Latvijai ir izredzes kļūt par Uzbekistānas koloniju

Latvijai pēdējais laiks pārdomāt darījumu – pārdot savu vietu pie jūras pret uzbeku čaklumu, gudrību un dzimstību.

Klausot mūsu senču gudrībai par maziem cinīšiem, kas gāžot lielus vezumus, pievērsīsim uzmanību Valsts kontroles (VK) revīzijas dēļ eksponētajiem datiem par valstīm, no kurienes Latvija vāc viesstrādniekus:

 Acīs krīt atrāviens, ar kādu Uzbekistāna apsteidz viesstrādnieku skaita sarakstā otrajā vietā esošo Indiju par spīti tam, ka indiešu (no daudzām tautām ar vienu valstspiederību) pasaulē ir daudzkārt vairāk nekā uzbeku. Paklusām atzīsim, ka piedodam visiem, kuri neatšķir Latviju no Lietuvas, jo paši taču neatšķiram Uzbekistānu no Tadžikistānas un kur nu vēl uzbeku no tadžika. Ja tā, tad šo divu valstu viesstrādnieku kopskaits kļūst tik iespaidīgs, ka virza uz tālejošiem secinājumiem. Proti, ka Latvija varētu kļūt par nevis aizjūras, bet piejūras koloniju Uzbekistānai, kas ļoti apdalīta valstu robežu vilkšanas procesā. Nepietiek ar to, ka pasaulē maz valstu bez pieejas jūrām. Ir tikai divas valstis - Uzbekistāna un Lihtenšteina, kurām nevienai no kaimiņvalstīm arī nav izejas uz jūru. Reāli tas pats attiecas arī uz Tadžikistānu, kuras robeža ar Ķīnu dod pieeju Klusajam okeānam kartogrāfiskā, bet gandrīz nemaz ne saimnieciskā nozīmē. Uzbekistānai un Tadžikistānai tuvāko Arābijas jūru aizšķērso Afganistāna, kurai arī jūras robežu nav, un tālāk Pakistāna. Tiklīdz uznāk drosme atzīt, ka Latvijas iedzīvotāju izmiršana nav savienojama ar valsts pastāvēšanu vēl pēc 10-20 gadiem, tā nākas meklēt veidus, kā šo laiku izmantot tā, lai pašreizējās valsts demontāža kļūtu mazāk sāpīga. Piemēram, ietirgot autonomiju pret jūras piekrastes atdošanu valstij, kuras spējas piekrasti apsaimniekot apliecina uzbeku čaklums, gudrība un - galvenais - dzimstība.

Kādiem ārzemniekiem atļauts strādāt Latvijā

Mazā cinīša apzīmējumam ir kvantitatīva izteiksme. VK revīzija attiecas vien uz nelielu daudzumu no Latvijā nonākušiem ārvalstniekiem, uz kuriem daļa vietējo iedzīvotāju reaģē kā buļļi uz sarkanu lupatu (teiciens bez iedziļināšanās dzīvnieku reālajā uzvedībā). VK pētījusi procedūras, ar kādām tiesības strādāt Latvijā bija piešķirtas 15 177 ārzemniekiem, kuriem darbs ir vienīgais pamatojums, lai viņi drīkstētu uz nolīgto darba laiku dzīvot Latvijā. Tajā pašā laikā uzskaitīti vēl citi 82 167 ārzemnieki, kuri šeit drīkst strādāt, bet valstī ielaisti dažnedažādu citu iemeslu dēļ. Ukraiņiem Latvija devusi patvērumu no kara. Krievijas pilsoņus nebūt nav masveidā deportējusi, kaut Krievijas propaganda apgalvo, ka deportējusi. Enerģiski cilvēki no visas pasaules ir izmantojuši Latviju ģimeņu apvienošanai. Bieži pieminēti tiek tie, kuri Latvijā ielaisti uz studijām augstskolās, bet arī ar tiesībām strādāt ierobežotu darba laiku.

Ārzemnieku skaits Latvijā ir vēl lielāks, jo viņu vidū arī bērni un veci cilvēki ārpus darbspējas vecuma. Ir patvēruma lūdzēji, kuri netiek laisti pie darba pirms viņu statusa noteikšanas. Ja vispār ir nelegālie ieceļotāji, tad viņu skaits nav zināms pēc definīcijas, ka viņi taču Latvijā uzturas nelegāli.

Stingrība birokrātu gaumē

VK nelielajai viesstrādnieku grupai pievērsusies tāpēc, ka viņu ielaišanas procedūras liek tērēt valsts līdzekļus. Revīzijas rezultāti tika publiskoti un "Neatkarīgajā" atreferēti 11. septembrī zem virsraksta "Lai kā arī politiķi gribētu no tā izvairīties, darbaspēka piesaistes politika būs jāizstrādā". 16. septembrī valsts kontrolieris Edgars Korčagins un konkrēto revīziju vadījušais Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins bija atnākuši uz Saeimu klātienē pārrunāt ar politiķiem vajadzīgās politikas izstrādāšanu.

SKARBĀ KONTROLE. Valsts kontrolieris Edgars Korčagins (no kreisās) un Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas 16. septembra sēdē / Arnis Kluinis

Saeimā viņus pieņēma Publisko izdevumu un revīzijas komisija. Saruna sākās ar E. Korčagina apliecinājumu, ka VK nekādā veidā neiejaucas politiķu kompetencē lemt, bet tikai pārbauda, kā tiek pildīti pieņemtie lēmumi. Taču tad atkal uzpeld nākamais sakāmvārds, ka zivis pūstot no galvas. Tātad lēmumu izpilde sākas no pašiem lēmumiem. Ja tie neskaidri, nepilnīgi, pretrunīgi utt., tad notiek tā, kā "Neatkarīgajā" jau ierakstīts: "VK ar birokrātisku stingrību norāda, ka neesot noteikts, kādās nozarēs un profesijās, kādā apjomā un no kurām valstīm nepieciešams piesaistīt ārvalstu darbaspēku, kā arī neesot izveidoti mehānismi šādas politikas īstenošanai. Turklāt darba atļauju saņemšanas process esot ilgs, grūti prognozējams un administratīvi nesamērīgs, bet kontroles mehānismi ne vienmēr nodrošina, ka piešķirtās darba atļaujas izmanto paredzētajam mērķim."

Saeimas komisijas sēdē G. Litvins tieši tā mutiski atreferēja savu revīzijas ziņojumu. Uz komisijas sēdi uzaicinātie Ekonomikas, Iekšlietu un Ārlietu ministrijas ierēdņi izteica gatavību sekot VK padomiem, kā labāk pildīt kopumā nekvalitatīvos lēmumus. Viņi, protams, tādus vērtējumus par politiķu darbu atklāti izteikt neatļāvās. Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Bekmanis trāpīgi atzīmēja, ka viņš piekrīt VK arī tāpēc, ka VK drīkst publiski izpaust to, ko ministriju darbinieki - nedrīkst.

Latvija nevar atļauties naudas izvešanu

Saeimas komisijas deputāti pāris nedēļas pirms Saeimas pārvēlēšanas, kas katram no viņiem atsevišķi pārvēlēšanu negarantē, sacentās par to, kurš no viņiem spējīgs labāk izpildīt tādu vēlētāju prasību, kāda formulēta vienīgajā komentārā par "Neatkarīgās" 11. septembra publikāciju. Kā Afanasijs Jēkabsons priekšā stādījusies persona rakstīja: "Nav no jauna jāizdomā ritenis! Darbaspēka piesaistīšanas sistēma lieliski darbojas arābu valstīs - Omānā, AAE, kur ir būts. Uz robežas viesstrādnieka foto un pirkstu nospiedumi - izbraucot arī. Nekāda radinieku ievešana, tikai strādājošais." Tā, lūk, ir galvenā aplamība, ar kuru politiķi uzkurina publiku un publika - politiķus. Kamēr tā netiks iznīdēta, tikmēr Latvija ripo nevis vienkārši uz galu, bet uz sāpīgāko galu no visiem iespējamajiem galiem.

