Lai cik absurdi šis virsraksts izskatās, tā atbilstību īstenībai apstiprina "Neatkarīgās" sarunas ar Rīgas domes priekšsēdētāju Viesturu Kleinbergu un Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes komitejas priekšsēdētāja Martu Kotello.
.
Jāatzīst vai jāprecizē, ka V. Kleinbergs un M. Kotello apstiprināja plānu sadalīt Rīgu rīdziniekiem izmantojamās un neizmantojamās teritorijās ne tik daudz ar vārdiem, cik ar demonstratīvu klusēšanu, sejas grimašu un galu galā ar savu muguru parādīšanu. Tomēr sarunu ierakstos atskan arī pietiekami daudz vārdu, lai būtu saprotams, ko šīs grimases un muguras izsaka tad, kad visi vārdi izbeigušies.
Sarunas notika 10. augusta vakarā sanāksmju telpā netālu no Grīziņkalna. Norises vieta bija piemeklēta tāda, lai tur tiešām varētu pulcēties galvenokārt netālu dzīvojoši cilvēki, nevis otrā Rīgas vai pat pasaules malā dzīvojoši interesenti uzstāties sociālajos tīklos par idejām vai partijām, kuras ar šīm idejām bruģē sev ceļu uz 15. Saeimu.
Žurnālistu sarunas ar amatpersonām notika pēc tam, kad amatpersonas bija divas stundas runājušas ar iedzīvotājiem. Vadoties no "Neatkarīgas" un vairāku TV kanālu ierakstiem, uz pasākumu var attiecināt teicienu, ka tā taču trakomāja. Jā, kliegšana un brēkšana turpinājās visa pasākuma garumā. Tomēr tā bija adekvāta cilvēku reakcija absurdā situācijā, kādu viņiem izveidojusi Rīgas pašvaldība. Tas attiecas ne jau uz situāciju sanāksmju telpā, bet uz dzīvi Grīziņkalnā.
Labi, lai būtu runa tikai par tiem Grīziņkalna iedzīvotājiem, kuru dzīves iekārtojumā neatņemamu vietu ieņēmis autotransports vai nu darba, vai, kā stāstīja vairāki 10. septembra pasākuma dalībnieki, bērnu dēļ. Nav obligāti, lai visi šie cilvēki būtu auto īpašnieki un lietotāji. Tie tikpat labi var būt gan cilvēki, kuri brauc, gan cilvēki, pie kuriem brauc - bērni no citām Rīgas vai Latvijas vietām pie vecākiem, vecāki pie bērniem utt. visās cilvēcisko vai saimniecisko sakaru uzturēšanas kombinācijās; šajā pašā grupā arī cilvēki, kuriem Grīziņkalnā jāstrādā, gan pašiem nokļūstot līdz darba vietām, gan pārvadājot kravas, kas vajadzīgas veikalu, ēdinātavu u.c. objektu ekspluatācijai.
Visas šīs iespējas Rīgas pašvaldība būtiski samazinājusi, Vārnu ielu aizbarikādējot un citu ielu un trotuāru platību samazinot - aizkrāmējot ar puķupodiem, sazīmējot un izkarinot auto kustību un arī stāvēšanu aizliedzošas zīmes un ierīkojot veloceliņus tā, lai maksimāli neērti un nedroši būtu ne vien autobraucējiem, bet arī velobraucējiem un kājāmgājējiem. Nav vajadzīgi vēl labāki pierādījumi, ka tieši tā tas izdarīts, nekā pierādīja 10. septembra pasākums. Ja vismaz simts cilvēku sapulcējās un tik tiešām divas stundas kliedza, tad tieši tāpēc, ka viņi nebija no trakonama un spēja saprast, kas izdarīts Grīziņkalnā.
Pasākuma ievadā uzstājās Rīgas pašvaldības Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktors Kristaps Kauliņš. Viņš vispirms nesadzirdami klusi, bet pēc publikas pieprasījuma mazliet skaļāk lasīja gan viņa dikcijas, gan teksta konstrukcijas dēļ plašai auditorijai tik un tā neuztverama satura dokumentu - birokrātisku pārskatu par Rīgas domes normatīviem un procedūrām, pēc kurām esot noskaidrots, ka satiksmes ierobežojumi Grīziņkalnā esot noteikti atbilstoši Rīgas domes normatīviem un procedūrām. Pie tā visa viņš sarka un bālēja, kas jāpieņem par zīmi, ka viņš jau nu saprot, kādu nejēdzību darīšanā viņš ir ievilkts.
Rīgas pašvaldības pagājušā gada 17. septembra paziņojumā par K. Kauliņa iecelšanu tagadējā amatā iepīts pamatojums, ka "Kristaps Kauliņš Rīgas Tehniskajā universitātē ir ieguvis profesionālā bakalaura grādu transportbūvēs un inženiera kvalifikāciju". Tāds raksturojums uzliek saistības, no kādām brīvs jūtas V. Kleinbergs. Rīgas domes priekšsēdētāja amats ir politisks tādā nozīmē, ka prasa no sava izpildītāja, lai tas spētu divu stundu kliegšanu izturēt V. Kleinberga stilā. Viņš izmantoja laiku, mainot savā sejā nožēlas, pārākuma u.tml. grimases, lai visi redzētu un saprastu, cik liela un reālu sarunu izslēdzoša ir starpība starp viņa gudrību (sirdsmieru, iecietību...) un pūli, kas sanācis tikai izbļaustīties. Taču tad, kad "Neatkarīgā" formulēja jautājumu, uz kuru varētu atbildēt, V. Kleinbergs atteicās atbildēt ar pamatojumu, ka "es neesmu satiksmes organizators".
