Nebūt ne sakāpinātu augstprātību un izvēlību, bet bezizeju apliecina 15. Saeimas vēlēšanu uzvarētāja Andra Kulberga vārdi, ka gandrīz mēnesi kopš sākuma sarunām par viņa vadītas valdības izveidošanu "jaunās valdības modelim joprojām ir iespējami visi varianti".
Atbilstoši Latvijas Republikas parlamentārajai valsts uzbūvei politisko varu iegūst tas, kurš saņēmis visvairāk vēlētāju balsu ne individuāli, bet kopā pa visiem Saeimas deputātu kandidātiem, kas apņēmušies ar balsošanu "izteikt uzticību" sava līdera uzveidotam valdības sastāvam. No simta Saeimas deputātu 41 deputāts, ieskaitot pašu A. Kulbergu, 15. Saeimā ievēlēts no "Apvienotā saraksta" (AS) ar politiskām, bet juridiski nenostiprinātām saistībām uzticēt izpildvaru A. Kulberga valdībai. Lai valdība varētu reāli strādāt, ir jāpanāk uzticības balsojums no vismaz 51 Saeimas deputāta. Pirms Saeimā ievēlēto partiju frakciju pašatšķaidīšanās ar deputātu atšķelšanos no partijām uz neatkarīgo deputātu virtuālo, bet 14. Saeimas finišā skaitliski lielo 17 deputātu "frakciju" Saeimas uzticības iegūšanai A. Kulbergam vajadzīgs vēl vismaz vienas citas partijas atbalsts. Juridiski iespējamo atbalstītāju rindā dilstošā secībā atrodas "Latvija pirmajā vietā" (LPV) ar 17 deputātiem, "Suverēnā vara/Apvienība jaunlatvieši" (SV/AJ) ar 15 deputātiem un divas partijas - Nacionālā apvienība (NA) un ""Progresīvie" - ar katrai pa 10 deputātiem. Politisku iemeslu dēļ no atbalstītāju rindas izsvītrota SV/AJ. Politiski pieļaujams, bet skaitliski nepietiekams ir "Jaunās vienotības" (JV) septiņu deputātu atbalsts. Viņu piesaistīšana iespējama ar aprēķinu, ka JV līdzdalība mazinātu AS atkarību no tikai vienas citas partijas, kas devusi AS nepieciešamās balsis, lai A. Kulberga valdība iegūtu Saeimas uzticību.
15. Saeimas vēlēšanas devušas rezultātus, par kādiem pieņemts sapņot kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma, kad tika sagatavota un 1993. gada 5.-6. jūnijā realizēta atgriešanās pie Saeimas vēlēšanām. Turpinot 1922. gadā iesākto, bet vēlāk pārtraukto Saeimas sasaukumu skaitīšanu, 1993. gadā Saeimas darbu atsāka tās 5. sasaukums.
Ņemot vērā slikto pieredzi, kas noveda līdz Saeimas padzīšanai jau pirms Latvijas okupācijas, 5. Saeimas vēlēšanās tika uzlikta tolaik 4% barjera pret sīkpartijām jeb atsevišķām spilgtām personībām, kuru plaša pārstāvniecība un plēšanās bija diskreditējusi Saeimas pirmos četrus sasaukumus. Taču ar 5. Saeimā iekļuvušajām astoņām partijām pietika, lai atdzimtu lielākā daļa pagājušā gadsimta 20.-30. gadu tradīciju ar Latvijas valdībām, kas Saeimas uzticību noturēja labi ja gadu. Pret to mēģināja cīnīties, paaugstinot partijisko ievēlēšanas barjeru līdz 5% un veicot vēl citus grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā. Vairāk tomēr politiskie nekā juridiskie nosacījumi valdību pastāvēšanas laiku paildzināja, līdz kamēr Krišjāņa Kariņa valdība noturējās visus četrus gadus, cik ilgu laiku bija spēkā valdībai izteiktā 13. Saeimas uzticība. Taču tā Saeimas deputātu sasaukuma masveidīgā izbrāķēšana 14. Saeimas vēlēšanās apliecināja, ka ne viss bija tik labi, kā izskatījies.
