Māris Krautmanis

Tālajā 1985. gadā Rīgas Daugavas futbola komanda bija izcīnījusi pirmo vietu PSRS čempionāta pirmajā līgā jeb «mazās zelta medaļas», par ko tai pienācās pāreja uz augstāko līgu, taču šāds pavērsiens nesakrita ar padomju sporta ierēdņu interesēm, tāpēc tika sarīkotas speciālas pārspēles Maskavā uz rīdziniekiem neērta mākslīgā seguma, kur viņi zaudēja. Arī nākamajā gadā Daugavas galva tika pabāzta zem ledus ar tendenciozu tiesāšanu, lai augstākajā līgā varētu spēlēt armijas klubs ACSK.
 
Rīgas domes «troņu spēles» nav gluži tādas, kā izskatās. Izskatās, ka politiķi vienā mierā iecels par mēru Oļegu Burovu un rullēs. Tāpat arī piemeklēs vicemēru vai divus vicemērus, un laime būs pilnīga. Bet neba nu tik skaisti ir. Patiesībā cīņas par krēsliem ir zvērīgas, un neviens nezina, kā tās beigsies. Tur ir no partijas Saskaņa atšķēlies četrinieks, kas brīžiem ir trijnieks. Vēl ir divnieks no Jaunās konservatīvās partijas renegātiem. Šie no savām partijām izmestie tagad ir tie, kam pieder «zelta mandāts» – viņi bauda milzīgo varas eiforiju izlemt, kādai būs varai būt Rīgā – vai būs tas vai cits mērs, vai arī būs pašreizējās Rīgas domes krišana un jaunas, ārkārtas domes vēlēšanas. Jau nogāzts ir Dainis Turlais. Kas darās šo cilvēku prātos, to nav iespējams uzminēt un prognozēt.
 
Šodien Saeimas ārkārtas sēdē Egils Levits dos svinīgo solījumu, lai oficiāli stātos amatā.
 
Ekonomikas ministra Ralfa Nemiro (KPV.LV) pārsteidzošais gājiens – Latvenergo padomes atlaišana un tai sekojošā lielā bļaušana valdošās koalīcijas iekšienē – nebūs iemesls, lai kristu Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdība, tomēr brīdinājuma zvaniņš tas bija. Notikumi liecina, ka nekādas maigās attiecības starp ministriem un valdības partijām nav – nav izveidojusies vienota komanda, kas strādātu vienam mērķim. Katra partija kopj savu lauciņu, un sadarbība starp ministrijām ir vāja.
 
Lai gan Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdība pastāv jau kopš janvāra, joprojām visai maz manāms, ka ministri būtu sākuši nodarboties ar saviem tiešajiem, nopietnajiem, lielajiem pienākumiem.
 
Vakar ar atvadu runu Saeimas tribīnē kāpa Valsts prezidents Raimonds Vējonis, un viņa vietā stāsies Egils Levits.
 
«Es nekādā gadījumā nevēlos akcīzes karu ar Igauniju, bet, ja igauņi lauž vienošanos un sāk šo karu pret mums, tad mums nekas cits neatliek kā atbildēt ar attiecīgu akcīzes samazinājumu,» pirmdien pēc sadarbības padomes sēdes sacīja premjers Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība (JV)).
 
Vecajos laikos cilvēkiem un juristiem bija citāda izpratne par tiesiskumu un tā pamatprincipiem. Bija pieņemts, ka pastāv nevainīguma prezumpcija; bija tā, ka likumam nav atpakaļejoša spēka un tādā garā. Tāpat ļoti, ļoti slikti skaitījās, ja likumdevējs mēģināja rakstīt kādu likumu speciāli vienam konkrētam gadījumam vai pat vienam cilvēkam. Šīs lietas bija tāds kā pats par sevi saprotams tabu – tāpat kā tas, ka nav pieļaujams kanibālisms vai pārošanās tuvu radinieku starpā, vai ka auto nedrīkst braukt pie sarkanās gaismas. Taču tagad ir jauni laiki, pie varas ir jauni spēki, ir iestājies bezkompromisu beztiesiskuma laikmets.
 
