“Tajā brīdī, kad kamera pavēršas pret mani, es samulstu. Es jūtu kameru, kas uz mani skatās, un es nezinu, ko darīt. Bet es tagad zinu, ko es negribētu darīt, un tas ir – būt par aktrisi,” saka jaunā kino režisore, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas absolvente Rūta Znotiņa.
Jaunais Rīgas teātris (JRT) piedāvā skatītājiem līdz šim ko nebijušu - iespēju divos vakaros noskatīties desmit īsfilmas ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem galvenajās lomās.
Daudzas no tām lielākai sabiedrības daļai līdz šim nav bijušas pieejamas, jo veidotas kā LKA un Baltijas filmu un mediju skolas studentu darbi, kas parasti netiek izrādīti kinoteātros.
JRT kino festivāls sadalīts divos vakaros - ceturtdien un piektdien, 30. un 31. martā -, kuros skatītājiem būs iespēja redzēt dažādu laiku studentu filmas. Senākā tapusi 1995. gadā, jaunākā - 2023. gadā. Abos vakaros būs iespēja redzēt tolaik jaunu, bet šobrīd jau Latvijas kino industrijā sevi pierādījušu režisoru profesionālos pirmsākumus kopā ar spēcīgiem jaunās paaudzes režisoru pieteikumiem.
Visu filmu galvenos aktierdarbus veidojuši JRT aktieri - Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Inga Tropa, Ivars Krasts un Jevgēnijs Isajevs.
Daudzas no īsfilmām ir arī Latvijas Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” žūrijas novērtētas. Filmas tiks izrādītas uz lielā ekrāna JRT Mazajā zālē plkst. 20.00.
“Neatkarīgā” uz sarunu aicinājusi jauno režisori Rūtu Znotiņu. Viņas veidotā īsfilma “Sāc visu no jauna” 2023. gadā nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” divās kategorijās - “Gada labākā studentu filma” un “Gada labākā spēles īsfilma”. 2022. gadā tā ieguvusi īpašo žūrijas balvu Kino, mākslas un mūzikas festivālā “RojaL” un atzīta par “Labāko filmu” LKA Skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā “Patriarha rudens”.
Jūsu diplomdarba filmai ir jau vērā ņemami panākumi. Kas, jūsuprāt, ir filmas “Sāc visu no jauna” panākumu atslēga?
Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, es varu par to tikai spekulēt. Es zināju, ka vēlos filmai piešķirt vieglumu - lai viss notiek viegli. Tā ir komēdija un cilvēkiem patīk kārtīgi izsmieties. Patiesībā, kad sāku veidot šo filmu, komēdija nebija mans primārais uzstādījums, tas tā vienkārši notika. Un, jā, es domāju, ka arī filmas galvenais tēls Raimonds, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir viens no veiksmes faktoriem. Jo tas balstīts reālā tēlā, ļoti entuziastiskā un ekstravagantā, un kas mani ļoti iedvesmo. Galvenā varoņa prototips ir mans tēvocis (tēta brālēns). Sākotnēji gribēju veidot dokumentālo filmu par viņu pašu, bet šī ideja pārauga spēlfilmā, kas izskatās pēc dokumentālās filmas par to, kā es veidoju dokumentālo filmu par savu tēvoci. Un es domāju, ka tieši šis fakts, ka galvenajam varonim ir reāls prototips, padara šo filmu ne tikai uzjautrinošu, bet arī ļoti patiesu un dzīvu. Jo galvenais varonis ir tik ļoti īsts, ka ikviens var ar to identificēties. Un es domāju, ka, piedāvājums Kasparam veidot šo lomu bija pareizā izvēle. Es gan nedomāju, ka tik ātri savā karjerā sākšu ar viņu strādāt… Bet šī loma to pieprasīja, jo Kaspars ir labi pazīstams ar galvenā varoņa prototipu, turklāt viņi arī vizuāli ir līdzīgi. Tā kā pret katru tēlu, ko Kaspars atveido, viņš pieiet ar ļoti lielu cieņu un vērību, mums kopā izveidojies kaut kas ļoti skaists.
