Māris Krautmanis

13. jūnijā Jaunās konservatīvās partijas (JKP) Facebook lapā tika publicēts video, kurā bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks, tagad JKP politiķis Juris Jurašs nāca klajā ar paziņojumu, ka Nacionālās apvienības Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK (NA) vadītāji Raivis Dzintars un Imants Parādnieks «no maksātnespējas administratoru mafijas personīgi saņem milzīgas naudas summas, kas izskatās pēc prasta kukuļa».
 
Pirms pieciem gadiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki noklausījušies uzņēmēja Māra Martinsona sarunas ar Rīgas domes amatpersonām un sagadījies tā, ka atpūtas kompleksā Taureņu pirts pie Martinsona ciemojies Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Kungi apsprieduši, kā izdabūt kukuli no Trasta komercbankas īpašniekiem. Toreizējā KNAB darbiniece Juta Strīķe ar savu komandu sarunas noklausījusies, bet neko tālāk nav pasākusi. Šis ir viens no sižetiem jaunajā Sandija Semjonova un Anša Pūpola filmā Baņķieris, kur analizēts Rimšēviča skandāls. Iepriekš laikrakstā Diena šo epizodi ir smalki aprakstījusi žurnāliste Agnese Margēviča.
 
Pētījumu aģentūras SKDS aptaujā konstatēts, ka vairākums jeb 68% iedzīvotāju vēlētos, lai pie varas nāktu pilnīgi jauni cilvēki. Viedokli, ka pie varas būtu jāpaliek jau esošajām partijām un politiķiem, paudis sešas reizes mazāks ļaužu īpatsvars – 11%. Turklāt doma par to, ka vecie jānomaina ar jauniem, ir ļoti populāra arī valdošo koalīcijas partiju atbalstošo respondentu vidū – katrs otrais gribētu redzēt jaunus cilvēkus.
 
Ir kaut kā tā, ka 13. Saeimas vēlēšanas solās nest milzu sarūgtinājumu un nepiepildītas cerības gandrīz vai visiem to dalībniekiem – gan partijniekiem, gan vēlētājiem. Būs jau gan varbūt dažos partiju birojos vēlēšanu naktī šampanieša korķu plaukšķi, taču dzirkstošajam dzērienam šā vai tā būs mazliet zilskābes garša klāt.
 
Valsts drošību un tiesisko kārtību sargājošajām iestādēm jauno tehnoloģiju plašās izplatības laikmetā nav viegli. Problēma, ka ikviens indivīds, kam ir dators vai viedtālrunis, jebkurā brīdī var palaist tīmeklī tādus izteikumus, kurus iespējams tulkot krimināltiesiskā izpratnē par nacionāla, etniska vai rasu naida kurināšanu. Turklāt vienā mirklī šis vēstījums var iegūt plašu auditoriju. Policistiem uzmanības lokā jāpatur gan politiska rakstura materiāli, gan tā saucamās feikās ziņas. Katram pakaļ neizskriesi, tāpēc nākas šķirot, vērtēt kaitējumu, cik nepatiesu ziņu vēstīšana vai lamāšanās bīstama sabiedrībai un valstij, vai konstatējams un pierādāms nozieguma sastāvs.
 
Jaunās Vienotības pēdējie reitingi vairs nav tik satraucoši zemi kā iepriekš. Tagad tie rāda, ka partijai 13. Saeimas vēlēšanās ir tomēr izredzes pārvarēt 5% barjeru – pēc pētījumu firmas SKDS datiem, Jaunajai Vienotībai ir 5,1%.
 
Saeimas deputāta Askolda Kļaviņa (ZZS) lieta tiek sapīta kopā ar citiem pazīstamiem uzvārdiem un pacelta teju vai starpplanētu un starpgalaktiskā līmenī. Atvarā ierauts arī kādreizējais premjers Indulis Emsis, pašreizējais premjers Māris Kučinskis, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Jēkabs Straume, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, pret kuriem vērsti bijušās KNAB darbinieces Jutas Strīķes (Jaunā Konservatīvā partija (JKP)) priekšvēlēšanu uzbraucieni. Protams, kampaņā piedalās tradicionālie specdienestu mafijas izpalīgi mediju melu druvā – žurnāls Ir un citi sorosiskā tīklojuma propagandisti internetā un televīzijā.
 