Kontrolējot skaidras naudas deklarēšanu, šķērsojot valsts robežu, Valsts ieņēmumu dienests (VID) plāno pārbaudes uz lielākajiem autoceļiem, ir pavēstījusi VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.
 
Pagājušajā ceturtdienā Latvijas Universitātes (LU) Satversmes sapulce ārkārtas sēdē augstskolas rektora amatā ievēlēja līdzšinējo rektoru Indriķi Muižnieku. Par Muižnieka ievēlēšanu nobalsoja 132 delegāti, pret – 112 delegāti, savukārt vēl deviņas balsošanas zīmes atzītas par nederīgām.
 
Notikumi ap Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) liek domāt par Latvijas augstskolu pārvaldības maiņu, tādējādi veicot izmaiņas vairākos normatīvajos aktos, vakar intervijā LNT raidījumam 900 sekundes sacīja izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija (JKP)).
 
Pagājušās nedēļas nogalē augsto Rīgas domes priekšsēdētāja amatu ieguva Dainis Turlais (Gods kalpot Rīgai (GKR)), taču uzreiz izrādījās, ka kuģis, kam viņš kļuva par kapteini, ir ar milzīgu sūci. Partijā Saskaņa ir uzradušies četri atkritēji – Aleksejs Rosļikovs, Vadims Baraņņiks, Valērijs Petrovs un Vitālijs Dubovs, kas nepakļāvās partijas disciplīnai un nenobalsoja par Saskaņas Rīgas nodaļas vadītāja Sandra Bergmaņa kļūšanu par vicemēru. Vēl šis četrinieks balsoja arī pret Oļega Burova (GKR) virzīšanu uz Rīgas brīvostas padomi. Četrinieks no Saskaņas ir izslēgts un nodibinājis domē neatkarīgu deputātu frakciju, kas turpmāk būšot vienota savos balsojumos.
 
Pretēji Egila Levita garlaicīgajai un iepriekšnolemtajai bezsāpju ievēlēšanai Saeimā par Valsts prezidentu Rīgas domē pagājušās nedēļas nogalē ir izcēlušās īstas, niknas un sarežģītas politiskās batālijas ne tikai starp pozīciju un opozīciju, bet arī pozīcijas iekšpusē. Vispirms par Rīgas mēru tika ievēlēts Dainis Turlais, jo kādam taču jāieņem krēsls, ko pamet par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlētais Nils Ušakovs. Lai jaunajam mēram dzīve nešķistu kā garšīga avene, Rīgas opozīcijas partijas viņam sakūra pirti – gandrīz septiņas stundas Turlajam tika uzdoti jautājumi, kas beigās pārvērtās par pratināšanu un spīdzināšanu, no kuras pārgura pat paši spīdzinātāji. Opozīcija gribēja pārbaudīt, cik jaunais mērs ir fiziski un garīgi stiprs, cerībā, ka viņš piekusīs, sadusmosies un sāks runāt kādas muļķības, kuras tad turpmāk izmantot pret viņu. Turlais kaut kā tomēr izturēja.
 
Politiķi līksmo par jauno kārtību, kas tagad nosaka Valsts prezidenta atklātu ievēlēšanu. Cik jauki, cik labi, cik caurspīdīgi un godīgi tas nu ir. Lūk, Egils Levits tagad ir ievēlēts atklāti, un kāda laime caur to ir atnākusi.
 
Par spīti kaitinošajām neērtībām tehnisku problēmu dēļ, diezgan bezsaturīgajām priekšvēlēšanu diskusijām un pabālajām partiju kampaņām Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījušies gandrīz 34% balsstiesīgo Latvijas vēlētāju. Tas ir pat diezgan daudz. Tātad ir apstājusies iepriekš vērojamā tendence par Eiropas politikas lietām interesēties aizvien mazākam vēlētāju skaitam. No otras puses – tā tomēr ir tikai trešdaļa. Nebija kāda latvjus satraucoša vēlēšanu jautājuma – cilvēki aizgāja ievēlēt Eiroparlamentu vienkārši aiz labas sirds, izvēloties, kuriem astoņiem populāriem politiķiem par viņu līdzšinējiem darbiem uzdāvināt ļoti labi apmaksātus eirokrēslus.
 