Interesanti, ka, stāstot par savu tēti, saucat viņu vārdā. Tas tāpēc, ka runājat par profesionālo sadarbību?
Tas ir neapzināti. Jā, laikam tāpēc, ka runāju par viņu profesionālā nozīmē, kā par aktieri Kasparu Znotiņu. Mājās es viņu saucu par tēti.
Ieskicējiet īsumā, par ko stāsta jūsu diplomdarba īsfilma “Sāc visu no jauna”.
Par pusmūža rokenrola entuziastu Raimondu, kurš kvēli vēlas iepildīt savu sapni - būt vienā komandā ar leģendārajiem “Līviem”. Un, lai to sasniegtu, viņš iecerējis izveidot rokgrupai dziesmas videoklipu. Bet, būdams liels sapņotājs, viņš par to vairāk runā, nekā dara. Impulsu realizēt šo sapni dod viņa radiniece, kino studente Rūta, kura par Raimondu sākusi veidot dokumentālo filmu - ar mērķi veiksmīgi nokārtot kursa darbu.
Kas ir filmas mērķauditorija?
Pirmkārt, “Līvu” fani. Otrkārt, kino studenti. Mums skolā mācīja, ka ir jāmēģina ļoti precīzi nodefinēt konkrētu auditoriju, kam filma tiek veidota, bet man patiesi šķiet, ka šī filma būs interesanta ikvienam, kurš sapņo. Ikvienam, kuram patīk mūzika. Īpaši latviešiem, jo filmā ir ļoti daudz mums saistošu un atpazīstamu joku. Es gan šobrīd mēģinu filmu izplatīt arī ārzemēs, bet domāju, ka visprecīzāk tā uzrunā latviešus, kuri zina, ko nozīmē latviešu atturība.
Pati esat “Līvu” fane? Šī grupa jau nav jūsu paaudzes elki.
Es kļuvu par “Līvu” fani šīs filmas veidošanas gaitā. Pirms tēvocis mani nebija iepazīstinājis ar “Līviem”, es viņus vispār neklausījos. Zināju tikai “Dzelzsgriezēju” un vēl dažas populārākās dziesmas. Patiesībā, “Sāc visu no jauna” nemaz nav “Līvu” dziesma, tā ir Ainara Virgas dziesma, ko tēvocis gribēja uztaisīt par “Līvu” dziesmu. Kad tajā ieklausījos, domāju, ka no vienas puses tā ir tik banāla, bet no otras - tik skaista un patiesa, ka es pat nenokautrējos to izbaudīt. Un, kad sāku klausīties arī citas “Līvu” dziesmas, par dažām bija sajūta, ka tām jābūt kādai ainai no filmas. Patiesībā “Līvu” mūzika man ir ļoti, ļoti iedvesmojoša, un es esmu sākusi par viņiem fanot.
Varbūt šo iedvesmu vajag vizualizēt filmas turpinājumā?
Man ir teikuši, ka jāveido pilnmetrāžas spēlfilma, citi atkal, ka varētu sanākt daudzsēriju filma. Tad jau redzēs.
Filmas nosaukums “Sāc visu no jauna” ļoti precīzi raksturo arī augstskolas absolventa sajūtas. Nupat esat pabeigusi LKA Nacionālo filmu skolu, diplomdarbs ir godam aizstāvēts. Ko tālāk? Jāsāk viss no jauna…
Jā, tieši tā. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas pagājušā gada vasarā es rudenī aizbraucu praksē uz Roterdamu, Nīderlandi. Pusgadu strādāju preses un sabiedrisko attiecību departamentā kinofestivālā “International Film Festival Rotterdam”, atgriezos pirms nepilna mēneša. Tas bija ofisa darbs no pulksten deviņiem līdz sešiem, tāda ļoti agra ieiešana pieaugušo pasaulē, kas bija gan ļoti interesanta, gan pamācoša. Esmu atgriezusies Latvijā, un atkal ir jauns sākums. Intensīvi skatos, kas jauns parādījies latviešu kino pasaulē, jo, dzīvojot Roterdamā, tam vispār nebija laika. Tagad jūtos kā izlīdusi no alas. Esmu kā balta lapa, palēnām mēģinu saprast, kur un kādi būs mani nākamie soļi.