Sociologu firmu reitingu dinamika šajā vasarā padara diezgan grūti prognozējamus 13. Saeimas rezultātus. Ar līderiem gan it kā nav lielu šaubu – Saskaņa, ZZS, Nacionālā apvienība iekļūs un veidos prāvas frakcijas, bet liels jautājums ir par Jauno Vienotību un Attīstībai/Par – vai tās abas būs 13. Saeimā vai tikai viena, vai pat neviena. Kādreiz tik varenā Vienotība, kas pārsaukusies par Jauno vienotību, šā parlamenta sasaukuma laikā ir stipri vien izzaudējusi atbalstītājus.
 
Cilvēkiem, kam pašlaik 20–30 gadu, vēsturiskā atmiņa nesniedzas visai tālu pagātnē. Taču viss jau ir bijis – gandrīz vai katrās Saeimas vēlēšanās ir atkārtojies tas pats.
 
Lielvaru līderi tiekas un izsaka cits citam komplimentus, bet nākamajā brīdī jau nāk klajā ar savstarpēji naidīgiem paziņojumiem, sankcijām un embargo, kas ietekmē biržu ciparus, valūtu kursus un iedzīvotāju dzīves līmeni. Arī katru Latvijas mājsaimniecību ietekmē ģeopolitiskie procesi. Ģeopolitika lielā mērā nosaka, cik naudas ir maciņā cilvēkiem un ko viņi ēd brokastīs. No britu breksita, Krimas sagrābšanas vai Donalda Trampa uzvaras nevar noslēpties savā čaulā un izvairīties.
 
Valdošās gerontokrātiskās, kleptokrātiskās, korumpētās, kremliskās vampīru partijas, drebiet! Nāk jauni, kristāldzidri politiskie spēki, kas padzīs jūs no troņa un jaunu pasauli cels. Ar kaujas saucieniem un putām uz lūpām, ar karstām sirdīm un pārbolītām acīm 13. Saeimā iesoļos Jaunā konservatīvā partija (JKP) un KPV LV.
 
Reitingi rāda, ka iekļūt 13. Saeimā ir cerības septiņiem vai astoņiem partiju sarakstiem, reāli šo mērķi sasniegs četri līdz seši. Taču vēlēšanās piedalīsies 16 sarakstu, radot šķietami plašu piedāvājumu un trokšņainus gāganu karus medijos un sociālajos tīklos. Kas dzen šos cilvēkus piedalīties sacensībās, kurās viņiem acīm redzami «nespīd»? Ir taču kaut kādi motīvi, mērķi, misija.
 
Ja raugās uz makroekonomiks skaitļiem, Latvija pašlaik piedzīvo pat necerētu ekonomikas augšupeju – vēl pērn pie budžeta sastādīšanas valdība bažīgi un pieticīgi ievērtēja savās prognozēs daudz mazāku IKP pieaugumu, nekā konstatējams pašlaik – šā gada otrajā ceturksnī IKP audzis par 5,1%, un nekas neliecina, ka tuvā nākotnē varētu būt kāds kritums. Var jau skeptiski devalvēt šo ciparu, sakot, ka tas ir grāmatvedisku triku rezultāts, taču arī citi ekonomiku raksturojoši skaitļi liecina ja ne par varenu izrāvienu, tad vismaz par to, ka nav pamata runāt, ka būtu depresija, recesija un krīze.
 
Rīt noslēgsies partiju sarakstu iesniegšana 13. Saeimas vēlēšanām, līdz ar to politiķu bēguļošana no partijas uz partiju būs apstājusies līdz pēcvēlēšanām. Lai kā sauktos partija un lai kāda tai būtu programma, vēlētājs tomēr pirmām kārtām skatīsies, kas tie par deguniem, kas viņu aicina par sevi balsot.
 
Lielā dziesmu svētku pacilātība vēl ilgi sildīs mūsu sirdis – vismaz dziedāšanas un dejošanas laikā latviešu tauta spēj būt priecīga. Ar politiku gan tik labi nevedas – tur valda un skalda sašķeltība. Lai cik reižu partijas nenosauktu sevi par Saskaņu, Jauno vienotību vai Attīstībai/Par, atkal un atkal beigās iznāk Pret, Par spīti, Par naidu un atpalicību. Bet tas jau arī nav nekas neparasts un viennozīmīgi slikts – Latvija ir demokrātiska valsts bez Nācijas tēva ar stingru dūri, tāpēc ikvienam ir iespēja izvēlēties un politiķiem ir tiesības biedroties, kā vien tīk.
 