Ļoti negatīva vēlētāju attieksme pret pašu ievēlētajiem deputātiem ir kļuvusi par tradīciju, kas uzpaužas, nomainot 2/3 deputātu 13., 14. un 15. Saeimas sasaukumos. Par brāķēšanas kampaņas kāpinājumu kļuva pēc pārstāvniecības 14. Saeimā ar 16 deputātiem otras lielākās partijas, Zaļo un zemnieku savienības neielaišana 15. Saeimā. Rezultātā Saeimā iekļuvušo partiju skaits samazinājās no septiņām līdz sešām. Jāpiebilst, ka 15. Saeimas SV/AJ faktiski ir tā pati partija (ja raugās no malas ar vienaldzību par to, kā cilvēki plēsušies gan šī, gan citu grupējumu iekšienē), kas 14. Saeimā bija "Stabilitātei!".
Līdz ar 15. Saeimas ievēlēšanu ir sasniegta gadu desmitiem un pat gadu simtu kārotā Saeimas politiskā uzbūve ar ļoti pārskatāmu partijisko pārstāvniecību gan tīri aritmētiski, gan politiski. Saeimas partiju skaita samazināšanās par vienu vai divām, ja salīdzina 15. Saeimu ar 14. vai ar 5. Saeimu, samazina iespējamo kombināciju skaitu ne par 15% vai 20%, bet pa vairākām reizēm. Tajā pašā laikā saglabāta Latvijas Republikas dzimumzīme ar parlamentāro, nevis ar prezidentālo pārvaldes iekārtu, kas būtu notikusi, ja nemainītā juridiskajā formā A. Kulbergs būtu savācis ne 41, bet 51 Saeimas deputātu.
Tagadējais deputātu balsu salikums ļauj pāriet no tagadējās četru partiju koalīcijas valdības uz tikai divu partiju koalīcijas valdību, kurā nevarētu turpināt kopš 1995. gada atsāktās manieres, ka katra partija izskaidro savu priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu ar to, ka citas koalīcijas partijas tai traucējušas. Pat ar trijām partijām pietiek, lai katra partija varētu vainot citas vārdā pat nenosauktas partijas, bet divpartiju koalīcijā šādi triki nebūtu iespējami. Atliek vien A. Kulbergam izvēlēties pareizo partneri ar nosacījumu, ka kandidātu nelielo skaitu var pasniegt kā priekšrocību, jo kandidātu pulciņš pazīstams un pārskatāms. Realitāte tomēr tāda, ka jebkura A. Kulberga izvēle nozīmē viņa un AS priekšvēlēšanu solījumu laušanu, ko viņš labi saprot un tāpēc atliek, atliek, atliek, līdz būs spiests izdarīt. Diez vai viņš saņemsies uz valdības neizveidošanu, pat ja arī tā ietilpst viņa pieteiktajos "visos variantos".
A. Kulberga publiskā taktika laikā starp 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu atklāšanos 2026. gada 4. oktobrī un šīs Saeimas deputātu pirmo sanākšanu 3. novembrī, kas tika sapārota ar 4. novembrī datēto A. Kulberga oficiālo pilnvarošanu valdības veidošanai, bija runāšana par to, ka pirmie kandidāti uz nākamo valdību esot viņa tagadējās valdības dalībnieki NA un JV, bet... varot būt un tā un varot būt savādāk. Kā?!
Jautājumu "kā" var pārformulēt uz jautājumu "cik" - cik balsu Saeimā A. Kulbergs uzskata par pietiekamu viņa valdības darba nodrošināšanai likumdošanas līmenī. Vai pietiek ar 41+10=51, kas savācami no NA, vai labāk tomēr vēl +7 balsis no JV? Ja teiktais par "visiem variantiem" tikpat svarīgs kā izvēle par labu esošajiem partneriem, tad variantu skaits lēcienveidīgi pieaug, jo aritmētiski pietiek arī ar 41+10 balsīm no "Progresīvajiem" un vēl jo vairāk pietiek ar 41+17 balsīm no LPV.
Tālākais stāsts tikai par AS riskiem, sametoties kopā ar jebkuru no trijiem politiskajiem spēkiem, lai sasniegtu minimumu, ar kādu A. Kulberga valdība varētu saņemt Saeimas uzticību.