Atskatoties nedaudz senākā pagātnē, kā radās interese par kino?
Vienmēr, kad man uzdod šo jautājumu, ir atšķirīgas atbildes. Iespējams, tas ir process, kas manī noticis ļoti, ļoti ilgi. Man ir atmiņā dažādi uzplaiksnījumi, bet “nomedīt” pašu sākumu nav nemaz tik viegli. Iespējams, šī interese radās tāpēc, ka esmu uzaugusi kultūras vidē, ar kultūras pasauli esmu iepazīstināta jau kopš agra vecuma. Tētis mani jau bērnībā veda uz pieaugušo izrādēm, ļoti daudz skatījāmies arī filmas. Teātris un kino vienmēr bija līdzās, cik vien sevi atceros. Bet tas brīdis, kad sapratu, ka vēlos darboties kino, bija Amerikā, kurp 11. klasē biju apmaiņas braucienā. Man atmiņā ir uzplaiksnījums: es braucu autobusā uz savu Americam High School un domāju par pieredzēto Valmieras teātra vasaras festivālā, kur pēc kādas izrādes skatījos uz cilvēkiem, kuri bija veidojuši šo izrādi - viņi bija sačupojušies, dzēra vīnu un runāja par… Nē, es nezinu, ko viņi runāja, bet es iztēlojos, par ko šī saruna varēja būt. Un tajā mirklī es sapratu, ka vēlos darīt vienalga ko, bet būt šādā radošā vidē. Un izvēle par labu kino bija tāpēc, ka tā ir man vistuvākā mākslas nozare - tajā vienmēr atrodu sev vietu, bēgot no realitātes. Un tieši Amerikā es iemācījos, ka viss ir iespējams - darīt un sasniegt tieši to, ko tu vēlies. Tāpēc, atgriezusies no Amerikas, nolēmu iet pretim savam sapnim. Nebija neviena iemesla to nepamēģināt. Es pamēģināju, iestājos Kultūras akadēmijā un - man patika!
Ieminējāties, ka kino rodat sev vietu, bēgot no realitātes. Kāpēc ir jābēg no realitātes?
Atbildot uz šo jautājumu, es varu atsaukties uz saviem pamatskolas gadiem, kad mana dzīve nebija tik interesanta, kādu es būtu to gribējusi. Kaut kā visu laiku bija sajūta, ka citiem dzīve ir interesantāka, notikumi aizraujošāki, draugi foršāki. Tāpēc, pārnākot mājās no skolas, es šo interesanto vidi meklēju un atradu kino pasaulē. Tur manai iztēlei bija brīva iespēja veidot savu dzīvi tādu, kādu to vēlos, un būt tā, kas vēlos būt. Filmas man bija bēgšana no ikdienas.
Atceros, ka katru reizi, iznākot no “Forum Cinemas” pēc filmas par super varoņiem, es ticēju, ka esmu spējīga tikt galā ar visām pasaules problēmām. Tik spēcīgas bija kino radītās emocijas. Kino ļāva man noticēt sev, un vēlāk es sapratu, ka vēlos savu dzīvi saistīt tieši ar kino.
Bet, uzaugusi teātra vidē, mazā Rūta nekad nebija sapņojusi būt par aktrisi?
Bija. Un te man atmiņā ir tikai viena saruna ar tēti. Mēs braucām mašīnā un es ieminējos, ka vēlos kļūt par aktrisi, uz ko tētis bija ļoti skeptisks. Viņš teica: “Aktrisēm ir ļoti grūta dzīve”, un viņa skepse mani absolūti pārliecināja.