2007. gadā partija Saskaņas centrs izvirzīja par kandidātu Valsts prezidenta amatam Aivaru Endziņu – godājamu juristu, bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju. Diskusijas par, pret un ap Endziņu bija par visu ko citu, tikai ne par to, kura partija viņu virzījusi. Tolaik tas bija pats nesvarīgākais jautājums no visiem, kas Endziņam varētu kaitēt.
 
«Ja klusēsim, kad izrēķinās ar mūsu kaimiņu, tad citi klusēs, kad izrēķināsies ar kādu no mums,» interneta vietnē Facebook raksta Juta Strīķe (JKP). Autore pauž pārliecību, ka demonstratīvā Artusa Kaimiņa aizturēšana Saeimas telpās nav nekas cits, kā mēģinājums iebiedēt, pazemot un atriebties. Viņa neredz nekāda pamata, lai par gadu un vairāk seniem notikumiem Saeimas deputātu aizturētu un paturētu izolatorā. «Nedrīkst būt tā, ka pirms gada persona nosauc Kaimiņu kā nozieguma izdarītāju, tad KNAB gadu (kāpēc ne piecus gadus?) kasa galvu un tad pēkšņi izdomā, ka jāskrien viņš aizturēt un nekavējoties jāiemet izolatorā. Tāda likumdošanas interpretēšanas prakse ir klaja patvaļa,» norāda Strīķe.
 
Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa (KPV.LV) bezkaunīgā epatāža publikai jau bija apnikusi, KPV.LV reitings bija pazems, šķita, ka no Kaimiņa jau vairs nekā nebūs, ka viņa kādreizējo nišu politiskajā spektrā pilnībā aizņems niknie destruktori Juta Strīķe un Juris Jurašs ar Jauno konservatīvo partiju.
 
Politiķiem pašlaik ir tas grūtais laiks, kad vēlēšanas nāk virsū, taču līdz oktobrim vēl pa vidu ir skaisti vasaras mēneši, kad mērķauditorija laiski zviln saulītē, makšķerē un ceļo, cītīgi rušinās pa dārziņiem un laista zālīti. Tuvojas Jāņi ar šašlikiem, un vēl taču ir arī futbols. Ir daudz kā cita, tāpēc cilvēka interese par politikas procesiem ir atslābusi, kaismīgās diskusijas televīzijā nemaz tik daudz ļaužu neskatās. Iznāk spēlēšana pie pustukšām tribīnēm.
 
Pēc ilgas un mokošas trīs mēnešu prātošanas vēlā otrdienas pievakarē Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) beidzot nāca klajā ar paziņojumu, ka ABLV bankai tomēr ļaus sākt pašlikvidācijas procesu. Kas tad tagad nu būs, un kas ir palicis pāri no ASV banku uzraudzības organizācijas FinCEN ziņojuma raķešu trieciena cietušās bankas?
 
«Es domāju, ka mēs esam uz šīs civilizācijas robežas, par kuru runā ļoti daudzi moderni programmu analītiķi un filozofi, ka veidojas taustiņdrāzēju civilizācija. Mēs kļūstam par vergiem. Nevis tā elektronika attīstīs personību, palīdzēs talantam un kreativitātei un vienmēr būs vergs, bet tagad tā grib uzkundzēties civilizācijai. Tās ir ļoti lielas briesmas,» bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava sacīja RīgaTV 24 raidījumā Preses klubs.
 
Pirms diviem gadiem vasarā Valsts vides dienesta vadītāja Inga Koļegova gandrīz kļuva par VID ģenerāldirektori. Taču gandrīz neskaitās. Lai gan finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola stūma, vilka, slavēja un aizstāvēja Koļegovu, beidzās šis pasākums diezgan bēdīgi – vienā brīdī Koļegova neizturēja, ka viņai tiek uzdots pārāk daudz nepatīkamu jautājumu par viņas amatpersonas deklarāciju, paziņoja, ka process esot pārāk politizēts, un savu kandidatūru noņēma. Tā vietā, lai pakāptos augšup pa karjeras kāpnēm, viņa tagad spiesta bieži kāpt pa kāpnēm augšā vienā advokātu birojā, lai veidotu aizstāvības taktiku krimināllietā, kas pret viņu ierosināta.