Būtu pārlieku daudz prasīt no likteņa, lai tas bāž savu pirkstu mums acīs katru mīļu dienu, bet tomēr nepalaidīsim garām sakritību starp 15. Saeimas sanākšanu un to, ka "Ekonomista Strautiņa izteikumi saceļ traci", kā vēstīja tās pašas dienas “nra.lv”. Tracis celts par bankas "Luminor” ekonomista Pētera Strautiņa sacīto konferencē “RĪGA 2050”: "Ja kādam problēmas sagādā tas, ka nākotnē vidējais latvietis būs drusku brūnāks, man viens lūgums, pagrieziet galvā vienkārši slēdzīti. Ne Satversmē, ne preambulā, ne arī latviešu literatūras klasiķu darbos es neredzu centrālo uzstādījumu, ka latvietim obligāti jābūt baltam." Turpat pavēstīts, cik "skarbi uz šiem izteikumiem reaģējusi Rīgas domes deputāte Liāna Langa", kas ir ļoti pamanāma NA trubadūre.
Lai gan darbs valdībā nav tik acīs krītošs kā runas konferencēs un ieraksti sociālajos tīklos, tik un tā nevar izdoties kaut cik ilgu laiku nomaskēt vienu no diviem, ja NA tiek uzņemta A. Kulberga nākamajā valdībā. Vai nu NA drīzāk klusu ciešot nekā demonstratīvi protestējot piedalās ļoti straujā Latvijas piesātināšanā ar ārzemju darbaspēku, vai arī A. Kulbergs upurējis visus solījumus uz ekonomiskās labklājības pieaugumu, kas bez imigrācijas ir aritmētiski neiespējams.
"Neatkarīgā" jau ir izskaidrojusi, kāpēc "vidējais latvietis būs drusku brūnāks", ja lieto P. Strautiņa vārda burtiskā nozīmē tēlaino teicienu. Tāpēc, ka "nevar Latvija atļauties arī viesstrādniekus, kas šeit ieradušies, lai izvestu no Latvijas naudu. Viesstrādnieki šeit jāielaiž tikai komplektā ar vairākām sievām un daudziem bērniem kā garantijām, ka tad nu gan visa Latvijā nopelnītā nauda paliks Latvijā."
NA izbrāķēšana šķiet pašsaprotama un viegla lieta, ja pa rokai “Progresīvie", kam būtu jābūt NA pretstatam. Visu krāsu mīlēšanai vienādi taču jābūt "progresīvo" (šajā gadījumā ne tikai konkrētās partijas) galvenajai pazīmei viņu koptēlā. Tomēr Latvijas partijiskie "Progresīvie" ir ar savām īpatnībām, kuru dēļ arī viņu ietipināšana valdošajā koalīcijā un valdībā būtu šīs koalīcijas kakla laušana.
Tiem, kas sarunās par valdības veidošanu nepiedalās, atliek tikai minēt, kas kurā reizē bijis cēlonis un kas - sekas, bet noticis tā, ka "Progresīvie" aiznesuši uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju sūdzību par A. Kulberga padomnieku Didzi Dejus. Proti, ka viņš sniedzot A. Kulbergam padomus par iespējamu Imigrācijas likuma grozīšanu un piesaistot ārvalstu kapitālu savam uzņēmumam tādā veidā, ka ieguldījumu veicēji iegūst tiesības prasīt termiņuzturēšanās atļaujas Latvijā.
Nav, protams, tagadējie "Progresīvie" pirmie un vienīgie Latvijā, kuru ideāls ir tāds, lai jebkurus lēmumus gatavotu un pieņemtu tikai tādi cilvēki, kuriem nav ne daļas, ne sajēgas par lietām, procesiem, nozarēm utt., uz ko šie lēmumi attiecas. Ja tā, tad droši, ka nav nekādu interešu konfliktu, kuru nosaukumu itin bieži lieto tad, kad gribas, bet nav pietiekama iegansta vai drosmes apsūdzēt kādu korupcijā un tālāk vēl ar diviem prastākiem vārdiem "kukuļdošana" vai "kukuļņemšana".
Lai gan ideāli nav sasniedzami, lēmumu pieņēmēju nekompetences nodrošināšanā Latvija ir daudz sasniegusi, un arī uz šādu nekompetenci attiecas AS priekšvēlēšanu solījums, ka turpmāk nebūšot tā, kā tagad ir.
