Lasāmgabali

Kaut kādas televīzijas kaut kādā platformā pirmdien ar Kažas muzikālo uzrunu “Tici vai nē” un drona ceļojumiem pa Bīriņu pils gaiteņiem tika sākts demonstrēt seriāla “UgunsRēks” jaunākās sērijas, taču plašākai auditorijai TV3 to plānoja rādīt tikai februārī. Tāpēc vajadzēja paciesties, lai uzzinātu, vai Leons vēl nav atstiepis kājas, Zenta ir atkal šķīrusies, bet Milda joprojām grabinās pie kastroļiem, un nācās izklaidēties ar pašmāju realitātes notikumiem.

«Es šodien gribu runāt par 1999. gadu. Tas ir zīmīgs ar to, ka par Latvijas prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga, Krievijā pie varas nāca Putins, bet tepat kaimiņos, Igaunijā, sākās otrā atmoda. Tautas atmoda no atmodas,» saka režisors Regnārs Vaivars. Sestdien, 22. oktobrī, viņam pirmizrāde Liepājas teātrī – «Igauņu bēres 1999».

«Jubilejas koncertus gaidu ar siltu sajūtu, jo zinu, ka tajos kopā ar mūzikas draugiem radīsim svētkus sev un latviešu mūzikai. Tie būs svētki arī man personīgi, jo, atskatoties uz padarīto un piedzīvoto, saprotu, ka šie desmit gadi mani kā cilvēku darījuši labāku un vēl laimīgāku,» saka muzikālās apvienības «Raxtu Raxti» mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš. «Programma būs ļoti daudzveidīga, un caur to varēs dzirdēt, kā mēs paši esam attīstījušies, auguši, par ko domājuši un kurā virzienā gājuši,» piebilst mūziķe Kristīne Kārkle-Kalniņa.

Klāt bija tā izšķirošā diena, kad noskaidrojās, ko latvju bāleliņi lamās nākamos četrus gadus. Pirms vēlēšanu dienas lielākais, sarežģītākais un neatbildētākais jautājums bija par to, vai vēlētāju niecīgo atsaucību varēs skaidrot ar to, ka būs bijis pārāk labs laiks un visi aizbraukuši rakt kartupeļus vai uz beidzot sarīkoto sēņu izstādi Dabas muzejā, vai pārāk sūdīgs laiks, kad neviens nav gribējis degunu bāzt ārā no segas apakšas un pat sievasmāti dzīt ārā no mājas uz iecirkni. Par to, ka pie vainas būs laika apstākļi, šaubu nebija nevienam.

«Es uzaugu Latvijas mazpilsētā. Šim faktam ir blaknes. Šo savu Latvijas upju, mežu un mazpilsētu sajūtu esmu pārtulkojis mitoloģiskā trillerī, kas stāsta par jauna vīrieša iniciāciju vissenāko dabas spēku priekšā,» saka režisors un scenārists Uģis Olte. No otrdienas, 4. oktobra, kinoteātros visā Latvijā būs skatāma viņa debijas spēlfilma «Upurga».

Klāt bija Miķeļdienas tirdziņi, un strauji tuvojās arī pati Miķeļdiena, kad beidzot mājās vajadzēja pārrasties pēdējiem līgotājiem, Lieldienu svinētājiem un ar neļķu kātiem padusē esošajai 8. marta auditorijai, bet veikalos vēl nevajadzēja skanēt Ziemassvētku “džinglbelliem”. Lai gan – tie parasti sāka skanēt jau aiznākamajā dienā pēc Ziemassvētkiem, tāpēc par to drošs nevarēja būt neviens.

Kam apnikusi vispirms automašīnu un pēc tam cilvēku rindošanās un spaidīšanās, kā arī ēdināšanas  u.c. pakalpojumu cenas oktobra pirmo nedēļu nogalēs Siguldā, tie nevilsies, mainot savu tradicionāli vertikālo orientāciju uz ceļojumu pa plakano Zemgali līdz pat Lietuvai.