Veidojot savu diplomdarba filmu, es varēju pamēģināt, kā tas ir, jo šai filmā es spēlēju gandrīz pati sevi - kino studenti, kas veido dokumentālo kino. Tas bija drausmīgi grūti. Tajā brīdī, kad kamera pavērsās pret mani, es samulsu. Es jutu kameru, kas uz mani skatās, un es nezināju, ko darīt. Bet es tagad zinu, ko es negribētu darīt, un tas ir - būt par aktrisi.
Vai kāda izrāde no bērnībā redzētā ir palikusi spilgtā atmiņā?
Man noteikti atmiņā ir palicis “Ziedonis un Visums” (režisors Alvis Hermanis, 2010), bet, iespējams, es tā domāju, jo nesen to atkal redzēju. Man ļoti patīk šī izrāde, bet es nevaru simtprocentīgi apgalvot, vai arī kā bērnam man tā ļoti patika.
Izrāde, kas man tiešām spilgti iespiedusies atmiņā, ir “Stāsts par Kasparu Hauzeru” (režisors Alvis Hermanis, 2002). Es gan neesmu to redzējusi teātrī, bet ierakstā - tā bija ierakstīta kādā kasetē pēc multenes. Es to noskatījos, bet nevaru teikt, ka man kā bērnam tā patika, bet ar savu skumīgo noskaņu tā mani ļoti ieintriģēja. Es jau nesapratu, par ko ir šī izrāde, bet es sajutu tās spēcīgo emociju.
Bet viena no manām mīļākajām atmiņām ir par režisora Gata Šmita izrādi “Tas notika ar viņiem” (2007). Izrādē bija aina, kur Andris Keišs no mugurpuses tēmē ar ieroci Kasparam, manam tētim. Un mans brālis Krišs pa visu zāli aiz šausmām iekliedzās: “Tēti, aiz muguras!” Tēta atveidoto varoni tai izrādē nošāva vai piekāva, es vairs neatceros, bet atceros, ka Krišs bija ļoti dusmīgs uz Keišu…
Cik brālim tolaik bija gadu?
Maziņš ķipars, varbūt septiņi, bet es varu sameloties.
Jūs ģimenē esat četri bērni. Māsa vai kāds no brāļiem arī interesējas par kino vai teātri?
Mana mazā māsa Zīle noteikti. Viņai ir 11 gadu. Tagad, uz viņu skatoties, es redzu ļoti daudzas paralēles ar sevi bērnībā. Viņa ļoti daudz skatās multfilmas, tās pašas, ko mēs skatījāmies, jo tie ir tie paši DVD. Ir sākusi skatīties arī spēlfilmas un “atklājusi”, ka kino var izraisīt dažādas emocijas, ka var arī raudāt. Viņa ļoti daudz citē filmas un var redzēt, ka kino viņu ļoti iedvesmo. Māsa ļoti daudz arī zīmē, un viņai ir sapnis kļūt par animācijas filmu režisori. Mans vecākais brālis Emīls spēlē ģitāru, bungas, raksta dziesmas, muzicē vairākās grupās. Viņam labi padodas arī vizuālā māksla, dizains. Savukārt jaunākais brālis Krišs ir iestājies universitātē, izvēlējies izkopt savu talantu dizainā, un kopā ar draugiem veido video spēles. Visi esam mākslinieki. Tētis dažreiz pārdzīvo, kāpēc neviens negrib būt par ārstu...
Pati arī nekad ne par ko citu neesat sapņojusi?
Es esmu mācījusies mūzikas skolā, nodarbojusies ar dažādiem sporta veidiem, bet nekad nekur nevarēju noturēties. Vienmēr interese pazuda un pārplūda uz ko citu. Jā, kaut kā tā sanāca, ka visi ceļi veda uz kino. Tur es to visu varēju vērot, par to fantazēt, līdz sapratu, ka varu veidot pati savus stāstus.
Kāds kino jums pašai patīk? Varbūt ir kādi režisori, kuru veikums iedvesmo?