Jautājums, kā viņš iepinies satiksmes organizēšanā, ja pats publiski atzīst, ka no tās neko nesajēdz. Atbilde tāda, ka konkrētajā situācijā viņu ievilkusi M. Kotello. Uz tautas sapulci viņa bija ieradusies kreklā ar uzrakstu "Grīziņkalns". Tā ir piemiņa no laikiem, kad viņa rosījusies šīs apkaimes biedrībā, kur savākušies tādi, kas sapņojuši izveidot Rīgas centrā (pilsētas Daugavas labā krasta daļā iekšpus dzelzceļa loka) oāzi, kur svešinieki nerēgotos.
Nav pārsteigums, ka privilēģijas uz pulcēšanos biedrībās bauda dīkdieņi tādā nozīmē, ka viņiem nav dienu no dienas jāpelna nauda, jārūpējas par bērniem un vecākiem utt. Darbs sargā no muļķīgām domām vai arī atbrīvo no šādām domām ar reālās dzīves sietu. Konkrētajā gadījumā ar jautājumu, kas notiktu, ja citu apkaimju iedzīvotāji pret Grīziņkalna iedzīvotājiem uzturētos tāpat, kā Grīziņkalna dīvaiņi iedomājušies izturēties pret citiem. Tālāk piepildījās banālais novērojums, ka politiskās karjeras varbūtība ir proporcionāla cilvēku dīvainībām. Grīziņkalna biedrība caur pārstāvniecību Rīgas domē ir ieguvusi pašvaldības varu un materiālus savu sapņu dzīves vietas būvēšanai.
Grīziņkalna oāzes perimetrs ir plašāks, bet tās centrā ir Vārnu ielas aizbarikādēšana, lai pa to brauktu tikai tie, kuri šajā ielā dzīvo. Sapulcē uzstājās viens ar tādu pašu kreklu kā M. Kotello, kurš pie barikādes jūtoties kā paradīzē. Turpretī citi Vārnu ielas iedzīvotāji kliedza un brēca, ka dzīve bez svešajām mašīnām viņiem kļuvusi sliktāka nekā dzīve ar svešajām mašīnām, bet ar iespējām braukt pa Vārnu ielu atbilstoši ceļa mērķim, nevis ar līkumu, lai pa citām ielām apbrauktu barikādi un tad pārslēgtos uz vajadzīgo maršrutu; un tādi paši līkumi jāmet, atgriežoties Vārnu ielā. Tālāk seko apkārtnes ielu iedzīvotāju neapmierinātība, ka uz viņu ielām vairāk automobiļu - tranzītbraucēju, starp kuriem gan tie, kuri izmantoja Vārnu ielu tranzītam, gan Vārnu ielas iemītnieki, kas padarīti par tranzītbraucējiem uz citām ielām, lai ar līkumu nokļūtu uz savas ielas.
Cik nu vispār bija iespējama saruna ar V. Kleinbergu, tā ietver viņa skaidrojumu, ka vajagot sadalīt Rīgas ielas tranzītielās, pa kurām drīkstēs braukt tie, kuri pie šīm ielām nedzīvo, un dzīvojamo zonu ielās vai celiņos, kas izmantojami tikai tiem, kuri pie tiem dzīvo. Nav jāiegūst bakalaura diploms kā K. Kauliņam, lai saprastu, ka šādu plānu realizēšanai nepietiktu ne ar ielu dalīšanu tikai divās kategorijās, ne ar dalīšanu trijās vai trīsdesmit trijās kategorijās, ja ar to saprot ceļa zīmju plāksnīšu pielikšanu. Nē, tad ir vajadzīgi būvdarbi, kur nepietiks ar koku ciršanu un māju nojaukšanu tranzītielu paplašināšanai, lai tās tiešām spētu uzņemt automobiļus, kuri tagad sūcas pa daudzām ielām. Tranzītielas būtu jāpārbūvē divos līmeņos visur un daudzviet ar satiksmes mezgliem trijos četros līmeņos, lai automašīnas spētu uz šīm ielām nonākt un pēc tam nogriezties uz vietējā tranzīta ielām un tālāk loku lokiem pa pustranzītielām līdz strupceļam, pie kura katrs braucējs dzīvo. Pat V. Kleinbergs negribēja turpināt savu tukšmuldēšanu par tranzītielām, ja to radīšanu salīdzina ar Rīgas finanšu iespējām un veselo saprātu. Tāpēc viņš no sarunas aizmuka.
"Sausais atlikums" no visa šī pasākuma ir lielas nepatikšanas Grīziņkalna iedzīvotājiem un pamācība visiem pārējiem gan 15. Saeimas, gan pēc tam pašvaldību vēlētājiem, ka jāpūlas visiem spēkiem, lai atpazītu dīvaiņus nevis pēc, bet pirms viņu nonākšanas pie valsts varas un materiālo resursu izmantošanas.
