzi zinām, ko darīsim atturēšanas un aizsardzības ziņā. Ja kāds būs tik negudrs, ka mēģinās iebrukt mūsu teritorijā, viņam jāzina: mēs precīzi zinām, kā reaģēsim uz šādu izaicinājumu.”
Pasākuma vadītāja uzdeva Grinkēvičam konkrētu un tiešu jautājumu: “Es un daudzi šajā telpā esam nobažījušies par politisko faktoru. Politiķi, kas pieņems lēmumus un liks jums pildīt viņu rīkojumus, var kādā brīdī sākt šaubīties. Kādā brīdī viņi teiks: bet šis nav mūsu karš, mēs negribam būt daļa no šī kara, mēs neievērosim 5. pantu. Vai šī doma jums neļauj gulēt naktīs?
Grinkeviča īsā atbilde bija vienā vārdā: “Nē.” Viņš gan to izvērsa plašāk: “Es gribētu norādīt uz Ankaras deklarāciju, kas tika parakstīta NATO samitā Ankarā. Visi 32 sabiedrotie parakstīja ļoti stingru deklarāciju, kas apliecina viņu nelokāmo apņemšanos ievērot 5. pantu. Es ticu mūsu līderiem, mūsu valstu un valdību vadītājiem.”
Uz jautājumu par pašu ASV uzticamību Grinkevičs atbildēja: “Skatieties, šodien Polijā ir amerikāņu karavīri. Amerikāņu karavīri ir izvietoti visā NATO austrumu flangā. Galu galā tas ir politisks lēmums, kur tiks sūtīts karaspēks. Taču nevienam nevajadzētu šaubīties par ASV apņemšanos būt uzticīgām NATO aliansei. Ļaujiet man atgādināt, ka esmu šeit. Es esmu amerikāņu virsnieks, kuru šeit nosūtīja prezidents Tramps, kurš mani nominēja ASV Senātam. Paldies par jūsu balsīm, senatori, kuri mani nominēja Ziemeļatlantijas padomē amatam, kurā esmu iecelts. To visu paveica prezidents Tramps.”
Šīs ģenerāļa Grinkeviča slavas dziesmas Trampam šeit pieminu ne velti. Ar to gribu uzsvērt, ka Grinkevičs ir pašreizējam ASV prezidentam absolūti lojāls cilvēks un labi zina, kas jārunā, lai Baltajā namā ar viņu būtu apmierināti. Tas, ka viņš samērā skaidri lika saprast, ka NATO 5. pants nav gluži tukša skaņa un ir izstrādāts konkrēts rīcības protokols, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā, rada zināmu drošības sajūtu. Varbūt ne par visiem 100%, bet par 90% noteikti. Mūsdienās arī tas jau ir daudz.