Šis vienmēr ir ļoti sarežģīts jautājums, jo interese krasi mainās. Šobrīd es skatos visu, ko pēdējā laikā uzņēmuši latviešu režisori. Ļoti sen neesmu skatījusies kino klasiku. Bet vispār man nekad nav bijusi interese par kādu konkrētu režisoru vai žanru. Es plūstu līdzi laikam un ļaujos sajūtām - skatos to, kas konkrētajā brīdī mani interesē, vai to, kas aktuāls ir pasaulē. Skolas laikā man bija liels romantisko filmu periods - skatījos tikai romantiskās filmas. Kad sāku veidot savus pirmos studiju laika darbiņus, daudz skatījos filmas par pieaugšanu. Ir bijis arī Francijas kino “jaunā viļņa” (La Nouvelle Vague) periods. Bet, sākot strādāt pie sava diplomdarba filmas, aizrāvos ar mokumentālā (mocumentary) kino žanru. Viss ir ļoti mainīgi. Es varu divreiz nejauši dzirdēt kādas filmas nosaukumu, un man rodas interese to noskatīties.
Jūsu radošajā biogrāfijā ir arī divas dokumentālās īsfilmas - Sapņu pavasaris (2020) un Jurģis (2021). Kādā intervijā minējāt, ka gribētu sekot līdzi tam, kā Jurģis aug un to, iespējams, šo zēnu filmēt arī vēlākos posmos. Kā šodien klājas Jurģim?
Filmas “Jurģis” galvenajam varonim, deviņus gadus vecajam zēnam ir autiskā spektra traucējumi. Viņš ir neparedzams, pārsvarā ļoti mīlīgs, zinātkārs un draudzīgs, bet var kļūt arī nekontrolējams brīžos, kad dzīve nerit pēc viņa noteikumiem. Filma ataino Jurģa ikdienas gaitas gan skolā, gan mājās, vērojot, kā zēns sadzīvo ar pasauli un kā pasaule sadzīvo ar viņu.
Izcils brīdis, kad par šo pajautājāt. Kad sāku Jurģi filmēt, viņam bija deviņi gadi. Un ideja, ka es vēlos šo stāstu turpināt, bija viena no primārajām, kad šajā pavasarī atgriezos no Nīderlandes. 17. martā es piezvanīju Jurģa mammai, lai apjautātos, kā viņiem klājas un kā būtu, ja es atkal aizbrauktu viņu pafilmēt, un izrādījās, ka biju piezvanījusi tieši Jurģa 13. dzimšanas dienā. Tas likās tik zīmīgi. Jurģa mamma bija ļoti priecīga par šo manu ideju. Esmu jau piesaistījusi studiju, kas varētu man palīdzēt, un mēs mēģināsim šo projektu attīstīt. Ceru, ka tikšu pie Jurģa filmēšanas jau tuvākajā laikā. Man ir doma viņu pafilmēt tagad, tad vēl pēc kādiem diviem, trim gadiem, un es noteikti filmā gribētu ietvert arī skolas beigšanu. Tas mani visvairāk interesē - kas būs tad, kad Jurģis vairs nebūs tas mazais mīlīgais zēns, kādu es viņu iepazinu. Kāds viņš būs, kad izaugs par nopietnu jaunieti un kā veidosies viņa liktenis? Iespējams, stāsts par Jurģi būs vairāku gadu projekts. Bet, kā tas realizēsies, tad jau redzēs. Un tas ir visintriģējošākais, kas man patīk dokumentālajā kino - tas ir līdzīgi kā brist pa ūdeni, un tu nekad nezini, kas tevi priekšā sagaida… Kā teica Jānis Putniņš (kino režisors, Mg. art., LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs un docētājs Audiovizuālās mākslas katedrā): ir jāļaujas plūsmai, ir jāļaujas tam, kur tie ūdeņi aizved.
Tas nozīmē, ka jūs vairāk interesē dokumentālo kino? Vai neesat sapņojusi par savu pilnmetrāžas spēlfilmu?