Kāpināsim parunu citēšanu ar uzdziedāšanu "Ja man būtu tā naudiņa, / Kas guļ jūras dibenā". Tātad nafta kā praktiski tas pats, kas ASV dolāri gan zem sauszemes, gan zem jūras. A. Jēkabsona uzskaitītajām valstīm tādi ir, bet Latvijai - nav. Un tāpēc tām valstīm ir ne vien iespējas, bet arī pienākums dalīties ar naftas dolāriem. Skarbāk sakot, tās ir bailes un vajadzība atpirkties no kaimiņvalstīm, lai turienes izbadējušies iedzīvotāji nenogāztu savas valdības un tālāk nesaorganizētos uzbrukumam bagātajām valstīm. Tie taču nav nekādi pieņēmumi, kā varētu notikt. Tā ir realitāte, ka Jemenā nostiprinājies hutiešu grupējums karo ar Saūda Arābiju tikpat veiksmīgi vai tikpat bezcerīgi, kā ASV karo ar Irānu. Labuma guvēju no kariem daudz, bet visu karos iesaistīto pušu vadītāji jūtas kā uz pulvera mucas. Tāpēc valstis (to vadītāji, pamatoti baidoties paši par savu drošību) no kariem atpērkas, ja vien tas iespējams. Atbilstoši Tuvo Austrumu tradīcijām, bagātie uztur nabagos tieši tāpat, kā Senajā Ēģiptē cēla piramīdas, jo tas bija iegansts savākt, pabarot un kontrolēt jaunus vīriešus, lai neļautu viņiem buntoties.

Latvija ar "Rail Baltica" ir uzņēmusies būvniecību, kas konkurē ar Heopsa piramīdu, bet šī būvniecība kalpo par vislabāko uzskates līdzekli Latvijas nabadzībai. Nevar Latvija atļauties arī viesstrādniekus, kas šeit ieradušies, lai izvestu no Latvijas naudu. Viesstrādnieki šeit jāielaiž tikai komplektā ar vairākām sievām un daudziem bērniem kā garantijām, ka tad nu gan visa Latvijā nopelnītā nauda paliks Latvijā.

Sāpīgs demogrāfisko datu salīdzinājums

VK revīzijas materiālos uzrādītā Uzbekistāna piesista uzmanību divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir fundamentāls, bet otrais ir nejauša sakritība. Taču arī nejaušība lieku reizi apstiprina likumsakarību.

Jāsāk ir ar Latvijas un Uzbekistānas demogrāfiskā potenciāla salīdzinājumu. Lūk, kādus datus par 2025. gadu sniedz Latvijas un Uzbekistānas statistikas iestādes:

 *2025. gada beigas=2026. gada sākums.

Tikpat pārliecinošas atšķirības kā cilvēku grupu skaitliskais lielums parāda arī šo lielumu izmaiņas pagājušā gada laikā:

Demogrāfiskais potenciāls Uzbekistānai joprojām palielinās. 2010. gadā uzrādīti 634 810 jaundzimušie, kas nozīmē, ka 2025. gadā jaundzimušo bijis 1,4 reizes vairāk. Tātad pēc pārdesmit gadiem pie darba varēs ķerties būtiski lielāks skaits cilvēku nekā tagad. Varbūt Latvija ir īstā vieta, kur viņiem izpausties.

Tadžikistāna cenšas turēties līdzi Uzbekistānai. Tadžikistānas statistiskās iestādes sniegto datu daudzums pieticīgāks. Par iedzīvotāju skaitu norādīti 10,7 miljoni. Dabiskas kustības rādītāju rinda beidzas ar 2024. gadu, kad piedzimis 262,1 tūkstotis un nomiruši 33,7 tūkstoši cilvēku.

Gudrība seko dzimstībai

It kā nejauši, bet zīmīgi ir tas, ka 16. augustā tieši Uzbekistānas senajā un dižajā pilsētā Samarkandā tika atklāts kārtējais pasaules komandu čempionāts šahā.

Ekrānšāviņš

Uzbekistānas vīriešu izlase šādās sacensībās jau ir uzvarējusi 2022. gadā, un tās uzvara šogad būtu pašsaprotama, lai gan pēc sākotnējiem reitingiem vēl varenākas izlases Uzbekistānā ieradušās no Indijas un ASV. Lūk, kādas ir Uzbekistānas un Latvijas izlašu starta vietas starp visām pieteiktajām komandām:

Var piebilst arī to, ka čempionāta rīkotājvalstij tiesības laist uz starta trijas vīriešu un trijas sieviešu komandas, no kurām šeit uzrādītas Uzbekistānas spēcīgāko komandu vietas. Salīdzinājums ļoti noderīgs, lai Latvijas iedzīvotāji savlaicīgi atvadītos no maldīgās pārliecības par savu gudrību un tiesībām komandēt cilvēkus tikai tāpēc, ka savulaik krievi bija samācījuši latviešus saukt Vidusāzijas iedzīvotājus par čurkām.