Māris Krautmanis

Krišjāņa Kariņa (JV) valdībai aprit gads, un šīs nedēļas Ministru kabineta sēde bija priecīgāka un svinīgāka nekā parastās. Kā gan nepriecāties, ja ir izdevies paveikt tik daudz varenu darbu, par kādiem agrāko laiku valdības pat iedomāties neuzdrošinājās.
 
Divas partijas – KPV LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) – ir 13. Saeimā iebraukušas ar diezgan līdzīgiem ratiem – ar nikni naidīgu iepriekšējo valdību gānīšanu, ar brīnummannas solījumiem un agresīvu epatāžu. Elektorāts noticēja, un abas guva fantastiski labus panākumus – katra ieguva pa 16 mandātiem parlamentā. Tagad abas sēž pie varas galda un kontrolē vairākas ministrijas. Taču miera zem olīvkokiem nav, un aizvien vairāk pamanāma rīvēšanās šo partiju starpā, kas var beigties ar kataklizmisku varastrīci.
 
Partija KPV LV 13. Saeimas vēlēšanās ieguva 16 mandātus. Labo vēlēšanu rezultātu pamatā bija divu partijas līderu – Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema – aktivitātes. Kaimiņš ar aktierisku epatāžu un Gobzems ar niknām publikācijām internetā ievilka aiz sevis Saeimā vēl 14 cilvēkus – diezgan raibu kompāniju. Taču jau drīz pēc vēlēšanām abi līderi sāka savā starpā plēsties. Domstarpību dēļ pagājušajā gadā KPV LV valde izslēdza no partijas premjera amata kandidātu Aldi Gobzemu, viņu izslēdza arī no frakcijas. KPV LV frakciju pameta Linda Liepiņa, bet dienu vēlāk par izstāšanos paziņoja Karina Sprūde. No frakcijas izstājās arī deputāts Didzis Šmits.
 
Amerikas Savienotās Valstis ir pasaules demokrātijas citadele, un ar tiesiskumu tur viss ir kārtībā. Ir gan amerikāņu sistēmai savas īpatnības, kas atšķiras no eiropiešu pieejas, – precedenta tiesības, zvērināto tiesu šovi, skarbi cietumsodi uz daudziem desmitiem vai pat simtiem gadu un joprojām vairākos štatos neatceltais nāvessods, taču nav tā, ka kādos noziegumos vainots indivīds nevarētu aizstāvēties, tiktu saukts par noziedznieku bez tiesas sprieduma, tiktu tiesāts divreiz par vienu lietu vai ar «atpakaļejošu datumu». Tāpat arī Amerikā kā visās tiesiskās valstīs, ja ir kaut kas nenoskaidrots un šaubīgs pierādījumos, tad tas tiek tulkots par labu aizstāvībai.
 
Pagājušā gada nogalē Vācija un Eiropas Komisija asi kritizēja ASV ieviestās sankcijas pret personām un uzņēmumiem, kuri iesaistīti gāzesvada Nord Stream 2 būvniecībā. Vācijas kancleres Angelas Merkeles pārstāve Ulrike Demmere norādīja, ka ASV lēmums ietekmēs vācu un citu Eiropas valstu uzņēmumus, tāpēc šādu rīcību var uzskatīt par iejaukšanos citu valstu un Eiropas iekšējās lietās.
 
Skaidrīte Ābrama ir vadījusi Konkurences padomi jau astoņus gadus. Šis bija viņas otrais pilnvaru termiņš, un viņa varēja amatā būt vēl divus gadus. Taču šonedēļ viņa piepeši paziņoja, ka amatu pēc pašas vēlēšanās pamet un strādās vēl tikai līdz 15. aprīlim. Šāds Ābramas lēmums bijis pārsteigums ekonomikas ministram Ralfam Nemiro (KPV LV), kurš KP vadītāju uz atvadām apber ar komplimentiem, cik lieliska bijusi sadarbība un cik labi ar viņu varējis diskutēt par dažādiem tematiem.
 
Arī agrākos laikos ir pastāvējis varas centra un reģionu konflikts, taču tas tika risināts, daudzmaz turoties kādos nebūt likumības, veselā saprāta un loģikas rāmjos. Diemžēl pēdējā laikā centralizācijas tendences ir sākušas kāpt pāri katla malām un ir nosprausts kurss uz varas vertikāli pēc sliktākajiem austrumzemju paraugiem – voluntāri, uzspļaujot likumiem, Satversmei un Eiropas vietējo pašvaldību hartas principiem.
 
Šā gada janvārī pēc ilgām un mokošām cīņām beidzot tika izveidota jaunā valdība ar Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība) kā premjeru, kas jau pašā saknē bija paradokss un dīvaini, jo viņa partija starp piecām valdību veidojošajām ir vismazāk mandātus ieguvusī un arī pats Kariņš nebija tas populārākais starp kandidātiem. Iznāca tāds kā animācijas filmiņas sižets, kur dāvana no Āfrikas lauvas pienākas visvājākajam zvēriņam mežā – zaķītim. Tagad zaķītis vairs nav zaķītis, bet megazaķis – ietekmīgs un populārs, jo prot katrā otrajā teikumā iepīt vārdu «korupcija» un katru trešo teikumu sākt ar vārdiem: «Vēlreiz atkārtoju…»
 
Tuvojoties Ziemassvētkiem un Jaungadam, cilvēkiem ir labs prāts un patīkamas rūpes greznot eglītes, pirkt dāvanas un cept piparkūkas.
 
Izmantojot ASV Finanšu ministrijas lēmumu iekļaut sankciju sarakstā Ventspils mēru Aivaru Lembergu un Ventspils brīvostas pārvaldi, valdība ir veikusi «ostu apvērsumu» – pašvaldības pārstāvji no Ventspils brīvostas valdes tiek padzīti. Pie viena tas pats ir izdarīts arī Rīgas brīvostā. Ir veikti attiecīgi grozījumi ostu likumā, un brīvostu pārvaldes tiks pārveidotas par kapitālsabiedrībām. Ventspils brīvostas pārvaldi pārtaisīs par valsts akciju sabiedrību Ventas osta. Droši vien nepaies ilgs laiks un šīs kapitālsabiedrības tiks nodotas izprihvatizācijai. Pašvaldību pārstāvju padzīšana no ostām izbeidz līdz šim pastāvējušo pašvaldību un valdības interešu sabalansētību, mazina lēmumu pieņemšanas caurspīdību un palielina korupcijas riskus, jo lēmumi turpmāk tiks pieņemti šaurākā ļaužu lokā nekā līdz šim.
 
Ja nu Latvijā bija kāds labi strādājošs pārvaldības modelis, tad šis retums un dārgums lielajā parlamenta ražoto likumdošanas brāķu kaudzē bija ostu likums un brīvostu pārvaldes modelis. Šis bija gadījums, kad nevis Latvijai mācīties no ārzemju piemēriem, bet citām valstīm bija ko pamācīties no latviešiem. Ļoti tuvs Latvijas modelim ir Roterdamai (Nīderlande), kuras osta ir viena no darbīgākajām, progresīvākajām un lielākajām Eiropā. Līdz pat pagājušajai nedēļai Ventspils un Rīgas brīvostās bija pārvaldnieks un astoņi valdes locekļi, no kuriem četri bija valdības deleģēti, bet četri – pašvaldības pārstāvji. Tas nodrošināja caurspīdību, izsvērtu lēmumu pieņemšanu, sabalansētību starp valdības un pašvaldības interesēm un to, ka valdes locekļi skatījās cits citam uz pirkstiem.
 
Amerikas Savienotās Valstis iekļāvušas Aivaru Lembergu globālajā sankciju sarakstā, liecina ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) paziņojums.
 
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nolēmusi rosināt Rīgas domes atlaišanu, jo ministrijas ieskatā vietvara jau otro reizi nav spējusi izpildīt vienu no pašvaldības autonomajām funkcijām – nodrošināt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. VARAM ministrs Juris Pūce jau gara acīm redz sevi vēstures grāmatā kā Pūbliju Kornēliju Scīpionu Emiliānu Afrikāni Jaunāko, kam būs beidzot izdevies satriekt pīšļos un nolīdzināt līdz ar zemi Kartāgu jeb nešķīsto Rīgas domi.
 
Tepat netālajā Somijā premjerministrs Anti Rinne otrdien atkāpās no amata. Necik ilgi premjerēt viņam nesanāca – valdība tika izveidota 6. jūnijā pēc 14. aprīlī notikušajām parlamenta vēlēšanām. Kas tad īsti notika ar Rinni? Mierīgie somu pastnieki no Somijas valsts pasta operatora Posti bija atstājuši mājās somas un vairāk nekā divas nedēļas streikoja. 700 pastnieku bija saskaitušies, ka viņiem samazinās algas.
 
Par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu parakstījušies 40 500 Latvijas pilsoņu. Tas ir daudz vai maz? Ja skatāmies, cik vajag, lai reāli varētu notikt tautas nobalsošana, tas ir par maz – tur vajagot apmēram 150 tūkstošus, ko iepriekš ir izdomājusi Saeima, paceļot sevis atlaišanas griestus līdz tādiem augstumiem, kurus sasniegt praktiski nav iespējams. Ja no otras puses skatās, 40 500 cilvēku ir daudz – priekš tādas mazas valsts, kurā iedzīvotāju nav diez cik daudz, 40 500 ir visnotaļ solīds cipars. Turklāt tas savācās diezgan īsā laikā.
 