Šobrīd kopā ar savu kursabiedri režisori Līvu Polkmani, kuras veidoto filmu “Putekļu sūcēju pārdevējs” arī rādīs JRT kino festivālā, rakstām jaunas īsfilmas scenāriju. Protams, ir sapnis arī par pilnmetrāžas spēlfilmu, bet es domāju, ka līdz tai ir jānobriest. Ir jābūt pietiekami daudz ko teikt, ir jāsajūt pareizais brīdis, jo pretējā gadījumā var arī iebraukt auzās.
Interesanti, vai jūsu pirmajā spēlfilmā galvenajā lomā būs Kaspars Znotiņš vai Andris Keišs? Es domāju - Znotiņš, jo tētis, vai Keišs, jo “spēlē visās latviešu filmās”?
Es neatbildēšu uz šo jautājumu. Ja nu viņi abi lasa šo interviju… Patiesībā, viņi abi satiekas mana diplomdarba filmā, un viņu starpā ir jūtama zināma konkurence.
Tad jautājums, kuram no viņiem būs gods spēlēt jaunās režisores debijas spēlfilmā, paliek atklāts.
Jā. Stay tuned!*.
*Sekojiet līdzi! - tulk. no angļu val.
Īsfilmas “Sāc visu no jauna” tīzeris.
JRT kino festivāls
Filmu programma 1. vakarā - ceturtdien, 30. martā:
“PUTEKĻU SŪCĒJU PĀRDEVĒJS” (režisore: Līva Polkmane, 2022)
Topošais aktieris Roberts, finansiālu grūtību vadīts, vēlas uzsākt darbu tiešās pārdošanas uzņēmumā. Lai nodrošinātu sev pastāvīgu darba vietu, viņam vienas dienas laikā jāpārdod vismaz divi putekļu sūcēji, tomēr šis ceļojums cauri kādai daudzdzīvokļu mājai izvēršas daudz sarežģītāks, nekā iecerēts.
Filma 2023. gadā nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” kategorijā “Labākā studentu filma”. Filma iekļauta Tallinas “Black nights” kino festivāla īsfilmu sacensību programmā.
Lomās: Ritvars Logins, Ģirts Liuziniks, Baiba Broka, Ivars Krasts, Gundars Grasbergs, Varis Piņķis u. c.
“ES KĻŪSTU TU” (režisore: Elizabete Mežule-Gricmane, 2020)
Pāris, kurš neatbilst sabiedrības priekšstatiem par sievieti un vīrieti. Sadzīviskās rutīnas problēmas, kas mēdz iestiepties neizmērojamā plašumā, abus filmas varoņus iespiež visintīmākajā šaurībā, kurā domas un problēmu risinājumi nonāk līdz sapņiem.
Lomās: Baiba Broka, Mārtiņš Kalita, Marija Skangale.
“ĢIMENES STĀVOKLIS: NEPRECĒTS” (režisore: Una Cekule, 2019)
Pusmūža vīrietis Rūdis dzīvo visai vienmuļu dzīvi, līdz negaidot piepildās zemapziņas kvēlākais sapnis - kādu dienu, atnākot mājās, viņu sagaida ideālā ģimene: sieva un divi bērni. Rūda dzīvi nu piepilda jauni notikumi un nebijušas sajūtas, taču ātri vien arī tās pārvēršas rutīnā. Rūdis ir spiests sev uzdot jautājumu, vai šī tiešām ir bijusi viņa zemapziņas kvēlākā vēlme.
Lomās: Vilis Daudziņš, Inga Apine u. c.
“ZEFĪRIŅŠ” (režisore: Anna Viduleja, 1995)
Saulainā pēcpusdienā pie gāzētā ūdens automāta virkne cilvēku cenšas tikt pie tā, ko katrs vēlas. Kāds vēlas naudu, kāds - mīlestību, bet maza meitenīte vēlas tikai zefīriņu.
Lomās: Vilis Daudziņš, Laura Elcere, llze Rudzīte, Andris Makovskis, Pauls Pilsums, Vladimirs Lobiņš, Ediks, Miks Romanovskis.