Ar katru nākamo reizi vēlētāju aktivitātei Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir bijusi vērojama tendence samazināties, un droši vien nekāda dižā tā nebūs arī šajā reizē – diezin vai vēlēt aizies vairāk par trešdaļu balsstiesīgo.
 
Rodas iespaids, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) ir sēdējis un gudrojis: «Nu ko vēl tādu dulnāku pastrādāt? Citādi te citi ministri ar savām aktivitātēm kļūst par mani populārāki.»
 
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (Jaunā konservatīvā partija) drasē pa savu nozari kara zirgā un cērt galvas pa labi un kreisi – darbu jau zaudējuši virkne dažādu ministrijas pakļautības uzņēmumu amatpersonu. Tur nekāda brīnuma nav, jo agrāk ministriju ir vadījušas citas partijas, bet JKP ir raksturīga īpaši smaga paranoja – visur tai rēgojas kaut kādi tumšie briesmoņi un viņu ielikteņi. Šajā «garo nažu naktī» dažs varbūt ir tiešām pelnījis būt represēts, bet cieš arī ar politiku nesaistīti ierindnieki. Šīs aktivitātes ministrs un viņa partija enerģiski «spino» plašsaziņas līdzekļos – televīzijā, tīmekļa sociālajās vietnēs. Tagad visiem būtu jānotic, ka Linkaits strādā tautas un valsts labā – lai nebūtu korupcijas, lai būtu labāka pārvaldība, lai uzlabotos uzņēmējdarbības vide, valsts konkurētspēja un visādi tā. Taču diemžēl ar katru nākamo soli ministra gaitās aizvien skaidrāk top redzama spalvaina āža kāja.
 
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (Jaunā vienotība (JV) ir aizvadījis savas pirmās 100 dienas amatā un nosaucis virkni svarīgu veicamo darbu nākamībā. Viņu slavē par spožu runu Eiropas Padomē. Viņa valdība ir tapusi drausmīgās dzemdību mokās, kas vedina pret bērnu izturēties īpaši saudzīgi. Viņa partija JV salīdzinājumā ar dažu labu citu absolūti durnu politveidojumu kaut cik draudzējas ar veselo saprātu. Daudziem Kariņš šķiet jauks, un viss būtu jauki, ja nebūtu viena ļoti nelāga lieta, kas visam labajam, ko var tekt par Kariņu, velk treknu, melnu svītru pāri.
 
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) nesen sociālajā vietnē Twitter ir paspīdējis ar īsu, bet interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdām pārpilnu ierakstu, ko, tulkojot no šai partijai tuvo aprindu specifiskā žargona, var saprast tā, ka, ja JKP izdosies pietiekami ilgi noturēt valdību bez Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) iekļaušanas valdošajā koalīcijā, tad SIA Mediju nams (MN) preses izdevumiem, tostarp arī Neatkarīgajai, būs bankrots klāt.
 
Par spīti Rīgas satiksmes korupcijas lietai, Rīgas mēra Nila Ušakova atstādināšanai no amata un vēl visādām ķibelēm, kas pēdējā laikā piemeklē Rīgas domi, partijai Saskaņa reitings ir joprojām augsts, aprīlī pat audzis par 2% un pašlaik ir 19,7%. Tā rāda sociologu firmas SKDS jaunākais partiju reitings, kas tapis pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma. Domājot par Eiroparlamenta (EP) vēlēšanām, kas notiks 25. maijā, Ušakovs var cerēt, ka diezgan mierīgi tiks ievēlēts un, iespējams, ne tikai viens pats, bet Saskaņa var dabūt vēl kādu EP mandātu.
 
Liela ķeza gaida Rīgu, liela ķeza. Izskatās, ka tā ir neizbēgama, jo sakarā ar remontu kopš aizvakardienas kustība pār Brasas pārvadu jau ir ierobežota. Bet vēl taču trūka tādas laimes, lai nostopētos arī Augusta Deglava tilts. Transporta ievārījums dažkārt mēdz izcelties pat tad, ja noticis sīks negadījums, bet te uzreiz pārtrūkst asinsrite vienlaikus pāri diviem tiltiem! Un vēl taču arī Salu tilts ir remontā ar apgrūtinātu kustību. Un ielas tiek lāpītas.