Valsts kontrole (VK) veikusi revīziju par ārvalstu darbaspēka piesaistes atbilstību Latvijas darba tirgus vajadzībām un darba atļauju iegūšanas sistēmas efektivitāti. Izrādās, Latvijā neesot skaidras un uz darba tirgus vajadzībām balstītas pieejas ārvalstu darbaspēka piesaistei. Ak tu mūžs, kāds pārsteigums. Kas gan to būtu domājis?
Varbūt kādam šķiet, ka ironija šeit ir nevietā, jo tēma patiešām ir nopietna, bet, manuprāt, bez ironijas šeit neiztikt. Līdzīgi kā decembrī, kad uzkrīt pirmais sniegs un komunālie dienesti sāk uzvesties tā, it kā kalendārā būtu augusts.
Tā arī šoreiz VK ar birokrātisku stingrību norāda, ka neesot noteikts, kādās nozarēs un profesijās, kādā apjomā un no kurām valstīm nepieciešams piesaistīt ārvalstu darbaspēku, kā arī neesot izveidoti mehānismi šādas politikas īstenošanai. Turklāt darba atļauju saņemšanas process esot ilgs, grūti prognozējams un administratīvi nesamērīgs, bet kontroles mehānismi ne vienmēr nodrošina, ka piešķirtās darba atļaujas izmanto paredzētajam mērķim.
Ko lai šeit vēl saka? VK atklāj to, kas nekad nav bijis noslēpums. Visas šīs lietas ir bijušas zināmas jau gadiem un gadu desmitiem. Cita lieta, ka to aktualitāte visus šos gadus ir tikusi ignorēta.
Runa ir par acīmredzamo: dzimstība ir zema, iedzīvotāju skaits samazinās, noteiktās profesijās strādāt gribošo skaits strauji rūk proporcionāli labklājības pieaugumam, kā rezultātā aug pieprasījums pēc darbaspēka no malas. Tas, protams, palielina migrāciju, pret kuru liela sabiedrības daļa ir negatīvi noskaņota, tāpēc jāizmanto dažādas viltības un sānu ceļi. Ar vārdiem ierobežojam migrāciju, ar darbiem ievedam darbaspēku.
Par šīm problēmām mūsu pašu ekonomisti runā jau vismaz kopš gadsimta sākuma, ja ne ilgāk, balstoties uz vispārzināmu faktu - neviena attīstītā valsts Eiropā nav spējusi izvairīties no šīs migrācijas. Ūdens plūst uz leju, bet cilvēki tur, kur augstāks labklājības līmenis. Vēl nesenā pagātnē latvieši devās labākas dzīves meklējumos uz dažādām īrijām un norvēģijām, bet tagad uz Latviju brauc cilvēki no indijām un uzbekistānām.
Mūsu valstī migrācijas jautājums ir īpaši sāpīgs, jo Latvija smagi, ar lieliem cilvēku resursu zaudējumiem pārcieta abus pasaules karus (Latvijā šobrīd dzīvo mazāk cilvēku nekā 1913. gadā) un piedzīvoja masveida imigrāciju PSRS okupācijas laikā. Latvijā stipri piesardzīga attieksme pret viesstrādniekiem (migrantiem) bija jau tad, kad citas ādas krāsas cilvēki Rīgas ielās bija liels retums, bet ārpus Rīgas nebija sastopami gandrīz nemaz.
Pēdējos gados atalgojuma līmenis Latvijā ir pieaudzis jau līdz tādam līmenim, lai pie mums cilvēki no trešās pasaules labprāt brauktu strādāt un šeit paliktu uz ilgāku laiku (ne tikai lai izmantotu Latviju kā tramplīnu, caur kuru nokļūt Vācijā, Zviedrijā vai Nīderlandē). Vienlaikus ir ievērojami pieaugusi pret migrāciju vērsta retorika sociālajos tīklos. Migrācijas tēma ir kļuvusi par vienu no centrālajām politiskajā procesā visā pasaulē. Latvija šajā ziņā nav izņēmums, un atsevišķi politiskie spēki šo tēmu plaši izmanto gaidāmo Saeimas vēlēšanu kampaņā.
Šim darbaspēka piesaistes vai migrācijas jautājumam ir divas savstarpēji gandrīz vai nesaistītas plaknes - ekonomiskā un sociālā. No ekonomiskā aspekta viss ir samērā skaidrs - cilvēku trūkst, lasīt uz lauka zemenes vai dzērvenes 12 un vairāk stundu dienā neviens Latvijā negrib, tāpēc jāieved strādnieki no zemēm, kur cilvēki ir gatavi smagi strādāt arī par mazāku naudiņu. Populāros iebildumus, ka visu nosakot atalgojums, ir viegli atspēkot. Pietiek pajautāt, par cik tad pats būtu gatavs tādam darbam un cik tādā gadījumā maksātu šīs nosacītās zemenes?
Otrs vēl populārāks iebildums: augsti kvalificēta darbaspēka imigrācija ir pieņemama, bet nosacītie “Wolt/Bolt” “studenti” mūsu ekonomikai nekādu dižo pienesumu nedod, tāpēc šai migrācijai jārada vislielākie šķēršļi. Šajā iebildumā jau cieši savijas ekonomiskie un sociālie faktori, pēdējiem ņemot virsroku. Realitātē “Wolt/Bolt” “studenti” ir ekonomiski maznozīmīgākā migrācijas daļa, bet vizuāli visredzamākā, tātad arī politiski nozīmīgākā daļa. Patiesībā lielākā daļa migrantu no ārpus ES valstīm gluži legāli strādā būvniecībā, lauksaimniecībā, rūpniecībā un transportā.