Angļu satīras un melnā humora trupa Monty Python 1970. gadā savā televīzijas šovā izsmēja savas valsts birokrātiju ar skeču, kura nosaukumu var tulkot kā Kleinās soļošanas ministrija vai Tizlās steberēšanas ministrija. Rodas iespaids, ka Rīgas dome un Saeima sacenšas, kura pratīs izsaukt pret sevi lielāku sabiedrības īgnumu, nicinājumu un dusmas, visādi izākstoties un sacenšoties, kura kleinās soļošanas distancē izvirzīsies vadībā.
 
Vajag īpašas spējas, lai vēl nebijuši lielo valsts budžetu, kas sasniedzis 10 miljardus eiro, pamanītos sadalīt tā, lai izsauktu tik milzīgu neapmierinātību mediķos, skolotājos un plašā sabiedrībā. Valdošā koalīcija kā Salavecītis atnesa uz bērnu eglīti milzīgu maisu ar konfektēm, bet bērni tagad raud, aizvainojumā klepodami un rīstīdamies.
 
Kad pagājušā gada 13. decembrī Saeima steidzamības kārtā atbalstīja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kas paredz, ka valdībai, sagatavojot valsts budžeta projektu, nākamajos trīs gados ik gadu jāparedz līdzekļi mediķu algu paaugstināšanai par 20%, tas jau šķita aizdomīgi. Vai šis likums vispār izpildāms? Tajā brīdī aprēķini bija tādi, ka budžetā papildus būs nepieciešami šādi līdzekļi: 2019. gadā – 87 483 708 eiro, 2020. gadā – 191 227 820 eiro, 2021. gadā – 314 599 953 eiro. Katrā ziņā bažas raisīja skaitlis 314 599 953. Bet nu 87 483 708 gan šķita visnotaļ paceļams un reāls – daža Rietumeiropas kluba futbolista kājas maksā pat vairāk. Ja budžets būs 10 miljardi, vai tad nu 87,4 miljonus mediķiem nesakasīs?
 
Viens no tieslietu ministra Jāņa Bordāna (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) darbības virzieniem, ko var samanīt, ir centieni palielināt Valsts kontroles (VK) un valsts kontrolieres Elitas Krūmiņas ietekmi un varu. Tas nav tāpat vien, bet lai varētu niknu savvaļas vilku, kas kož visiem, piejaucēt un pārvērst par personiski partijisku suni. VK ir iestāde, kas dara ļoti vajadzīgu un labu darbu – izpēta dažādu valsts iestāžu naudas lietas, darbību lietderību un atbilstību likumam. Būt par valsts kontrolieri ir diezgan populāri, ko pierāda bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas grandiozais kāpiens politikā, kam gan vēlāk sekoja tikpat grandiozs kritiens. Arī pašlaik VK bauda gan parasto ļaužu, gan politiskās elites cieņu. 18. novembrī Krūmiņai Valsts prezidents Egils Levits pasniegs ordeni.
 
Valdošās koalīcijas partijas ir iecerējušas nākamā gada budžetu pieņemt līdz 18. novembra svētkiem un pasniegt to kā lielu «dāvanu”» latvju zemei. Paldies, paldies! Taču, ko ieraudzīsim, tīkamā satraukumā sienot vaļā patriotisko krāsu lentītes un raugot, kas ir iekšā dāvanas kastītē?
 
Kas tas ir par budžetu, ko pašlaik Saeimā pieņem Jaunās Vienotības premjera Krišjāņa Kariņa valdība? Nekāds «attīstības», dižlaimes, plauksmes un augsmes budžets, grozi, kā gribi, tas nesanāk. Vairāk tam pienākas tādi apzīmējumi kā «nepildīto solījumu», «apčakarēto skolotāju», «uzmesto dakteru» budžets. Neglīti, ka paši taču solīja, paši pieņēma likumu, ka veselības darbiniekiem būs algu paaugstinājums, taču tagad, kad solījums jāpilda, atklājas, ka no nepieciešamajiem 120 miljoniem eiro būs vien trešdaļa. Dabiski, ka veselības darbinieki jūtas piekrāpti, un dabiski, ka viņi draud protestēt.
 
Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa pašlaik pārdzīvo grūtus laikus. It kā jau nekas dramatisks vēl nav noticis – tai joprojām ir augstākais reitings starp visām partijām, lielākā frakcija Saeimā, vieta valdošajā galvaspilsētas koalīcijā. Tāpat arī pilsētu mēri un vara lielu pilsētu pašvaldībās, Nils Ušakovs eiroparlamentā, taču diez cik priecīgi šie politiķi neizskatās. Zars, uz kura viņi sēž, ir aizlūzis un krakšķ.