«Man vairs nevienam nekas nav jāpierāda, man vairs nav sevi kaut kā īpaši jāapliecina. Šis ir tas brīdis, kad varu darīt to, kas man patīk. Tas ir līdzīgi kā ar mazbērniem – ja bērni mums ir jāaudzina, ir jāstrādā un par viņiem jārūpējas, tad mazbērnus mēs varam vienkārši mīlēt. Tā man šodien ir ar teātri – es daru tikai to, kas man patīk, es mīlu to, ko daru, un tas mani dara laimīgu,» saka tautā mīlētais teātra aktieris Jānis Skanis.

Līdz ar būtisko resursu izmaksu kāpumu arvien iestādes un organizācijas ir spiestas pārvērtēt savas izmaksas. IKT resursi, infrastruktūra, rīki un servisi nav izņēmums, tie piedzīvo ne vien uzturēšanas izmaksu pieaugumu, bet arī konstantus drošības izaicinājumus, ko rada gan ģeopolitiskā situācija, gan arī tas, ka arvien vairāk laika pavadām digitālajā vidē un turp “pārmigrē” arī apdraudējumi.

1983. gada 21. septembrī laikraksts "New York Times" publicēja plūmju kūkas recepti, kas ātri kļuva populāra. Tik populāra, ka lasītāji vēlākajos gados to sāka izmantot šī laikraksta redaktoru šantāžai. Šīs receptes popularitāte, iespējams, slēpjas tās pagatavošanā. Kūkai nepieciešamie produkti ir nopērkami parastos pārtikas veikalos, un arī tās cepšana neprasa nekādas īpašas konditora prasmes. Tagad, plūmju laikā, ir īstais brīdis izmēģināt šo recepti.

Par šīs nedēļas daudziem patīkamāko ziņu parūpējās TV3, kas paziņoja, ka ceturtdien noslēdzas “kaislību un attiecību līkloču piepildītais seriāls “Viņas labo labāk””, kurš vilkās jau desmit sezonas – punkts tika likts ar 702. sēriju. “Pfff, nīkuļi!” norūca “Santabarbaras” veidotāji, bet LTV bez seriāla palikušos un suicidālu tieksmju jau mocītos vilināja pie sevis ar “Mīlas viesuļa” 36 3656. sēriju: “Skatieties šo, tas nebeigsies nekad! Ja pat jūs lūgsieties!”

Kas jums pirmais nāk prātā, dzirdot vārdu „Pilzene”? Domāju, lielākā daļa noteikti atbildēs – alus! Un tālu no patiesības tas nav. Pilzene ir Čehijas alus darīšanas sirds un dvēsele. Taču Pilzenē ir daudz kas vairāk ko apskatīt, pa ceļam noteikti arī baudot kādu garšīgu alu.

«Šodien, kad izšķiras Ukrainas, Latvijas un visas Eiropas nākotne, mūzika nevar un nedrīkst būt nošķirta no notikumiem, kas ietekmē mūs visus,» saka pianists Andrejs Osokins, uzsverot, ka māksla un mūzika gadsimtu gaitā ir sekojusi vēsturiskiem notikumiem, smalki un spēcīgi reaģējot uz tiem gan kā cilvēka iekšējās pasaules pārdzīvojumu spogulis, gan arī globālu procesu atainotājs.

Beidzot pienāca četrus gadus ilgi un nepacietīgi gaidītā diena, kad 13. Saeima pulcējās uz savu pēdējo sesiju. To pēdējā gaitā izvadīt uzņēmās prezidentīgais Levitonkuls, kas, uzrunājot aizejošo sasaukumu, pauda neslēptu izbrīnu un pat apbrīnu, ka Saeimas koalīcijas kaut kā nebūt kopā salipinātā un ar skoču salīmētā valdība izrādījusies pārsteidzoši stabila un produktīva. “Produktīva? Viņš to nopietni?” savām ausīm nespēja noticēt latvju bāleliņi.

«Filmā nav ne politiska, ne sociāla «mesidža». Mans mērķis bija uztaisīt filmu par mūsu pasauli, kurai nav nekāda sakara ar realitāti. Lai cilvēki, kuri katru dienu «tiešraidē» redz karu un epidēmijas, pusotras stundas būtu atrauti no ikdienas problēmām, bailēm un dusmām, pilnībā aizmirstu sevi un savu dzīvi, kas ir bijusi pirms seansa,» saka kinorežisors Aiks Karapetjans.

  „Vislielākais pārsteigums man bija tas, ka ieraudzīju: Latgale ir tik sakopta un skaista,” teic mūsu ceļabiedrs Uldis, atklādams savas izjūtas pēc brauciena uz Latgali. Viņš šajā Latvijas daļā bija pirmoreiz. Jādomā, ka ne pēdējo: Latgalē ir izcili daudz vietu, ko skatīt un izbaudīt.

No vakardienas, 5.  septembra, portāliem neatkariga.nra.lv un nra.lv ir jauns galvenais redaktors – bijušais laikraksta Diena komentāru un interviju nodaļas vadītājs Rolands Pētersons.

Atkal klāt bija 1. septembris, kad vecāki varēja sacensties ar bildēm feisbūkā un instagrammā, kurš vissmukāk saposis savu bērnu skolai un pie viena vissmukāk saposies pats, kā arī kurš savas atvases aizvedis uz pašu, pašu vislepnāko makdonaldu vai hesburgeru un nopircis pašu, pašu visresnāko burgeru. Šajā konkursā uzvarēja Radio SWH Rīta Sanda un vēl daži atjautīgākie, kuri nevienu nekur neveda, bet pasūtīja boltiem un voltiem burgeru no “maķīša” vai “hesīša” pievest tieši mājās un pienest tieši gultā.

Šo sestdien, 3. septembrī, VEF Kultūras pilī uz savu lielkoncertu “Ko tu dungo savā kabatā” aicinās grupa “Credo”, kas jau gadu desmitus ir viens no vadošajiem estrādes ansambļiem Latvijā. Savukārt Guntis Veits jau ir ikona – kurš gan vaigā nezina mūždien smaidīgo “Credo” līderi?!

«Mana globālā teorija ir: domā kā vesels cilvēks, dari kā vesels cilvēks, un būsi vesels cilvēks. Tas tā baigi labi skan, bet jāatzīst, ka ne vienmēr man tas izdodas. Lai arī šo teoriju esmu apguvis, rokas reizēm nolaižas. Bet plinti krūmos es vēl neesmu iemetis, jo – man jau plintes nemaz nav!» smaidot saka dziedātājs, pianists un komponists Arnis Mednis.

Nedēļa iesākās daudzsološi svētkpilni – agrā, agrā un mazliet vēl tumšā pirmdienas rītā Rīgas dome informēja, ka ir sākta Pārdaugavas okupeklīgā fallekļa demontāžas laukuma iekārtošana. Tas nozīmēja to, ko tas nozīmēja, un latvju bāleliņi paņēma popkornu un kolu, iesēdās ērtāk klubkrēslos, pieslēdzās tviterim un feisbūkam, paņēma rokā TV pulti un sāka gaidīt akcijas turpinājumu.

«Situācija pasaulē ir ļoti sarežģīta. Ja godīgi, mums sarežģīta tā bijusi gan padomju laikos, gan citos vēsturiskos laikos, bet, manuprāt, viss atkarīgs no tā, kā mēs uz to spējam paskatīties. Es domāju, ka šī sarežģītība vairāk ir mūsos pašos. Katra situācija, ja nevari to mainīt, ir jāizvērtē un apzināti jāpieņem – lai saglabātu sevi, lai varētu turpināt piepildīt savus sapņus un vienkārši būt,» saka komponists un dziesminieks Arnis Miltiņš.