Tā kā atrodamies vienotā ES darbaspēka tirgū, tad papildu šķēršļi darba atļauju ieguves procesā mudina darba devējus izvēlēties citus darbaspēka piesaistes modeļus. Kā norāda VK: “Uz Latviju no citām ES valstīm norīkoto trešo valstu pilsoņu skaits viena gada laikā pieaudzis no 972 līdz 1863 personām. Jo vairāk ārvalstu darbaspēka piesaiste pāriet uz citiem Eiropas Savienības regulētiem modeļiem, jo mazāka kļūst Latvijas darba atļauju sistēmas praktiskā nozīme un valsts iespējas ietekmēt ārvalstu darbaspēka piesaisti.”
VK faktiski pasaka tieši: migrācijas jautājumu mēs nevaram skatīt atrauti no ES politikas šajā jomā. Citiem vārdiem, jo stingrāka būs Latvijas darba atļauju ieguves kārtība, jo vairāk būs “pāreja uz citiem ES regulētiem modeļiem”.
Trūkstošā darbaspēka problēmu politiķi retorikas līmenī (ar vārdiem) cenšas risināt, aicinot “radīt apstākļus, lai Latvijā atgrieztos tautieši”. Šim nolūkam tiek atvēlēti resursi un darbojas dažādi repatriācijas atbalsta dienesti. Bet vai šie politiķi, kas ar šādām runām domā atrisināt darbaspēka problēmas, patiešām domā, ka “Latvijā atgriezušies tautieši” ies strādāt zemeņu laukā vai liks ķilavas konservu bundžā, kā viņi to darīja pirms 15 gadiem Īrijā?
Ja galvenais migrāciju veicinošais faktors ir ekonomiskā nepieciešamība, tad galvenais pretestības faktors ir sociālais vai identitātes apdraudējums. Cilvēkus uztrauc divas lietas - iespējamais noziedzības pieaugums un kultūras, valodas, nacionālās identitātes zaudējums. Te gan jāsaka: jau tas vien, ka šie riski ir apzināti un skaļi nosaukti vārdos, ir zināms nodrošinājums (bet ne garantija) pret to piepildīšanos. Kāpēc?
Bieži tiek pieminēti gan rietumvalstu, gan mūsu pašu PSRS laiku negatīvie piemēri, taču jāņem vērā daži faktori, kuri parasti tiek aizmirsti. Rietumvalstis, atbilstoši kreisās ideoloģijas “kolonizācijas lielajam stāstam”, ilgstoši jutās “vainīgas” pret “nabadziņiem, kurus bija kolonizējuši”, un šī iemesla dēļ pret iebraucējiem līdz pat pēdējam laikam izturējās ar gluži nepamatotu iecietību. Latvijā attieksme ir tieši pretēja. Jebkurš iebraucēja pārkāpums izsauc dubultu sašutumu, un nav sagaidāma pat niecīgākā iecietība pret jaunlaiku migrantu pārkāpumiem, nerunājot nemaz par noziegumiem.
Cits būtisks faktors ir kultūras un valodas apdraudējums. Šo risku pamatā ir negatīvā PSRS laiku pieredze, kuras sekas joprojām ir jūtamas un grūti labojamas vēl 35 gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Taču arī šajā gadījumā ir aizmirsts tas, ka PSRS migranti ieceļoja okupācijas apstākļos, kad viņiem tika dotas dažādas priekšrocības, galvenokārt tieši valodas jautājumā. Varēja viegli iztikt, nezinot latviešu valodu, bet bez krievu valodas zināšanām jebkāda karjeras izaugsme bija liegta.
Tagad situācija ir pretēja. Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda, izglītības sistēma ir pārgājusi uz vienotu latviešu apmācības valodu, valsts pārvaldē dokumentācija tiek vesta latviešu valodā, un bez latviešu valodas karjera iespējama tikai šaurā, specifiskā, augstas kvalifikācijas sektorā. Tas, ka dažviet izglītības sistēmā latviešu valoda vēl nav dominējošā, nemaina lietas būtību. Vektors ir nemainīgs, un nekāda atpakaļgaita uz bilingvālo izglītību (vienalga, vai tā otra būtu krievu vai angļu valoda) nav atrodama nevienā reāli uz varu pretendējošo politisko spēku programmā.
Jāatzīst, ka šie it kā racionālie apsvērumi tāpat nemazina daļas sabiedrības emocionālo nepatiku pret jebkādu papildu darbaspēka ievešanu. Tieši tāpēc ir tik grūti pieņemt skaidru programmu, kurā būtu pateikts: kādās nozarēs, profesijās un cik lielā apjomā ārvalstu darbaspēks Latvijai būtu vajadzīgs (pieņemams).
Politiķi un aiz viņu mugurām arī ierēdniecība izvēlas darboties pēc “strausa” taktikas - izliekoties, ka šī problēma viņus neuztrauc, bet ja kāds kaut ko jautā konkrētāk, tad var atrunāties ar labskanīgām frāzēm: “jādomā, kā veicināt kvalificētā, nevis mazkvalificētā darbaspēka piesaisti”, “jārada apstākļi, lai mājās atgrieztos svešumā aizbraukušie tautieši” un tamlīdzīgi.
Tikmēr rūpnīcās, būvlaukumos un lauku saimniecībās arvien vairāk būs nodarbināto, kuri formāli būs ieradušies no Polijas vai Slovākijas, bet faktiski no Vjetnamas vai Tadžikistānas. Skaidrs, ka priekšvēlēšanu laiks nav tas labākais brīdis, lai izstrādātu kādu jēgpilnu migrācijas (darbaspēka piesaistes) stratēģiju, taču pie šī dokumenta izstrādes būtu jāķeras klāt jo ātrāk, jo labāk. Lai kā to politiķi negribētu darīt, no šī jautājuma reālas risināšanas nekādi neizdosies izvairīties.