"Progresīvie" tad nu pozicionējas kā partija, kas nekādas pārmaiņas arī šajā ziņā nepieļaušot. Pagaidām to var traktēt dažādi, vai tādējādi viņi cenšas dārgāk pārdot savu atbalstu A. Kulberga solītajām reformām, vai principiāli darīs visu, lai Latvijā nekas nemainās un netraucē viņiem apsaimniekot to nišu, no kuras viņi ielīduši Saeimā, bet Rīgas domē jau tikuši līdz priekšsēdētāja krēslam. Tajā iesēdies Viesturs Kleinbergs paguvis sevi parādīt pietiekami uzskatāmi kā antireklāmu visai partijai, ja šo partiju gribētu iesaistīt jēdzīgā darbībā un rezultātu sasniegšanā. Nekas tāds nav paredzams A. Kulbergam kopā ar partiju, kas "rīdziniekiem aizliegs iet un braukt pa ielām, kurās viņi nedzīvo".
Izrāvienu V. Kleinberga karjerā lielākā mērā nekā viņš pats noteica tāds salikums Rīgas domes deputātu sastāvā, kura dēļ V. Kleinbergam tika piešķirta Antišlesera loma. Tas attiecas uz LPV līderi Aināru Šleseru, bez kura LPV, šķiet, izgaistu nevis dažu gadu vai mēnešu, bet dažu dienu vai stundu laikā. A. Šlesers pameta 14. Saeimu, lai apliecinātu savu spēju savākt vēlētāju balsis ar panākumiem Rīgas domes vēlēšanās 2025. gada vasarā, bet tagad ir nostiprinājis savu reputāciju ar panākumiem Saeimas vēlēšanās. Tātad viņš atkal ir Saeimas deputāts.
Tomēr nekur nav pazudusi arī tā A. Šlesera reputācijas daļa, kuras dēļ viņu nelaida Rīgas domes izpildvarā. Nav dūmu bez uguns, un nav bez pamata pārliecība, ka pat V. Kleinbergs ir ja ne labāks, tad nekaitīgāks par A. Šleseru. Tas taču ir izpildvarā jau bijis un izgāzies ar tik lielu blīkšķi, ka tā atskaņas joprojām sadzirdamas.
Paņemsim tikai vienu epizodi no A. Šlesera darbošanās satiksmes ministra amatā. 2008. gada 22. maijā "Neatkarīgā" informēja, kā A. Šlesers "būvēs dižceļu uz Sēnīti": "Satiksmes ministrija ir gatava iztērēt aptuveni pusmiljardu latu, lai automobilis ceļu starp Rīgu un Sēnīti nobrauktu par divām minūtēm ātrāk." Senais gadījums ceļams dienas gaismā tāpēc, ka tagad zināms, cik reāli izmaksāja Rīgas-“Sēnītes” ceļa posma un “Sēnītes” satiksmes mezgla rekonstrukcija gadījumā, ja satiksmes ministrs nav A. Šlesers. Aģentūras LETA arhīvā ir 2016. gada 10. aprīļa ziņa, ka "Vidzemes šoseja Rīgas pievārtē līdz Garkalnei tika rekonstruēta pērn un izmaksāja 14,9 miljonus eiro bez pievienotās vērtības nodokļa". Ziņa par tālākā ceļa posma Garkalne-“Sēnīte” remonta noslēgumu tika palaista 2020. gada 26. augustā. Darbi paveikti par 46,58 miljoniem eiro kopā ar pievienotās vērtības nodokli. Lai nu kā tiktu novērtēta pāreja no latiem uz eiro pēc oficiālā kursa ar naudas pirktspējas korekciju, t.i., ļoti būtisku pazemināšanos laikā no 2008. līdz 2020. gadam, Šlesera sadārdzinājums šiem darbiem ir izsakāms ar 10-20 reizēm pret reālo tirgus cenu.
Nav nekādu argumentu par labu tam, ka A. Šlesers ar otro piegājienu izpildvarā saimniekotu kaut par kripatu savādāk nekā pirmajā piegājienā, jo no viņa viedokļa tā bija ļoti ienesīga saimniekošana. Tajā reizē A. Šleseram izdevās atbildību par savu saimniekošanu lielā mērā pārlikt uz Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. A. Kulbergs to visu zina un nonākt A. Kalvīša lomā nevēlas.