“SĀC VISU NO JAUNA” (režisore: Rūta Znotiņa, 2022)
Pusmūža rokenrola entuziastam Raimondam ir ambicioza ideja grupas “Līvi” mūzikas videoklipam, kura īstenošana dotu viņam sapņu iespēju nonākt leģendārās rokgrupas komandā. Impulsu beidzot realizēt sapni dod kino studente Rūta, kas sākusi par Raimondu veidot dokumentālo filmu ar mērķi veiksmīgi nokārtot kursa darbu. Tomēr Raimonda nevarēšana paša spēkiem realizēt savus plānus un Rūtas nevēlēšanās iesaistīties savas filmas varoņa darbībā noved abus līdz konfliktam.
Lomās: Kaspars Znotiņš, Rūta Znotiņa, Dzintra Bijubena, Andris Keišs, Ainars Virga u. c.
Filmu programma 2. vakarā - piektdien, 31. martā:
“RADIRAIDI” (režisors: Uģis Olte, 2023)
Balss ir izcils un asumu nezaudējošs ierocis ziņu kaujas laukā. Leģenda, ko izaudzinājusi Radio Māja. Vai viņš kādreiz sastaps ziņu, kas tam nebūs pa spēkam?
Lomās: Gerds Lapoška, Diāna Krista Stafecka, Līva Drešere, Alise Jirgensone.
“PA PA” (režisors: Valērijs Oļehno, 2014)
No cietuma atgriezies tēvs cenšas atjaunot attiecības ar savu dēlu. Labie nodomi saduras ar negaidītiem šķēršļiem. Tēvs un dēls kopā pavada neaizmirstamu dienu, kas vienam no viņiem var izrādīties pēdējā.
Filma 2015. gadā ieguvusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kategorijā “Labākā īsmetrāžas spēlfilma”, savukārt Andra Keiša darbs tika atzīts par labāko aktierdarbu.
Lomās: Andris Keišs, Daiga Kažociņa, Ieva Sarma, Toms Liepājnieks, Oskars Vīksne, Aldis Liepiņš.
“NORMĀLI CILVĒKI” (režisore: Alise Zariņa, 2015)
Kādu dienu sieva izmet pensionāru Arvīdu no mājas. Pēc šī notikuma Arvīds nolemj apmesties pie mazdēla un viņa mātes. Lai gan Arvīdam neiet pie sirds ģimenes dzīvesveids, viņš cenšas visas izdarības pieņemt, līdz brīdim, kad...
Lomās: Guna Zariņa, Indulis Smiltēns, Jānis Vimba, Mārcis Maņjakovs u. c.
“PĒDĒJĀ MALTĪTE” (režisors: Mārcis Lācis, 2020)
Kāds ierēdnis, kurš nesen pieteicis sevi kā jaunu politisko spēku, pazudis… ēdnīcā. Policija, izmeklējot šo lietu, nonākt pie šokējoša atklājuma.
Lomās: Ivars Krasts, Andris Keišs, Pēteris Krilovs, Jevgēnijs Isajevs, Kristaps Dzenis, Mārcis Lācis.
“SEPTIŅAS NEVEIKLAS SEKSA REIZES. PIRMĀ DAĻA” (režisore: Liene Linde, 2016)
Vai sekss tiešām ir tāds, kā to rāda kino? Kā būtu, ja filma mēģinātu seksu atainot tādu, kāds tas ir dzīvē - kad nekas nesanāk, jo pārāk daudz iedzerts vai nevietā atskan nepareizie vārdi, vai varbūt traucē stipras mēnešreizes? Vai vēl ļaunāk - gan sekss, gan filma sanāk, bet visi iesaistītie jūtas neveikli?
Filma 2017. gadā ieguvusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kategorijā “Labākā studentu filma”, izrādīta Karlovivaru starptautiskajā kinofestivālā programmā "Future Frames" un saņēmusi godalgas Dānijas kinofestivālā “Super8000” un Portugāles īsfilmu festivālā “Beast”.
Lomās: Inga Tropa, Liene Linde, Jurijs Djakonovs, Toms Liepājnieks, Klāvs Mellis, Jurijs Skorobogatovs, Baiba Broka, Gatis Gāga, Jānis Vimba u. c.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv